”Līdzība”, kas svarīga mums visiem

DAŽAS Bībeles vietas būtu grūti pilnībā saprast, ja citur Bībelē tās nebūtu paskaidrotas. Dieva Svētajos Rakstos lasāmos vēsturiskos vēstījumus var uztvert vienkārši kā senu notikumu atstāstu, taču dažos no tiem ir ietvertas dziļākas patiesības, kas nav tik acīmredzamas. Viens piemērs ir stāsts par divām sievietēm no patriarha Ābrahāma saimes. Apustulis Pāvils rakstīja, ka tā ir ”līdzība” — notikumi, kuriem ir simboliska nozīme. (Galatiešiem 4:24.)

Šī ”līdzība” ir pelnījusi mūsu ievērību, jo tajā attēlotais ir ļoti svarīgs visiem, kas vēlas saņemt Dieva Jehovas svētības. Vispirms pievērsīsim uzmanību apstākļiem, kas pamudināja Pāvilu paskaidrot minēto notikumu nozīmi, un pēc tam aplūkosim iemeslus, kāpēc šī ”līdzība” ir tik svarīga.

Pirmajā gadsimtā Galatijas kristiešu draudzē bija radusies kāda problēma. Daži no viņiem ”cienīja dienas, mēnešus, gadus un laikus”, proti, atzīmēja Mozus bauslībā noteiktos svētku laikus un dienas. Viņi apgalvoja, ka ticīgajiem ir jāpakļaujas bauslībai, lai viņi varētu iegūt Dieva labvēlību. (Galatiešiem 4:10; 5:2, 3.) Taču Pāvils zināja, ka no kristiešiem netiek prasīts ievērot bauslības nosacījumus. Lai to pierādītu, viņš atsaucās uz notikumiem, kas visiem ebrejiem bija labi pazīstami.

Pāvils galatiešiem atgādināja, ka ebreju tautas ciltstēvam Ābrahāmam piedzima Ismaēls un Īzāks: pirmais no kalpones Hagares, bet otrais — no brīvās sievietes Sāras. Tie Galatijas kristieši, kas prasīja ievērot Mozus bauslību, noteikti zināja, ka Sāra sākumā bija bijusi neauglīga un ka viņa bija devusi Ābrahāmam savu kalponi Hagari, lai tā viņam dzemdētu bērnu. Kad Hagare redzēja, ka viņai iestājusies grūtniecība, viņa sāka nicināt savu kundzi Sāru. Taču saskaņā ar Dieva solījumu Sāra vecumdienās tomēr dzemdēja dēlu — Īzāku. Vēlāk Ābrahāms padzina Hagari un viņas dēlu Ismaēlu, tāpēc ka Ismaēls ļauni izturējās pret Īzāku. (1. Mozus 16:1—4; 17:15—17; 21:1—14; Galatiešiem 4:22, 23.)

Divas sievietes — divas derības

Pāvils paskaidroja šo notikumu un tajos iesaistīto personu simbolisko nozīmi. Viņš rakstīja, ka šīs divas sievietes ir ”tās abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai, tā ir Hagare. Bet Hagare.. atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem ir kalpu stāvoklī.” (Galatiešiem 4:24, 25.) Hagare simboliski attēloja burtisko Izraēlu ar tās galvaspilsētu Jeruzalemi. Pie Sinaja kalna noslēgtā bauslības derība bija uzlikusi izraēliešiem saistības attiecībā pret Jehovu. Būdami pakļauti bauslības derībai, izraēlieši pastāvīgi saņēma atgādinājumus, ka viņi ir grēka vergi un viņiem ir nepieciešama izpirkšana. (Jeremijas 31:31, 32; Romiešiem 7:14—24.)

Bet ko simbolizēja brīvā sieviete Sāra un viņas dēls Īzāks? No Pāvila vārdiem izriet, ka neauglīgā Sāra attēloja Dieva ”sievu” — viņa organizācijas debesu daļu. Šī debesu ”sieva” bija neauglīga tajā ziņā, ka līdz tam laikam, kad Jēzus nāca uz zemi, viņai uz zemes nebija ar garu svaidītu ”bērnu”. (Galatiešiem 4:27; Jesajas 54:1—6.) Taču mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos pār kādu vīriešu un sieviešu grupu tika izliets svētais gars, un tā viņi piedzima no jauna, kļūdami par šīs ”sievas” jeb debesu organizācijas ”bērniem”. Jehova pieņēma šīs organizācijas ”bērnus” par saviem dēliem, un tie kļuva par Jēzus Kristus līdzmantiniekiem saskaņā ar jaunas derības nosacījumiem. (Romiešiem 8:15—17.) Apustulis Pāvils, būdams viens no šiem ”bērniem”, varēja rakstīt: ”Augšējā Jeruzāleme ir svabada, tā ir mūsu māte.” (Galatiešiem 4:26.)

Divu sieviešu bērni

Bībelē ir teikts, ka Ismaēls vajāja Īzāku. Tāpat arī pirmajā gadsimtā kalpības stāvoklī esošās Jeruzalemes bērni izsmēja un vajāja augšējās Jeruzalemes bērnus. ”Kā toreiz miesīgi dzimušais [Ismaēls] vajāja garīgi dzimušo [Īzāku], tā arī tagad,” paskaidroja Pāvils. (Galatiešiem 4:29.) Kad Jēzus Kristus nāca uz zemi un sāka sludināt Valstību, ebreju reliģiskie vadoņi izturējās tāpat, kā Hagares dēls Ismaēls bija izturējies pret Ābrahāma īsto mantinieku Īzāku. Viņi izsmēja un vajāja Jēzu Kristu, acīmredzot uzskatīdami sevi par likumīgajiem Ābrahāma mantiniekiem, bet Jēzu — par traucēkli.

Neilgi pirms tam, kad miesīgā Izraēla vadoņi panāca Jēzus sodīšanu ar nāvi, viņš teica: ”Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauji praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reiz es gribēju sapulcināt ap sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt. Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.” (Mateja 23:37, 38.)

Dieva iedvesmotais vēstījums par pirmā gadsimta notikumiem liecina, ka miesīgā Izraēla tauta, ko attēloja Hagare, pati par sevi neradīja dēlus, kas kļuva par Jēzus līdzmantiniekiem. Ebreji, kas lepni domāja, ka viņiem savas izcelsmes dēļ ir tiesības uz šādu mantojumu, tika ”padzīti” — Jehova viņus atmeta. Protams, atsevišķi ebreju tautības cilvēki tomēr kļuva par Kristus līdzmantiniekiem, taču viņi saņēma šo privilēģiju nevis miesīgās izcelsmes dēļ, bet gan tāpēc, ka viņi ticēja Jēzum.

Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos par vairāk nekā simt cilvēkiem skaidri bija norādīts, ka viņi pieder pie Kristus līdzmantiniekiem. Laikam ejot, Jehova arī citus cilvēkus svaidīja par augšējās Jeruzalemes dēliem.

Pāvils izskaidroja visu šo ”līdzību” tādēļ, lai uzsvērtu jaunās derības pārākumu pār bauslības derību, kas bija dota ar Mozus starpniecību. Neviens nevarēja iegūt Dieva labvēlību ar Mozus bauslības darbiem, jo visi cilvēki ir nepilnīgi un bauslība tikai izcēla faktu, ka viņi ir grēka vergi. Bet, kā paskaidroja Pāvils, Jēzus nāca, ”lai izpirktu tos, pār kuŗiem valdīja bauslība”. (Galatiešiem 4:4, 5.) Līdz ar to ticība Kristus upura vērtībai sagādāja atbrīvošanu no bauslības lāsta. (Galatiešiem 5:1—6.)

Ko šī ”līdzība” nozīmē mums

Kāpēc mums būtu jāinteresējas par to, kā Pāvils, Dieva iedvesmots, izskaidroja notikumus ar Hagari un Sāru? Pirmkārt, šis izskaidrojums mums palīdz saprast Bībeles vietas, kuru jēga pretējā gadījumā paliktu neskaidra. Tas stiprina mūsu pārliecību par Bībeles iekšējo saskaņotību. (1. Tesaloniķiešiem 2:13.)

Otrkārt, minētie notikumi simboliski attēloja to, bez kā mēs nevarētu cerēt uz laimīgu nākotni. Ja nebūtu parādījušies augšējās Jeruzalemes dēli, mēs tā arī paliktu grēka un nāves verdzībā. Taču, valdot Kristum un viņa līdzmantiniekiem, kā Dievs apsolīja Ābrahāmam, ”tiks svētītas visas zemes tautas”. (1. Mozus 22:18.) Tas īstenosies, kad cilvēki uz visiem laikiem tiks atbrīvoti no grēka, nepilnības, bēdām un nāves. (Jesajas 25:8, 9.) Cik gan brīnišķīgs laiks tas būs!

[Attēls 11. lpp.]

Bauslības derība tika slēgta pie Sinaja kalna

[Norāde par autortiesībām]

Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.

[Attēls 12. lpp.]

Ko simboliski attēloja Pāvila minētā ”līdzība”?