Viena patiesā kristīgā ticība — realitāte

JĒZUS KRISTUS nodibināja tikai vienu baznīcu jeb draudzi. Šī draudze bija garīga saime — tas nozīmē, ka tajā tika pulcināti cilvēki, kas bija izraudzīti ar Dieva svētā gara starpniecību un ko Dievs pieņēma par saviem ”bērniem”. (Romiešiem 8:16, 17; Galatiešiem 3:26.)

Jēzus mācīja, ka ir tikai viens veids, kā Dievs ved cilvēkus pie patiesības un dzīvības, un viņš to nosauca par ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvību. Viņš teica: ”Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:13, 14; Jāņa 14:6; Apustuļu darbi 4:11, 12.)

Vienota draudze

Pirmajā gadsimtā kristiešu draudze nebija ”visu pasauli aptveroša, universāla, organizēta sabiedrība, kādu mēs domājam tagad, kad runājam par katoļu baznīcu”, rakstīts teoloģijas enciklopēdijā The New Dictionary of Theology. Kāpēc? ”Tāpēc, ka tādas organizētas, vispārējas sabiedrības nemaz nebija,” teikts turpat.

Nav iespējams nepiekrist tam, ka agrīnā kristiešu draudze nemaz nelīdzinājās stingri formalizētajām baznīcām, kādas pastāv mūsu laikos. Tomēr agrīnie kristieši bija labi organizēti, viņu draudzes nedarbojās neatkarīgi cita no citas. Tās visas atzina vadošās padomes virsvadību. Šī padome, kura darbojās Jeruzalemē un kurā ietilpa apustuļi un Jeruzalemes draudzes vecākie, palīdzēja saglabāt draudzes, Kristus ”vienas miesas”, vienotību. (Efeziešiem 4:4, 11—16; Apustuļu darbi 15:22—31; 16:4, 5.)

Kas notika ar šo vienu patieso draudzi? Vai tā kļuva par vareno katoļu baznīcu? Vai tā savā attīstības gaitā kļuva par sazaroto protestantu baznīcu kopumu? Vai arī notika kaut kas cits?

”Kvieši” un ”nezāle”

Lai to noskaidrotu, pārdomāsim, ko par nākotnes notikumiem teica pats Jēzus. Varbūt Jēzus vārdi jums sagādās pārsteigumu, jo viņš paredzēja, ka pienāks laiks, kad viņa draudze vairs nebūs redzama, un ka šāds stāvoklis pastāvēs daudzus gadsimtus.

Saistīdams savu draudzi ar ”debesu valstību”, viņš teica: ”Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. Tad kalpi uz to sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekšu nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mateja 13:24—30.)

Jēzus paskaidroja, ka viņš ir sējējs, ”labā sēkla” ir viņa īstie mācekļi, ”ienaidnieks” ir Sātans Velns, bet ”nezāle” — viltus kristieši, kas vēlāk ienāca agrīno kristiešu draudzē. Viņš teica, ka viņš ļaus ”kviešiem” un ”nezālei” augt kopā līdz ”pļaujamam laikam”, tas ir, tagadējās pasaules iekārtas galam. (Mateja 13:37—43.) Ko tas viss nozīmē?

Atkrišana kristiešu draudzē

Drīz pēc apustuļu nāves varu draudzē pakāpeniski pārņēma atkritēji. Viņi ”runāja ačgārnības, lai aizrautu mācekļus sev līdz”. (Apustuļu darbi 20:29, 30.) Tāpēc daudzi kristieši ”atkrita no ticības” un ”piegriezās pasakām”. (1. Timotejam 4:1—3; 2. Timotejam 4:3, 4.)

Ceturtajā gadsimtā ”katoliskā kristietība kļuva par Romas impērijas oficiālo.. reliģiju” (The New Dictionary of Theology). ”Baznīca un laicīgā sabiedrība saplūda”, un jaunais veidojums bija diametrāli pretējs draudzei agrīno kristiešu izpratnē. (Jāņa 17:16; Jēkaba 4:4.) Tajā pašā enciklopēdijā teikts, ka ar laiku visa baznīcas struktūra un būtība, kā arī daudzas no tās pamatmācībām radikāli mainījās ”dīvaina Vecās Derības un neoplatonisma sajaukuma iespaidā, kas vērtējams absolūti negatīvi”. Kā jau Jēzus Kristus bija paredzējis, viltus kristietība zēla un plauka, aizēnojot viņa īstos mācekļus.

Jēzus klausītāji zināja, ka nemaz nav viegli atšķirt kviešus no nezālēm, piemēram, indīgajām reibuma airenēm, kas augšanas periodā izskatās līdzīgas kviešiem. Tātad Jēzus paskaidroja, ka patiesos kristiešus kādu laiku būs grūti atšķirt no tiem, kas sevi tikai sauc par tādiem. Tas nenozīmē, ka kristiešu draudze beidza pastāvēt, jo Jēzus taču bija apsolījis vadīt savus garīgos brāļus ”līdz pasaules galam”. (Mateja 28:20.) Viņš teica, ka kvieši joprojām augs. Gadsimtu gaitā patiesie kristieši, vai nu tie bija tikai pāris cilvēku vai arī kāda grupa, noteikti darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai turētos pie Kristus mācībām, bet šajā ilgajā laikā vairs nebija skaidri redzamas patieso kristiešu organizācijas. Patiesie kristieši noteikti neveidoja no Dieva atkritušo reliģisko struktūru, kas vēstures gaitā Jēzus Kristus vārdam ir sagādājusi vienu vienīgu kaunu un negodu. (2. Pētera 2:1, 2.)

”Atklāti jāparādās grēka cilvēkam”

Apustulis Pāvils minēja vēl kaut ko, kam bija jāraksturo neīsto kristiešu reliģija. Viņš rakstīja: ”Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo papriekšu jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī, pats sevi celdams par Dievu.” (2. Tesaloniķiešiem 2:2—4.) Šis ”grēka cilvēks” nav nekas cits kā garīdzniecība, kas ir uzkundzējusies ”kristiešu” draudzei.

Atkrišana sākās apustuļa Pāvila dzīves laikā un pēc apustuļu nāves vērsās plašumā, jo nebija vairs apustuļu, kas to spētu ierobežot. Kā rakstīja Pāvils, atkrišana ”ar visu.. viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātāna darbs”. (2. Tesaloniķiešiem 2:6—12.) Šie vārdi ļoti precīzi raksturo, kā vēstures gaitā ir darbojušies daudzi reliģiskie vadītāji.

Aizstāvēdami uzskatu, ka vienīgā patiesā baznīca ir Romas katoļu baznīca, katoļu vadītāji apgalvo, ka viņu bīskapi ”ir mantojuši savu apustulisko amatu tiešā pēctecībā no pašiem apustuļiem”. Īstenībā šādam apgalvojumam nav nedz vēsturisku pierādījumu, nedz pamatojuma Svētajos Rakstos. Neeksistē pārliecinoši pierādījumi, ka Dieva svētais gars būtu vadījis to baznīcas struktūru, kas izveidojās pēc Jēzus apustuļu nāves. (Romiešiem 8:9; Galatiešiem 5:19—21.)

Bet ko var teikt par tām baznīcām, kas izveidojās pēc reformācijas? Vai tās sekoja agrīnās kristiešu draudzes paraugam? Vai tās atjaunoja tīrību, kāda pastāvēja agrīnajā kristiešu draudzē? Protams, ir labi, ka pēc reformācijas daudziem vienkāršajiem ļaudīm kļuva pieejama Bībele viņu dzimtajā valodā. Tomēr vēsture liecina, ka šīs baznīcas neatmeta nepareizas doktrīnas.a (Mateja 15:7—9.)

Taču atcerieties Jēzus Kristus vārdus. Viņš teica, ka viņa patiesā draudze beigu laikā tiks atjaunota. (Mateja 13:30, 39.) Bībeles pravietojumu piepildīšanās liecina, ka mēs patlaban dzīvojam beigu laikā. (Mateja 24:3—35.) Tāpēc ikvienam no mums ir jāpārdomā, kur ir īstā baznīca. Laika gaitā tai ir jābūt redzamai aizvien skaidrāk.

Varbūt jums šķiet, ka jūs jau esat atraduši šo baznīcu jeb draudzi. Bet ir svarīgi par to pārliecināties. Kāpēc? Tāpēc, ka, tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī tagad tikai viena baznīca ir patiesā. Vai jūs esat atvēlējuši laiku, lai pārliecinātos, ka jūsu baznīca darbojas tieši pēc pirmā gadsimta kristiešu draudzes parauga un rūpīgi ievēro Jēzus Kristus mācības? Kāpēc gan to nepārbaudīt? Jehovas liecinieki jums labprāt palīdzēs. (Apustuļu darbi 17:11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 5. lpp.]

Ko par patieso draudzi mēs uzzinām no Jēzus līdzības par kviešiem un nezālēm?

[Attēli 7. lpp.]

Vai jūsu baznīca seko pirmo kristiešu paraugam sludināšanā un Svēto Rakstu mācīšanā?