Gars liecina kopā ar mūsu garu

1.—3. Kādi notikumi padarīja 33. gada Vasarsvētkus par īpašu dienu, un kā ar šiem notikumiem piepildījās tas, kas bija paredzēts Rakstos? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

BIJA svētdiena, apmēram deviņi no rīta. Šī svētdiena Jeruzālemes iedzīvotājiem bija īpaša — tā bija svētku diena un tāpēc tika uzskatīta arī par sabatu. Templī noteikti jau bija nesti parastie rīta upuri. Gaisā virmoja priecīgs satraukums, kad augstais priesteris gatavojās nest līgojamo upuri — divas raudzētas maizes, kas pagatavotas no jaunās ražas graudiem. (3. Moz. 23:15—20.) Šis upuris iezīmēja kviešu ražas ievākšanas sākumu. Runa ir par notikumiem, kas risinājās mūsu ēras 33. gada Vasarsvētku dienā.

² Kamēr templī un tā tuvumā bija vērojama visa šī rosība, tuvojās daudz nozīmīgāki notikumi, kas bija gaidāmi nevis templī, bet gan pilsētā, kāda nama augšistabā. Tur bija sapulcējušies kādi 120 Kristus sekotāji, kas kopīgi ”nodevās lūgšanām”. (Ap. d. 1:13—15.) Pavisam drīz viņiem bija jāpieredz kaut kas tāds, kas bija cieši saistīts ar kalpošanu, kādu ik gadu Vasarsvētku dienā veica augstais priesteris, un kas piepildīja arī pravietojumu, kuru aptuveni 800 gadus iepriekš bija izteicis pravietis Joēls. (Joēla 3:1—5; Ap. d. 2:16—21.) Kas tas bija par svarīgu notikumu?

³ Nolasīt Apustuļu darbus 2:2—4. Pār šiem kristiešiem, kas bija sapulcējušies augšistabā, tika izliets Dieva svētais gars. (Ap. d. 1:8.) Tad viņi sāka pravietot jeb liecināt par visu brīnišķīgo, ko viņi bija redzējuši un dzirdējuši. Drīz vien sanāca daudz ļaužu, un apustulis Pēteris tiem izskaidroja šo notikumu nozīmi. Pēc tam viņš vērsās pie saviem klausītājiem ar vārdiem: ”Nožēlojiet grēkus, un lai ikviens no jums kristījas Jēzus Kristus vārdā, tad jūsu grēki tiks piedoti un jūs saņemsiet dāvanu — svēto garu.” Pavisam ap 3000 cilvēku tajā dienā atsaucās uz šo uzaicinājumu, tika kristīti un saņēma apsolīto svēto garu. (Ap. d. 2:37, 38, 41.)

 4. a) Kāpēc mums jāinteresējas par to, kas notika Vasarsvētku dienā? b) Kāds cits svarīgs notikums, iespējams, daudzus gadus agrāk risinājās tajā pašā dienā? (Sk. piezīmi.)

⁴ Kāpēc 33. gada Vasarsvētki mums ir tik nozīmīgi? Iemesls noteikti nav tas, kas notika Jeruzālemes templī. Mums svarīgi ir tas, ka Augstais priesteris Jēzus Kristus piepildīja pravietisko norādi, ko sevī ietvēra šie notikumi.^[1] Todien augstais priesteris upurēja Jehovam divas maizes ar simbolisku nozīmi. Raudzētās maizes, kas tika ziedotas templī, attēloja svaidītos mācekļus, kas no grēcīgu cilvēku vidus tika pieņemti par Dieva dēliem. Līdz ar to vieniem no ”pirmajiem augļiem” no cilvēku vidus pavērās iespēja ar laiku doties debesīs un kļūt par daļu no valstības, kas sagādās neskaitāmas svētības pārējiem Dievam paklausīgajiem cilvēkiem. (Jēk. 1:18; 1. Pēt. 2:9.) Tātad neatkarīgi no tā, vai mums ir cerība dzīvot debesīs kopā ar Jēzu vai mūžīgi dzīvot paradīzē uz zemes, tās dienas notikumi mūs skar ļoti tieši.

 5. Kas liecina, ka ne visi, kas tiek svaidīti ar garu, saņem šo svaidījumu vienā un tajā pašā veidā?

⁵ Ja jūs būtu starp mācekļiem, kam virs galvas parādījās kaut kas līdzīgs liesmu mēlēm, jūs nekad neaizmirstu to dienu. Jums nerastos jautājums, vai jūs esat svaidīti ar svēto garu, it sevišķi tad, ja jūs būtu saņēmuši arī brīnumaino dāvanu — spēju runāt svešā valodā. (Ap. d. 2:6—12.) Bet vai visi, kas tika svaidīti ar svēto garu, saņēma svaidījumu tikpat iespaidīgā veidā kā pirmā grupa, kurā bija aptuveni 120 mācekļi? Nē, tā nebija. Pārējie, kas tajā dienā bija ieradušies Jeruzālemē, tika svaidīti tad, kad kristījās. (Ap. d. 2:38.) Pār viņu galvām nenolaidās nekas liesmu mēlēm līdzīgs. Turklāt ne visi kristieši tika svaidīti kristīšanas laikā. Samarieši saņēma svētā gara svaidījumu nevis tad, kad kristījās, bet vēlāk. (Ap. d. 8:14—17.) Bija arī izņēmuma gadījums, kad Kornēlijs un viņa saime tika svaidīti ar svēto garu jau pirms kristīšanās. (Ap. d. 10:44—48.)

 6. Ko visi svaidītie saņem, un kā tas viņus ietekmē?

⁶ Tātad ne visi tiek svaidīti vienā un tajā pašā veidā. Daži savu aicinājumu ir sapratuši uzreiz, bet citiem tas ir prasījis noteiktu laiku. Taču, lai kā notiktu svaidīšana, ikvienam svaidītajam ir tas, par ko runāja apustulis Pāvils: ”Kad sākāt ticēt, arī jūs caur viņu tikāt apzīmogoti ar apsolīto svēto garu, kas ir mūsu mantojuma ķīla.” (Efes. 1:13, 14.) Īpašais veids, kā darbojas svētais gars, kļūst par kaut ko līdzīgu iemaksai, galvojumam, kurš apstiprina to, kam vēl jānāk. Šāda ķīla, ko svaidītais kristietis ir saņēmis, viņam dod dziļu iekšēju pārliecību par to, kas viņu gaida nākotnē. (Nolasīt 2. Korintiešiem 1:21, 22; 5:5.)

 7. Kas ikvienam svaidītajam kristietim jādara, lai saņemtu balvu debesīs?

⁷ Vai kristietim, kas ir saņēmis šo ķīlu, ir nodrošināta nākotne debesīs? Nē, tā nav. Viņam nav šaubu, ka viņš ir aicināts, bet gala iznākums — vai viņš saņems savu balvu debesīs vai ne — ir atkarīgs no tā, vai viņš paliks uzticīgs savam aicinājumam. Pēteris to paskaidroja šādi: ”Tāpēc, brāļi, pūlieties vēl neatlaidīgāk, lai jūsu aicinājums un izredzētība paliktu spēkā. Ja jūs tā darīsiet, jūs nekādā ziņā neaiziesiet postā, un tad jūs saņemsiet bagātīgu dāvanu — iespēju ieiet mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus mūžīgajā valstībā.” (2. Pēt. 1:10, 11.) Ikvienam svaidītajam kristietim jāpūlas palikt uzticīgam, pretējā gadījumā debesu aicinājums viņam neko nedos. (Ebr. 3:1; Atkl. 2:10.)

8., 9. a) Kāpēc lielākajai daļai cilvēku ir grūti saprast, kas notiek, kad kāds tiek svaidīts ar garu? b) Kā cilvēks zina, ka viņš ir saņēmis debesu aicinājumu?

⁸ Lielākajai daļai Dieva kalpu mūsdienās ir grūti saprast, kā izpaužas svaidīšana ar garu, un par to nebūtu jābrīnās. Viņi paši neko tādu nav pieredzējuši. Dieva sākotnējais nodoms bija tāds, lai cilvēki mūžīgi dzīvotu uz zemes. (1. Moz. 1:28; Ps. 37:29.) No cilvēku vidus nebija paredzēts izraudzīties tādus, kas dosies debesīs, lai kļūtu par ķēniņiem un priesteriem. Dievs tā nolēma rīkoties izņēmuma kārtā. Kad cilvēks tiek svaidīts ar garu, pašos pamatos mainās viņa domāšana, skatījums uz dzīvi un nākotnes izredzes. (Nolasīt Efesiešiem 1:18.)

⁹ Bet kā cilvēks zina, ka viņš ir aicināts dzīvei debesīs un ka viņš patiešām ir saņēmis šo īpašo ķīlu? Atbilde ir skaidri redzama vārdos, ko Pāvils rakstīja svaidītajiem brāļiem Romā, kuri bija ”aicināti par svētajiem”. Viņš norādīja: ”Jūs taču neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal dzīvotu bailēs, bet esat saņēmuši garu, ar kuru tiekat pieņemti par dēliem un kurš mums liek saukt: ”Aba, Tēvs!” Šis gars kopā ar mūsu garu liecina, ka esam Dieva bērni.” (Rom. 1:7; 8:15, 16.) Vienkārši runājot, Dievs ar savu svēto garu liek cilvēkam skaidri saprast, ka viņš ir aicināts nākotnē kļūt par mantinieku valstībā. (1. Tes. 2:12.)

10. Kā jāsaprot 1. Jāņa 2:27 lasāmie vārdi, ka svaidītajiem kristiešiem nav vajadzīgs, lai kāds viņus mācītu?

¹⁰ Tiem, kas no Dieva ir saņēmuši šo īpašo aicinājumu, vairs nav vajadzīga kāda cita liecība. Viņiem nav nepieciešams, lai kāds cits apstiprinātu, kas ar viņiem ir noticis. Jehova ir izdarījis tā, ka viņu prātā un sirdī par to nav ne mazāko šaubu. Apustulis Jānis svaidītajiem kristiešiem rakstīja: ”Jums ir svaidījums no Svētā, un jums visiem ir zināšanas.” Pēc tam viņš paskaidroja: ”Svaidījums, ko jūs esat saņēmuši no viņa, paliek jūsos, un jums nav vajadzīgs, lai kāds jūs mācītu. Viņa svaidījums jums māca visu — tas ir patiess, tie nav meli. Palieciet vienoti ar viņu, kā tas jūs ir mācījis.” (1. Jāņa 2:20, 27.) Šiem kristiešiem, tāpat kā visiem citiem, ir vajadzīgas garīgas pamācības. Taču viņiem nav vajadzīgs, lai kāds apstiprinātu, ka viņi ir svaidīti, jo šādu pārliecību viņiem ir devis varenākais spēks Visumā.

11., 12. Kādas domas reizēm varētu nodarbināt dažus svaidītos kristiešus, bet par ko viņi nekad nešaubās?

¹¹ Kad svētais gars piešķir kristietim šādu pārliecību, ar viņu notiek lielas pārmaiņas. Jēzus par to runāja kā par piedzimšanu ”no jauna” vai ”no augšas”.^[2] (Jāņa 3:3, 5; zemsv. piez.) Tālāk viņš izvērsa šo domu: ”Nebrīnies, ka es tev teicu: jums jāpiedzimst no jauna. Vējš pūš, kur tam tīk, un tu dzirdi tā skaņu, bet nezini, no kurienes tas nāk un uz kurieni dodas. Tāpat ir ar katru, kas ir piedzimis no gara.” (Jāņa 3:7, 8.) Šo aicinājumu, ko cilvēks saņem personiski, nav iespējams pilnībā izskaidrot tiem, kas to nav pieredzējuši.

¹² Tie, kas ir saņēmuši aicinājumu, varbūt domā: kāpēc Jehova mani ir izraudzījies? Kāpēc tas esmu es, nevis kāds cits? Iespējams, viņi pat apšauba, vai ir cienīgi būt svaidīti ar garu. Taču par pašu faktu, ka viņi ir aicināti, viņiem nav nekādu šaubu. Šie kristieši ir prieka un pateicības pārpilni. Viņu izjūtas līdzinās tām, kas atspoguļojas Dieva iedvesmotajos Pētera vārdos: ”Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas pēc savas lielās žēlastības ir licis mums piedzimt no jauna, dodams dzīvu cerību ar Jēzus Kristus augšāmcelšanu no mirušajiem, lai mēs saņemtu neiznīcīgu, neaptraipītu un nevīstošu mantojumu. Tas debesīs tiek glabāts jums.” (1. Pēt. 1:3, 4.) Kad svaidītie lasa šos vārdus, viņi pilnīgi skaidri zina, ka debesu Tēvs uzrunā viņus personīgi.

13. Kā pēc svaidīšanas ar svēto garu mainās cilvēka domāšana, un kas izraisa šīs izmaiņas?

¹³ Pirms šie kristieši personīgi saņēma Dieva gara liecību, viņiem bija cerība dzīvot uz zemes. Viņi ilgojās pieredzēt laiku, kad Jehova attīrīs zemi, un saņemt svētības, kādas tad nāks pār cilvēkiem. Varbūt viņi pat iztēlojās, kā satiks savus tuviniekus, kad Dievs piecels tos no nāves. Viņi gaidīja, kad varēs dzīvot namos, ko paši būs cēluši, un ēst pašu stādīto koku augļus. (Jes. 65:21—23.) Kāpēc viņu domāšana mainījās? Nebija tā, ka šie Dieva kalpi būtu kļuvuši neapmierināti ar cerību, kāda viņiem bija. Pārmaiņu iemesls nebija smagi pārdzīvojumi vai nomāktība. Viņi neizlēma, ka vairs nevēlas dzīvot uz zemes, jo mūžīga dzīve uz tās viņiem pēkšņi būtu sākusi likties nogurdinoša vai garlaicīga; nebija arī tā, ka viņiem vienkārši būtu gribējies uzzināt, kāda ir dzīve debesīs. Viņi mainījās tāpēc, ka bija sācis darboties Dieva gars, kas viņus ne tikai aicināja, bet arī mainīja viņu domāšanu un nākotnes izredzes.

14. Kāda ir svaidīto attieksme pret dzīvi uz zemes?

¹⁴ Vai tāpēc būtu jāsecina, ka svaidītie vēlas mirt? Atbilde izriet no tā, ko, Dieva iedvesmots, rakstīja Pāvils: ”Šajā teltī mēs nopūšamies, smagu nastu mākti, — nevis tāpēc, ka vēlamies to novilkt, bet gan tāpēc, ka vēlamies apvilkt citu, lai to, kas ir mirstīgs, aprītu dzīvība.” (2. Kor. 5:4.) Svaidītie nav zaudējuši interesi par dzīvi uz zemes un nevēlas, kaut tā ātrāk beigtos. Gluži otrādi, viņi cenšas katru dienu kalpot Jehovam kopā ar draugiem un radiniekiem. Tomēr, lai ko viņi darītu, viņi vienmēr atceras brīnišķīgo nākotni, kāda viņus gaida. (1. Kor. 15:53; 2. Pēt. 1:4; 1. Jāņa 3:2, 3; Atkl. 20:6.)

15. Kas nepierāda, ka cilvēks ir svaidīts ar svēto garu?

¹⁵ Iespējams, jūs cenšaties saprast, vai esat saņēmuši šo lielisko aicinājumu. Ja jūs pieļaujat, ka tā varētu būt, pārdomājiet dažus svarīgus jautājumus. Vai es esmu ļoti dedzīgs kalpošanā? Vai es cītīgi pētu Dieva Rakstus un pūlos izdibināt ”Dieva dziļumus”? (1. Kor. 2:10.) Vai es esmu pieredzējis, ka Jehova īpašā veidā svētī manu kalpošanu? Vai manī kvēlo vēlēšanās pildīt Jehovas gribu? Vai es izjūtu pienākumu darīt visu iespējamo, lai palīdzētu citiem garīgā ziņā? Vai es esmu redzējis pierādījumus, ka Jehova personīgi ir vadījis notikumus manā dzīvē? Ja jūs uz šiem jautājumiem bez svārstīšanās atbildat apstiprinoši, vai tas nozīmē, ka jums ir debesu aicinājums? Nē, tas to nenozīmē. Tā var apgalvot tāpēc, ka šādas izjūtas ir raksturīgas ne tikai tiem, kas ir aicināti debesu dzīvei. Jehovas gars tikpat spēcīgi darbojas arī cilvēkos, kam ir cerība mūžīgi dzīvot uz zemes. Patiesībā jau tas vien, ka jūs nodarbina jautājums, vai esat saņēmuši debesu aicinājumu, liecina, ka jūs to neesat saņēmuši. Tiem, ko Jehova ir svaidījis, nav jādomā, vai viņi ir vai nav aicināti, — viņi to zina.

16. Kā var zināt, ka ne visi, kas ir saņēmuši Dieva garu, ir aicināti doties debesīs?

¹⁶ Dieva Rakstos ir minēti daudzi ticīgi cilvēki, kuru dzīvē spilgti izpaudās svētā gara vadība, tomēr viņiem nebija cerības dzīvot debesīs. Viens šāds cilvēks bija Jānis Kristītājs. Jēzus par viņu izteicās ļoti atzinīgi, bet norādīja, ka Jānis nenonāks debesu valstībā. (Mat. 11:10, 11.) Arī Dāvidu vadīja svētais gars. (1. Sam. 16:13.) Viņš bija garīgi noskaņots cilvēks, un Dievs viņam pat uzticēja vairāku Bībeles daļu sarakstīšanu. (Marka 12:36.) Taču Vasarsvētku dienā Pēteris sacīja, ka ”Dāvids nav uzkāpis debesīs”. (Ap. d. 2:34.) Svētais gars spēcīgi ietekmēja šos Dieva kalpus, bet nedeva viņiem īpašu liecību, ka viņi ir izraudzīti dzīvei debesīs. Tas nenozīmēja, ka viņi kaut kādā ziņā būtu nevērtīgi vai ka viņiem būtu kādi trūkumi. Tas nozīmēja tikai to, ka Jehova viņus cels augšā dzīvei paradīzē uz zemes. (Jāņa 5:28, 29; Ap. d. 24:15.)

17., 18. a) Ko mūsdienās gaida lielākā daļa Dieva kalpu? b) Kādi jautājumi tiks apskatīti nākamajā rakstā?

¹⁷ Lielum lielajai daļai Dieva kalpu mūsdienās nav debesu aicinājuma. Viņiem ir tāda pati cerība kā Dāvidam, Jānim Kristītājam un citiem cilvēkiem, kas uzticīgi kalpoja Dievam senatnē. Tāpat kā Ābrahāms, viņi gaida laiku, kad varēs dzīvot Dieva valstības pakļautībā. (Ebr. 11:10.) Pašreizējā beigu laikā uz zemes ir atlikuši tikai nedaudzi no tiem, kas ir izraudzīti dzīvei debesīs. (Atkl. 12:17.) No tā izriet, ka lielākā daļa no 144 tūkstošiem jau ir miruši — viņi ir saglabājuši uzticību Dievam līdz nāvei.

¹⁸ Bet kā tiem, kas cer dzīvot uz zemes, būtu jāraugās uz kādu, kas uzskata, ka viņam ir cerība dzīvot debesīs? Kādai būtu jābūt mūsu nostājai, ja kāds mūsu draudzes loceklis Kunga mielastā sāk iebaudīt simbolus? Vai ir pamats uztraukties, ka tādu cilvēku skaits, kas uzskata sevi par svaidītajiem, ir palielinājies? Par šiem jautājumiem runāts nākamajā rakstā.