Kā pamudināt klausītājus rīkoties

DRAUDZES vecākajiem jābūt gataviem ”paskubināt veselīgajā mācībā”. (Tit. 1:9.) Situācijas, kurās tas jādara, reizēm ir diezgan sarežģītas, un vecāko padomiem vienmēr jāsaskan ar to, kas teikts Rakstos. Tāpēc viņiem nopietni jāpārdomā, ko nozīmē pareiza ”paskubināšana”. (1. Tim. 4:13.) Kaut arī padomi šajā nodarbībā domāti galvenokārt draudzes vecākajiem un brāļiem, kas vēlas par tādiem kļūt, tie var noderēt arī citiem kristiešiem. Vecākiem reizēm jāizsaka aizrādījumi vai pamudinājumi saviem bērniem, un sludinātājiem, kas vada Bībeles nodarbības, jāmudina rīkoties savi skolnieki. Arī viņi var ņemt vērā šeit minētos padomus.

Kad nepieciešams mudināt citus rīkoties. Ja padomā par tām vietām Bībelē, kur ir izteikti aicinājumi rīkoties, var diezgan skaidri redzēt, kādās situācijās šādi aicinājumi nepieciešami. Apustulis Pēteris mudināja vecākos izturēties nopietni pret viņiem uzticēto pienākumu ganīt Dieva ganāmpulku. (1. Pēt. 5:1, 2.) Pāvils reiz ieteica Titam paskubināt jaunākos vīriešus būt prātīgiem. (Tit. 2:6.) Kādā citā reizē Pāvils aicināja ticības biedrus dzīvot vienprātībā un vairīties no tiem, kas rada šķelšanos brāļu starpā. (1. Kor. 1:10; Rom. 16:17; Filip. 4:2.) Uzslavējis Tesalonikas draudzes locekļus par visu labo, ko viņi darīja, Pāvils tomēr mudināja viņus vēl precīzāk ievērot saņemtās pamācības. (1. Tes. 4:1, 10.) Pēteris mudināja ticības biedrus ”atturēties no miesas kārībām”. (1. Pēt. 2:11.) Ņemot vērā bezdievīgu, izlaidīgu cilvēku slikto ietekmi, Jūda aicināja brāļus būt neatlaidīgiem cīņā par ticību. (Jūd. 3, 4.) Visiem kristiešiem tika dots norādījums pamācīt citam citu, lai kādam no viņiem sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību. (Ebr. 3:13.) Uzrunādams ebrejus, kas vēl nebija sākuši ticēt Kristum, Pēteris viņus brīdināja: ”Izglābieties no šīs samaitātās cilts!” (Ap. d. 2:40.)

Kādas īpašības nepieciešamas, lai varētu pamudināt citus uz aktīvu rīcību? Kas jāņem vērā, lai mudinājums būtu iedarbīgs, bet nebūtu uzmācīgs vai skarbs?

”Mīlestībā”. Bez mīlestības izteikts aicinājums skan kā stingrs aizrādījums. (Filem. 9.) Protams, ja ir jārīkojas nekavējoties, runātāja balsij un runas veidam jāliecina par situācijas nopietnību. Maigs izteiksmes veids šādā situācijā skanētu pārlieku piesardzīgi. Tomēr pamudinājumam vienmēr jāizskan sirsnīgi un iejūtīgi. Visvairāk cilvēkus pārliecina mudinājumi, kas ir izteikti ar mīlestību. Runādams savā un savu biedru vārdā, Pāvils rakstīja Tesalonikas kristiešiem: ”Mēs ikvienu no jums — jums tas ir zināms — kā tēvs savus bērnus uzmudinājām, pamācījām un pārliecinājām.” (1. Tes. 2:11, 12.) Šie kristīgie pārraugi vērsās pie ticības brāļiem ar mīlestību. Arī tev no sirds jāinteresējas par cilvēkiem un jācenšas viņus pamācīt ar mīlestību.

Mudinājumi jāizsaka taktiski, citādi tu vari atgrūst tos, kas tevī klausās. Tomēr tu nedrīksti aizmirst, ka tavs pienākums ir darīt zināmu ”visu Dieva padomu”. (Ap. d. 20:27, LB-26.) Tie, kas ar pateicību novērtē Bībeles padomus, neapvainosies un nepārstās tevi mīlēt, ja tu ar iejūtību mudināsi viņus darīt to, kas ir labs. (Ps. 141:5.)

Daudzreiz ir labi vispirms konkrēti un no sirds uzslavēt klausītājus un tikai pēc tam rosināt viņus rīkoties. Padomā par ticības biedru labajām īpašībām, kas neapšaubāmi iepriecina Jehovu, — par ticību, kāda izpaužas viņu rīcībā, par mīlestību, kas viņus mudina darīt visu iespējamo kalpošanā, un par izturību, ar kādu viņi pārvar visas grūtības. (1. Tes. 1:2—8; 2. Tes. 1:3—5.) Ja tu pieminēsi brāļu labos darbus un īpašības, tu apliecināsi, ka viņu pūles tiek atzinīgi novērtētas, un viņiem būs vieglāk uzklausīt padomus.

”Visā pacietībā”. Aicinājumi rīkoties jāizsaka ”visā pacietībā”. (2. Tim. 4:2.) Pacietīgs cilvēks spēj savaldīties pat tad, ja kāds viņam dara pāri vai izturas pret viņu izaicinoši. Šāds cilvēks paļaujas uz to, ka viņa klausītāji rīkosies saskaņā ar dzirdēto. Ja mudinājumi netiek doti ar šādu attieksmi, klausītājiem var rasties sajūta, ka tu domā par viņiem sliktu. Paužot pārliecību par brāļu un māsu vēlēšanos darīt visu iespējamo kalpošanā Jehovam, tu viņus vislabāk pamudināsi darīt to, kas ir pareizs. (Ebr. 6:9.)

”Paskubināt veselīgajā mācībā”. Lai draudzes vecākais varētu ”paskubināt veselīgajā mācībā”, viņam ”jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai”. (Tit. 1:9.) Pamudinājumi jāizsaka nevis pamatojoties uz personiskiem pieņēmumiem, bet balstoties uz Dieva Rakstiem. Tam, ko tu saki, jābūt saskaņā ar Bībeli. Pievērs uzmanību svētībām, kādas var saņemt, ievērojot Bībeles norādījumus jautājumā, par kuru tu runā. Paturi prātā, kas tagad un nākotnē var notikt, ja cilvēks nesaskaņo savu dzīvi ar Dieva Rakstu prasībām, un piemini to, lai pārliecinātu klausītājus, cik svarīgi ir rīkoties bez kavēšanās.

Paskaidro klausītājiem, kas un kā viņiem jādara. Palīdzi viņiem saprast, ka visam, ko tu saki, ir bībelisks pamatojums. Runājot par jautājumiem, kuros Raksti pieļauj diezgan lielu rīcības brīvību, skaidri norādi, kādi ierobežojumi tomēr jāņem vērā. Runas nobeigumā vēlreiz izsaki aicinājumu, kas var stiprināt tavu klausītāju apņemšanos rīkoties.

”Runas brīvība”. Cilvēkam, kas mudina citus kaut ko darīt, nepieciešama ”runas brīvība ticībā”. (1. Tim. 3:13, NW.) Runas brīvība kristietim ir tad, ja viņš ir ”paraugs labos darbos” un pats rīkojas saskaņā ar to, ko māca citiem. (Tit. 2:6, 7; 1. Pēt. 5:3.) Ja mudinājumus izsaka šāds cilvēks, klausītājiem nerodas sajūta, ka viņiem jādara tas, ko runātājs pats nedara. Klausītāji saprot, ka viņi var sekot runātāja ticības piemēram, jo pats runātājs seko Kristus piemēram. (1. Kor. 11:1; Filip. 3:17.)

Ar mudinājumu, kas pamatots uz Dieva Rakstiem un dots mīlestības garā, var panākt ļoti daudz. Tiem, kam ir uzticēts pienākums izteikt šādus pamudinājumus, jāpilda savs pienākums kārtīgi un no sirds. (Rom. 12:8.)