”Visu dariet Dievam par godu”

MĒS esam Dieva kalpi, tāpēc mūsu pienākums ir atspoguļot viņa spožumu visā, ko sakām un darām. Apustulis Pāvils minēja principu, kas mums jāņem vērā: ”Vai ēdat vai dzerat, vai darāt kaut ko citu, visu dariet Dievam par godu.” (1. Kor. 10:31.) Tas nozīmē, ka mums jāievēro Jehovas augstās normas, kas atspoguļo viņa nevainojamo personību. (Kol. 3:10.) No mums tiek prasīts, lai mēs līdzinātos Dievam un tiektos pēc svētuma. (Efes. 5:1, 2.)

² Par to kristiešiem rakstīja apustulis Pēteris: ”Kā paklausīgi bērni vairs neļaujiet sevi veidot tieksmēm, kādām jūs agrāk ļāvāties nezināšanas dēļ, bet līdzinieties Svētajam, kas jūs ir aicinājis, un kļūstiet paši svēti it visā, ko darāt, jo ir rakstīts: ”Esiet svēti, jo es esmu svēts!”” (1. Pēt. 1:14—16.) Tāpat kā izraēliešiem senatnē, visiem kristiešu draudzē jābūt svētiem. Citiem vārdiem sakot, viņiem jācenšas palikt tīriem un neaptraipītiem, vairoties no grēka un pasaules ietekmes. Tādā gadījumā viņi ir piemēroti svētai kalpošanai. (2. Moz. 20:5.)

³ Svētumu var saglabāt, dzīvojot pēc Jehovas likumiem un principiem, kas ir atrodami Svētajos Rakstos. (2. Tim. 3:16.) Kad mēs sākām apgūt Bībeles mācības, mēs iepazinām Jehovu un viņa ceļus un mūsos radās vēlēšanās viņam tuvoties. Iedziļinoties Bībelē, mēs pārliecinājāmies, ka mums jātiecas vispirms pēc Dieva valstības un ka galvenajam mūsu dzīvē jābūt viņa gribas pildīšanai. (Mat. 6:33; Rom. 12:2.) Tas bija saistīts ar dziļām izmaiņām personībā. (Efes. 4:22—24.)

⁴ Ievērot Jehovas principus ne vienmēr ir viegli. Mūsu pretinieks Sātans dažādi mēģina novērst mūs no patiesības. Reizēm grūtības sagādā pasaules nelabvēlīgā ietekme un mūsu pašu grēcīgā daba. Lai dzīvotu saskaņā ar savu apņemšanos kalpot Jehovam, ir jāizcīna nopietna garīga cīņa. Bībelē ir norādīts, ka mums būs jācieš taisnības dēļ, tāpēc mums nebūtu jābrīnās par pretestību un pārbaudījumiem. (2. Tim. 3:12.) Taču pārbaudījumos mēs varam saglabāt prieku, ja paturam prātā: šie pārbaudījumi liecina par to, ka mēs pildām Dieva gribu. (1. Pēt. 3:14—16; 4:12, 14—16.)

⁵ Lai gan Jēzus bija pilnīgs, viņš mācījās paklausību no tā, kas viņam bija jāizcieš. Jēzus ne uz mirkli nepadevās Sātana kārdinājumiem un nesāka tiekties pēc tā, ko piedāvāja pasaule. (Mat. 4:1—11; Jāņa 6:15.) Viņš pat nepieļāva domu par atkāpšanos no Jehovas principiem. Kaut arī savas dievbijības dēļ Jēzum bija jāizjūt pasaules naids, viņš ievēroja Jehovas augstās normas. Neilgi pirms savas nāves Jēzus brīdināja mācekļus, ka pasaule ienīdīs arī viņus. No tā laika līdz pat mūsdienām Jēzus sekotāji ir pieredzējuši ciešanas, bet viņi nezaudē drosmi, zinādami, ka Dieva Dēls uzvarēja pasauli. (Jāņa 15:19; 16:33; 17:16.)

⁶ Lai mēs nepiederētu pie pasaules, mums jāpakļaujas Jehovas nevainojamajām normām, tāpat kā to darīja mūsu Kungs. Mums ne tikai jāsargās jaukties pasaules politisko un sociālo jautājumu risināšanā, bet arī jāpretojas morālajam pagrimumam, kas tajā valda. Mēs nopietni uztveram padomu, kas lasāms Jēkaba vēstules 1. nodaļas 21. pantā: ”Atmetiet visu netīrību un jebkādu, pat visniecīgāko ļaunumu un pazemīgi pieņemiet Dieva vārdus, kas tiek dēstīti jūsos un var jūs izglābt.” Iedziļinoties Bībelē un apmeklējot sapulces, mēs varam pieredzēt, kā patiesības vārdi ”tiek dēstīti” mūsu prātā un sirdī, un apslāpēt jebkuru vēlēšanos tiekties pēc tā, ko piedāvā pasaule. Jēzus māceklis Jēkabs rakstīja: ”Vai jūs nezināt, ka draudzēties ar pasauli nozīmē būt naidā ar Dievu? Tāpēc tas, kurš grib būt pasaules draugs, kļūst par Dieva ienaidnieku.” (Jēk. 4:4.) Šī iemesla dēļ Bībelē ir uzsvērts, ka mums jāpakļaujas Jehovas principiem un jāturas nost no pasaules.

⁷ Dieva Rakstos ir lasāmi brīdinājumi sargāties no kaunpilnas, netikumīgas rīcības. Tajos ir teikts: ”Lai netiklība, visāda netīrība un alkatība jūsu starpā netiek pat pieminēta, kā tas svētajiem pieklājas.” (Efes. 5:3.) Mēs nedrīkstam prātā kavēties pie tā, kas ir nepiedienīgs, bezkaunīgs un neķītrs, kā arī iesaistīties sarunās par šādām tēmām. Tā mēs apliecinām, ka vēlamies ievērot Jehovas noteiktās morāles normas, kas ir tīras un pareizas.

⁸ Kristiešiem jāsaprot, ka svarīga ir ne tikai garīgā un morālā, bet arī fiziskā tīrība. Senajā Izraēlā Dievs, kas pats ir svēts, bija noteicis, ka izraēliešu nometne jāuztur tīra. Arī mums jābūt tīriem, citādi Jehova mūsos varētu ”ieraudzīt kaut ko nepiedienīgu”. (5. Moz. 23:14.)

⁹ Bībelē ir paskaidrots, ka svētums un tīrība ir cieši saistīti. Piemēram, Pāvils rakstīja: ”Mīļie, ..attīrīsimies no visa, kas aptraipa miesu un garu, un, juzdami bijību pret Dievu, pilnveidosim savu svētumu.” (2. Kor. 7:1.) Kristiešiem regulāri jāmazgājas un jāmazgā savas drēbes. Protams, apstākļi dažādās valstīs atšķiras, taču parasti mums ir pieejams tik daudz ziepju un ūdens, lai mēs varētu parūpēties paši par savu un par savu bērnu tīrību.

¹⁰ Tā kā mēs sludinām labo vēsti, cilvēki, kas dzīvo netālu, parasti mūs labi pazīst. Ja mūsu mājvieta gan iekšpusē, gan ārpusē ir sakopta, tīra un kārtīga, kaimiņiem rodas labs iespaids par Jehovas lieciniekiem. Šajā ziņā kaut ko var darīt visi ģimenes locekļi. Brāļiem būtu jārūpējas, lai māja un tās apkārtne būtu glīta, jo tad, ja mājas pagalms ir sakopts un pats mājoklis ir labā kārtībā, apkārtējie to droši vien pamanīs. Rūpes par dzīvesvietu, gluži tāpat kā vadība garīgos jautājumos, liecina, ka kristietis pareizi vada savu saimi. (1. Tim. 3:4, 12.) Arī māsas var daudz darīt, lai uzturētu visu tīru un spodru, it sevišķi mājas iekšpusē. (Tit. 2:4, 5.) Labi audzināti bērni seko tam, lai viņi paši izskatītos kārtīgi un lai tīrība un kārtība valdītu arī viņu istabā. Tā visa ģimene kopīgiem spēkiem mācās gādāt par tīrību, un šāds paradums būs ļoti noderīgs jaunajā pasaulē, kad valdīs Dieva valstība.

¹¹ Daudzi Jehovas kalpi uz sapulcēm brauc ar automašīnu. Ir vietas, kur gandrīz nav iespējams iztikt bez automašīnas, kad dodamies sludināt. Savs transportlīdzeklis ir jāuztur labā stāvoklī, un tam jābūt tīram. Gan mūsu mājvietai, gan automašīnai jāliecina, ka mēs piederam pie Jehovas tīrās un svētās tautas. Tas pats princips attiecas uz mūsu sludināšanas somu un Bībeli.

¹² Mūsu ārējam izskatam jābūt saskaņā ar Dieva principiem. Mēs droši vien nedotos uz tikšanos ar kādu ievērojamu cilvēku, nevīžīgi vai pārāk neformāli ģērbti. Vēl jo vairāk par savu izskatu ir jādomā tad, kad pārstāvam Jehovu sludināšanā vai zālē uz skatuves. Mūsu āriene un ģērbšanās stils var ietekmēt citu cilvēku viedokli par to, ko nozīmē kalpot Jehovam, tāpēc mūsu ārējais izskats nedrīkst būt nepieklājīgs un aizskart citu jūtas. (1. Kor. 10:31—33; 1. Tim. 2:9, 10.) Kad grasāmies doties sludināt vai apmeklēt draudzes sapulces un kongresus, mums jāpatur prātā, kas Bībelē teikts par tīrību un pieklājīgu izskatu. Tā mēs vienmēr godāsim Jehovu.

¹³ Tie paši principi jāņem vērā, kad apmeklējam Jehovas liecinieku galveno pārvaldi vai kādu no organizācijas filiālēm. Atcerēsimies, ka vārds ”Bētele” nozīmē ”Dieva nams”, tāpēc mūsu apģērbam un uzvedībai filiāles teritorijā jābūt tādiem pašiem kā tad, kad esam draudzes sapulcēs valstības zālē.

¹⁴ Apģērbam un ārējam izskatam jāpievērš uzmanība pat brīvajā laikā. Mēs varam sevi pārbaudīt ar jautājumu: vai sava apģērba dēļ man būtu neērti sludināt neformāli?

¹⁵ Atpūsties un atgūt spēkus ir svarīgi, lai mūsu dzīvē būtu līdzsvars un mēs nekaitētu savai veselībai. Jēzus reiz aicināja savus mācekļus kopā ar viņu doties uz kādu nomaļu vietu un ”mazliet atpūsties”. (Marka 6:31.) Atpūta un izklaide var būt lielisks veids, kā patīkami pavadīt laiku un atgūt spēkus, kas vajadzīgi ikdienas darbu veikšanai.

¹⁶ Tā kā mūsdienās pastāv neskaitāmas izklaides formas, kristiešiem jābūt uzmanīgiem un jāliek lietā Dievam tīkama gudrība. Izklaidēties nav nekas slikts, taču dzīvē ir arī svarīgākas lietas. Bībelē ir lasāms brīdinājums, ka ”pēdējās dienās” daudzi ”mīlēs baudas, nevis Dievu”. (2. Tim. 3:1, 4.) Liela daļa no tā, ko tagad dēvē par izklaidi un atpūtu, nav pieņemama cilvēkiem, kas vēlas dzīvot pēc Jehovas augstajām normām.

¹⁷ Agrīnie kristieši dzīvoja sabiedrībā, kurā izpriecām tika ierādīta svarīga vieta, un viņiem bija jāuzmanās, lai viņus nelabvēlīgi neietekmētu nepiedienīgas izklaides formas. Romas arēnās skatītāji izklaidējās, vērodami citu ciešanas. Viņu izpriecai tika rīkoti uzvedumi, kuru sastāvdaļas bija vardarbība, asinsizliešana un netikumība, bet kristieši tādus neapmeklēja. Izklaide, kas ir populāra mūsdienās, bieži vien satur līdzīgus elementus un modina cilvēkos zemiskas dziņas. Tāpēc ir nepieciešams ”uzmanīgi raudzīties” uz to, kā mēs dzīvojam, un izvairīties no amorālas izklaides. (Efes. 5:15, 16; Ps. 11:5.) Pat tad, ja pret izklaidi pašu par sevi nekas nav iebilstams, pasākumā valdošā gaisotne to var padarīt nepieņemamu. (1. Pēt. 4:1—4.)

¹⁸ Protams, ir tādas izklaides formas, kas kristiešiem ir pieņemamas. Noderīgus, uz Bībeli pamatotus ieteikumus, kā atpūsties, var atrast mūsu publikācijās.

¹⁹ Reizēm vairākas kristiešu ģimenes tiek ielūgtas pie kāda ciemos. Tāpat dažkārt brāļi un māsas apmeklē kāzas vai tamlīdzīgus saviesīgus pasākumus. (Jāņa 2:2.) Šādu pasākumu organizētājiem jāuzņemas atbildība par to, kas tajos notiek. Bez šaubām, kad kopā sanāk daudz cilvēku, ir jābūt piesardzīgiem. Brīvā gaisotne, kas valda šādos pasākumos, dažus ir pamudinājusi pārkāpt kristiešiem pieļaujamās uzvedības robežas un nodoties pārmērīgai ēšanai, piedzerties vai izdarīt kādu citu nopietnu pārkāpumu. Ņemot to vērā, ir saprātīgi neaicināt pārāk daudz cilvēku un nerīkot pārlieku ilgus pasākumus. Ja tiek piedāvāti alkoholiskie dzērieni, tie jālieto ar mēru. (Filip. 4:5.) Ja tiks darīts viss, lai saviesīgi pasākumi būtu patīkami un garīgi uzmundrinoši, tad ēdieni un dzērieni tajos nekļūs par pašu svarīgāko.

²⁰ Ir slavējami būt viesmīlīgiem. (1. Pēt. 4:9.) Kad aicinām ciemos citus kristiešus, lai ar viņiem parunātos, piedāvātu cienastu un kopīgi atpūstos, būtu labi padomāt par tiem, kam ir grūti dzīves apstākļi. (Lūk. 14:12—14.) Ja mēs paši esam ielūgti ciemos, mums jāņem vērā padoms, ko var lasīt Marka evaņģēlija 12. nodaļas 31. pantā. Citi vienmēr būs priecīgi, ja neaizmirsīsim pateikties par viņu laipnību.

²¹ Kristieši priecājas par Dieva dāsnajām dāvanām, zinot, ka viņi var ”ēst un dzert un gūt gandarījumu no savām pūlēm”. (Pulc. 3:12, 13.) Ja mēs ”visu darām Dievam par godu”, pēc saviesīga pasākuma gan tā rīkotāji, gan viesi var atcerēties pavadīto laiku ar gandarījuma sajūtu par garīgo atspirdzinājumu, ko pasākums ir sniedzis.

²² Jehovas liecinieki saprot, ka izglītība, ko var iegūt skolā, nāk par labu viņu bērniem. Mācības skolā bērniem ļauj apgūt prasmi lasīt un rakstīt. Noderīgi ir arī citi priekšmeti, ko māca skolā, jo apgūtās zināšanas vēlāk var izmantot, tiecoties pēc garīgiem mērķiem. Skolas gados bērniem būtu jācenšas ”atcerēties savu diženo Radītāju”, ierādot garīgiem jautājumiem galveno vietu dzīvē. (Pulc. 12:1.)

²³ Kristīgiem bērniem un jauniešiem, kas mācās skolā, jāvairās bez vajadzības uzturēties pasaulīgu skolasbiedru sabiedrībā. (2. Tim. 3:1, 2.) Tā kā Jehova piedāvā palīdzību, viņi var daudz ko darīt, lai nepadotos kaitīgai ietekmei. (Ps. 23:4; 91:1, 2.) Lai sevi pasargātu, jauniem kristiešiem jāizmanto tas, ko Jehova ir sagādājis. (Ps. 23:5.)

²⁴ Lai paliktu nošķirti no pasaules, lielākā daļa gados jaunu Jehovas liecinieku, kas mācās skolā, nolemj nepiedalīties ārpusklases pasākumos. Klasesbiedri un skolotāji, iespējams, ir neizpratnē par viņu lēmumu, taču galvenais ir nevis apkārtējo reakcija, bet Dieva viedoklis. Ir svarīgi klausīt savai sirdsapziņai, kas audzināta saskaņā ar Bībeli, un būt apņēmības pilniem neiesaistīties pasākumos, kuros izpaužas sāncensības un nacionālisma gars. (Gal. 5:19, 26.) Ja jaunieši uzklausīs uz Bībeli balstītos padomus, ko var dot viņu dievbijīgie vecāki, un apmeklēs draudzes sapulces, kur ir atrodama laba sabiedrība, viņi spēs ievērot Jehovas normas.

²⁵ Bībelē sacīts, ka ģimenes galvam ir pienākums gādāt par ģimeni. (1. Tim. 5:8.) Tomēr, tā kā kristieši ir Dieva kalpi, viņi saprot, ka iztikas pelnīšana nav tik svarīga kā viņu kalpošana. (Mat. 6:33; Rom. 11:13.) Būdami dievbijīgi un apmierinādamies ar uzturu, apģērbu un pajumti, viņi pasargā sevi no raizēm un slazdiem, ar kādiem ir saistīta dzīšanās pēc mantas. (1. Tim. 6:6—10.)

²⁶ Pēc Bībeles principiem jāvadās visiem kristiešiem, kas strādā algotu darbu. Godīgi gādāt sev iztiku nozīmē nedarīt neko tādu, kas būtu pretrunā Dieva likumiem vai attiecīgās valsts likumiem. (Rom. 13:1, 2; 1. Kor. 6:9, 10.) Tāpat mēs paturam prātā, cik bīstama var būt slikta sabiedrība. Būdami Kristus kareivji, mēs neiesaistāmies tādā komercdarbībā, kas nav savienojama ar Dieva principiem, ir pretrunā ar kristīgo neitralitāti vai apdraud mūsu garīgumu. (Jes. 2:4; 2. Tim. 2:4.) Ir jāraugās arī, lai darbs nebūtu saistīts ar Dieva reliģisko ienaidnieci, ”lielo Babilonu”. (Atkl. 18:2, 4; 2. Kor. 6:14—17.)

²⁷ Ja ievērosim Dieva principus, mēs neizmantosim reizes, kad pulcējamies kopā ar ticības biedriem, lai veicinātu uzņēmējdarbību vai gūtu kādu citu personisku labumu. Kad tiekamies ar citiem kristiešiem draudzes sapulcēs un kongresos, mūsu vienīgais mērķis ir pielūgt Jehovu. Mēs saņemam viņa sagatavoto garīgo stiprinājumu un gūstam ”savstarpēju uzmundrinājumu”. (Rom. 1:11, 12; Ebr. 10:24, 25.) Šajos pasākumos uzmanība jāpievērš garīgiem jautājumiem.

²⁸ Jehova ir noteicis, ka viņa tautai jābūt ”savienotai ar miera saiti” un jācenšas ”saglabāt vienotību, ko dod gars”. (Efes. 4:1—3.) Mums nevis jādomā pirmām kārtām par to, kā izdabāt sev, bet jātiecas darīt labu citiem. (1. Tes. 5:15.) Tieši tādu attieksmi jūs noteikti jūtat savā draudzē. Lai kāda būtu mūsu rase, tautība, sociālais stāvoklis un izglītība, mēs visi dzīvojam pēc vieniem un tiem pašiem principiem. To ir ievērojuši pat cilvēki, kas paši nav Jehovas liecinieki. (1. Pēt. 2:12.)

²⁹ Apustulis Pāvils vēl vairāk uzsvēra, kāds ir mūsu vienotības pamats, rakstīdams: ”Ir viena miesa un viens gars, un tāpat ir tikai viena cerība, kurai jūs esat aicināti. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens visu Dievs un Tēvs, kas ir pār visiem un darbojas caur visiem un visos.” (Efes. 4:4—6.) No šiem vārdiem izriet, ka vienotība Bībeles pamatmācību un arī dziļāku mācību izpratnē ir ārkārtīgi būtiska, jo tā mēs varam atzīt Jehovas augstāko varu. Jehova ir devis savai tautai ”tīru valodu” — patiesības valodu, kas ļauj kalpot viņam plecu pie pleca. (Cef. 3:9.)

³⁰ Vienotība un miers, kas pastāv kristiešu draudzē, stiprina visus Jehovas kalpus. Mēs esam pieredzējuši, kā piepildās Jehovas solījums: ”Savākšu [viņus] vienkopus kā aitas aplokā.” (Mih. 2:12.) Šī vienotība ir jāsargā, tāpēc mums jāievēro Jehovas augstās normas.

³¹ Visiem, kas pieder pie Jehovas tīrās draudzes, ir pamats no sirds priecāties. Mēs esam nosaukti Jehovas vārdā, un šī unikālā iespēja ir jebkādu upuru vērta. Mums visiem spēkiem jācenšas saglabāt savas dārgās attiecības ar Jehovu, dzīvot pēc viņa principiem un stāstīt par tiem citiem. (2. Kor. 3:18.)