”Dieva miers.. pārspēj visu sapratni”

1., 2. Ko Pāvils un Sīla pieredzēja Filipos? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

BIJA jau ap pusnakti. Pāvils un Sīla, divi misionāri, atradās Filipu cietuma dziļākajā telpā, un viņu kājas bija ieslēgtas siekstā. Pēc nesenās pēršanas ar rīkstēm viņiem joprojām sāpēja mugura. (Ap. d. 16:23, 24.) Viss bija norisinājies tik strauji! Naidīgi noskaņoti ļaudis viņus bija sagrābuši un aizvilkuši uz tirgus laukumu, kur steigšus tika spriesta tiesa. Viņiem tika norautas virsdrēbes, un viņus nežēlīgi nopēra ar rīkstēm. (Ap. d. 16:16—22.) Tā bija kliedzoša netaisnība. Tā kā Pāvils bija Romas pilsonis, bija pārkāptas viņa tiesības uz pienācīgu lietas izskatīšanu.a

² Sēžot cietuma tumsā, Pāvils, visticamāk, pārcilāja prātā dienas notikumus. Viņš droši vien domāja par filipiešiem. Pretēji daudzām citām pilsētām, ko Pāvils bija apmeklējis, šajā pilsētā nebija pat sinagogas. Filipu ebrejiem un prozelītiem bija jāpulcējas pielūgsmei ārpus pilsētas pie upes. (Ap. d. 16:13, 14.) Iespējams, pilsētā nebija pat desmit ebreju vīriešu — tik daudz bija nepieciešams, lai izveidotu sinagogu. Filipu iedzīvotāji acīmredzot ļoti lepojās ar to, ka bija Romas pilsoņi, kaut arī viņiem nebija piešķirtas pilnīgi visas pilsoņu tiesības. (Ap. d. 16:21.) Viņiem ne prātā nenāca, ka tādi vienkārši ebreji kā Pāvils un Sīla varētu būt Romas pilsoņi. Jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka Pāvils un Sīla tika ieslodzīti netaisnīgi.

 3. Kāpēc nonākšana ieslodzījumā Pāvilam varēja šķist pilnīgi negaidīta, bet vai tas ietekmēja viņa ticību?

³ Varbūt Pāvils domāja arī par dažu iepriekšējo mēnešu notikumiem. Viņš bija darbojies Egejas jūras otrā krastā — Mazāzijas pussalā. Tur svētais gars viņu vairākkārt atturēja no sludināšanas noteiktās vietās. Svētais gars viņu it kā mudināja doties uz citurieni. (Ap. d. 16:6, 7.) Visbeidzot, nonācis Troādā, viņš parādībā saņēma skaidru norādījumu: ”Nāc uz Maķedoniju!” Bija pilnīgi skaidrs, ko Jehova no viņa vēlas, un Pāvils nekavējoties devās ceļā. (Nolasīt Apustuļu darbus 16:8—10.) Bet kas notika neilgi pēc ierašanās Maķedonijā? Pāvilu iemeta cietumā! Kāpēc Jehova ļāva kaut kam tādam notikt? Cik ilgi viņam būs jāpaliek ieslodzījumā? Pat tad, ja Pāvilu nodarbināja šie jautājumi, viņš neļāva tam vājināt savu ticību un laupīt viņam prieku. Viņi abi ar Sīlu sāka ”lūgt Dievu un dziedāt viņam slavas dziesmas”. (Ap. d. 16:25.) Dieva miers pasargāja viņu sirdi un prātu.

4., 5. a) Kā varētu tikt pārbaudīta kristieša paļāvība uz Jehovu? b) Kādu negaidītu notikumu pavērsienu pieredzēja Pāvils?

⁴ Iespējams, līdzīgi ir bijis arī mūsu dzīvē: mums šķita, ka mēs sekojam Dieva svētā gara vadībai, taču iznākums nebija tāds, kā cerēts. Varbūt mēs nonācām grūtībās vai arī situācijā, kas prasīja veikt ievērojamas izmaiņas dzīvē. (Sal. Māc. 9:11.) Domājot par to, mums varbūt neliek mieru jautājums, kāpēc Jehova ļāva, ka tā notiek. Kas mums var palīdzēt izturēt, nezaudējot paļāvību uz Jehovu? Atgriezīsimies pie tā, ko pieredzēja Pāvils un Sīla.

⁵ Kad abi kristieši dziedāja Jehovam slavas dziesmas, sāka risināties negaidīti notikumi. Ēku sašūpoja spēcīga zemestrīce. Cietuma durvis atsprāga līdz galam vaļā, un visiem ieslodzītajiem nokrita važas. Cietuma uzraugs mēģināja izdarīt pašnāvību, bet Pāvils viņu no tā atturēja. Uzraugs un visa viņa ģimene kristījās. No rīta pilsētas valdes locekļi sūtīja uz cietumu sargus, lai tie atbrīvotu Pāvilu un Sīlu. Bet tad pilsētas valdes locekļi uzzināja, ka Pāvils un Sīla ir Romas pilsoņi, un aptvēra, ka, tos sodot, ir pieļāvuši pamatīgu kļūdu. Tāpēc viņi paši personīgi ieradās, lai izvestu tos ārā no cietuma, un lūdza aiziet no pilsētas. Taču Pāvils un Sīla pirms došanās prom vēl iegriezās pie nesen kristītās māsas Lidijas, lai atvadītos no viņas. Turklāt viņi izmantoja šo izdevību, lai stiprinātu un uzmundrinātu arī citus ticības biedrus. (Ap. d. 16:26—40.) Viss atkal bija strauji mainījies!

 6. Kas ir apskatīts šajā rakstā?

⁶ Ko var mācīties no šiem notikumiem? To, ka Jehova var atrisināt problēmas pavisam negaidītā veidā, un tāpēc mums nav jāraizējas, kad pieredzam pārbaudījumus. Pāvils to bija labi sapratis, kā var redzēt no vārdiem, ko viņš par raizēšanos un Dieva mieru rakstīja ticības biedriem Filipos. Pievērsīsim uzmanību šiem Pāvila vārdiem, kas lasāmi Vēstulē filipiešiem, 4. nodaļas 6. un 7. pantā. (Nolasīt.) Pēc tam apskatīsim vēl dažus Bībelē aprakstītus gadījumus, kad Jehova rīkojās pārsteidzošā veidā. Beigās pārdomāsim, kā ”Dieva miers” mums palīdz nezaudēt paļāvību uz viņu un izturēt jebkādus pārbaudījumus.

 7. Ko Pāvils uzsvēra Vēstulē filipiešiem, un ko mēs no tā mācāmies?

⁷ Kad Filipu kristieši lasīja Pāvila vēstuli, viņi noteikti atcerējās, ko Pāvils piedzīvoja viņu pilsētā un kā Jehova pārsteidzošā veidā rīkojās viņa labā. Ko Pāvils vēlējās viņiem paskaidrot? Īsumā, lūk, ko: raizēties nav vērts. Ir jālūdz, un tad mēs saņemsim Dieva mieru. Pāvils atzīmēja, ka Dieva dāvātais miers ”pārspēj visu sapratni”. Ko tas nozīmē? Dažos Bībeles izdevumos šī frāze ir tulkota ”pārspēj jebko, ko cilvēks var iztēloties,” vai ”ir pārāks par visiem risinājumiem, kas varētu nākt prātā”. Pāvils vēlējās uzsvērt, ka ”Dieva miers” darbojas daudz brīnišķīgāk, nekā mēs varam iztēloties. Lai gan, raugoties no cilvēciskā viedokļa, mūsu problēmām varbūt nav risinājuma, Jehova tā nebūt neuzskata, un viņš var rīkoties tā, kā mēs to nemaz neesam gaidījuši. (Nolasīt 2. Pētera 2:9.)

8., 9. a) Kāds iznākums bija tam, ka Pāvils Filipos pieredzēja lielu netaisnību? b) Kāpēc Filipu kristieši varēja uzticēties tam, ko viņiem rakstīja Pāvils?

⁸ Filipu kristiešu ticība noteikti kļuva tikai stiprāka, kad viņi pārdomāja to, kas bija noticis pēdējo desmit gadu laikā pēc Pāvila sludināšanas viņu pilsētā. Kaut arī Jehova toreiz bija pieļāvis, ka Pāvilam un Sīlam jāpieredz netaisnība, iznākums bija tāds, ka tika ”aizstāvēta un likumīgi nostiprināta labā vēsts”. (Filip. 1:7.) Pēc šiem notikumiem pilsētas valdes locekļi noteikti vairījās vērsties pret nesen izveidoto kristiešu draudzi. Ir ļoti iespējams, ka Pāvila pārdomātās rīcības dēļ Lūka, kas arī ceļoja kopā ar Pāvilu un Sīlu, pēc viņu aiziešanas varēja palikt Filipos. Tā Lūka varēja sniegt papildu atbalstu jaunajiem Kristus sekotājiem.

⁹ Kad Filipu kristieši lasīja viņiem adresēto Pāvila vēstuli, viņi zināja, ka šie vārdi nav sausa teorija, ko rakstījis kāds, kuram nav priekšstata grūtībām, ar ko jāsaskaras kristiešiem. Pāvils bija pārcietis smagus pārbaudījumus, taču nebija zaudējis ”Dieva mieru”. Rakstot filipiešiem, viņš atradās mājas arestā Romā, taču joprojām bija redzams, ka viņš izjūt Dieva dāvāto mieru. (Filip. 1:12—14; 4:7, 11, 22.)

10., 11. Kā mums būtu jārīkojas, ja mūs nomāc kāda problēma, un uz kādu palīdzību mēs pamatoti varam cerēt?

¹⁰ Kas mums var palīdzēt ”ne par ko neraizēties” un izjust ”Dieva mieru”? Vārdi no Pāvila vēstules filipiešiem norāda, ka tad, ja mēs sākam par kaut ko raizēties, mums nekavējoties jāvēršas pie Dieva lūgšanās. (Nolasīt 1. Pētera 5:6, 7.) Lūgsim Dievu, pilnībā paļaudamies, ka neesam viņam vienaldzīgi. Vēršoties pie viņa, darīsim to ”ar pateicību” par visu labo, ko esam no viņa saņēmuši. Nekad neaizmirsīsim, ka viņš ”spēj paveikt neizmērojami vairāk par jebko, ko lūdzam vai varam iedomāties”. (Efes. 3:20.)

¹¹ Pāvilu un Sīlu Jehova atbrīvoja patiesi iespaidīgā veidā, un viņi droši vien bija pārsteigti par to. Arī mēs dažādās situācijās varam būt pārsteigti, redzot, kā Jehova par mums gādā. Iespējams, tas nav kaut kas ļoti iespaidīgs, bet tas vienmēr ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. (1. Kor. 10:13.) Tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam sēdēt rokas klēpī salikuši un gaidīt, kad Jehova atrisinās problēmu, kas mūs nomāc. Mums ir jārīkojas saskaņā ar savām lūgšanām. (Rom. 12:11.) Tādā veidā mēs apliecinām, ka mūsu lūgšanas nāk no sirds. Turklāt tā mēs dodam Jehovam iespēju svētīt mūsu pūles. Tomēr paturēsim prātā, ka Jehova mūsu labā var izdarīt vairāk, nekā mēs esam prasījuši vai cerējuši. Reizēm veids, kā viņš atbild uz lūgšanām, mūs var pārsteigt. Apskatīsim dažus Bībelē aprakstītus gadījumus, kas var stiprināt pārliecību, ka Jehova arī mums var palīdzēt pavisam negaidītā veidā.

12. a) Ko darīja ķēniņš Hiskija, kad Jeruzālemei draudēja uzbrukt asīrieši? b) Ko mēs varam saprast, pārdomājot, kā Jehova atrisināja šo situāciju?

¹² Bībelē var lasīt par daudziem gadījumiem, kad Jehova ir rīkojies pavisam negaidītā veidā. Ķēniņa Hiskijas laikā Jūdejā iebruka Asīrijas valdnieks Sanheribs un iekaroja visas nocietinātās pilsētas, izņemot galvaspilsētu Jeruzālemi. (2. Ķēn. 18:1—3, 13.) Pēc tam viņš grasījās uzbrukt arī tai. Ko šādu draudu priekšā iesāka ķēniņš Hiskija? Viņš vērsās lūgšanā pie Jehovas un vaicāja padomu Jehovas pravietim Jesajam. (2. Ķēn. 19:5, 15—20.) Cenzdamies izvairīties no kara, Hiskija nodeva Sanheribam prasīto zeltu un sudrabu. (2. Ķēn. 18:14, 15.) Ko vēl viņš darīja? Viņš gatavojās ilgam aplenkumam. (2. Laiku 32:2—4.) Taču situācija atrisinājās pavisam negaidītā veidā. Jehova sūtīja eņģeli, un tas vienas nakts laikā nogalināja 185 tūkstošus Sanheriba kareivju. Kaut ko tādu Hiskija nebija gaidījis! (2. Ķēn. 19:35.)

13. a) Ko mēs varam mācīties no notikumiem Jāzepa dzīvē? b) Ko pārsteidzošu pieredzēja Sāra?

¹³ Padomāsim arī par notikumiem Jēkaba dēla Jāzepa dzīvē. Vai tad, kad viņš Ēģiptē bija ieslodzīts cietumā, viņam varēja ienākt prātā, ka reiz viņš kļūs par otru varenāko cilvēku šajā zemē vai ka Jehova ar viņa starpniecību izglābs viņa tuviniekus no bada? (1. Moz. 40:15; 41:39—43; 50:20.) Nav nekādu šaubu, ka tas, ko Jehova paveica, pārspēja jebkādas Jāzepa cerības. Kaut ko pārsteidzošu savulaik pieredzēja arī Jāzepa vecvecmāmiņa Sāra. Būdama jau cienījamā vecumā, viņa nevarēja ne iedomāties, ka ar Jehovas palīdzību laidīs pasaulē dēlu, nevis tikai sauks par savējo puisēnu, ko dzemdējusi viņas kalpone. Īzāka piedzimšana bija notikums, kurš pārspēja jebko, ko Sāra būtu varējusi iztēloties. (1. Moz. 21:1—3, 6, 7.)

14. Par ko mēs varam būt pārliecināti?

¹⁴ Mēs negaidām, ka Jehova jau pirms viņa apsolītās jaunās pasaules nodibināšanas brīnumainā veidā likvidēs visas problēmas mūsu dzīvē. Tāpat mēs neuzskatām, ka Jehovam mūsu labā ir jāpaveic kaut kas iespaidīgs un brīnumains. Tomēr mēs zinām: Jehova pagātnē ir palīdzējis saviem kalpiem pārsteidzošā veidā, un viņš nav mainījies. (Nolasīt Jesajas 43:10—13.) Šī apziņa vairo mūsu paļāvību uz viņu. Mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova vienmēr dāsni dos nepieciešamo spēku, lai mēs varētu pildīt viņa gribu. (2. Kor. 4:7—9.) Notikumi Hiskijas, Jāzepa un Sāras dzīvē parāda, ka Jehova mums var palīdzēt pat vissarežģītākajās situācijās, ja vien mēs paliekam viņam uzticīgi.

15. Kā mēs varam saglabāt ”Dieva mieru”?

¹⁵ Kā saglabāt ”Dieva mieru” pat grūtībās? Mums ir jābūt labās attiecībās ar Dievu Jehovu. Šādas attiecības ir iespējamas, tikai pateicoties Kristus Jēzus izpirkuma upurim. Izpirkums ir spilgts Jehovas apbrīnojamo darbu piemērs. Uz tā pamata Jehova izdzēš mūsu grēkus, un tāpēc mums var būt tīra sirdsapziņa un mēs varam viņam tuvoties. (Jāņa 14:6; Jēk. 4:8; 1. Pēt. 3:21.)

16. Kā mūs ietekmē ”Dieva miers”? Paskaidrojiet ar piemēru.

¹⁶ Kā mūs ietekmē ”Dieva miers”? Bībelē teikts, ka tas ”sargā.. sirdi un prātu Kristū Jēzū”. (Filip. 4:7.) Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”sargāt”, ir militārs termins, ko lietoja, runājot par pienākumiem, kurus nocietinātā pilsētā veica garnizons. Pie šādām pilsētām piederēja arī Filipi. Tās iedzīvotāji naktī varēja gulēt mierīgi, jo zināja, ka pilsētas mūrus un vārtus apsargā kareivji. Līdzīgi darbojas ”Dieva miers” — tas neļauj uztraukumam un raizēm pārņemt mūsu sirdi un prātu. Mēs apzināmies, ka Jehovam rūp, kas ar mums notiek, un viņš vēlas, lai mēs būtu laimīgi. (1. Pēt. 5:10.) Šī sapratne mūs pasargā no pārmērīgām raizēm un nomāktības.

17. Kāpēc mēs varam raudzīties nākotnē ar paļāvību?

¹⁷ Drīz cilvēkiem būs jāpieredz pats lielākais posts, kāds jebkad piemeklējis zemi. (Mat. 24:21, 22.) Mēs nevaram precīzi zināt, ar kādām grūtībām katram no mums tad būs jāsastopas. Taču mums nav pamata ļauties raizēm. Kaut arī mēs nezinām visos sīkumos, ko Jehova darīs, mēs labi pazīstam viņu pašu. No tā, kā Jehova ir rīkojies pagātnē, var skaidri secināt: lai kas notiktu, Jehova vienmēr īsteno savu nodomu, un reizēm viņš to dara, paveikdams kaut ko pārsteidzošu un negaidītu. Ikreiz, kad mēs pieredzam, kā Jehova kaut ko paveic mūsu labā, mēs varam pārliecināties, ka ”Dieva miers.. pārspēj visu sapratni”.