Vai jūs rūpējaties par citiem tā, kā to dara Jehova?

”VISU savu zūdīšanos metiet uz viņu [Dievu], jo viņš gādā par jums.” (1. Pētera 5:7.) Šis sirsnīgais aicinājums apliecina, ka Dievs Jehova dziļi interesējas par cilvēkiem, kas viņam kalpo. Viņa aizsardzībā mēs varam justies droši.

Mums būtu jāveido pret citiem tāda pati attieksme, kāda ir Dievam. Tomēr, tā kā mēs esam nepilnīgi, mums jāuzmanās no dažām kļūdām, kādas mēs varētu pieļaut, kad parādām personisku interesi par citiem. Pirms pieminam dažas no tām, pievērsīsim uzmanību tam, kā Dievs Jehova rūpējas par saviem kalpiem.

Salīdzinādams Jehovu ar gādīgu ganu, psalmu sacerētājs Dāvids rakstīja: ”Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli.. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis.” (Psalms 23:1—4.)

Tā kā Dāvids pats bija gans, viņš labi zināja, ko nozīmē rūpēties par ganāmpulku. Gans sargā savas aitas no plēsīgiem dzīvniekiem, piemēram, lauvām, vilkiem un lāčiem. Viņš raugās, lai ganāmpulks neizklīstu, meklē nomaldījušās aitas, nes pagurušos jērus un aprūpē slimos un savainotos dzīvniekus. Katru dienu gans dzirdī savu ganāmpulku. Ganīt lopus nenozīmē kontrolēt ikvienu viņu kustību. Aitas ir brīvas, tomēr pasargātas.

Līdzīgā veidā Jehova rūpējas par saviem kalpiem. Apustulis Pēteris rakstīja: ”[Jūs] Dieva spēkā tiekat pasargāti.” (1. Pētera 1:5.) Šajā pantā lietotie vārdi ”tiekat pasargāti” burtiski nozīmē ”tiekat uzraudzīti”. Neviltotu rūpju mudināts, Jehova aizvien ir nomodā par mums, būdams gatavs mums palīdzēt, kad vien mēs to lūdzam. Tomēr, tā kā viņš mums ir piešķīris gribas brīvību, viņš neietekmē ikvienu mūsu rīcību un lēmumu. Kā mēs varam līdzināties Jehovam šajā ziņā?

Līdzināsimies Dievam, rūpējoties par bērniem

Bībelē ir rakstīts, ka ”bērni ir tā Kunga dāvana”, tāpēc vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem un jāaizsargā tie. (Psalms 127:3.) Vecākiem būtu jācenšas saprast, kā bērns jūtas un ko viņš domā, un jāņem tas vērā. Ja vecāki censtos kontrolēt katru bērna soli, pilnībā ignorējot bērna vēlmes, viņi līdzinātos ganam, kas mēģinātu kontrolēt savas aitas, turēdams tās saitēs. Neviens gans nepieskatītu savu ganāmpulku šādi, un arī Jehova nekad pret mums tā neizturas.

Marikoa, kurai ir bērni, atzīst: ”Ilgu laiku es mēdzu bērniem tikai pateikt: ”Tev jādara tas un tas,” — vai: ”Tu nedrīksti darīt to un to.” Es uzskatīju, ka tas ir mans mātes pienākums. Es nekad neuzslavēju bērnus, un mūsu starpā nebija īstas domu apmaiņas.” Mariko ievēroja, ka viņas meita stundām ilgi var runāt pa telefonu ar savām draudzenēm, taču viņai pašai ar meitu nekad nebija ilgu sarunu. ”Tad es sapratu, kur ir atšķirība,” Mariko stāsta. ”Runādama ar draudzenēm, mana meita lietoja vārdus, kas apliecina sapratni, piemēram: ”Es tev piekrītu,” — vai: ”Es būtu rīkojusies tāpat.” Es sāku izmantot līdzīgas frāzes, lai mudinātu meitu izteikties, un drīz vien mūsu sarunas kļuva aizvien garākas un patīkamākas.” Šis gadījums uzsver, cik svarīga ir laba domu apmaiņa.

Vecākiem būtu jāmudina bērni uz atklātību, savukārt bērniem ir jāsaprot, ka vecāki par viņiem interesējas, gribēdami viņus pasargāt. Bībelē bērniem ir dots padoms klausīt vecākiem un ir arī minēts iemesls, kāpēc tas būtu jādara: ”Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” (Efeziešiem 6:1, 3.) Ja bērni ir cieši pārliecināti par to, ka paklausība nāk viņiem par labu, viņiem ir vieglāk pakļauties vecākiem.

Gādāt par Jehovas avīm

Jehovas mīlestība un gādība ir redzama kristiešu draudzē. Būdams draudzes galva, Jēzus Kristus liek draudzes pārraugiem gādāt par viņa avīm. (Jāņa 21:15—17.) Bībelē lietotais grieķu valodas vārds, kas nozīmē ”pārraugs”, ir atvasināts no darbības vārda, kas nozīmē ”vērot, uzraudzīt”. Uzsvērdams, kā draudzes vecākajiem būtu jārūpējas par draudzi, Pēteris rakstīja: ”Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.” (1. Pētera 5:2, 3.)

Kristiešu draudzes vecāko uzdevums ir līdzīgs gana pienākumiem. Draudzes vecākie rūpējas par tiem, kas garīgā ziņā ir neveseli, un palīdz viņiem saskaņot savu dzīvi ar Dieva taisnīgajām normām. Vecākie ir atbildīgi par sapulču organizēšanu un pārējo draudzes darbību un rūpējas par to, lai draudzē valdītu kārtība. (1. Korintiešiem 14:33.)

Iepriekš minētajos apustuļa Pētera vārdos ir ietverts kāds brīdinājums, proti, ka draudzes vecākie varētu mēģināt ”valdīt pār” draudzi. Tas varētu notikt, piemēram, tad, ja kāds vecākais ieviestu nevajadzīgus likumus. Pārmērīgas pienākuma apziņas mudināts, vecākais varētu ieslīgt galējībās. Reiz kādā draudzē vienā no Austrumu valstīm vecākie bija ieviesuši noteikumus, kā sasveicināties Valstības zālē — piemēram, kuram kurš būtu jāuzrunā pirmajam —, uzskatot, ka šādu noteikumu ievērošana vairos mieru draudzē. Šo vecāko nodomi, bez šaubām, bija labi, taču vai viņi sekoja Jehovas priekšzīmei tajā, kā viņš gādā par saviem kalpiem? No apustuļa Pāvila vārdiem var redzēt, kāda bija viņa attieksme pret draudzes pārrauga pienākumiem: ”Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību, bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.” (2. Korintiešiem 1:24.) Jehova uzticas saviem kalpiem.

Draudzes vecāko rūpes par draudzi izpaužas ne tikai tajā, ka viņi vairās ieviest noteikumus, kam nav pamatojuma Bībelē, bet arī tajā, ka viņi neatklāj personisku informāciju, kas viņiem ir uzticēta. Viņi patur prātā Dieva Rakstos lasāmo brīdinājumu: ”Neatklāj kāda cita noslēpumus.” (Salamana Pamācības 25:9.)

Apustulis Pāvils svaidīto kristiešu draudzi salīdzināja ar cilvēka ķermeni: ”Dievs miesu ir tā sastādījis.., lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.” (1. Korintiešiem 12:12, 24—26.) Grieķu valodas izteiciens, kas ir tulkots ”saticīgi gādātu cits par citu”, burtiski nozīmē ”raizēties citam par citu”. Kristiešu draudzes locekļiem būtu jāparāda patiesa savstarpēja interese. (Filipiešiem 2:4.)

Kā patiesie kristieši var apliecināt, ka viņi gādā cits par citu? Viņi var gādāt par ticības biedriem, lūdzot par tiem Dievu un piedāvājot praktisku palīdzību, kad tā ir vajadzīga. Šāda rīcība mudina citus uz labu, un tā notika arī ar kādu kristieti, kuru sauc Tadataka. Kad viņš 17 gadu vecumā tika kristīts, viņš savā ģimenē bija vienīgais Jehovas kalpotājs. Tadataka stāsta: ”Kāda ģimene no draudzes mani bieži aicināja pie sevis uz pusdienām un nelieliem atpūtas pasākumiem. Turpat vai katru rītu pa ceļam uz skolu es iegriezos viņu mājās, lai kopā ar viņiem apspriestu dienas pantu. Viņi man deva padomus, kā tikt galā ar problēmām skolā, un mēs kopā lūdzām Dievu. No šīs ģimenes es iemācījos, ko nozīmē būt nesavtīgam.” Tagad, kalpodams vienā no Jehovas liecinieku filiālēm, Tadataka izmanto dzīvē to, ko viņš iemācījās no šīs ģimenes.

Apustulis Pāvils rakstīja, no kā mums jāuzmanās, kad interesējamies par citiem. Viņš pieminēja sievietes, kas bija sākušas ”iznēsāt pļāpas un jaukties citu darīšanās, runājot to, kas neklājas”. (1. Timotejam 5:13.) Kaut arī ir pareizi interesēties par citiem, mums jāuzmanās no tā, lai mēs nejauktos citu personiskajā dzīvē. Ja mēs sāktu ”runāt to, kas neklājas,” piemēram, izteikt par citiem kritiskas piezīmes, tas liecinātu par nelīdzsvarotu attieksmi.

Mums jāpatur prātā, ka visi kristieši nerisina personiskus jautājumus vienādi, piemēram, viņi var izdarīt atšķirīgu izvēli jautājumos, kas saistīti ar ēdienu vai atpūtu. Bībeles principu noteiktajās robežās katrs pats var brīvi izlemt, kā rīkoties. Pāvils Romas kristiešus mudināja: ”Netiesāsim vairs cits citu.. ..mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā.” (Romiešiem 14:13, 19.) Mēs varam apliecināt savas rūpes par ticības biedriem nevis jaukdamies citu darīšanās, bet gan būdami gatavi viņiem palīdzēt. Ja mēs šādi gādājam cits par citu, gan ģimenē, gan draudzē valda mīlestība un saskaņa.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 19. lpp.]

Uzslavas un iejūtīga attieksme mudina bērnus būt atklātiem