Apustulis Pāvils rakstīja: ”[Dievs] mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis.. ..viņš mīlestībā jau iepriekš nolēmis, ka mums būs viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu.” (Efeziešiem 1:3—5.) Ko Dievs ir izredzējis, un ko nozīmē būt izredzētam ”pirms pasaules radīšanas”?

Kādu pasauli apustulis Pāvils domāja, sacīdams, ka ”[Dievs] mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis”? Pasaule, ko Pāvils šeit piemin, nav tā, kas sāka pastāvēt, kad Dievs radīja Ādamu un Ievu. Tā pasaule bija ”ļoti laba” — brīva no grēka un iznīcības. (1. Mozus 1:31.) To nebija nepieciešams atbrīvot no grēka. (Efeziešiem 1:7.)

Pasaule, kuru pieminēja Pāvils, ir tā, kas sāka pastāvēt pēc Ādama un Ievas sacelšanās Ēdenē, — pasaule, kas ievērojami atšķīrās no tās, ko sākotnēji bija iecerējis Dievs. Pāvila pieminētā pasaule sāka pastāvēt, kad Ādamam un Ievai piedzima bērni. Šo pasauli veidoja cilvēki, kas bija atsvešināti no Dieva un bija pakļauti grēkam un iznīcībai. Viņi, atšķirībā no Ādama un Ievas, kuri grēkoja apzināti, varēja tikt izpirkti. (Romiešiem 5:12; 8:18—21.)

Pēc Ēdenē notikušās sacelšanās Dievs Jehova nekavējoties rada risinājumu jaunajai situācijai. Viņš nolēma izveidot īpašu iekārtojumu, ko bija paredzēts izmantot saistībā ar cilvēces atbrīvošanu no Ādama grēka, — mesiānisko Valstību, kuras ķēniņam bija jābūt Jēzum Kristum. (Mateja 6:10.) Dievs šo lēmumu pieņēma ”pirms pasaules radīšanas”, proti, vēl pirms dumpiniekiem Ādamam un Ievai bija piedzimuši bērni.