”Es staigāju Tavā patiesībā”

1.—3. a) Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret patiesību? Paskaidrojiet ar piemēru. (Sk. attēlus raksta sākumā.) b) Kādi jautājumi ir apskatīti šajā rakstā?

MŪSDIENĀS ir ierasts, ka cilvēki veikalā nopirktu preci bieži vien vēlāk atdod atpakaļ. Saskaņā ar aprēķiniem, dažās valstīs pircēji atdod atpakaļ gandrīz 9 procentus no iegādātajām precēm. Savukārt no internetā veiktajiem pirkumiem atpakaļ tiek atdoti vairāk nekā 30 procenti. Iespējams, pircēji secina, ka nopirktā lieta nav tāda, kā viņi bija gaidījuši, ka tai ir kāds defekts vai ka viņiem tā vienkārši nepatīk. Tāpēc pircēji nereti nolemj apmainīt preci vai pieprasīt atpakaļ naudu.

² Kaut arī mēs varētu izlemt atdot atpakaļ kādu veikalā nopirktu lietu un pieprasīt par to naudu, mēs nekad nevēlētos atdot vai ”pārdot” Bībeles patiesību. (Nolasīt Salamana Pamācības 23:23, NWa; 1. Tim. 2:4.) Kā bija apskatīts iepriekšējā rakstā, mēs esam veltījuši daudz laika, lai iegūtu patiesību. Tāpat mēs, iespējams, atteicāmies no daudzsološas karjeras, pieredzējām izmaiņas attiecībās ar citiem cilvēkiem, mainījām savu domāšanu un rīcību, kā arī atmetām tradīcijas un paražas, kas ir pretrunā ar Bībeles principiem. Tomēr iegūtās svētības ar uzviju atsver mūsu pūles un upurus.

³ Mūsu attieksme pret patiesību ir līdzīga tai, kāda bija ceļojošajam tirgotājam Jēzus stāstītajā līdzībā. Šis tirgotājs meklēja vērtīgas pērles, un, atradis vienu ļoti vērtīgu pērli, viņš ”nekavējoties pārdeva visu, kas viņam bija, un to nopirka”. (Mat. 13:45, 46.) Tā Jēzus norādīja, cik vērtīga būs patiesība to cilvēku acīs, kuri to meklē. Kad mēs atradām patiesību par valstību, kā arī daudzas citas vērtīgas Bībeles patiesības, mēs bijām gatavi nest upurus, lai tās iegūtu. Ja mēs augstu vērtējam patiesību, mēs to nekad ”nepārdosim”. Diemžēl daži Dieva kalpi ir pārstājuši to augstu vērtēt un pat ir to atstājuši. Mēs negribam, lai tas notiktu ar mums. Lai apliecinātu, ka augstu vērtējam patiesību un nevēlamies to ”pārdot”, mums ir jārīkojas saskaņā ar Bībelē izteikto mudinājumu ”staigāt patiesībā”. (Nolasīt 3. Jāņa 2—4.) Tas nozīmē ierādīt tai galveno vietu dzīvē un rīkoties saskaņā ar to. Bet kāpēc un kā kristietis varētu ”pārdot” patiesību? Kā mēs varam sevi pasargāt no šādas kļūdas? Kā mēs varam stiprināt savu apņēmību ”staigāt patiesībā”? Atbildes uz minētajiem jautājumiem ir apskatītas šajā rakstā.

 4. Kāpēc pirmajā gadsimtā daži ”pārdeva” patiesību?

⁴ Pirmajā gadsimtā daži no tiem, kas bija atsaukušies uz Jēzus mācībām, neturpināja staigāt patiesībā. Piemēram, pēc tam, kad Jēzus brīnumainā veidā bija paēdinājis lielu pulku cilvēku, ļaudis viņam sekoja līdzi uz Galilejas jūras otru krastu. Tur Jēzus viņiem pateica kaut ko, kas viņus ļoti pārsteidza: ”Ja jūs neēdat Cilvēka dēla miesu un nedzerat viņa asinis, jums nav dzīvības pašiem sevī.” Ļaudis nevis lūdza Jēzum paskaidrot teikto, bet sacīja: ”Šie vārdi ir briesmīgi. Kas tajos var klausīties?” Iznākumā ”daudzi viņa mācekļi atgriezās pie tā, ar ko bija nodarbojušies agrāk, un vairs negāja viņam līdzi”. (Jāņa 6:53—66.)

5., 6. a) Kāpēc mūsdienās daži nav palikuši patiesībā? b) Kā cilvēks var pakāpeniski attālināties no patiesības?

⁵ Diemžēl arī mūsdienās daži nav noturējušies patiesībā. Vieni ir aizgājuši no patiesības, jo viņiem ir bijis grūti pieņemt precizētu kādas Bībeles vietas skaidrojumu. Citi tā ir rīkojušies, jo viņiem nav patikuši kāda labi pazīstama brāļa vārdi vai rīcība. Vēl citi ir apvainojušies par kādu uz Bībeli balstītu padomu vai aizrādījumu vai ir pametuši patiesību, jo viņiem ir radušās nesaskaņas ar kādu ticības biedru. Ir arī tādi, kas ir nostājušies atkritēju vai citu patiesības pretinieku pusē, kuri mūsu mācības pasniedz nepareizā gaismā. Iznākumā vairāki ir apzināti sākuši ”atkāpties” no Jehovas un draudzes. (Ebr. 3:12—14.) Cik daudz labāk būtu, ja viņi apliecinātu ticību un paļāvību uz Jēzu, kā to darīja apustulis Pēteris! Kad Jēzus apustuļiem jautāja, vai arī tie vēlas viņu atstāt, Pēteris bez vilcināšanās atbildēja: ”Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi.” (Jāņa 6:67—69.)

⁶ Citi ir attālinājušies no patiesības pakāpeniski, iespējams, paši to nemaz īsti nepamanot. Cilvēks, kas pakāpeniski attālinās no patiesības, ir līdzīgs laivai, kura lēnām tiek skalota projām no upes krasta. Bībelē ir izteikts brīdinājums uzmanīties, lai mēs netiktu ”aizskaloti projām”. (Ebr. 2:1.) Atšķirībā no cilvēka, kas apzināti atstāj patiesību, tas, kurš tiek ”aizskalots projām”, to nedara ar iepriekšēju nodomu. Tomēr šāds cilvēks attālinās no Jehovas un var pilnībā zaudēt savas attiecības ar viņu. Kā mēs varam sevi pasargāt no šādām briesmām?

 7. Kas mums palīdzēs nekad ”nepārdot” patiesību?

⁷ Lai staigātu patiesībā, mums ir jāpieņem viss, ko Jehova māca, un jāliek uzzinātais lietā. Patiesībai jābūt galvenajam mūsu dzīvē, un mums ir jādzīvo saskaņā ar Bībeles principiem. Ķēniņš Dāvids Jehovam lūdza: ”Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā.” (Ps. 86:11.) Dāvids bija apņēmies staigāt patiesībā, un šāda apņēmība ir vajadzīga arī mums. Ja mums tādas nebūs, mēs varētu sākt nožēlot, ka patiesības dēļ esam no daudz kā atteikušies, un pat vēlēties kaut ko no tā dabūt atpakaļ. Mēs saprotam, ka nebūtu pareizi šķirot, ko no patiesības pieņemt un ko ne. Lai mēs spētu staigāt patiesībā, mums ir jāpieņem visa Dieva Rakstos ietvertā patiesība un jācenšas to ”pilnībā izprast”. (Jāņa 16:13.) Padomāsim par to, ko mēs esam upurējuši, lai ”pirktu” patiesību. Tā stiprināsies mūsu apņēmība neļauties vilinājumam atgūt kaut ko no tā, ar ko esam ”maksājuši” par patiesību. (Mat. 6:19.)

 8. Kā tas, ka kristietis neizmanto laiku gudri, var izraisīt to, ka viņš tiek aizskalots no patiesības? Miniet piemēru.

⁸ Laiks. Lai mēs netiktu aizskaloti no patiesības, mums ir gudri jāizmanto savs laiks. Ja mēs šajā ziņā nebūsim uzmanīgi, mēs varētu sākt atvēlēt pārāk daudz laika izklaidei, dažādiem hobijiem, televīzijai vai sērfošanai internetā. Kaut arī pašas par sevi šīs nodarbes nav sliktas, mums ir jāuzmanās, lai to dēļ nemazinātos laiks, ko veltām Bībeles pētīšanai un kalpošanai Jehovam. Kādai kristietei, kuru sauc Emmab, jau no bērnības ļoti patika zirgi. Kad vien viņai bija tāda iespēja, viņa devās izjādēs. Tomēr kādā brīdī viņu sāka mākt bažas par to, cik daudz laika viņa veltī savam hobijam. Tāpēc Emma nolēma savā dzīvē veikt izmaiņas un atvēlēt savam vaļaspriekam mazāk laika. Viņas apņēmību stiprināja arī tas, ko viņa uzzināja par Koriju Velsu, kas agrāk uzstājās rodeo šovos.c Tagad Emmai ir vairāk laika, ko veltīt kalpošanai Jehovam, kā arī ģimenei un ticības biedriem. Viņai ir tuvākas attiecības ar Jehovu, un viņa izjūt iekšēju mieru, apzinoties, ka izmanto laiku gudri.

 9. Kā materiālās vērtības kristietim varētu kļūt svarīgākas par garīgajām?

⁹ Materiālas vērtības. Ja mēs vēlamies vienmēr staigāt patiesībā, mēs nedrīkstam pieļaut, ka manta ieņemtu pārāk svarīgu vietu mūsu dzīvē. Kad mēs uzzinājām patiesību, mēs sapratām, ka kalpošana Jehovam ir svarīgāka par materiālajām vērtībām. Lai staigātu patiesībā, mēs bijām gatavi kaut ko upurēt materiālā ziņā. Taču, laikam ejot, mēs, iespējams, redzam, ka citi iegādājas jaunākās elektroniskās ierīces vai atļaujas citus materiālus labumus. Mums varētu rasties sajūta, ka mēs kaut ko palaižam garām. Ja mēs vairs nebūtu apmierināti ar pašu nepieciešamāko, mēs varētu sākt vairāk uzmanības veltīt materiālā stāvokļa uzlabošanai, nevis kalpošanai Dievam. Kaut kas līdzīgs bija noticis ar Dēmu. Viņš bija ”sācis mīlēt tagadējo pasauli” un atstājis kalpošanu ar apustuli Pāvilu. (2. Tim. 4:10.) Kāpēc Dēma pameta Pāvilu? Iespējams, viņš mantu mīlēja vairāk par kalpošanu Jehovam vai arī vairs nevēlējās uzupurēties, lai sadarbotos ar Pāvilu. Var gadīties, ka pagātnē arī kāds no mums ir mīlējis mantu. Ja neesam uzmanīgi, šī mīlestība var parādīties no jauna un izstumt no mūsu sirds mīlestību pret patiesību.

10. Kādai ietekmei mums nebūtu jāļaujas, lai paliktu patiesībā?

¹⁰ Attiecības ar citiem. Lai paliktu patiesībā, mēs nedrīkstam ļaut sevi ietekmēt cilvēkiem, kas nepieder pie kristiešu draudzes. Kad mēs sākām staigāt patiesībā, mūsu attiecības ar tuviniekiem un draugiem, kas nekalpo Jehovam, mainījās. Daži no viņiem pret mūsu uzskatiem izturējās ar cieņu, bet citi atklāti vērsās pret tiem. (1. Pēt. 4:4.) Kaut arī mēs cenšamies uzturēt labas attiecības ar tuviniekiem un izturamies pret viņiem laipni, mēs nepārkāpjam Jehovas principus, lai viņiem izdabātu. Protams, mēs arī turpmāk ar ģimenes locekļiem vēlamies uzturēt draudzīgas attiecības. Taču, kā var redzēt no vārdiem, kas lasāmi Pirmajā vēstulē korintiešiem, 15. nodaļas 33. pantā, ciešas draudzības saites mums jāveido tikai ar tiem, kas mīl Jehovu.

11. Kas mums palīdzēs izvairīties no Dievam nepatīkamām domām un rīcības?

¹¹ Dievam nepatīkama domāšana un rīcība. Visiem, kas staigā patiesībā, ir jābūt svētiem. (Jes. 35:8; nolasīt 1. Pētera 1:14—16.) Pirms mēs kļuvām par Jehovas kalpiem, mums visiem bija jāsaskaņo sava dzīve ar Bībeles augstajām normām. Daudziem tas nozīmēja veikt ievērojamas izmaiņas. Taču mums ir jābūt uzmanīgiem, lai mēs nekad neapmainītu savu tīro dzīvi pret šajā pasaulē ierasto netikumīgo dzīvesveidu. Kā mēs varam sevi pasargāt no netikumīgas rīcības? Mums jāpārdomā, cik augstu maksu par mums ir samaksājis Jehova, lai mēs būtu svēti, — tās ir viņa Dēla, Jēzus Kristus, dārgās asinis. (1. Pēt. 1:18, 19.) Lai saglabātu savu tīro stāvokli Jehovas priekšā, mums vienmēr ir jāpatur prātā, cik vērtīgs ir Jēzus izpirkuma upuris.

12., 13. a) Kāpēc ir svarīgi, lai uz pasaulē populāriem svētkiem un paražām mēs raudzītos tā, kā to dara Jehova? b) Ko mēs apskatīsim tālāk?

¹² Tradīcijas un paražas, kas ir pretrunā ar Bībeles principiem. Tuvinieki, darbabiedri vai skolasbiedri var mēģināt mūs pierunāt kopā ar viņiem svinēt dažādus svētkus un dzimšanas dienas. Kā mēs varam pretoties apkārtējo spiedienam un nepiedalīties svētkos un paražās, kas Jehovam nav pieņemami? Mums ir skaidri jāpatur prātā, kāds ir Jehovas viedoklis. Mēs varētu mūsu publikācijās atrast un pārlasīt rakstus, kuros ir runāts par noteiktu svētku izcelsmi. Kad mēs pārdomājam iemeslus, kāpēc mēs nesvinam šos svētkus, mēs stiprinām savu pārliecību, ka dzīvojam tā, kā ir ”patīkami Kungam”. (Efes. 5:10.) Ja paļausimies uz Jehovu un viņa Rakstiem, mēs neļausimies bailēm no cilvēkiem. (Sal. Pam. 29:25.)

¹³ Staigāšana patiesībā ir pastāvīgs process — kaut kas tāds, ko mēs ceram darīt mūžīgi. Kā mēs varam stiprināt savu apņēmību staigāt patiesībā? Apskatīsim trīs veidus.

14. a) Kā tas, ka mēs turpinām ”pirkt” patiesību, stiprina mūsu apņēmību nekad to ”nepārdot”? b) Kāpēc mums ir nepieciešama ”gudrība, pamācība un sapratne”?

¹⁴ Pirmkārt, mums ir jāturpina mācīties Bībeli un pārdomāt uzzināto. Lai arī turpmāk ”pirktu” patiesību, mums ir regulāri jāatvēl tam laiks. Ja mēs to darīsim, mēs aizvien vairāk iemīlēsim patiesību un stiprināsim apņēmību nekad to nepamest. Salamana Pamācību grāmatā pēc vārdiem: ”Pērc patiesību un nekad vairs nepārdod!”, ir izteikts aicinājums pirkt arī ”gudrību, pamācību un sapratni”. (Sal. Pam. 23:23, NW.) Ar zināšanām vien nepietiek. Mums uzzinātais ir jāliek lietā. Iegūstot sapratni, mēs varam redzēt saistību starp to, ko mēs mācāmies, un to, ko mēs jau zinām. Savukārt gudrība mūs mudina rīkoties saskaņā ar savām zināšanām. Reizēm mums ir vajadzīgas arī pamācības, lai mēs saprastu, kādas izmaiņas mums būtu jāveic. Kad mēs tās saņemam, ir svarīgi nekavējoties uz tām atsaukties. Bībelē norādīts, ka šādas uz Dieva Rakstiem balstītas pamācības ir daudz vērtīgākas par sudrabu. (Sal. Pam. 8:10.)

15. Kā ”patiesības josta” mūs sargā?

¹⁵ Otrkārt, mums ir jābūt stingrai apņēmībai dienu no dienas dzīvot saskaņā ar patiesību. Bībelē teikts, ka mums ir ”jāapjožas ar patiesības jostu”. (Efes. 6:14.) Bībeles laikos kareivja josta aizsargāja viņa iekšējos orgānus. Lai tā sniegtu aizsardzību, tai bija jābūt cieši apjoztai. Vaļīga josta tikpat kā nepildīja savu uzdevumu. Kā ”patiesības josta” mūs sargā? Ja mēs, tēlaini runājot, esam cieši apjozušies ar Bībeles patiesību, tā mūs sargā no nepareizas domāšanas un palīdz pieņemt gudrus lēmumus. Grūtībās un kārdinājumos Bībeles patiesība var stiprināt mūsu apņēmību rīkoties pareizi. Tāpat kā kareivis nekad nedotos kaujā bez jostas, mēs darām gudri, ja nekad nenoņemam vai nepadarām vaļīgu patiesības jostu. Rīkojoties saskaņā ar Bībeles patiesību ikdienā, mēs gādājam, lai tā ir cieši apjozta. Kareivji pie jostas mēdza piestiprināt zobenu. Apskatīsim, kā mēs varam darīt kaut ko līdzīgu.

16. Kā, mācot citiem patiesību, mēs stiprinām savu apņēmību staigāt tajā?

¹⁶ Treškārt, mācīsim Bībeles patiesību citiem un darīsim to tik lielā mērā, cik ļauj mūsu apstākļi. Tā mēs būsim cieši satvēruši mūsu garīgo zobenu, ”tas ir, Dieva vārdu”. (Efes. 6:17.) Mums visiem būtu jācenšas uzlabot savas mācīšanas prasmes un ”pareizi izmantot patiesības vārdu”. (2. Tim. 2:15.) Kad mēs liekam lietā Bībeli, lai palīdzētu citiem ”pirkt” patiesību, mēs paši padziļinām savu sapratni un mīlestību pret to. Un tas vairo mūsu apņēmību arī turpmāk staigāt patiesībā.

17. Kāpēc jūs uzskatāt patiesību par kaut ko ļoti vērtīgu?

¹⁷ Patiesība ir ārkārtīgi vērtīga Jehovas dāvana. Tā mums ir ļāvusi iegūt pašu dārgāko, kas mums ir, — draudzību ar mūsu debesu Tēvu. Lai gan Jehova mums jau ļoti daudz ko ir iemācījis, tas ir tikai pats sākums. Viņš ir solījis, ka mums būs iespēja mūžīgi papildināt savus patiesības krājumus. Tāpēc augstu vērtēsim patiesību un sargāsim to kā vērtīgu pērli. Turpināsim ”pirkt patiesību” un nekad to ”nepārdosim”. Tad mēs spēsim saglabāt tādu pašu apņēmību, kāda bija Dāvidam, kurš Jehovam lūdza: ”Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā!” (Ps. 86:11.)