”Jūsu domas lai vienmēr ir vērstas uz to, kas augšā”

1., 2. a) Kas liecina, ka pirmajā gadsimtā Kolosu draudzei draudēja briesmas? b) Kāds padoms kolosiešiem tika dots, lai palīdzētu viņiem saglabāt stipru ticību?

PIRMAJĀ gadsimtā kristiešu draudzei Kolosās draudēja garīgas briesmas. Daži draudzē radīja šķelšanos, apgalvojot, ka ir jāturas pie Mozus bauslības. Citi aizstāvēja pagānisma filozofisko mācību par askēzi jeb galēju atturību. Atspēkodams šos nepareizos priekšstatus, apustulis Pāvils kolosiešiem uzrakstīja uzmundrinošu vēstuli, kurā viņš ticības biedrus brīdināja: ”Piesargieties, ka neviens jūs nesagūsta ar filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku tradīcijām, uz pasaules pamatprincipiem, nevis uz Kristu.” (Kol. 2:8.)

² Ja šie svaidītie kristieši vērstu savas domas uz ”pasaules pamatprincipiem”, viņi atteiktos no tā, ko Jehova ir sagādājis glābšanai. (Kol. 2:20—23.) Lai palīdzētu viņiem nosargāt dārgās attiecības ar Dievu, Pāvils viņus mudināja: ”Jūsu domas lai vienmēr ir vērstas uz to, kas augšā, nevis uz to, kas ir uz zemes.” (Kol. 3:2.) Kristus brāļiem bija jātur prātā cerība saņemt neiznīcīgu mantojumu, kas viņiem ”tiek glabāts debesīs”. (Kol. 1:4, 5.)

 3. a) Kādu cerību tur prātā svaidītie kristieši? b) Kādus jautājumus mēs aplūkosim?

³ Arī mūsdienās svaidītie kristieši vērš savas domas uz Dieva debesu valstību un cerību kļūt par ”Kristus līdzmantiniekiem”. (Rom. 8:14—17.) Bet kā Pāvila vārdi attiecas uz tiem, kam ir cerība dzīvot uz zemes? Kā ”citas avis” var savas domas vērst ”uz to, kas augšā”? (Jāņa 10:16.) Un kā mūs visus var stiprināt pārdomas par tādiem dievbijīgiem cilvēkiem kā Ābrahāms un Mozus, kas dzīvoja senatnē un, par spīti grūtībām, vērsa savas domas uz to, kas augšā?

 4. Kā citas avis var vienmēr vērst savas domas uz to, kas augšā?

⁴ Arī citas avis, kas nav aicinātas debesu dzīvei, var savas domas vērst uz to, kas augšā. Kā tas ir iespējams? Dievam Jehovam un valstībai jābūt galvenajam mūsu dzīvē. (Lūk. 10:25—27.) Šajā ziņā mūsu paraugs ir Kristus. (1. Pēt. 2:21.) Tāpat kā kristieši pirmajā gadsimtā, mēs Sātana pasaulē saskaramies ar aplamiem spriedumiem, pasaulīgu dzīves filozofiju un materiālistisku domāšanu. (Nolasīt 2. Korintiešiem 10:5.) Mums ir jāseko Jēzus priekšzīmei un jāstājas pretī šādai ietekmei, kas var graut mūsu garīgumu.

 5. Kā mēs varam pārbaudīt, vai mūs nav sākusi ietekmēt materiālistiska domāšana?

⁵ Vai pasaulei raksturīgā materiālistiskā domāšana nav ietekmējusi arī mūs? Mūsu domas un rīcība liecina par to, ko mēs patiesībā mīlam. Jēzus teica: ”Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.” (Mat. 6:21.) Lai saprastu, kas ir mūsu sirdī, ir noderīgi laiku pa laikam pārbaudīt sevi. Padomāsim: ”Cik daudz es domāju par naudas lietām? Vai manā dzīvē daudz laika aizņem raizes par to, kā nopelnīt vairāk naudas, izdevīgi to ieguldīt un nodrošināt sev komfortablu dzīvi? Vai arī es gādāju par to, lai mana acs vienmēr skaidri raudzītos uz garīgiem mērķiem?” (Mat. 6:22.) Jēzus norādīja, ka tie, kam galvenais ir ”krāt mantu uz zemes”, nopietni apdraud savu garīgumu. (Mat. 6:19, 20, 24.)

 6. Kā mēs varam uzvarēt cīņā ar miesīgajām tieksmēm?

⁶ Nepilnīgā miesa mūs rosina rīkoties tā, lai izdabātu savām iegribām. (Nolasīt Romiešiem 7:21—25.) Ja neļaujam Dieva svētajam garam darboties mūsu dzīvē, mēs varam iesaistīties ”tumsas darbos”, kuru vidū ir ”uzdzīve un piedzeršanās, ..netikumība un nekautrība”. (Rom. 13:12, 13.) Lai uzvarētu cīņā ar ”to, kas ir uz zemes,” — to, kas ir patīkams miesai —, mums savas domas vienmēr jāvērš uz to, kas augšā. Tas nebūt nav viegli, tāpēc apustulis Pāvils rakstīja: ”Es situ un izkalpinu sevi.” (1. Kor. 9:27.) Nav nekādu šaubu, ka tad, ja mēs vēlamies turpināt skrējienu pēc dzīvības, mums jābūt pret sevi stingriem. Padomāsim, kā senatnē rīkojās divi dievbijīgi vīrieši, kas vēlējās ”patikt Dievam”. (Ebr. 11:6.)

 7., 8. a) Ar kādām grūtībām sastapās Ābrahāms un Sāra? b) Uz ko Ābrahāms vērsa savas domas?

⁷ Kad Jehova Ābrahāmam lika ar visu viņa saimi pārcelties uz Kanaāna zemi, Ābrahāms labprāt paklausīja šim norādījumam. Ābrahāma ticības un paklausības dēļ Jehova slēdza ar viņu līgumu, apsolīdams: ”Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu.” (1. Moz. 12:2.) Gāja gadi, tomēr Ābrahāmam un viņa sievai Sārai vēl aizvien nebija bērnu. Vai Jehova bija aizmirsis, ko viņš Ābrahāmam bija apsolījis? Turklāt dzīve Kanaāna zemē nebija viegla. Ābrahāms un viņa saime bija atstājuši savas mājas un radiniekus plaukstošajā Mezopotāmijas pilsētā Ūrā. Viņi bija mērojuši vairāk nekā 1600 kilometru līdz Kanaānai, kur viņi mitinājās teltīs. Šajā zemē viņiem nācās pieredzēt badu un laupītāju uzbrukumus. (1. Moz. 12:5, 10; 13:18; 14:10—16.) Tomēr viņi nevēlējās atgriezties pie ērtībām, kādas viņiem bija Ūrā. (Nolasīt Ebrejiem 11:8—12, 15.)

⁸ Ābrahāms nevis domāja par ”to, kas ir uz zemes”, bet ”paļāvās uz to Kungu”. (1. Moz. 15:6.) Viņš vērsa savas domas uz to, kas augšā, koncentrējoties uz Dieva solījumiem. Ābrahāma ticība tika atalgota, kad Visaugstākais Dievs viņam parādījās un teica: ”Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēji tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” (1. Moz. 15:5.) Šie vārdi noteikti ļoti stiprināja Ābrahāmu. Katru reizi, kad Ābrahāms pavērās zvaigžņotajās debesīs, viņš varēja atsaukt prātā Jehovas solījumu, ka viņam būs daudz pēcnācēju. Gluži kā bija solīts, Dieva noteiktā laikā Ābrahāmam piedzima dēls. (1. Moz. 21:1, 2.)

 9. Kā Ābrahāma piemērs mums palīdz saglabāt kalpošanā dedzību?

⁹ Arī mēs, tāpat kā Ābrahāms, gaidām, kad piepildīsies Dieva solījumi. (2. Pēt. 3:13.) Ja mēs savas domas nevēršam uz to, kas augšā, mums var rasties iespaids, ka Dievs kavējas piepildīt savus solījumus, un mūsu dedzība kalpošanā var mazināties. Piemēram, vai agrāk jūs bijāt gatavi nest upurus, lai kalpotu par pionieriem vai aktīvi darbotos kādā citā kalpošanas jomā? Tas ir slavējami. Bet kāda ir jūsu attieksme pret kalpošanu tagad? Neaizmirsīsim, ka Ābrahāms turēja prātā ”pilsētu ar īstiem pamatiem”. (Ebr. 11:10.) Viņš ”ticēja Jehovam, un to viņam ieskaitīja par taisnību”. (Rom. 4:3.)

10. Kādos apstākļos uzauga Mozus?

¹⁰ Vēl viens cilvēks, kurš savas domas vērsa uz to, kas augšā, bija Mozus. Kopš agras jaunības Mozum ”tika mācīta visa ēģiptiešu gudrība”. Tā nebija parasta izglītība. Mozus skolojās zemē, kas bija tālaika varenākā lielvara, turklāt viņš uzauga faraona galmā. Nav brīnums, ka šī īpašā izglītība Mozum ļāva kļūt ”varenam vārdos un darbos”. (Ap. d. 7:22.) Iztēlojieties, kādas iespējas pavērās Mozum! Tomēr Mozus savas domas vērsa uz cēlākiem mērķiem — uz Dieva gribas pildīšanu.

11., 12. Kādas zināšanas Mozus ļoti augstu vērtēja, un kas par to liecina?

¹¹ Mozus dzīves pirmajos gados viņa māte Johebeda noteikti mācīja viņam par ebreju Dievu. Zināšanas par Jehovu Mozus vērtēja augstāk par jebkādām bagātībām. Tāpēc viņš atteicās no iespējām, ko viņam, visticamāk, pavēra dzīve faraona galmā. (Nolasīt Ebrejiem 11:24—27.) Tas, ko Mozus bērnībā bija uzzinājis par Dievu Jehovu, un ticība Jehovam viņu rosināja vērst savas domas uz to, kas augšā.

¹² Mozus bija saņēmis labāko laicīgo izglītību, kas viņa laikā bija pieejama, tomēr viņš to neizmantoja, lai tiektos pēc ievērības un slavas Ēģiptē vai pēc mantas. Ja Mozus to būtu darījis, viņš nebūtu ”atteicies saukties par faraona meitas dēlu, izvēlēdamies ciest nežēlīgu izturēšanos kopā ar Dieva tautu, nevis nodoties īslaicīgām grēcīgām baudām”. Zināšanas par Jehovu Mozus lika lietā, lai sekmētu Jehovas nodomu īstenošanos.

13., 14. a) Kas Mozum bija jāiemācās, lai Jehova viņam uzticētu atbrīvot savu tautu no Ēģiptes? b) Kas mums, līdzīgi Mozum, ir jāmācās?

¹³ Mozus no sirds mīlēja Jehovu un viņa tautu. Četrdesmit gadu vecumā Mozus domāja, ka ir jau gatavs atbrīvot Dieva kalpus no ēģiptiešu jūga. (Ap. d. 7:23—25.) Tomēr bija vēl kaut kas tāds, kas Mozum bija jāiemācās, lai Jehova viņam uzticētu šo uzdevumu. Mozum bija jāattīsta tādas īpašības kā pazemība, pacietība, lēnprātība un savaldība. (Sal. Pam. 15:33.) Viņam bija jāsagatavojas tam, lai viņš spētu izturēt gaidāmās grūtības un pārbaudījumus. Lai izkoptu nepieciešamās īpašības, Mozum četrdesmit gadus bija jāgana lopi.

¹⁴ Vai tas, ko Mozus mācījās šajā laikā, kamēr viņš bija gans, viņam nāca par labu? Tā tiešām bija. Dieva Rakstos ir teikts, ka Mozus kļuva ”ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes”. (4. Moz. 12:3.) Mozus bija attīstījis pazemību, kas viņam palīdzēja pacietīgi izturēties pret visdažādākajiem cilvēkiem un risināt to sarežģītās problēmas. (2. Moz. 18:26.) Arī mums ir jāveido Dievam patīkamas īpašības, kas mums palīdzēs iziet cauri ”lielajam postam” un iemantot dzīvi Dieva taisnīgajā jaunajā pasaulē. (Atkl. 7:14.) Vai mēs spējam uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem, arī ar tiem, kas mums šķiet ļoti emocionāli vai viegli aizvainojami? Rīkosimies saskaņā ar apustuļa Pētera vērtīgo padomu, ko viņš deva ticības biedriem: ”Godājiet visdažādākos cilvēkus, mīliet visu brāļu saimi!” (1. Pēt. 2:17.)

15., 16. a) Kāpēc ir būtiski vienmēr ievirzīt savas domas pareizā gultnē? b) Kāpēc kristiešiem ir svarīgi dzīvot krietni?

¹⁵ Mēs dzīvojam ”īpaši grūtos laikos”. (2. Tim. 3:1.) Tāpēc tad, ja vēlamies saglabāt garīgu modrību, mums vienmēr jācenšas ievirzīt savas domas pareizā gultnē. (1. Tes. 5:6—9.) Padomāsim, kā tam jāizpaužas trijās jomās.

¹⁶ Dzīvesveids. Pēteris uzsvēra, cik liela nozīme ir priekšzīmīgai uzvedībai: ”Dzīvojiet krietni tautu starpā, lai tie.. redzētu jūsu labos darbus un šo darbu dēļ cildinātu Dievu.” (1. Pēt. 2:12.) Vienalga, vai mēs esam mājās, darbā, skolā, izklaidējamies vai sludinām, mums ir jādara viss iespējamais, lai ar saviem labajiem darbiem cildinātu Jehovu. Tiesa, savas nepilnības dēļ mēs visi pieļaujam kļūdas. (Rom. 3:23.) Tomēr, turpinot ”cīnīties labo ticības cīņu”, mēs varam gūt uzvaru pār savu nepilnīgo miesu. (1. Tim. 6:12.)

17. Kā mēs varam atspoguļot tādu pašu domāšanas veidu, kāds bija Kristum Jēzum? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

¹⁷ Domāšanas veids. Lai varētu dzīvot krietni, liela nozīme ir domāšanas veidam. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Lai jums ir tāds pats domāšanas veids, kāds bija arī Kristum Jēzum.” (Filip. 2:5.) Kāda prāta nostāja bija Jēzum? Viņš bija pazemīgs, un šī īpašība viņu rosināja pašaizliedzīgi kalpot Dievam. Jēzus allaž domāja par to, kā sludināt cilvēkiem labo vēsti par Dieva valstību. (Marka 1:38; 13:10.) Dieva Raksti Jēzum bija augstākā autoritāte. (Jāņa 7:16; 8:28.) Jēzus cītīgi iedziļinājās Svētajos Rakstos, tāpēc viņš spēja tos citēt, aizstāvēt un skaidrot citiem. Ja mēs pazemīgi un dedzīgi sludinām un pētām Bībeli, mēs lielākā mērā spēsim atspoguļot Kristus domāšanas veidu.

18. Kā mēs varam dot savu ieguldījumu tajā, lai tiktu īstenota Jehovas griba?

¹⁸ Ieguldījums mums uzticētajā darbā. Jehovas nodoms ir tāds, ka visiem — ”gan debesīs, gan uz zemes” — ir jāmetas ceļos Jēzus vārdā. (Filip. 2:9—11.) Kaut gan Jēzum ir piešķirts tik pagodinošs stāvoklis, viņš ir gatavs pazemīgi pakļauties sava Tēva gribai, un arī mums jārīkojas tāpat. (1. Kor. 15:28.) Mēs rīkojamies saskaņā ar Dieva gribu, no visas sirds dodot savu ieguldījumu mums uzticētajā darbā — ”gatavot par mācekļiem visu tautu cilvēkus”. (Mat. 28:19.) Turklāt mēs cenšamies ”darīt labu visiem”, gan ticības biedriem, gan citiem cilvēkiem. (Gal. 6:10.)

19. Kādu apņēmību mēs nedrīkstam zaudēt?

¹⁹ Mēs esam ļoti pateicīgi, ka Jehova mums atgādina, cik svarīgi ir vienmēr vērst savas domas uz to, kas augšā. Lai tas būtu iespējams, mums ”ar izturību jāskrien mums paredzētajās sacīkstēs”. (Ebr. 12:1.) Lai arī ko mēs darītu, darīsim to ”ar visu sirdi un dvēseli, ..kā Jehovam”, un mūsu debesu Tēvs atalgos mūsu pūliņus. (Kol. 3:23, 24.)