Vai cilvēki uzklausa tavus padomus?
LABS, pareizi dots padoms vienmēr sasniedz vēlamo mērķi, vai tā nav? Nē, tā nav! Pat vislabākie padomi, ko dod zinoši padomdevēji, bieži vien tiek ignorēti vai atraidīti. (Salamana Pamācības 29:19.)
Tā notika tad, kad Jehova deva padomu Kainam, kas bija sācis ienīst savu brāli Ābelu. (1. Mozus 4:3—5.) Zinādams, cik bīstamā stāvoklī atrodas Kains, Dievs viņam jautāja: ”Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” (1. Mozus 4:6, 7.)
Jehova grēku salīdzināja ar plēsīgu zvēru, kas var uzbrukt Kainam, ja Kains turpinās perināt nepatiku pret Ābelu. (Salīdzināt Jēkaba 1:14, 15.) Kains vēl varēja mainīt attieksmi pret savu brāli — darīt labu, nevis turpināt savu nepareizo rīcību. Diemžēl viņš neieklausījās Jehovas vārdos. Kains noraidīja piedāvāto padomu, un viņa rīcībai bija bēdīgas sekas.
Ir cilvēki, kas nelabprāt uzklausa padomus vai arī neņem tos vērā. (Salamana Pamācības 1:22—30.) Varbūt padomdevējs ir vainīgs tajā, ka padoms netiek uzklausīts? (Ījaba 38:2, NW.) Varbūt tu, dodot padomu, padari to grūti pieņemamu? Mēs visi esam nepilnīgi cilvēki, tāpēc tas ir ļoti iespējams. Bet šādu iespēju var ievērojami mazināt, sekojot Bībelē izklāstītajiem principiem. Pievērsīsim tagad nedaudz uzmanības dažiem no šiem principiem.
”Ar lēnprātīgu garu”
”Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” (Galatiešiem 6:1.) Apustulis Pāvils norādīja, ka garīgām prasībām atbilstošu kristiešu pienākums ir palīdzēt ticības biedram, kas ir izdarījis kādu pārkāpumu. Reizēm rodas iespaids, ka visvairāk padomus vēlas dot tie, kas ir vismazāk sagatavoti to darīt. Tāpēc nevajag steigties ar padomu došanu. (Salamana Pamācības 10:19; Jēkaba 1:19; 3:1.) Galvenokārt draudzes vecākie atbilst tām garīgajām prasībām, kas dod tiesības kaut ko aizrādīt ticības biedriem. Protams, katra garīgi nobrieduša kristieša pienākums ir rīkoties, ja viņš redz, ka ticības biedram draud briesmas.
Ja tu dod kādam padomu, tev jābūt drošam, ka tas ir pamatots uz Dieva gudrību, nevis cilvēku izdomātām teorijām vai filozofijām. (Kolosiešiem 2:8.) Rīkojies uzmanīgi, kā pavārs, kas pārliecinās, vai ēdienā nenokļūs nekas tāds, kas varētu būt kaitīgs. Tev jāpārliecinās, ka padoma pamatā ir Dieva Rakstu principi, nevis tavs subjektīvais viedoklis. (2. Timotejam 3:16, 17.) Ja tu to pārbaudīsi, tu varēsi būt drošs, ka ar padomu nevienam nenodarīsi pāri.
Padoma mērķis ir ’atgriezt cilvēku uz pareiza ceļa’, taču tas nenozīmē, ka viņš būtu jāpiespiež kaut ko mainīt pret paša gribu. Ar vārdu ”atgriezt” tulkotais grieķu valodas vārds ir radniecīgs vārdam, kas tika lietots, runājot par situāciju, kad pēc traumas kauls jānovieto pareizā stāvoklī, lai nerastos papildu sarežģījumi. Leksikogrāfs Viljams Vains norādīja, ka šis vārds liek domāt arī par ”pacietību un neatlaidību, kuras nepieciešamas attiecīgajā procesā”. Lai cietušam cilvēkam lieki nenodarītu sāpes, jārīkojas ļoti uzmanīgi un prasmīgi. Arī cilvēkam, kas dod padomu, jābūt ļoti uzmanīgam, lai viņš nesāpinātu to, kam padoms tiek dots. Tas nemaz nav tik viegli pat tad, ja kāds pats lūdz padomu. Bet, ja padoms netiek lūgts, tad padomdevējam nepieciešama īpaša prasme un takta izjūta.
’Atgriezt kādu uz pareiza ceļa’ nav iespējams, noskaņojot viņu pret sevi. Lai tas nenotiktu, nedrīkst aizmirst par ’sirsnīgu līdzjūtību, laipnību, pazemību, lēnību, pacietību’. (Kolosiešiem 3:12.) Ja ārsts būs nepacietīgs un neiejūtīgs, pacients droši vien neņems vērā viņa padomus un nekad vairs pie viņa neies.
Tas nenozīmē, ka padoms nedrīkst būt stingrs. Jēzus Kristus deva stingrus padomus septiņām Āzijas draudzēm. (Atklāsmes 1:4; 3:1—22.) Viņš izteica pavisam tiešus aizrādījumus, kas draudžu locekļiem bija jāņem vērā. Bet Jēzus stingrību vienmēr līdzsvaroja tādas īpašības kā iejūtība un laipnība, kas bija viņa debesu Tēvam raksturīgās mīlestības izpausmes. (Psalms 23:1—6; Jāņa 10:7—15.)
Tīkams padoms
”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.” (Kolosiešiem 4:6.) Pievienojot sāli, ēdienu var padarīt garšīgāku, patīkamāku. Lai padoms būtu pieņemams, tam arī jābūt ’tīkamam, ar sāli sālītam’. Tomēr pat no labiem produktiem, tos nepareizi izmantojot, var pagatavot negaršīgu ēdienu, vai arī var sasviest visu šķīvī, tā ka iznāk nepievilcīga kaudze. Tāds ēdiens nevienam apetīti neizraisa. Gluži otrādi — tādu ēdienu varbūt vispār nav iespējams ieēst.
Dodot padomu, ir svarīgi izvēlēties pareizos vārdus. Gudrais Salamans teica: ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” (Salamana Pamācības 25:11.) Ļoti iespējams, ka Salamans rakstīja par skaisti izrotātu sudraba trauku, kurā atradās smalki izstrādāti zelta āboli. Šāds trauks noteikti bija ļoti skaists, un jebkurš būtu priecīgs, ja kāds viņam tādu uzdāvinātu. Kaut kas līdzīgs ir ar padomu došanu — labi izraudzīti, patīkami vārdi cilvēkam, kam nepieciešama palīdzība, ir vieglāk pieņemami. (Salamans Mācītājs 12:9, 10.)
Turpretī ”skarbs vārds izraisa lielu niknumu”. (Salamana Pamācības 15:1.) Nepareizi izvēlēti vārdi parasti sāpina un sadusmo cilvēku, nevis izraisa viņā pateicību par padomu. Labu padomu var sabojāt ne tikai slikti izraudzīti vārdi, bet arī nepareizs tonis. Dot padomu netaktiski un bezjūtīgi ir tas pats, kas kādam uzbrukt ar ieroci rokās. ”Kas paradis neapdomīgi runāt.., nereti ieduŗ kā ar zobenu,” rakstīts Salamana Pamācībās 12:18. Ja padomdevējs runā neapdomīgi, cilvēkam ir grūti uzklausīt padomu. (Salamana Pamācības 12:15.)
Kā sacīja Salamans, padomam jābūt teiktam ”īstā laikā”. Lai padoms tiktu uzklausīts, tam izraudzītais laiks tiešām ir ārkārtīgi svarīgs. Nav šaubu, ka cilvēks, kam nav apetītes, nenovērtēs ēdienu. Iespējams, viņš nupat jau ir kārtīgi paēdis, vai arī viņš ir sasirdzis. Spiest cilvēku ēst, ja viņš to nevēlas, ir nesaprātīgi un nepieļaujami.
”Pazemībā”
”Piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, ..ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” (Filipiešiem 2:2—4.) Labs padomdevējs ir tas, kurš dod padomu, ņemot vērā citu vajadzības. Viņš ir pazemīgs attiecībās ar ticības biedriem un uzskata, ka citi ir augstāki par viņu. Bet kā pazemība izpaužas?
Pazemīgs cilvēks nerunā un neuzvedas tā, it kā viņš būtu augstāks par citiem. Nevienam no mums nav pamata uzskatīt, ka mēs esam pārāki par saviem ticības biedriem. Mēs visi kādreiz kļūdāmies. Tā kā neviens nav spējīgs ieraudzīt, kas ir cita cilvēka sirdī, padomdevējam jāpatur prātā, ka, dodot padomu, viņš nedrīkst izdarīt spriedumus par cilvēka motīviem. Varbūt šis cilvēks ir rīkojies bez jebkādiem ļauniem nolūkiem un nemaz neapzinās, ka viņš ir izdarījis kaut ko sliktu. Pat situācijā, kad cilvēks nojauš, ka viņš kaut kādā mērā neievēro Dieva prasības, viņš noteikti labprātāk uzklausīs padomu, ja tas tiks dots pazemīgi un ja viņš jutīs padomdevēja interesi par viņa garīgo stāvokli.
Nav grūti iedomāties, kā mēs justos, ja būtu uzaicināti pusdienās, bet namatēvs pret mums izturētos vēsi un nievājoši. Viss prieks par pusdienām, protams, būtu zudis. Tā ir taisnība, ka ”ir labāki kāpostu virums ar mīlestību nekā baŗots vērsis ar naidu”. (Salamana Pamācības 15:17.) Līdzīgi ir ar padoma došanu — vislabākais padoms var kļūt nepieņemams, ja padomdevējs izturas ar nepatiku pret cilvēku, kam tas ir adresēts, vai arī noniecina un aizskar viņu. Bet cilvēkiem, kuru izturēšanās pret citiem liecina par mīlestību, savstarpēju cieņu un uzticēšanos, ir vieglāk gan dot, gan arī uzklausīt padomus. (Kolosiešiem 3:14.)
Padoms, kas tika uzklausīts
Pravietis Nātāns rīkojās ļoti pazemīgi, kad viņš izteica aizrādījumu ķēniņam Dāvidam. Nātāna vārdos un rīcībā bija redzama mīlestība un cieņa pret Dāvidu. Vispirms Nātāns izstāstīja kādu ilustrāciju, kas bija izdomāta, ņemot vērā apstākļus, kas, iespējams, būtu traucējuši Dāvidam uzklausīt padomu. (2. Samuēla 12:1—4.) Pravietis apelēja pie Dāvida taisnīguma izjūtas, kura gan nebija izpaudusies tajā, kas bija noticis starp Dāvidu un Batsebu. (2. Samuēla 11:2—27.) Kad Dāvidam tika paskaidrota ilustrācijas nozīme, viņš no sirds atzina: ”Es esmu grēkojis pret to Kungu!” (2. Samuēla 12:7—13.) Dāvids pazemīgi pieņēma pārmācību, viņš nerīkojās kā Kains, kurš neieklausījās Jehovas dotajā aizrādījumā.
Bez šaubām, Jehova vadīja Nātānu, ņemot vērā Dāvida nepilnību un iespējamību, ka viņš uzklausīs aizrādījumu. Nātāns rīkojās ļoti taktiski un izturējās pret Dāvidu kā pret augstāku, jo Dāvids bija Jehovas svaidīts ķēniņš. Ja tev ir uzticēta zināma vara un tu dod labu padomu, bet nedari to pazemīgi, tad cilvēkam var būt grūti uzklausīt, ko tu viņam saki.
Nātāns izteica Dāvidam aizrādījumu ļoti iejūtīgi. Pravieša vārdi bija tīkami un tika rūpīgi izraudzīti, lai Dāvids uz tiem varētu atsaukties tādā veidā, kāds viņam pašam nāktu par labu. Nātāns nemeklēja savu labumu un neuzvedās tā, it kā tikumības vai garīguma ziņā viņš būtu pārāks par Dāvidu. Nātāna rīcībā ir redzams lielisks piemērs, kā īstos vārdus var pateikt pareizā veidā. Ja tu rīkosies līdzīgi Nātānam, tad citi daudz labprātāk uzklausīs tavus padomus.
[Attēls 22. lpp.]
Padomam jābūt saturīgam, kā pilnvērtīgam, labam ēdienam
[Attēls 23. lpp.]
Vai tavi padomi ir tikpat patīkami kā zelta āboli sudraba traukos?
[Attēls 24. lpp.]
Pravietis Nātāns rīkojās pazemīgi un apelēja pie Dāvida taisnīguma jūtām