Šī ir glābšanas diena!
”Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. KORINTIEŠIEM 6:2)
1. Kas ir nepieciešams, lai iemantotu Dieva un Kristus labvēlību?
JEHOVA ir nolicis dienu, kurā viņš tiesās visus cilvēkus. (Apustuļu darbi 17:31.) Ja vēlamies, lai mums tā būtu glābšanas diena, mums jāiemanto Jehovas un viņa ieceltā Tiesneša, Jēzus Kristus, labvēlība. (Jāņa 5:22.) Šāda labvēlība ir iemantojama tad, ja mēs dzīvojam saskaņā ar Dieva Rakstiem un veidojam ticību, kas mudina palīdzēt arī citiem cilvēkiem kļūt par īstiem Jēzus mācekļiem.
2. Kāpēc cilvēce ir atsvešinājusies no Dieva?
2 Mantotā grēka dēļ cilvēce ir atsvešinājusies no Dieva. (Romiešiem 5:12; Efeziešiem 4:17, 18.) Tāpēc cilvēki, kam mēs sludinām, var tikt izglābti vienīgi tad, ja viņi samierinās ar Dievu. Apustulis Pāvils par to rakstīja vēstulē Korintas kristiešiem. Pievērsīsim uzmanību 2. Korintiešiem 5:10—6:10, lai uzzinātu, ko Pāvils rakstīja par tiesu, samierināšanos ar Dievu un glābšanu.
”Mēs pārliecinām cilvēkus”
3. Kā Pāvils ’pārliecināja cilvēkus’, un kāpēc tas ir jādara mūsdienās?
3 Pāvils gaidāmo tiesu saistīja ar sludināšanu: ”Mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu. Tad nu pazīdami bijību tā Kunga priekšā, mēs pārliecinām cilvēkus.” (2. Korintiešiem 5:10, 11.) Apustulis ’pārliecināja cilvēkus’, sludinādams labo vēsti. Vai arī mēs to darām? Tā kā strauji tuvojas ļaunās pasaules beigas, mums, cik vien tas ir mūsu spēkos, jācenšas pārliecināt cilvēkus, ka viņiem jādara viss nepieciešamais, lai viņi saņemtu labvēlīgu Jēzus spriedumu un glābšanas Devēja, Dieva Jehovas, atzinību.
4., 5. a) Kāpēc mēs nedrīkstam lielīties ar panākumiem, ko gūstam kalpošanā Jehovam? b) Kādā ziņā Pāvils lielījās ”Dievam par godu”?
4 Ja Dievs ir svētījis mūsu kalpošanu, mēs nedrīkstam lielīties. Daži kristieši Korintā lepojās ar saviem vai citu cilvēku sasniegumiem, un tas radīja šķelšanos draudzē. (1. Korintiešiem 1:10—13; 3:3, 4.) Norādīdams uz šo situāciju, Pāvils rakstīja: ”Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties, lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar to, kas priekš acīm, un ne ar to, kas sirdī. Ja aizrāvāmies līdz neprātam, tas notika Dievam par godu; ja esam apdomīgi, jums par labu.” (2. Korintiešiem 5:12, 13.) Kristiešus, kas bija kļuvuši augstprātīgi, neinteresēja draudzes vienotība un garīgais stāvoklis. Viņi lepojās ar to, kas bija redzams ārēji, nevis palīdzēja ticības biedriem veidot tādu sirdi, kas būtu patīkama Dievam. Tāpēc Pāvils izteica aizrādījumu draudzei un mudināja draudzes locekļus: ”Kas lielās, lai lielās ar to Kungu.” (2. Korintiešiem 10:17.)
5 Bet vai Pāvils pats nelielījās? Daži, iespējams, tā uzskatīja, jo zināja, ko viņš bija teicis par savu apustuļa pienākumu. Taču Pāvils lielījās ”Dievam par godu”. Viņš lielījās ar savām apustuļa pilnvarām, lai korintieši nebūtu zuduši Jehovam. Pāvils to darīja, lai atgrieztu korintiešus pie Dieva, jo viltus apustuļi veda viņus nepareizā virzienā. (2. Korintiešiem 11:16—21; 12:11, 12, 19—21; 13:10.) Tomēr Pāvils nebija tāds cilvēks, kas nepārtraukti izrādās citiem ar saviem sasniegumiem. (Salamana Pamācības 21:4.)
Vai Kristus mīlestība mūs vada?
6. Kā Kristus mīlestībai jāietekmē mūsu dzīve?
6 Būdams īsts apustulis, Pāvils stāstīja citiem par Jēzus izpirkuma upuri. Izpirkuma upuris bija ietekmējis Pāvila dzīvi, viņš pats par to rakstīja: ”Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši. Un viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet tam, kas par viņiem miris un uzmodināts.” (2. Korintiešiem 5:14, 15.) Jēzus tiešām apliecināja mīlestību pret cilvēkiem, kad atdeva savu dzīvību par mums. Šāda apziņa, bez šaubām, mūs mudina rīkoties. Pateicībai par to, ka Jēzus ir atdevis savu dzīvību mūsu labā, būtu mūs jāmudina dedzīgi sludināt labo vēsti par glābšanu, ko Jehova ir nodrošinājis ar sava mīļotā Dēla starpniecību. (Jāņa 3:16; salīdzināt Psalms 96:2.) Vai ”Kristus mīlestība” mūs mudina dedzīgi sludināt Valstību un gatavot mācekļus? (Mateja 28:19, 20.)
7. Ko nozīmē ’nevienu nepazīt pēc miesas’?
7 Svaidītie kristieši ar savu dzīvi apliecina pateicību par to, ko Kristus ir izdarījis viņu labā, — viņi ”nedzīvo vairs sev pašiem”, bet Kristum. ”Tad no šā brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas,” rakstīja Pāvils, ”un ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad viņu vairs nepazīstam.” (2. Korintiešiem 5:16.) Kristieši nedrīkstēja raudzīties uz cilvēkiem no miesīgā viedokļa, piemēram, izturēties pret ebrejiem ar lielāku labvēlību nekā pret cittautiešiem, bagātajiem pievērst vairāk uzmanības nekā trūcīgajiem vai darīt kaut ko tamlīdzīgu. Svaidītie kristieši ’nevienu vairs nepazīst pēc miesas’, jo galvenās viņiem ir garīgās attiecības ar ticības biedriem. Cilvēki, kas ’pazina Kristu pēc miesas’, nebija tikai tie, kuri savām acīm redzēja Jēzu, kad viņš vēl dzīvoja uz zemes. Arī tie, kas, cerēdami uz Mesiju, bija domājuši par Kristu tikai kā par miesīgu cilvēku, turpmāk vairs nevarēja to darīt. Viņš atdeva savu miesu par izpirkumu un tika piecelts no mirušajiem kā gars, kas dod dzīvību. Citiem cilvēkiem, kas varēja pieredzēt augšāmcelšanu dzīvei debesīs, bija jāatdod sava miesa, tā arī nekad neieraugot Jēzu Kristu kā miesīgu būtni. (1. Korintiešiem 15:45, 50; 2. Korintiešiem 5:1—5.)
8. Kā cilvēki ir kļuvuši vienoti ar Kristu?
8 Pāvils svaidītajiem kristiešiem rakstīja: ”Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2. Korintiešiem 5:17.) Būt ”Kristū” nozīmē būt vienotam ar viņu. (Jāņa 17:21.) Šāda saistība ar Kristu cilvēkam kļuva iespējama, kad Jehova tuvināja viņu savam Dēlam un izlēja pār viņu svēto garu. Tā kā šis cilvēks bija ar garu svaidīts Dieva bērns, viņš bija ”jauns radījums” un viņam bija perspektīva būt kopā ar Kristu debesu Valstībā. (Jāņa 3:3—8; 6:44; Galatiešiem 4:6, 7.) Svaidītajiem kristiešiem ir dota izcila kalpošanas privilēģija.
”Samierinieties ar Dievu!”
9. Ko ir paveicis Dievs, lai būtu iespējama samierināšanās ar viņu?
9 ”Jaunajam radījumam” Jehova ir parādījis īpašu labvēlību. Pāvils rakstīja: ”Viss no Dieva, kas mūs samierināja ar sevi caur Kristu un deva mums samierināšanās kalpošanu. Jo Dievs caur Kristu samierināja pasauli ar sevi, nepieskaitīdams tiem viņu grēkus un ielikdams mūsos samierināšanās vārdu.” (2. Korintiešiem 5:18, 19, JD.) Kopš laika, kad Ādams sagrēkoja, cilvēce ir atsvešinājusies no Dieva. Bet Jehova apliecināja savu mīlestību pret cilvēkiem un deva tiem iespēju samierināties ar viņu uz Jēzus upura pamata. (Romiešiem 5:6—12.)
10. Kam Jehova ir uzticējis samierināšanās kalpošanu, un ko viņa sūtņi ir darījuši, lai to paveiktu?
10 Jehova ir uzticējis samierināšanās kalpošanu svaidītajiem kristiešiem, tāpēc Pāvils rakstīja: ”Kristus vietā mēs izpildām sūtību, it kā Dievs pamācītu caur mums. Kristus vietā mēs jūs lūdzam: samierinieties ar Dievu!” (2. Korintiešiem 5:20, JD.) Senos laikos sūtņus mēdza sūtīt pie pretiniekiem, lai novērstu kara draudus. (Lūkas 14:31, 32.) Tā kā grēcīgā cilvēce ir atsvešinājusies no Dieva, viņš ir izsūtījis savus svaidītos sūtņus, lai tie pavēstītu cilvēkiem, kas jādara, lai samierinātos ar viņu. Svaidītie Kristus vietā lūdz cilvēkus: ”Samierinieties ar Dievu!” Tas ir žēlsirdībā izteikts aicinājums, kas mudina nodibināt mieru ar Dievu un pieņemt glābšanu, kuru viņš dara iespējamu ar Kristus starpniecību.
11. Kas ar ticību izpirkumam sasniegs taisnīgu stāvokli Dieva priekšā?
11 Visi cilvēki, kas tic izpirkumam, var samierināties ar Dievu. (Jāņa 3:36.) Pāvils teica: ”To, kas grēka nepazina, viņš [Jehova] mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs viņā [Jēzū] kļūtum Dieva taisnība.” (2. Korintiešiem 5:21.) Pilnīgais cilvēks Jēzus kļuva par grēku izpirkšanas upuri, kas tika upurēts visu Ādama pēcnācēju labā, lai tie tiktu atbrīvoti no mantotā grēka. Viņi ar Kristus starpniecību kļūst ”Dieva taisnība”. Šo taisnību jeb taisnīgu stāvokli Dieva priekšā vispirms saņem 144 000 Kristus līdzvaldnieku. Tūkstoš gadu valdības laikā taisnīgu stāvokli Dieva priekšā un pilnību saņems arī Mūžīgā tēva, Jēzus Kristus, bērni uz zemes. Viņš dos cilvēkiem iespēju sasniegt taisnīgu stāvokli un pilnību, lai tie varētu būt uzticīgi Dievam līdz galam un saņemt balvu — mūžīgu dzīvību. (Jesajas 9:5; Atklāsmes 14:1; 20:4—6, 11—15.)
”Vislabvēlīgākais laiks”
12. Kādu svarīgu kalpošanu veic Jehovas sūtņi un viņu pavadoņi?
12 Lai mēs tiktu izglābti, mums jārīkojas saskaņā ar šiem Pāvila vārdiem: ”Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. Jo viņš saka: ”Labvēlīgā laikā es tevi paklausīju un pestīšanas dienā es tev palīdzēju.” Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:1, 2.) Jehovas svaidītie sūtņi un viņu pavadoņi, ”citas avis”, neaizmirst, kādēļ viņi ir saņēmuši debesu Tēva žēlastību. (Jāņa 10:16.) Ar savu taisnīgo rīcību un dedzīgo sludināšanu šajā ”vislabvēlīgākajā laikā” viņi cenšas iemantot Dieva atzinību un paziņo zemes iedzīvotājiem, ka pašreiz ir ”pestīšanas diena”.
13. Kāda doma ir izteikta Jesajas 49:8, un kad šie vārdi piepildījās pirmo reizi?
13 Pāvils citēja Jesajas 49:8: ”Tā saka vēl tas Kungs: ”Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju svētības dienā [”pestīšanas dienā”, LB-26]; Es tevi pasargāju un padarīju tevi par tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu.”” Pirmo reizi šis pravietojums piepildījās, kad izraēlieši tika atbrīvoti no Babilonijas gūsta un atgriezās dzimtajā zemē, kas bija izpostīta un pamesta. (Jesajas 49:3, 9.)
14. Kā Jesajas 49:8 piepildījās Jēzus dzīvē?
14 Otrreiz Jesajas pravietojums piepildījās, kad Jehova parūpējās par to, lai viņa ”kalps” Jēzus kļūtu par ”gaismu pagāniem” un būtu viņa ”pestīšanas nesējs līdz pasaules galam”. (Jesajas 49:6, 8; salīdzināt Jesajas 42:1—4, 6, 7; Mateja 12:18—21.) ”Žēlastības laiks” jeb ”vislabvēlīgākais laiks” bija tas laiks, kad Jēzus dzīvoja uz zemes. Viņš lūdza Dievu, un Dievs viņu paklausīja. Minētais laiks kļuva par ”pestīšanas dienu” Jēzum, jo viņš palika uzticīgs Dievam līdz galam un kļuva ”visiem, kas viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku”. (Ebrejiem 5:7, 9; Jāņa 12:27, 28.)
15. Kopš kura laika un ar kādu mērķi garīgie izraēlieši cenšas būt Dieva žēlastības cienīgi?
15 Pāvils vārdus no Jesajas 49:8 attiecināja uz svaidītajiem kristiešiem un pamācīja viņus, lai viņi ”Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši”, lai viņi censtos iemantot Dieva žēlastību ”vislabvēlīgākajā laikā” un ”pestīšanas dienā”, ko Dievs ir devis. Pāvils rakstīja: ”Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.” (2. Korintiešiem 6:2.) Kopš mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkiem garīgie izraēlieši dara visu iespējamo, lai būtu Dieva žēlastības cienīgi un ”vislabvēlīgākais laiks” viņiem kļūtu par ”pestīšanas dienu”.
”Mēs parādāmies kā Dieva kalpi”
16. Kādos grūtos apstākļos Pāvils kalpoja Dievam?
16 Korintas draudzē bija cilvēki, kas nedzīvoja tā, lai būtu Dieva žēlastības cienīgi. Šie cilvēki cēla neslavu Pāvilam, mēģinādami graut viņa apustulisko autoritāti, lai gan Pāvils centās nevienam nebūt ”par apgrēcību”. Viņš neapšaubāmi bija Dieva kalps ”lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā”. (2. Korintiešiem 6:3—5.) Nedaudz tālāk savā vēstulē Pāvils rakstīja, ka tad, ja viņa pretinieki ir kalpi, viņš ir kalps ”vēl vairāk”, jo viņš biežāk ir bijis ieslodzījumā, ir ticis sists, bijis briesmās un grūtībās. (2. Korintiešiem 11:23—27.)
17. a) Kādas īpašības mums jāveido, lai mēs būtu Dieva kalpi? b) Kas ir ”taisnības ieroči”?
17 Mēs varam būt tādi paši Dieva kalpi, kādi bija Pāvils un viņa biedri. Mēs varam būt tādi, ja dzīvojam ”šķīstībā” jeb tikumībā un rīkojamies saskaņā ar precīzām Bībeles zināšanām. Mēs varam būt Dieva kalpi, ja dzīvojam ”lēnprātībā”, pacietīgi panesot ļaunumu vai izaicinājumus, un ”laipnībā”, labprāt palīdzot citiem cilvēkiem. Mēs apliecinām, ka esam Dieva kalpi tad, ja paklausām viņa gara vadībai, dzīvojam ”neviltotā mīlestībā”, runājam patiesību un paļaujamies uz to, ka viņa spēks palīdzēs paveikt mums uzticēto darbu. Interesanti ir tas, ka Pāvils, vēlēdamies pierādīt, ka viņš ir Dieva kalps, rakstīja par ”taisnības ieročiem pa labi un kreisi”. Senatnē karavīriem labajā rokā parasti bija zobens un kreisajā — vairogs. Garīgajā cīņā pret viltus skolotājiem Pāvils neizmantoja ”ieročus”, ko parasti mudina lietot grēcīgā miesa, — negodīgus paņēmienus, viltību un maldināšanu. (2. Korintiešiem 6:6, 7; 11:12—14; Salamana Pamācības 3:32, NW.) Lai atbalstītu tīro pielūgsmi, viņš izmantoja taisnības ”ieročus” jeb taisnīgus līdzekļus. Mums jārīkojas tāpat.
18. Kā mums jādzīvo, ja mēs vēlamies būt Dieva kalpi?
18 Ja vēlamies būt Dieva kalpi, mēs rīkojamies tāpat kā Pāvils un viņa darba biedri. Mēs dzīvojam kā kristiešiem pienākas, vienalga, vai mūs ciena vai neciena. Mēs nepārtraucam sludināt, ja par mums runā sliktu, un nekļūstam augstprātīgi, ja dzirdam atzinīgas atsauksmes. Mēs runājam patiesību un veidojam labu reputāciju ar savu dievbijīgo dzīvi. Ja mēs nonākam sarežģītā situācijā, mēs paļaujamies uz Jehovu. Un mēs labprāt pieņemam pārmācību. (2. Korintiešiem 6:8, 9.)
19. Kā mēs varam ’daudzus darīt bagātus’ garīgā ziņā?
19 Iztirzājis samierināšanās kalpošanas jautājumu, Pāvils rakstīja, ka viņš un viņa biedri ir ”kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka, un kam tomēr ir visas lietas”. (2. Korintiešiem 6:10.) Lai gan šiem Dieva kalpiem varēja būt iemesls bēdāties par grūtībām, viņiem bija iekšējs prieks. Viņi bija nabadzīgi, bet ’daudzus darīja bagātus’ garīgā ziņā. Patiesībā viņiem bija ”visas lietas”, jo ticība nodrošināja viņiem garīgas bagātības — pat iespēju kļūt par Dieva bērniem un dzīvot debesīs. Turklāt viņu dzīve bija pilnvērtīga un viņi bija laimīgi, jo bija nodarbināti kristīgā kalpošanā. (Apustuļu darbi 20:35.) Arī mēs varam ’daudzus darīt bagātus’, piedaloties samierināšanās kalpošanā, kas tiek veikta tagad — pašreizējā glābšanas dienā.
Paļausimies uz to, ka Jehova mūs izglābs
20. a) Ko Pāvils no sirds vēlējās, un kāpēc nedrīkstēja kavēties? b) Kas liecina, ka mēs dzīvojam glābšanas dienā?
20 Otro vēstuli korintiešiem Pāvils rakstīja ap 55. gadu, tātad līdz ebreju iekārtas iznīcināšanai bija palikuši kādi 15 gadi. Apustulis no sirds vēlējās, lai ebreji un cittautieši caur Kristu samierinātos ar Dievu. Bija glābšanas diena, un laiku nedrīkstēja izšķērdēt. 1914. gadā sākās kādas citas iekārtas beigu laiks. Valstības sludināšana visā pasaulē liecina, ka šis laiks ir glābšanas diena.
21. a) Kāds pants ir izvēlēts 1999. gadam? b) Kas mums jādara šajā glābšanas dienā?
21 Visu tautību cilvēkiem jāuzzina par glābšanu, ko Dievs ir darījis iespējamu ar Jēzus Kristus starpniecību. Kavēties nedrīkst. Pāvils rakstīja: ”Redzi, tagad ir pestīšanas diena.” Šie vārdi, kas lasāmi 2. Korintiešiem 6:2, būs Jehovas liecinieku pants 1999. gadam. Tie precīzi atbilst laikam, kurā mēs dzīvojam, jo nākotnē gaidāmi daudz iespaidīgāki notikumi nekā Jeruzalemes un tās tempļa iznīcināšana. Tuvā nākotnē tiks darīts gals pašreizējai pasaules iekārtai, un tas skars visus zemeslodes iedzīvotājus. Ir jārīkojas tagad, nevis rīt. Ja mēs tiešām ticam, ka glābšana nāk no Jehovas, ja mēs viņu mīlam un ja mēs novērtējam iespēju dzīvot mūžīgi, tad mēs neaizmirstam, kādēļ esam saņēmuši Dieva žēlastību. Mēs no sirds vēlamies godāt Jehovu, un mēs ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem pierādīsim, ka tiešām esam apņēmušies rīkoties saskaņā ar apgalvojumu: ”Redzi, tagad ir pestīšanas diena.”
Kā jūs atbildētu?
◻ Kāpēc ir ārkārtīgi svarīgi panākt samierināšanos ar Dievu?
◻ Kas ir tie sūtņi un viņu pavadoņi, kuri ir nodarbināti samierināšanās kalpošanā?
◻ Kas mums jādara, lai mēs būtu Dieva kalpi?
◻ Ko jums nozīmē pants, ko Jehovas liecinieki ir izvēlējušies 1999. gadam?
[Attēli 17. lpp.]
Vai mēs dedzīgi sludinām un palīdzam cilvēkiem samierināties ar Dievu, kā to darīja Pāvils?
Amerikas Savienotās Valstis
Francija
Kotdivuāra
[Attēls 18. lpp.]
Vai mēs esam to cilvēku vidū, kuri šajā glābšanas dienā samierinās ar Dievu Jehovu?