Pāvila bēdas Āzijā

13., 14. a) Kā Pāvils aprakstīja laiku, kad viņš bija pieredzējis lielas bēdas Āzijā? b) Par kādu gadījumu Pāvils, iespējams, runāja?

¹³ Ciešanas, ko līdz tam laikam bija pieredzējusi Korintas draudze, nebija pat salīdzināmas ar daudzajām bēdām, kādas bija jāiztur Pāvilam. Tāpēc viņš varēja atgādināt korintiešiem: ”Mēs negribam jūs, brāļi, atstāt bez ziņām par mūsu bēdām, kas mums bija Āzijā; tās bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi. Pēc mūsu pašu domām bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos. No tādām nāves briesmām viņš mūs ir izglābis un arī turpmāk izglābs. Uz viņu mēs liekam savu cerību, ka viņš mūs joprojām glābs.” (2. Korintiešiem 1:8—10.)

¹⁴ Daži Bībeles pētnieki uzskata, ka Pāvils runāja par dumpi, kas bija noticis Efesā un varēja maksāt dzīvību pašam Pāvilam, kā arī diviem viņa ceļabiedriem — maķedoniešiem Gajam un Aristarham. Abi šie kristieši ar varu bija aizvesti uz teātri, ko bija stāvgrūdām piepildījis pūlis, kurš ”sau[ca] ap divi stundas: ”Varena ir efeziešu [dieviete] Artemida!”” Visbeidzot kādam pilsētas ierēdnim bija izdevies apklusināt ļaudis. Šie draudi Gaja un Aristarha dzīvībai noteikti bija sagādājuši Pāvilam dziļas raizes. Viņš pat bija gribējis iet un diskutēt ar fanātisko pūli, taču citi viņu bija atturējuši tā riskēt ar savu dzīvību. (Apustuļu darbi 19:26—40.)

15. Cik briesmīga, iespējams, bija situācija, ko Pāvils aprakstīja 1. Korintiešiem 15:32?

¹⁵ Tomēr ir iespējams, ka Pāvils aprakstīja situāciju, kas bija daudz briesmīgāka nekā tikko minētais gadījums. Savā pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils jautāja: ”Ja es, tikai mirstīgs cilvēks būdams, esmu Efezā cīnījies ar plēsīgiem zvēriem, kāds labums man tur būtu?” (1. Korintiešiem 15:32.) Šie vārdi var nozīmēt, ka Pāvila dzīvību bija apdraudējuši ne tikai zvēriem līdzīgi cilvēki, bet arī īsti mežonīgi dzīvnieki Efesas stadionā. Dažreiz noziedzniekiem sods tika izpildīts, liekot tiem cīnīties ar plēsīgiem zvēriem, kamēr asinskāri ļaužu pūļi noraudzījās šajā ainā. Ja Pāvils gribēja teikt, ka viņš ir stājies pretī īstiem zvēriem, tad viņš acīmredzot pēdējā brīdī bija brīnumaini izglābts no cietsirdīgas nāves, tāpat kā Daniēls bija ticis izglābts no lauvu rīklēm. (Daniēla 6:22.)

16. a) Kāpēc daudzi Jehovas liecinieki var labi saprast Pāvila pārciestās bēdas? b) Par ko mēs varam būt droši, domājot par tiem, kas ir gājuši bojā ticības dēļ? c) Ko labu ir devuši gadījumi, kuros kristieši ir par mata tiesu izglābušies no nāves?

¹⁶ Mūsdienās daudzi kristieši var labi saprast Pāvila pārciestās bēdas. (2. Korintiešiem 11:23—27.) Arī mūsu laikos kristiešiem ir bijušas ’pārāk smagas bēdas, kas ir gājušas pāri viņu spēkiem’, un viņi ir bijuši situācijās, kurās ’gandrīz vairs nav cerējuši palikt dzīvi’. (2. Korintiešiem 1:8.) Ir tādi, kas ir nogalināti masu slepkavībās un nežēlīgās vajāšanās. Mēs varam būt droši, ka Dieva mierinošais spēks šiem kristiešiem ļāva izturēt un ka mirstot viņu sirds un prāts bija nelokāmi pievērsti cerības piepildījumam — vai tā būtu cerība dzīvot debesīs vai uz Zemes. (1. Korintiešiem 10:13; Filipiešiem 4:13; Atklāsmes 2:10.) Citos gadījumos Jehova ir ietekmējis notikumus un mūsu brāļi ir tikuši izglābti no nāves. Šāds glābiņš viņiem neapšaubāmi ir palīdzējis attīstīt lielāku paļāvību ”uz Dievu, kas uzmodina mirušos”. (2. Korintiešiem 1:9.) Vēlāk viņi varēja runāt ar vēl lielāku pārliecību, stāstot citiem mierinošo Dieva vēsti. (Mateja 24:14.)