Dzīvot šai dienai vai mūžīgai nākotnei?

”Cerībā esam pestīti.” (ROMIEŠIEM 8:24)

 1. Ko mācīja epikūrieši, un kā šāda filozofija bija ietekmējusi dažus kristiešus?

APUSTULIS Pāvils rakstīja kristiešiem, kas dzīvoja Korintā: ”Kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās?” (1. Korintiešiem 15:12.) Acīmredzot pirmā gadsimta kristiešu vidū kaut kādā mērā bija jūtama grieķu domātāja Epikūra indei līdzīgās filozofijas ietekme. Tāpēc Pāvils pievērsa uzmanību epikūriešu mācībai: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam.” (1. Korintiešiem 15:32.) Noraidot jebkādu cerību uz dzīvi pēc nāves, šī filozofa sekotāji uzskatīja, ka galvenais vai pat vienīgais labums dzīvē ir miesīgas baudas. (Apustuļu darbi 17:18, 32.) Epikūriešu filozofija bija egoistiska, ciniska un ārkārtīgi postoša.

 2. a) Kāpēc bija tik bīstami noliegt augšāmcelšanos? b) Kā Pāvils stiprināja Korintas kristiešu ticību?

² Šim augšāmcelšanās noliegumam bija nopietnas sekas. Pāvils sprieda: ”Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, un arī veltīga jūsu ticība. [..] Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” (1. Korintiešiem 15:13—19.) Jā, bez cerības uz mūžīgu nākotni kristietība būtu ”veltīga”. Tai nebūtu jēgas. Nav nekāds brīnums, ka šādas pagāniskas domāšanas ietekmē Korintas draudzē bija samilzušas dažādas problēmas. (1. Korintiešiem 1:11; 5:1; 6:1; 11:20—22.) Tāpēc Pāvils centās stiprināt viņu ticību augšāmcelšanai. Izmantodams pārliecinošu loģiku, Rakstu citātus un ilustrācijas, viņš neapgāžami pierādīja, ka cerība uz augšāmcelšanu nav iztēles auglis — tā ir pamatota cerība, kas noteikti piepildīsies. Balstoties uz to, viņš varēja mudināt savus ticības biedrus: ”Topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs tā Kunga lietās nav veltīgs.” (1. Korintiešiem 15:20—58.)

”Palieciet nomodā”

3., 4. a) Kāda bīstama attieksme, saskaņā ar Pētera vārdiem, pārņem daudzus cilvēkus pēdējās dienās? b) Kas mums pastāvīgi sev jāatgādina?

³ Mūsdienās daudzi raugās uz dzīvi pesimistiski un uzskata, ka ir vērts dzīvot tikai šai dienai. (Efeziešiem 2:2.) Situācija ir tieši tāda, kā pravietoja apustulis Pēteris. Viņš teica, ka būs ”nikni smējēji, kuŗi.. sacīs: ”Kur paliek viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.”” (2. Pētera 3:3, 4.) Ja patiesie Dieva kalpotāji pieļautu, ka viņus ietekmē šāds viedoklis, viņi varētu kļūt ”kūtri” vai ”neauglīgi”. (2. Pētera 1:8.) Par laimi, ar lielāko daļu cilvēku, kas mūsdienās pieder pie Dieva tautas, tā nav noticis.

⁴ Nav nekas nepareizs interesēties par pašreizējās ļaunās sistēmas gaidāmo bojāeju. Atceries, kādu interesi izrādīja Jēzus apustuļi: ”Kungs, vai tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” Jēzus atbildēja: ”Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā.” (Apustuļu darbi 1:6, 7.) Šajos vārdos ietverta tā pati pamatdoma, ko Jēzus bija izteicis Eļļas kalnā: ”Jūs nezināt, kuŗā stundā jūsu Kungs nāk. ..Cilvēka Dēls nāks taī stundā, kur jūs nedomājat.” (Mateja 24:42, 44.) Mums pastāvīgi jāatgādina sev šis brīdinājums! Dažiem varbūt rodas kārdinājums sākt domāt: ”Varbūt man būtu jāpūlas mazliet mazāk un nebūtu jāuztver viss tik nopietni.” Kāda tā būtu kļūda! Padomā par Jēkabu un Jāni — ”pērkona dēliem”. (Marka 3:17.)

5., 6. Ko mēs varam mācīties no Jēkaba un Jāņa parauga?

⁵ Mēs zinām, ka Jēkabs bija sevišķi dedzīgs apustulis. (Lūkas 9:51—55.) Kopš bija nodibināta kristiešu draudze, viņš noteikti ļoti aktīvi tajā darbojās. Bet, kad Jēkabs bija vēl diezgan jauns, Hērods Agripa I viņu lika nogalināt. (Apustuļu darbi 12:1—3.) Vai ir iemesls domāt, ka Jēkabs, stāvēdams uz nāves sliekšņa, nožēloja savu dedzību un pūles, ko bija veltījis kalpošanai? Nekādā ziņā! Viņš noteikti jutās laimīgs, ka ir pavadījis savas samērā īsās dzīves labākos gadus, kalpodams Jehovam. Neviens no mums nevar droši zināt, vai viņa dzīve negaidīti nepārtrūks. (Salamans Mācītājs 9:11; salīdzināt Lūkas 12:20, 21.) Tāpēc nav nekādu šaubu: ir gudri allaž dedzīgi un aktīvi kalpot Jehovam. Tā mēs saglabāsim labu slavu viņa acīs un pastāvīgi paturēsim prātā mūsu cerību uz mūžīgu nākotni. (Salamans Mācītājs 7:1.)

⁶ Mēs varam iemācīties vēl kaut ko, ja padomājam par apustuli Jāni, kas bija klāt, kad Jēzus neatlaidīgi mudināja: ”Palieciet nomodā!” (Mateja 25:13; Marka 13:37; Lūkas 21:34—36.) Jānis ņēma vērā šo mudinājumu un ar entuziasmu kalpoja daudzus gadu desmitus. Šķiet, viņš nodzīvoja ilgāk par visiem pārējiem apustuļiem. Vai tad, kad Jānis jau bija sasniedzis lielu vecumu un varēja atskatīties uz garajiem uzticīgās kalpošanas gadiem, viņam likās, ka viņš ir rīkojies nepareizi un dzīvojis aplamu vai nelīdzsvarotu dzīvi? Nē, nepavisam! Viņš joprojām ar dedzību gaidīja to, kam bija jānotiek nākotnē. Kad augšā celtais Jēzus teica: ”Tiešām, es nāku drīz,” — Jānis tūlīt atsaucās: ”Tiešām, nāc, Kungs Jēzu!” (Atklāsmes 22:20.) Jānis nekādā ziņā nedzīvoja tikai pašreizējam brīdim un nekāroja pēc nesteidzīgas un rāmas ”normālas” dzīves. Viņš bija apņēmies veltīt kalpošanai visu savu dzīvi un spēku, vienalga, kurā brīdī Kungs nāktu. Bet kā ir ar mums?

Uz ko balstās ticība mūžīgai dzīvei

 7. a) Kā cerība uz mūžīgu dzīvi tika ’apsolīta pirms mūžīgiem laikiem’? b) Kā Jēzus deva skaidrāku sapratni par cerību uz mūžīgu dzīvi?

⁷ Vari būt drošs, ka cerība uz mūžīgu dzīvi nav cilvēku izdomāts sapnis vai fantāzija. Kā teikts Titam 1:2, mūsu dievbijības pamatā ir ”cerīb[a] uz mūžīgu dzīvību, ko Dievs, kas nemelo, ir apsolījis pirms mūžīgiem laikiem”. Dieva sākotnējais nodoms bija mūžīga dzīve visiem paklausīgajiem cilvēkiem. (1. Mozus 1:28.) It nekas nespēj izjaukt šo nodomu, pat ne Ādama un Ievas sacelšanās. Kā rakstīts 1. Mozus 3:15, Dievs uzreiz pēc sacelšanās apsolīja ”dzimumu”, kas izlabos visu ļaunumu, kāds tiks nodarīts cilvēcei. Kad parādījās šis ”dzimums” jeb Mesija — Jēzus —, cerība uz mūžīgu dzīvi kļuva par vienu no viņa pamatmācībām. (Jāņa 3:16; 6:47, 51; 10:28; 17:3.) Atdodams savu pilnīgo dzīvību par izpirkumu, Kristus ieguva likumīgas tiesības dāvāt cilvēkiem mūžīgu dzīvi. (Mateja 20:28.) Daļa no viņa mācekļiem, pavisam 144 000, dzīvos mūžīgi debesīs. (Atklāsmes 14:1—4.) Tā nedaudzi no tiem, kas kādreiz bijuši mirstīgi cilvēki, ’tērpsies nemirstībā’! (1. Korintiešiem 15:53.)

 8. a) Kas ir nemirstība, un kāpēc Jehova to piešķir 144 000? b) Kādu cerību Jēzus piedāvāja ’citām avīm’?

⁸ Būt nemirstīgam nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai nekad nemirt. Nemirstība ir saistīta ar ’neiznīcīgās dzīvības spēku’. (Ebrejiem 7:16; salīdzināt Atklāsmes 20:6.) Bet ko Dievs panāk, piešķirdams tik izcilu dāvanu? Atceries Sātana izaicinošo apgalvojumu, ka nevienai Dieva radītai būtnei nevar uzticēties. (Ījaba 1:9—11; 2:4, 5.) Piešķirdams šiem 144 000 nemirstību, Dievs parāda, ka viņš pilnīgi uzticas šai grupai, kuras locekļi ir tik pārliecinoši atbildējuši uz Sātana izaicinājumu. Bet ko var teikt par pārējo cilvēci? Valstības mantinieku ’mazā ganāmā pulciņa’ pirmajiem locekļiem Jēzus sacīja, ka viņi ’sēdēs uz troņiem un tiesu spriedīs pār divpadsmit Israēla ciltīm’. (Lūkas 12:32; 22:30.) No šiem vārdiem var saprast, ka citi saņems mūžīgu dzīvi uz zemes un būs viņa Valstības pavalstnieki. Šīm ’citām avīm’ gan netiek dota nemirstība, tomēr tās iegūst ’mūžīgu dzīvi’. (Jāņa 10:16; Mateja 25:46.) Tātad visiem kristiešiem ir cerība uz mūžīgu dzīvi. Tā nav fantāzija — to ir svinīgi apsolījis ”Dievs, kas nemelo”, un par to ir samaksāts ar dārgajām Jēzus asinīm. (Titam 1:2.)

Vai tas būs tālā nākotnē?

9., 10. Kas skaidri norāda, ka mēs dzīvojam tuvu beigām?

⁹ Apustulis Pāvils paredzēja, ka ”grūti laiki” liecinās — mēs nepārprotami esam sasnieguši ’pastarās dienas’. Cilvēku sabiedrība grimst aizvien dziļāk nežēlībā, alkatībā, savtīgumā un bezdievībā, — vai mums, to redzot, nav skaidrs, ka strauji tuvojas diena, kad Jehova izpildīs savu spriedumu šai ļaunajai pasaules sistēmai? Vai mēs neredzam, kā, varmācībai un naidam ejot plašumā, piepildās Pāvila vārdi, ka ”ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā”? (2. Timotejam 3:1—5, 13.) Daži varbūt optimistiski runā par ’mieru un drošību’, bet visas cerības uz mieru izgaisīs, jo ”pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt”. Mēs neesam atstāti neziņā par mūsu laiku nozīmi. Tāpēc ”būsim nomodā un skaidrā prātā”. (1. Tesaloniķiešiem 5:1—6.)

¹⁰ Turklāt Bībelē ir norādīts, ka pēdējās dienas ir īss laika posms. (Atklāsmes 12:12; salīdzināt 17:10.) Lielākā daļa no tā acīmredzot ir jau pagājusi. Piemēram, Daniēla pravietojumā precīzi aprakstīta ”ziemeļvalsts ķēniņa” un ”dienvidvalsts ķēniņa” sadursme, kas ir iesniegusies mūsu gadsimtā. (Daniēla 11:5, 6.) Vienīgais, kas vēl nav piepildījies, ir ”ziemeļvalsts ķēniņa” pēdējais uzbrukums, kas aprakstīts Daniēla 11:44, 45. (Šis pravietojums ir apspriests Sargtorņa 1987. gada 1. jūlija numurā un 1993. gada 1. novembra numurā [angļu val.].)

11. a) Cik lielā mērā ir piepildījušies vārdi no Mateja 24:14? b) Uz ko norāda Jēzus vārdi, kas pierakstīti Mateja 10:23?

¹¹ Jēzus arī pravietoja, ka ”šis valstības evanģelijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals”. (Mateja 24:14.) Mūsdienās Jehovas liecinieki veic savu darbu 233 valstīs, salu grupās un teritorijās. Tiesa, joprojām ir arī tādi apgabali, kur vēl nav sludināts, un, iespējams, Jehovas noliktā laikā atvērsies durvis arī uz šīm teritorijām. (1. Korintiešiem 16:9.) Taču Jēzus vārdi, kas pierakstīti Mateja 10:23, liek nopietni padomāt: ”Jūs nebūsit vēl izstaigājuši Israēla pilsētas, tiekāms Cilvēka Dēls nāks.” Kaut gan labā vēsts noteikti tiks paziņota pa visu zemeslodi, mēs vēl nebūsim personiski sasnieguši visas zemes malas, sludinot Valstības vēsti, kad Jēzus ”nāks”, lai izpildītu sodu.

12. a) Par kādu ’apzīmogošanu’ ir runa Atklāsmes 7:3? b) Par ko liecina uz zemes dzīvojošo svaidīto skaita samazināšanās?

¹² Padomā par Atklāsmes 7:1, 3, kur teikts, ka četri iznīcības ”vēji” tiek aizturēti, ”kamēr mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus uz viņu pierēm”. Šie vārdi neattiecas uz sākotnējo apzīmogošanu, kas notiek tajā brīdī, kad cilvēki, kas pieder pie 144 000, saņem debesu aicinājumu. (Efeziešiem 1:13.) Tie attiecas uz beidzamo apzīmogošanu, kad viņi tiek negrozāmi atzīti par pārbaudītiem un uzticamiem ’mūsu Dieva kalpiem’. Īsto Dieva svaidīto dēlu skaits, kuri vēl dzīvo uz zemes, ir krietni sarucis. Turklāt Bībelē ir skaidri teikts, ka tieši ”izredzēto dēļ” lielo bēdu sākuma posms ’tiks saīsināts’. (Mateja 24:21, 22.) Lielākā daļa no tiem, kas apliecina savu piederību pie svaidītajiem, jau ir sasnieguši lielu vecumu. Vai tā nav vēl viena norāde, ka beigas ir pavisam tuvu?

Uzticams sargs

13., 14. Kāds ir sarga grupas pienākums?

¹³ Beigām tuvojoties, mēs rīkojamies pareizi, ja paklausām ’uzticīgā kalpa’ norādījumiem. (Mateja 24:45.) Mūsdienu ”kalps” jau vairāk nekā simt gadu uzticīgi pilda ’sarga’ pienākumus. (Ecēhiēla 3:17—21.) Sargtorņa 1984. gada 1. janvāra numurā (angļu val.) bija paskaidrots: ”Šis sargs novēro, kā, risinoties notikumiem pasaulē, piepildās Bībeles pravietojumi, viņš brīdina par gaidāmajām ’lielajām bēdām, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma,’ un sludina ”labas ziņas”.” (Mateja 24:21; Jesajas 52:7.)

¹⁴ Atceries: sarga pienākums ir skaļi paziņot, ”ko viņš redz”. (Jesajas 21:6—8.) Bībeles laikos sargs mēdza dot brīdinājumu pat tad, ja iespējamais uzbrucējs vēl bija pārāk tālu, lai skaidri saskatītu, kas tas īsti ir. (2. Ķēniņu 9:17, 18.) Tajos laikos noteikti reizēm gadījās, ka tika izsludināta viltus trauksme. Bet labu sargu bailes nokļūt neērtā situācijā nekavē ziņot par briesmām. Kā tu justos, ja tavā mājā būtu izcēlies ugunsgrēks, bet ugunsdzēsēji neierastos, jo viņi būtu nosprieduši, ka tā varbūt ir viltus trauksme? Mēs taču gaidām, ka šādi cilvēki nekavējoties atsauksies uz ikvienu briesmu signālu! Līdzīgi ir rīkojusies arī sarga grupa, kas ir izteikusi paziņojumus, kad, spriežot pēc apstākļiem, ir bijis pamats to darīt.

15., 16. a) Kāpēc mūsu izpratne par pravietojumiem reizēm tiek izlabota? b) Ko mēs varam mācīties, domājot par uzticamiem Dieva kalpiem, kas bija nepareizi sapratuši noteiktus pravietojumus?

¹⁵ Taču, notikumiem attīstoties, mūsu izpratne par pravietojumiem ir kļuvusi skaidrāka. Vēsture liecina, ka Dieva pravietojumi pirms to piepildīšanās gandrīz nekad netiek pilnībā saprasti. Dievs Ābrāmam bija precīzi pateicis, cik ilgi viņa pēcnācēji būs ”svešinieki zemē, kas tiem nepieder,” — tieši 400 gadus. (1. Mozus 15:13.) Tomēr Mozus priekšlaicīgi piedāvājās būt par atbrīvotāju. (Apustuļu darbi 7:23—30.)

¹⁶ Padomā arī par tiem pravietojumiem, kuros runāts par Mesiju. Atskatoties uz tiem no tagadnes viedokļa, šķiet skaidrāks par skaidru, ka Mesijas nāve un augšāmcelšana bija pravietotas. (Jesajas 53:8—10.) Taču paša Jēzus mācekļi nespēja aptvert šo faktu. (Mateja 16:21—23.) Viņi nesaprata, ka Daniēla 7:13, 14 bija jāpiepildās gaidāmās Kristus parūsia jeb ”klātbūtnes” laikā. (Mateja 24:3, NW.) Tāpēc viņi gandrīz par 2000 gadiem bija kļūdījušies savos aprēķinos, kad vaicāja Jēzum: ”Kungs, vai tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?” (Apustuļu darbi 1:6.) Pat tad, kad kristiešu draudze jau bija nostiprinājusies, joprojām mēdza rasties aplamas idejas un nepamatotas cerības. (2. Tesaloniķiešiem 2:1, 2.) Bet, kaut gan dažiem kristiešiem palaikam izveidojās nepareizi uzskati, Jehova nenoliedzami svētīja pirmā gadsimta kristiešu darbu!

17. Kādam būtu jābūt mūsu viedoklim par uzlabojumiem Rakstu izpratnē?

¹⁷ Arī mūsdienu sarga grupai laiku pa laikam ir bijis jālabo savs viedoklis. Bet vai ir kāds iemesls apšaubīt, ka Jehova ir svētījis ’uzticamo kalpu’? Turklāt, ja ņem vērā visus apstākļus, — vai lielākā daļa izdarīto uzlabojumu nav bijuši samērā nelieli? Mūsu Bībeles izpratne pamatos nav mainījusies. Mūsu pārliecība, ka dzīvojam pēdējās dienās, ir stiprāka nekā jebkad agrāk!

Dzīvojiet mūžīgai nākotnei

18. Kāpēc mums jāizvairās dzīvot tikai šai dienai?

¹⁸ Pasaulē cilvēki varbūt saka: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam,” — bet mūsu attieksme nedrīkst būt tāda. Kāpēc velti pūlēties, dzenoties pēc baudām, ko no dzīves var gūt patlaban, ja ir iespējams tiekties pēc mūžīgas nākotnes? Šī cerība — vienalga, vai uz nemirstību debesīs vai uz mūžīgu dzīvi zemes virsū — nav ne sapnis, ne fantāzija. Tā ir realitāte, kuru apsolījis Dievs, ”kas nemelo”. (Titam 1:2.) Neapgāžami pierādījumi liecina, ka šīs cerības piepildīšanās ir jau pavisam tuvu! ”Laiks ir īss.” (1. Korintiešiem 7:29.)

19., 20. a) Kā Jehova uzlūko upurus, ko mēs esam nesuši Valstības dēļ? b) Kāpēc mums jādzīvo, paturot prātā mūžību?

¹⁹ Tiesa, šī sistēma ir pastāvējusi ilgāk, nekā daudzi bija domājuši. Tagad dažiem varbūt liekas: ja viņi to būtu zinājuši agrāk, viņi varbūt kaut ko nebūtu upurējuši. Bet nevienam nebūtu jānožēlo, ka viņš to ir izdarījis. Upurēšanās taču ir būtiska kristiešu dzīves daļa. Kristieši ’sevi aizliedz’. (Mateja 16:24.) Mums nekādā ziņā nav jādomā, ka mūsu pūliņi darīt Dievam pa prātam ir bijuši veltīgi. Jēzus apsolīja: ”Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evanģelija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā.. un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.” (Marka 10:29, 30.) Cik svarīgs pēc tūkstoš gadiem šķitīs tavs pašreizējais darbs, tava māja vai rēķins bankā? Turpretī tiem upuriem, ko tu esi nesis Jehovas labā, būs nozīme pat pēc miljons vai miljards gadiem! ”Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu.” (Ebrejiem 6:10.)

²⁰ Tāpēc dzīvosim, paturot prātā mūžību, ņemot vērā nevis ”to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” (2. Korintiešiem 4:18.) Pravietis Habakuks rakstīja: ”Šis pravietiskais skatījums īstenosies noteiktā laikā, un tā īstenošanās steidzīgi tuvojas un pat ja tā piepildīšanās novilcinātos, tad tomēr stipri būs uz to cerēt un paļauties, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks.” (Habakuka 2:3.) Kā ’stiprā cerība un paļaušanās’ uz to, ka gaidāmais gals patiešām pienāks, ietekmē veidu, kā mēs pildām savus personiskos un ģimenes pienākumus? Šim jautājumam būs pievērsta uzmanība nākamajā rakstā.

Atkārtojuma jautājumi

◻ Kā dažus cilvēkus mūsdienās ir ietekmējusi šīs sistēmas bojāejas šķietamā novilcināšanās?

◻ Kas ir pamatā mūsu cerībai uz mūžīgu dzīvi?

◻ Kādam būtu jābūt mūsu viedoklim par upuriem, ko esam nesuši Valstības interešu labā?

[Attēls 15. lpp.]

Pasaules mēroga sludināšanai ir jābūt pabeigtai, pirms nāks gals