Jūsu teiktais — ”reizē ”jā” un ”nē””?

Bet tagad cita aina: vientuļā māte, kas audzina divus bērnus, tiek uzaicināta ciemos pie kāda laulāta pāra no viņas draudzes. Kad šī kristiete to pastāsta bērniem, viņu sejas iemirdzas priekā. Viņi ar nepacietību gaida vakaru, kad varēs doties ciemos, tomēr dienu pirms plānotā pasākuma laulātais pāris paziņo, ka negaidītu apstākļu dēļ ciemošanās ir jāatceļ. Vēlāk māte uzzina, kāds tam ir bijis iemesls. Pēc tam, kad šie kristieši bija uzaicinājuši ciemos viņu ar bērniem, daži draugi šo pāri bija ielūguši ciemos uz savām mājām tajā pašā vakarā, un laulātie draugi bija pieņēmuši šo priekšlikumu.

Tā kā mēs esam kristieši, mums, protams, ir jātur dotais vārds. Mums jāuzmanās, lai tas, ko mēs sakām, nav ”reizē ”jā” un ”nē””. (2. Kor. 1:18.) Taču, kā parāda divi iepriekšminētie piemēri, situācijas mēdz atšķirties. Dažkārt var gadīties, ka mums neatliek nekas cits kā atcelt ieplānoto. Reiz to pieredzēja arī apustulis Pāvils.

Mūsu ēras 55. gadā, kad Pāvils sava trešā sludināšanas ceļojuma laikā atradās Efesā, viņš bija plānojis doties pāri Egejas jūrai uz Korintu un pēc tam tālāk uz Maķedoniju. Atpakaļceļā uz Jeruzālemi Pāvils bija iecerējis otro reizi apciemot Korintas draudzi, acīmredzot tādēļ, lai korintieši viņam varētu nodot savu dāvinājumu brāļiem Jeruzālemē. (1. Kor. 16:3.) To var redzēt no vārdiem, kas lasāmi 2. Korintiešiem 1:15, 16: ”Būdams par to pārliecināts, es jau agrāk gribēju ierasties pie jums otrreiz, lai jūs atkal varētu priecāties, un pēc jūsu apciemošanas doties tālāk uz Maķedoniju, bet pēc tam no Maķedonijas atgriezties pie jums, lai jūs mani pavadītu ceļā uz Jūdeju.”

Pēc visa spriežot, Pāvils jau bija uzrakstījis vēstuli, kurā bija informējis Korintas kristiešus par saviem ceļojuma plāniem. (1. Kor. 5:9.) Tomēr drīz pēc šīs vēstules nosūtīšanas Pāvils no Hloes piederīgajiem bija uzzinājis, ka draudzē radušās nopietnas ķildas. (1. Kor. 1:10, 11.) Pāvils izlēma mainīt savu sākotnējo nodomu, un viņš uzrakstīja vēstuli, kas mums ir pazīstama kā 1. vēstule korintiešiem. Šajā vēstulē Pāvils sniedza mīlestības pilnus padomus un izteica aizrādījumus. Viņš arī pieminēja, ka ir mainījis savus plānus un grasās vispirms doties uz Maķedoniju un tikai pēc tam uz Korintu.a (1. Kor. 16:5, 6.)

Šķiet, ka pēc tam, kad kristieši Korintā saņēma Pāvila vēstuli, daži ”dižapustuļi” šajā draudzē apsūdzēja Pāvilu tajā, ka viņš ir nepastāvīgs un netur doto vārdu. Lai sevi aizstāvētu, Pāvils vēstulē uzdeva jautājumu: ”Vai gan es biju vieglprātīgs, kad gribēju to darīt? Vai tad es pieņemu lēmumus miesīgi, it kā teikdams: ”Jā, jā,” un pēc tam: ”Nē, nē”?” (2. Kor. 1:17.)

Padomāsim: vai, ņemot vērā konkrētos apstākļus, tiešām var teikt, ka apustulis Pāvils bija ”vieglprātīgs”? Protams, nē! Vārds, kas ir tulkots ”vieglprātīgs”, izsaka domu par nepastāvību, norāda, ka cilvēks nav uzticams, netur savus solījumus. Ar retorisko jautājumu ”Vai tad es pieņemu lēmumus miesīgi?” Pāvils Korintas kristiešiem skaidri norādīja, ka iemesls, kāpēc viņš ir mainījis savus plānus, nekādā gadījumā nav nepastāvība.

Pāvils atspēkoja pret viņu izvirzīto apsūdzību, rakstīdams: ”Bet, tāpat kā var paļauties uz Dievu, arī tas, ko mēs jums sakām, nav reizē ”jā” un ”nē”.” (2. Kor. 1:18.) Nav šaubu, ka Pāvils bija mainījis savus sākotnējos plānus, domādams par Korintas kristiešu vajadzībām. 2. Korintiešiem 1:23 var lasīt, ka Pāvils neieradās Korintā tik ātri, kā sākumā bija paredzējis, jo ”vēlējās [viņus] saudzēt”. Tā Pāvils korintiešiem deva iespēju labot to, kas bija nepieciešams, pirms viņa ierašanās. Vēl būdams Maķedonijā, Pāvils no Tita uzzināja, ka viņa cerības ir attaisnojušās un viņa vēstule korintiešus ir aizkustinājusi un pamudinājusi uz grēku nožēlu. Pāvils par to ļoti priecājās. (2. Kor. 6:11; 7:5—7.)

Apsūdzot Pāvilu nepastāvīgumā, ”dižapustuļi” varbūt gribēja norādīt, ka tad, ja jau ikdienā nav iespējams paļauties uz Pāvila solījumiem, viņam nevar uzticēties arī sludināšanā. Taču Pāvils korintiešiem atgādināja, ka viņš tiem ir sludinājis Jēzu Kristu: ”Dieva Dēls, Kristus Jēzus, par ko mēs, tas ir, es, Silvāns un Timotejs, jums sludinājām, nav kļuvis reizē ”jā” un ”nē”, bet viņā ”jā” ir kļuvis ”jā”.” (2. Kor. 1:19.) Vai Pāvila paraugs, Jēzus Kristus, kaut kādā ziņā bija neuzticams? Protams, tā nebija! Jēzus vienmēr runāja patiesību gan kalpošanā, gan ikdienišķās situācijās. (Jāņa 14:6; 18:37.) Ja tas, ko sludināja Jēzus, bija patiess un uzticams un ja Pāvils sludināja to pašu vēsti, arī viņa sludinātajai vēstij varēja uzticēties.

Nav šaubu, ka Jehova ir ”patiesības Dievs”. (Ps. 31:6, LB-2012.) To apstiprina Pāvila vārdi: ”Lai cik ir Dieva solījumu, tie ir piepildījušies ar viņa [Kristus] starpniecību.” Būdams uz zemes, Jēzus ar savu nevainojamo uzticību Dievam izkliedēja jebkādas šaubas par to, vai Dieva solījumiem var uzticēties. Pāvils turpina: ”Tāpēc arī caur viņu [Jēzu] mēs sakām: ”Āmen!” Dievam par godu.” (2. Kor. 1:20.) Jēzus ir ”Āmen!” jeb paša Jehovas garantija, ka visi Jehovas solījumi īstenosies.

Jehova un Jēzus vienmēr runā patiesību, un arī Pāvils nekad nedeva solījumus, ko negrasījās pildīt. (2. Kor. 1:19.) Pāvils nebija nepastāvīgs jeb tāds cilvēks, kas izsaka solījumus ”miesīgi”. (2. Kor. 1:17.) Gluži pretēji — Pāvils ”staigāja garā”. (Gal. 5:16.) Attiecībās ar citiem viņa rīcību noteica dziļas rūpes par cilvēku labklājību. Viņa ”jā” nozīmēja ”jā”.

Mūsdienās nav nekas neparasts, ka cilvēki, kas nedzīvo pēc Bībeles principiem, dod solījumus un pēc tam tos netur, ja rodas nenozīmīgas problēmas vai paveras kāda vilinošāka izdevība. Biznesā ”jā” ne vienmēr nozīmē ”jā” pat tajos gadījumos, kad ir slēgta rakstiska vienošanās. Arī laulību daudzi vairs neuzskata par divu cilvēku savienību uz mūžu. Strauji augošais šķirto laulību skaits liecina, ka daudzu acīs laulības solījums nav nekas nopietns un to viegli var lauzt. (2. Tim. 3:1, 2.)

Ko var teikt par jums? Vai jūsu ”jā” nozīmē ”jā”? Tiesa, kā bija minēts raksta sākumā, reizēm var gadīties, ka mums ir jāatceļ norunātā tikšanās vai citi plāni nevis tāpēc, ka uz mums nevar paļauties, bet gan no mums neatkarīgu apstākļu dēļ. Tomēr tad, ja mēs esam devuši kādu solījumu vai uzņēmušies kādas saistības, mums ir jādara viss iespējamais, lai turētu savu vārdu. (Ps. 15:4; Mat. 5:37.) Tā rīkodamies, mēs iegūsim uzticamu cilvēku reputāciju; mūs pazīs kā cilvēkus, kas tur savu vārdu un vienmēr runā patiesību. (Efes. 4:15, 25; Jēk. 5:12.) Ja cilvēki redzēs, ka mums var uzticēties ikdienišķos jautājumos, viņi labprātāk ieklausīsies, kad sludināsim viņiem vēsti par Dieva valstību. Tāpēc gādāsim, lai mūsu ”jā” tiešām nozīmētu ”jā”!