Raugies uz to, kas ar acīm nav saskatāms!
LABA redze patiesi ir svētība. Lielākā daļa cilvēku ļoti augstu novērtē spēju redzēt. Taču apustulis Pāvils runāja par kādu redzes veidu, kas kristiešiem ir pat vēl vērtīgāks nekā laba fiziskā redze. ”Mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams,” rakstīja Pāvils. (2. Korintiešiem 4:18.) Tai jābūt ļoti īpašai redzes spējai, kas ļautu mums saskatīt neredzamo! Mēs to varētu nosaukt par nevainojamu garīgo redzi.
Kāpēc tā nepieciešama?
Pirmā gadsimta kristiešiem garīgā redze bija ļoti nepieciešama. Viņu kristīgā kalpošana noritēja ārkārtīgi grūtos apstākļos. Pāvils to izteica šādos vārdos: ”Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, un tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši.” (2. Korintiešiem 4:8, 9.)
Par spīti šādiem apstākļiem, uzticīgie mācekļi palika nelokāmi. Viņu ticība Dievam bija stipra, un viņi varēja teikt tāpat kā Pāvils: ”Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dien’ no dienas atjaunojas.” Bet kas izraisīja šo atjaunošanos dienu no dienas? Pāvils turpināja, teikdams: ”Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.” (2. Korintiešiem 4:16—18.)
Pāvils mudināja savus garīgos brāļus nepieļaut, lai kādi pārbaudījumi — problēmas, šķēršļi, vajāšanas — aizēnotu viņu skatu uz lielisko balvu, kas bija gaidāma nākotnē. Šiem kristiešiem bija jāraugās uz to, kas stāv pāri apstākļiem, kuros viņi tajā brīdī atradās, un pastāvīgi jāvērš savas domas uz kristīgā dzīves ceļa brīnišķīgo rezultātu. Tas viņiem palīdzēja ik dienas atjaunot un stiprināt savu apņēmību neatlaidīgi turpināt cīņu. Mūsdienās kristiešiem tieši tāpat ir nepieciešama laba garīgā redze.
Uzlūko pašreizējās problēmas par īslaicīgām!
Gribot negribot mums katru dienu ir jāredz kaut kas tāds, ko mēs labprātāk nemaz neredzētu. Pietiek tikai mazliet ieskatīties spogulī, un kļūst pamanāmi nepatīkami fiziski trūkumi, kas liecina par mūsu fizisko nepilnību. Vērīgi ielūkodamies Dieva Rakstu spogulī, mēs ieraugām garīgus trūkumus, kas piemīt gan mums pašiem, gan arī citiem. (Jēkaba 1:22—25.) Kad mūsu acis pievēršas dienas laikrakstam vai televizora ekrānam, tūlīt uzmanību piesaista ziņas par netaisnību, cietsirdību un notiekošajām traģēdijām, un tās sāpina mūsu sirdi.
Sātans grib panākt, lai viss, ko mēs redzam, liktu mums ieslīgt bezcerībā vai arī novērstu uzmanību, tā ka mūsu ticība kļūtu svārstīga. Kā no tā izvairīties? Mums ir jāseko Jēzus Kristus piemēram, kā ieteica apustulis Pēteris: ”Jo uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu viņa pēdām.” (1. Pētera 2:21.) Jēzus ir pilnīgs paraugs jebkurā kristieša dzīves jomā.
Norādot uz Jēzu kā uz mūsu paraugu, Pēteris īpaši pieminēja, ka Jēzus ir cietis. Patiesi, Jēzus pieredzēja daudz ciešanu, kad viņš dzīvoja uz Zemes. Būdams Jehovas ”priekšstrādnieks”, viņš bija klāt, kad tika radīta cilvēce, un precīzi zināja, kādiem, saskaņā ar Dieva nodomu, cilvēkiem vajadzēja būt. (Salamana Pamācības 8:30, 31, NW.) Bet tagad viņš ieraudzīja tiešā tuvumā, kādi cilvēki ir kļuvuši grēka un nepilnības dēļ. Katru dienu viņam bija jāsaskaras ar ļaužu nepilnībām un vājībām. Tas noteikti sagādāja viņam smagus pārdzīvojumus. (Mateja 9:36; Marka 6:34.)
Jēzus ne tikai redzēja, kā cieš citi, bet arī pats izcieta lielus pārbaudījumus. (Ebrejiem 5:7, 8.) Taču Jēzus pilnīgā garīgā redze ļāva viņam skatīties pāri šiem pārbaudījumiem un ieraudzīt balvu, ko viņš saņems par savu nevainojamo dzīvi, — nemirstību. Pēc tam Jēzus būs mesiāniskais Ķēniņš, un viņam būs priekšrocība atbrīvot ciešanu nomākto cilvēci no tagadējā nožēlojamā stāvokļa un atgriezt tai pilnību, ko Jehova cilvēcei sākotnēji bija paredzējis. Vērsdams skatienu uz šīm neredzamajām nākotnes izredzēm, Jēzus spēja saglabāt prieku kalpošanā Dievam, kaut arī ik dienas viņš pieredzēja pārbaudījumus. Pāvils vēlāk rakstīja: ”[Jēzus] viņam sagaidāmā prieka vietā [”prieka dēļ”, NW] krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.” (Ebrejiem 12:2.)
Jēzus nekad nepieļāva, ka grūtības un šķēršļi liktu viņam zaudēt cerības, novērstu viņa uzmanību vai vājinātu viņa ticību. Tā kā mēs esam viņa mācekļi, mums ir jāseko Jēzus nevainojamajam piemēram. (Mateja 16:24.)
Vērs skatu uz neredzamo un mūžīgo!
Runādams par to, kas Jēzum deva spēku izturēt, Pāvils arī norādīja, kā jārīkojas mums; viņš rakstīja: ”Dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē.. un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju.” (Ebrejiem 12:1, 2.) Jā, lai mēs sekmīgi un ar prieku varētu dzīvot kristīgu dzīvi, mums ir jāredz vairāk nekā tikai tas, kas tieši acu priekšā. Bet kā lai mēs ’raugāmies’ uz Jēzu, un kāds labums no tā būs?
Lūk, viens piemērs: 1914. gadā Jēzus tika iecelts par Dieva Valstības Ķēniņu, un tagad viņš valda no debesīm. Mūsu fiziskajām acīm tas, protams, nav saskatāms. Taču, ja mēs ”raudzīsimies” uz Jēzu, mūsu garīgā redze palīdzēs mums saskatīt, ka viņš patlaban ir gatavs rīkoties, lai iznīcinātu pašreizējo ļauno lietu sistēmu un saslēgtu Sātanu un tā dēmonu ordas pilnīgas bezdarbības važās. Lūkojoties vēl tālāk, mūsu gara acīm pavērsies skats uz brīnišķīgo jauno pasauli, kur ”nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija, ir pagājis”. (Atklāsmes 19:11—16; 20:1—3; 21:4.)
Vai tāpēc nebūtu labāk nevis ļaut, lai mūs nomāc pārejošas grūtības, ar kurām mums varbūt jāsastopas katru dienu, bet gan vērst savu skatienu uz to, kas ir mūžīgs? Kāpēc gan skatīties tikai uz slimībām un alkatīgajām tieksmēm, kas valda uz šīs piesārņotās zemes, bet nepalūkoties gara acīm tālāk un nepacensties ieraudzīt paradīzi, kurā dzīvo veseli, laimīgi un gādīgi cilvēki? Kāpēc nepaskatīties pāri mūsu fiziskajiem un garīgajiem trūkumiem un neieraudzīt pašiem sevi, kādi mēs būsim, kad ar Kristus izpirkuma upura palīdzību būsim atbrīvoti no tiem uz visiem laikiem? Kāpēc gan redzēt tikai neskaitāmos karu, noziegumu un cita veida vardarbības upurus, un gara acīm nesaskatīt augšā celtos cilvēkus, kas mācās dzīvot saskaņā ar Jehovas nodibināto mieru un taisnīgumu?
Turklāt, lai ’raudzītos’ uz Jēzu, mums jākoncentrē savs garīgais skatiens uz to, ko Valstība, lai arī neredzama, jau ir sasniegusi Dieva tautā uz Zemes: vienotību, mieru, mīlestību, brālīgu pieķeršanos un garīgu labklājību. Kāda kristiete no Vācijas pēc videofilmas United by Divine Teaching (Dievišķās mācības vienoti) noskatīšanās rakstīja: ”Videofilma palīdzēs man vēl jo vairāk nostiprināt apziņu, ka ir tik daudz kristiešu, gan brāļu, gan māsu, kas visā pasaulē šobrīd lojāli kalpo Jehovam, — lai arī kāda būtu sabiedrības attieksme. Cik vērtīga ir mūsu brālīgā vienotība šajā varmācības un naida pilnajā pasaulē!”
Vai arī tu ”redzi” Jehovu, Jēzu, uzticīgos eņģeļus un miljoniem savu ticības biedru stāvam tev līdzās? Ja tā ir, tad tevi nepārmāks ”šīs pasaules zūdīšanās”, kas varētu likt tev ieslīgt mazdūšībā, tā ka tu ’nenestu augļus’ kristīgajā kalpošanā. (Mateja 13:22.) Tāpēc ’raugies’ uz Jēzu, vēršot savu garīgo skatu uz nodibināto Dieva Valstību un tām svētībām, ko šī Valstība jau ir atnesusi un vēl atnesīs.
Dzīvo tā, lai redzētu šobrīd vēl neredzamo!
Redzot kraso pretstatu starp Dieva mūžīgo, jauno pasauli un veco, grūstošo mūsdienu pasauli, mums būtu jājūt pamudinājums rīkoties tā, lai mēs beigu beigās tiktu uzskatīti par cienīgiem dzīvot un patiešām ieraudzīt to, ko šodien varam saskatīt vienīgi ar ticības acīm. Augšā celtajiem cilvēkiem būs grūti noticēt savām acīm, kad viņi atmodīsies no nāves miega un ieraudzīs paradīzi uz Zemes, kurā valdīs taisnība, — tik atšķirīgu no tās pasaules, ko viņi bija skatījuši agrāk. Iztēlojies, cik priecīgi mēs būsim, ka esam dzīvi un varam viņus apsveikt, kā arī pastāstīt viņiem, ko Dievs ir paveicis! (Salīdzināt Joēla 2:21—27.)
Patiesi, cik gan vērtīga ir laba garīgā redze, un cik svarīgi ir saglabāt tās asumu! To mēs varam darīt, regulāri atvēlot laiku personīgajām Bībeles studijām, apmeklējot kristiešu sapulces, daloties ar citiem savā uz Bībeli balstītajā cerībā un, it īpaši, lūdzot Dieva vadību. Tā mūsu garīgā redze paliks asa un skatiens skaidrs, un mēs varēsim redzēt to, kas ar acīm nav saskatāms!