9. Kas Bībelē ir stāstīts par cilvēkiem, kuri domāja tikai par savu labumu?

⁹ Mīlestība ”nemeklē savu labumu”. (1. Korintiešiem 13:5.) Cilvēks, kura rīcību nosaka mīlestība, neizmanto citus, lai panāktu savu. Bībelē ir norādīts uz vairākiem piemēriem, kas ir kā brīdinājums mums. Piemēram, tajā ir stāstīts par Delīlu, Izebeli un Atalju — sievietēm, kas izmantoja citus savās interesēs. (Soģu 16:16; 1. Ķēniņu 21:25; 2. Laiku 22:10—12.) To pašu darīja Absaloms — viens no ķēniņa Dāvida dēliem. Absaloms uzsāka sarunas ar cilvēkiem, kas bija ieradušies Jeruzalemē, gribēdami ar tiesas starpniecību panākt savu problēmu risinājumu, un sarunu gaitā vedināja cilvēkus uz domām, ka ķēniņa tiesa nemaz nav ieinteresēta viņu problēmu risināšanā. Absaloms stāstīja, ka viss būtu pavisam citādi, ja tiesu spriestu tāds saprotošs, sirsnīgs cilvēks, kāds esot viņš. (2. Samuēla 15:2—4.) Absalomam, protams, nerūpēja apspiesto cilvēku liktenis — viņš domāja tikai par sevi. Kad Absaloms sevi pasludināja par ķēniņu, viņam bija izdevies iegūt daudzu cilvēku atbalstu. Tomēr drīz vien viņš pieredzēja pilnīgu sakāvi. Absaloms tika nogalināts, un neviens pat neuzskatīja par vajadzīgu viņu kā pienākas apglabāt. (2. Samuēla 18:6—17.)

10. Ko nozīmē galveno uzmanību pievērst citu cilvēku vajadzībām?

¹⁰ Minētie piemēri ir brīdinājums kristiešiem mūsdienās. Dažiem cilvēkiem — gan vīriešiem, gan arī sievietēm — ir izteikta spēja pārliecināt citus. Viņiem nav grūti panākt savu, jo viņi spēj vadīt sarunas gaitu vai ar savu neatlaidību var gūt virsroku pār cilvēku, kas viņiem nepiekrīt. Bet, ja mēs patiešām mīlam cilvēkus, mēs galveno uzmanību veltām viņu, nevis savām vajadzībām. (Filipiešiem 2:2—4.) Mēs nevienu neizmantojam savās interesēs un neuzskatām, ka pieredze, kas iegūta daudzu gadu gaitā, vai pienākumi, kādi mums ir uzticēti Dieva organizācijā, padara mūsu viedokli par tik nozīmīgu, ka mēs drīkstam citiem uzspiest apšaubāmus uzskatus. Mēs vienmēr paturam prātā Bībeles sakāmvārdu: ”Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekšu kļūst lepns, — un augstprātība nāk priekš bojā ejas.” (Salamana Pamācības 16:18.)

11. a) Kā mūsu rīcībā var izpausties mīlestība, kas ir laipna un nav piedauzīga? b) Kā mēs varam apliecināt, ka nepriecājamies par netaisnību?

¹¹ Pāvils rakstīja, ka mīlestība ”ir laipna” un ”neizturas piedauzīgi”. (1. Korintiešiem 13:4, 5.) Ja mums ir mīlestība, mēs neuzvedamies rupji, vulgāri vai necienīgi. Mēs ņemam vērā citu jūtas. Piemēram, cilvēks, kura rīcību nosaka mīlestība, cenšas uzvesties tā, lai citu cilvēku sirdsapziņa neliktu viņiem justies neērti. (Salīdzināt 1. Korintiešiem 8:13.) Mīlestība ”nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību”. (1. Korintiešiem 13:6.) Ja mēs mīlam Jehovas likumus, mēs neskatāmies caur pirkstiem uz netikumību un nepriecājamies par to, ko Dievs ienīst. (Psalms 119:97.) Mīlestība liek priecāties par to, kas stiprina, nevis grauj ticību. (Romiešiem 15:2; 1. Korintiešiem 10:23, 24; 14:26.)

12., 13. a) Kā mums būtu jārīkojas, ja kāds mums ir nodarījis pāri? b) Kādi Bībelē minēti piemēri liecina, ka pat pamatotas dusmas mūs var pamudināt uz nesaprātīgu rīcību?

¹² Pāvils minēja arī to, ka mīlestība ”neskaistas”. (1. Korintiešiem 13:5.) Mums, nepilnīgiem cilvēkiem, ir pavisam dabiski just aizvainojumu vai pat dusmas, ja kāds mums dara pāri. Bet slikti ir tad, ja mēs paturam sevī aizvainojumu vai nespējam savaldīt dusmas. (Psalms 4:5; Efeziešiem 4:26.) Pat tādās situācijās, kad mums ir pamats būt neapmierinātiem, mēs nedrīkstam ļaut dusmām vaļu, jo tās var mūs pamudināt uz nesaprātīgu rīcību, par ko vēlāk Jehova sauktu mūs pie atbildības. (1. Mozus 34:1—31; 49:5—7; 4. Mozus 12:3; 20:10—12; Psalms 106:32, 33.)

¹³ Ir kristieši, kas ticības biedru nepilnību dēļ ir pārstājuši apmeklēt sapulces un sludināt. Kādreiz viņi bija uzsākuši visīstāko cīņu par savu ticību, paciezdami ģimenes locekļu pretestību, darba biedru izsmieklu vai citas grūtības. Viņi pārvarēja visas grūtības, pilnīgi pamatoti uzskatīdami tās par uzticības pārbaudījumiem. Bet kas notiek, kad ticības biedrs pasaka vai izdara kaut ko tādu, kas neliecina par mīlestību? Vai arī tas nav pārbaudījums? Jā, tas ir uzticības pārbaudījums — ja mēs neapvaldām savas dusmas, mēs ’dodam vietu Velnam’. (Efeziešiem 4:27.)

14., 15. a) Ko nozīmē ”pieminēt ļaunu”? b) Ko mēs mācāmies no Jehovas par piedošanu?

¹⁴ Pāvils norādīja, ka mīlestība ”nepiemin ļaunu”. (1. Korintiešiem 13:5.) Viņš lietoja grieķu valodas vārdu ar nozīmi ’uzskaitīt, pierakstīt’, kas mums varētu radīt asociācijas ar grāmatvedi, kurš rūpīgi pieraksta nodarīto pārestību, lai tā netiktu piemirsta. Vai tā būtu mīlestība: turēt prātā sāpinošu vārdu un pārestību uzskaitījumu, it kā tas mums varētu būt vajadzīgs nākotnē? Mēs esam ārkārtīgi priecīgi, ka Jehova savā žēlsirdībā pret mums tā neizturas. (Psalms 130:3.) Ja mēs nožēlojam savus grēkus, viņš tos vairs nepiemin. (Apustuļu darbi 3:19.)

¹⁵ Mēs varam sekot Jehovas priekšzīmei. Mums nevajadzētu būt pārlieku jūtelīgiem katru reizi, kad šķiet, ka pret mums tiek izrādīta necieņa. Ja mūs ir viegli aizvainot, mēs varbūt nodarām sev pāri daudz vairāk nekā cilvēks, kas izturas pret mums necienīgi. (Salamans Mācītājs 7:9, 22.) Nedrīkst aizmirst, ka mīlestība ”tic visu”. (1. Korintiešiem 13:7.) Mēs nekādā ziņā nevēlamies būt lētticīgi, taču nav arī nekādas vajadzības apšaubīt brāļu rīcības motīvus. Cik vien iespējams, mums jādomā labi par ticības biedriem. (Kolosiešiem 3:13.)