”Mirušie tiks uzmodināti”

”Atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.” (1. KORINTIEŠIEM 15:52)

1., 2. a) Kāds mierinošs solījums ir dots ar pravieša Hozejas starpniecību? b) Kā mēs zinām, ka Dievs vēlas atgriezt mirušos dzīvē?

JA JUMS ir nācies pieredzēt tuva cilvēka nāvi, tad jūs zināt, kādas sāpes nodara šāds zaudējums. Bet kristieši rod mierinājumu solījumā, ko Dievs deva ar pravieša Hozejas starpniecību: ”Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? — Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?” (Hozejas 13:14.)

² Skeptiķiem doma par mirušo atgriešanos dzīvē šķiet absurda. Bet Visvarenais Dievs, bez šaubām, ir spējīgs paveikt tādu brīnumu. Patiesībā ir tikai jānoskaidro, vai Jehova vēlas atgriezt mirušos dzīvē. Taisnīgais vīrs Ījabs jautāja: ”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” Un viņš pats arī deva mierinošu atbildi: ”Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc savu roku darba.” (Ījaba 14:14, 15.) Vārds ”ilgoties” norāda uz patiesu vēlēšanos. (Salīdzināt Psalms 84:3.) Jehova patiešām gaida augšāmcelšanu, viņš ilgojas atkal ieraudzīt viņam uzticīgos cilvēkus, kas ir miruši, bet viņa atmiņā dzīvi. (Mateja 22:31, 32.)

Jēzus vairo sapratni par augšāmcelšanu

3., 4. a) Kā Jēzus vairoja sapratni par augšāmcelšanās cerību? b) Kāpēc Jēzus tika piecelts garā, nevis miesā?

³ Ījabam un citiem ticīgajiem cilvēkiem senatnē bija nepilnīga sapratne par augšāmcelšanu. Jēzus Kristus izskaidroja, kāda ir šī brīnišķīgā cerība. Viņš norādīja uz savu lielo nozīmi tās īstenošanā, kad teica: ”Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 3:36.) Bet kur dzīvos tie, kas saņems mūžīgo dzīvību? Lielākā daļa ticīgo dzīvos uz zemes. (Psalms 37:11.) Bet Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību!” (Lūkas 12:32.) Dieva Valstība atrodas debesīs. Tātad šis solījums nozīmē, ka ”mazajam ganāmpulkam” jākļūst par garīgām būtnēm un jābūt pie Jēzus debesīs. (Jāņa 14:2, 3; 1. Pētera 1:3, 4.) Kāda brīnišķīga perspektīva! Vēlāk Jēzus apustulim Jānim darīja zināmu, ka ”mazā ganāmpulka” locekļu skaits būs 144 000. (Atklāsmes 14:1.)

⁴ Bet kā 144 000 nokļūst debesu godībā? Jēzus ’cēla gaismā dzīvību un neiznīcību ar evaņģeliju’. Izliedams savas asinis, viņš sagatavoja ”jaunu un dzīvu ceļu”, pa kuru nokļūt debesīs. (2. Timotejam 1:10; Ebrejiem 10:19, 20.) Vispirms viņš nomira, kā tas bija pravietots Bībelē. (Jesajas 53:12.) Pēc tam, kā vēlāk paziņoja apustulis Pēteris, ’šo Jēzu Dievs uzmodināja’. (Apustuļu darbi 2:32.) Bet Jēzus netika piecelts no mirušajiem cilvēka veidolā. Viņš pats iepriekš bija teicis: ”Maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jāņa 6:51.) Ja Jēzus būtu ņēmis atpakaļ savu miesu, upuris zaudētu vērtību. Tāpēc Jēzus tika ”nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā”. (1. Pētera 3:18.) Tā Jēzus panāca ”mūžīgu pestīšanu” mazā ganāmpulka locekļiem. (Ebrejiem 9:12.) Viņš nodeva Dievam pilnīgā cilvēka dzīvības vērtību, ar ko tika izpirkta grēcīgā cilvēce, un 144 000 pirmie ieguva svētības, ko nodrošināja šī upura vērtība.

 5. Kāda cerība tika piedāvāta Jēzus sekotājiem pirmajā gadsimtā?

⁵ Jēzus nebija vienīgais, kam bija jātiek pieceltam debesu dzīvei. Saviem ticības biedriem Romā apustulis Pāvils rakstīja, ka viņi ir svaidīti ar svēto garu un būs Dieva bērni un Kristus līdzmantinieki, ja vien viņi paliks uzticīgi savam svaidījumam, izturēdami līdz galam. (Romiešiem 8:16, 17.) Pāvils paskaidroja: ”Ja mēs viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā.” (Romiešiem 6:5.)

Augšāmcelšanās cerības aizstāvēšana

 6. Kāpēc cilvēki Korintā vērsās pret augšāmcelšanas mācību, un kāda bija apustuļa Pāvila reakcija?

⁶ Augšāmcelšana ir viena no kristietības pamatmācībām. (Ebrejiem 6:1, 2.) Bet Korintas draudzē šī mācība tika apstrīdēta. Daži, acīmredzot grieķu filozofijas ietekmēti, teica, ”ka neesot miroņu augšāmcelšanās”. (1. Korintiešiem 15:12.) Kad apustulis Pāvils to uzzināja, viņš nolēma aizstāvēt augšāmcelšanās cerību, it īpaši svaidīto kristiešu cerību. Iedziļināsimies tagad vārdos, ko Pāvils rakstīja Pirmajā vēstulē korintiešiem, 15. nodaļā. Jums būs vieglāk sekot apskatāmajai tēmai, ja jūs būsiet izlasījis visu šo nodaļu, kā bija ieteikts iepriekšējā rakstā.

 7. a) Kādam jautājumam Pāvils pievērsa galveno uzmanību? b) Kas bija redzējuši augšāmcelto Jēzu?

⁷ Iepriekšminētās nodaļas pirmajos divos pantos var lasīt, kā Pāvils ievada tālāk iztirzāto tēmu: ”Brāļi, es jums atgādinu evanģeliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kuŗā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ..citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi.” Ja korintieši nestāvētu evaņģēlijā, viņi būtu pieņēmuši patiesību veltīgi. Pāvils turpina: ”Es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem, un ka viņš aprakts, un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmitiem. Pēc tam viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuŗiem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši [”aizmiguši”, LB-26]. Pēc tam viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.” (1. Korintiešiem 15:3—8.)

8., 9. a) Cik svarīga ir ticība augšāmcelšanai? b) Kad acīmredzot Jēzus parādījās ”vairāk kā pieci simti brāļiem”?

⁸ Cilvēkiem, kas bija pieņēmuši evaņģēliju, Jēzus augšāmcelšana nebija kaut kas tāds, kam varēja ticēt vai neticēt pēc pašu izvēles. Bija daudz liecinieku, kas varēja apstiprināt, ka ”Kristus ir miris par mūsu grēkiem” un ir piecelts no mirušajiem. Viens no tiem bija Kēfa jeb, kā mēs viņu labāk pazīstam, Pēteris. Naktī, kad Jēzus tika nodots un arestēts, Pēteris bija atteicies no sava skolotāja, tāpēc Jēzus parādīšanās noteikti sagādāja viņam mierinājumu. Jēzus parādījās arī ”tiem divpadsmitiem” jeb apustuļiem kā vienotai grupai, un tas, bez šaubām, palīdzēja apustuļiem pārvarēt bailes un drosmīgi liecināt par Jēzus augšāmcelšanos. (Jāņa 20:19—23; Apustuļu darbi 2:32.)

⁹ Kristus parādījās arī lielākai ļaužu grupai — ”vairāk kā pieci simti brāļiem”. Tā kā tik daudz sekotāju Jēzum varēja būt tikai Galilejā, tas, iespējams, notika tajā reizē, kad Jēzus deva pavēli gatavot mācekļus, par ko ir rakstīts Mateja 28:16—20. Šie cilvēki varēja dot patiesi pārliecinošu liecību. Daži no viņiem vēl bija dzīvi 55. gadā, kad Pāvils rakstīja savu pirmo vēstuli korintiešiem. Bet par cilvēkiem, kas jau bija miruši, tika teikts, ka viņi ir ”aizmiguši”. Viņi vēl nebija piecelti no mirušajiem un nebija saņēmuši savu debesu balvu.

10. a) Kas notika pēc Jēzus pēdējās tikšanās ar mācekļiem? b) Kādā ziņā Jēzus parādījās Pāvilam kā ”nelaikā dzimušam”?

¹⁰ Vēl viens ievērojams Jēzus augšāmcelšanās liecinieks bija Jēkabs, Jēzus mātes Marijas un Jāzepa dēls. Pirms Jēzus augšāmcelšanās Jēkabs acīmredzot nebija ticīgs. (Jāņa 7:5.) Pēc tam kad Jēkabs bija redzējis Jēzu, viņš sāka ticēt un, iespējams, palīdzēja pievērst ticībai citus brāļus. (Apustuļu darbi 1:13, 14.) Kad Jēzus pēdējo reizi tikās ar saviem mācekļiem pirms aiziešanas debesīs, viņš tiem deva rīkojumu liecināt ”līdz pašam pasaules galam”. (Apustuļu darbi 1:6—11.) Vēlāk viņš parādījās kristiešu vajātājam Saulam no Tarsas. (Apustuļu darbi 22:6—8.) Jēzus parādījās Saulam kā ”nelaikā dzimušam”. Bija tā, it kā Sauls jau būtu piecelts garīgai dzīvei un varētu skatīt Kungu debesu godībā daudzus gadsimtus pirms tam, kad šī augšāmcelšana sākās. Pieredzētais pamudināja Saulu tūlīt pārtraukt kristiešu draudzes vajāšanu un izraisīja viņā ārkārtīgi lielas pārmaiņas. (Apustuļu darbi 9:3—9, 17—19.) Sauls kļuva par apustuli Pāvilu, vienu no ievērojamākajiem kristīgās ticības aizstāvjiem. (1. Korintiešiem 15:9, 10.)

Ticība augšāmcelšanai ir ārkārtīgi svarīga

11. Kā Pāvils paskaidroja, ka teikt: ”Augšāmcelšanās nav,” — ir aplami?

¹¹ Jēzus augšāmcelšana bija skaidri apliecināts fakts. ”Ja tad par Kristu sludina, ka viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās?” jautāja Pāvils. (1. Korintiešiem 15:12.) Minētie cilvēki ne tikai paši šaubījās par augšāmcelšanu, bet arī atklāti runāja par savu neticību. Pāvils parādīja, cik nepareizi ir viņu uzskati. Viņš teica, ka tad, ja Kristus nav piecelts no mirušajiem, kristiešu sludinātā vēsts ir meli un tie, kas liecina par Kristus augšāmcelšanu, ir ”Dieva viltus liecinieki”. Ja Kristus nav piecelts no mirušajiem, Dievam nav samaksāts izpirkums un kristieši ’vēl ir savos grēkos’. (1. Korintiešiem 15:13—19; Romiešiem 3:23, 24; Ebrejiem 9:11—14.) Un kristieši, kas ”aizmiguši” nāvē, reizēm pat mocekļu nāvē, ir gājuši bojā bez patiesas cerības. Kādā nožēlojamā stāvoklī atrastos kristieši, ja šī dzīve būtu vienīgais, uz ko viņi varētu cerēt! Viņu ciešanas būtu pilnīgi bezjēdzīgas.

12. a) Par ko liek domāt tas, ka Kristus ir piecelts ”kā pirmais no mirušajiem”? b) Kā Kristus padarīja iespējamu augšāmcelšanu?

¹² Taču patiesībā bija pavisam citādi. Pāvils turpina: ”Kristus ir uzmodināts no miroņiem.” Turklāt viņš bija ”pirmais no mirušajiem”. (1. Korintiešiem 15:20.) Kad izraēlieši paklausīgi deva Jehovam pirmos no savas ražas augļiem, Jehova svētīja viņus un nodrošināja bagātīgu ražu. (2. Mozus 22:28, 29; 23:19; Salamana Pamācības 3:9, 10.) Saukdams Kristu par pirmo no mirušajiem, Pāvils liek domāt, ka būs arī citi cilvēki, kas tiks piecelti dzīvei debesīs. ”Kā caur cilvēku nāve,” saka Pāvils, ”tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” (1. Korintiešiem 15:21, 22.) Jēzus padarīja augšāmcelšanu iespējamu, kad atdeva par izpirkumu savu pilnīgā cilvēka dzīvību, tā nodrošinādams cilvēcei cerību tikt atbrīvotai no grēka un nāves verdzības. (Galatiešiem 1:4; 1. Pētera 1:18, 19.)a

13. a) Kad notiek augšāmcelšana debesu dzīvei? b) Kādā nozīmē daļa svaidīto ’neaizmieg nāvē’?

¹³ Pāvils turpina: ”Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder viņa atnākšanas dienā.” (1. Korintiešiem 15:23.) Kristus tika piecelts no mirušajiem 33. gadā. Bet viņa svaidītajiem sekotājiem — tiem, ”kas Kristum pieder”, — bija jāgaida līdz laikam, kad jau bija sākusies Jēzus klātbūtne ķēniņa varā, un viņa klātbūtne, kā ļauj saprast Bībeles pravietojumi, sākās 1914. gadā. (1. Tesaloniķiešiem 4:14—16; Atklāsmes 11:18.) Bet kas notiek ar tiem, kas ir dzīvi šīs klātbūtnes laikā? Pāvils saka: ”Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs nāvē aizmigsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.” (1. Korintiešiem 15:51, 52, JDP.) Tātad ne visiem svaidītajiem jāguļ kapā un jāgaida augšāmcelšana. Tie, kas nomirst Kristus klātbūtnes laikā, tūlīt pat tiek pārvērsti. (Atklāsmes 14:13.)

14. Kādā ziņā svaidītie ”par mirušiem top kristīti”?

¹⁴ ”Citādi, ko tie darīs, kas par mirušiem top kristīti, ja tie miruši pavisam netop uzmodināti?” jautā Pāvils. ”Kam tad tie par mirušiem top kristīti? Kam arīdzan mēs ikstundas esam likstā?” (1. Korintiešiem 15:29, 30, Jaunā derība, 1873. gada izdevums.) Pāvils neteica, ka dzīvie kristījās mirušo vietā, kā tas varētu likties, lasot dažus Bībeles tulkojumus. Kristījoties cilvēks kļūst par Kristus mācekli, bet mirušas dvēseles nevar būt mācekļi. (Jāņa 4:1.) Pāvils runāja par kristiešiem, kas bija dzīvi, — daudzi no viņiem, tāpat kā Pāvils pats, bija ’ik stundas likstā’. Svaidītie kristieši bija ’iegremdēti Kristus nāvē’. (Romiešiem 6:3.) Kopš svaidīšanas ar svēto garu viņi it kā tika ”kristīti” dzīves ceļā, kura iznākums ir tāds pats kā Kristum. (Marka 10:35—40.) Viņus gaidīja nāve ar cerību uz brīnišķīgo debesu augšāmcelšanu. (1. Korintiešiem 6:14; Filipiešiem 3:10, 11.)

15. Kādas briesmas, iespējams, pieredzēja Pāvils, un kā ticība augšāmcelšanai palīdzēja tās izturēt?

¹⁵ Pāvils raksta, ka viņš pats ir pieredzējis tādas briesmas, ka var teikt: ”Es mirstu ikdienas.” Nevēlēdamies, lai kāds teiktu, ka viņš pārspīlē, Pāvils piebilst: ”Tik tiešām, ka jūs, brāļi, esat mans gods Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” Kā apliecinājumu tam, kādas briesmas viņam ir nācies pieredzēt, Pāvils min vienu piemēru — 32. pantā viņš runā par cīnīšanos ar plēsīgiem zvēriem Efesā. Romieši mēdza sodīt noziedzniekus, iemetot tos arēnā pie plēsīgiem zvēriem. Ja Pāvilam bija jācīnās ar šādiem zvēriem, viņš palika dzīvs vienīgi ar Jehovas palīdzību. Tā būtu visīstākā pārgalvība — bez cerības uz augšāmcelšanos izvēlēties dzīvesveidu, kura dēļ jāpiedzīvo tādas briesmas. Būtu pavisam maz nozīmes paciest grūtības un nest upurus, kalpojot Dievam, ja nebūtu cerības dzīvot nākotnē. ”Ja mirušie neceļas augšām,” Pāvils saka, ”tad: ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam.”” (1. Korintiešiem 15:31, 32; skat. 2. Korintiešiem 1:8, 9; 11:23—27.)

16. a) No kurienes varēja būt nācis teiciens ”Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirstam”? b) Kāpēc bija bīstami pieņemt šādu uzskatu?

¹⁶ Pāvils, iespējams, citēja Jesajas 22:13, kur ir aprakstīts Dievam nepaklausīgo Jeruzalemes iedzīvotāju fatālistiskais uzskats par dzīvi. Bet varbūt Pāvils domāja par epikūriešu uzskatiem — viņi atraidīja jebkādu domu par dzīvi pēc nāves un uzskatīja, ka miesīgas baudas ir galvenais dzīves ieguvums. Jebkurā gadījumā uzskats ”ēdīsim un dzersim” bija bezdievīgs. Tāpēc Pāvils brīdināja: ”Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.” (1. Korintiešiem 15:33.) Biedrošanās ar cilvēkiem, kas noliedza augšāmcelšanu, varēja būt bīstama. Tieši šāda slikta sabiedrība, iespējams, bija veicinājusi tās problēmas, kas Pāvilam bija jārisina Korintas draudzē, — amoralitāti, šķelšanos, tiesāšanos, necieņu pret Kunga maltīti. (1. Korintiešiem 1:11; 5:1; 6:1; 11:20—22.)

17. a) Kādu pamudinājumu Pāvils izteica korintiešiem? b) Uz kādiem jautājumiem vēl jāatbild?

¹⁷ Pāvils mudināja korintiešus: ”Esiet visai modrīgi un negrēkojiet; jo daži Dievu nemaz nepazīst, to es jums saku par kaunu.” (1. Korintiešiem 15:34.) Negatīva attieksme pret augšāmcelšanu daļu kristiešu bija garīgi apdullinājusi, viņi bija kā piedzērušies. Viņiem bija jāmostas, jābūt skaidrā prātā. Arī mūsdienās svaidītajiem kristiešiem jāpaliek garīgā nomodā, viņi nedrīkst padoties pasaules skeptiskajiem uzskatiem. Viņiem cieši jāturas pie cerības uz debesu augšāmcelšanu. Tomēr ir vēl daži jautājumi, uz kuriem atbildes bija jāatrod korintiešiem un kuri interesē arī mūs. Piemēram: kādā ķermenī 144 000 tiek piecelti dzīvei debesīs? Kas notiks ar miljoniem citu cilvēku, kuri joprojām atrodas kapā un kuriem nav debesu cerības? Ko augšāmcelšana nozīmēs viņiem? Nākamajā rakstā mēs apskatīsim, ko vēl Pāvils rakstīja par augšāmcelšanu.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs atceraties?

◻ Kā Jēzus vairoja sapratni par augšāmcelšanu?

◻ Kas bija daži no Kristus augšāmcelšanas lieciniekiem?

◻ Kāpēc tika apstrīdēta mācība par augšāmcelšanos, un kā uz to reaģēja Pāvils?

◻ Kāpēc svaidītajiem kristiešiem bija tik būtiski ticēt augšāmcelšanai?

[Attēls 15. lpp.]

Jaira meitas atdzīvināšana bija apliecinājums tam, ka augšāmcelšana ir iespējama

[Attēls 16., 17. lpp.]

Ja nebūtu cerības uz augšāmcelšanu, uzticīgo kristiešu mokpilnā nāve būtu bezjēdzīga