Logs uz dzemdi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

MŪSDIENĀS ar sarežģītas pirmsdzemdību izmeklēšanas palīdzību ārsti spēj arvien precīzāk diagnosticēt daudzus fiziskus vai garīgus bojājumus vēl nedzimušiem bērniem. Starp biežāk lietotajiem paņēmieniem ir ultrasonogrāfija un amnioskopija.

Ultrasonogrāfija ir neinvazīva metode: izmantojot nedzirdamas augstas frekvences akustiskās svārstības, ar datora palīdzību tiek izveidots mātes klēpī esošā bērna attēls. Veicot amnioskopiju, ar šļirci tiek paņemts augļa ūdens paraugs — šajā šķidrumā bērns atrodas dzemdē — un tiek noteikts, vai šķidrumā nav ķīmisku vielu, kas norādītu uz augļa defektiem, piemēram, Dauna slimību.

Aprakstītie tehniskie paņēmieni līdz ar selektīvo abortua ir izraisījuši sabiedrībā plašu rezonansi: gluži kā dīķī iezvēlies laukakmens, kas saviļņo ūdens virsmu, tie ir pamatīgi sabangojuši medicīniskās ētikas ūdeņus. Diemžēl šīs pasaules vērtību sistēma nav stabils pamats morālu un ētisku jautājumu risināšanai — drīzāk tā atgādina plostu, ko spēcīgi viļņi mētā šurp un turp.

Dažās zemēs selektīvo abortu prakse, tehnisko iespēju veicināta, apsteidz izmaiņas likumdošanā. Nesen 15 gadu laikā ASV tika veiktas 13 aptaujas, un ik reizi 75—78 procenti aptaujāto uzskatīja, ka grūtniecēm jādod likumīgas tiesības izdarīt abortu, ja pazīmes skaidri liecina, ka bērnam būs nopietni defekti. Ir zemes, kur pietiek ar ”paredzamu invaliditāti”, lai būtu atļauts izdarīt abortu.

Nesen Austrālijā kāda māte uzvarēja tiesas procesā, kurā viņa prasīja kompensāciju par ārsta nodarītajiem zaudējumiem, jo grūtniecības sākumstadijā ārsts viņai nebija konstatējis masaliņas. Ja ar šo slimību saslimst grūtniecības sākumā, sekas var būt nopietni jaundzimušā izkropļojumi. Minētā māte apgalvoja, ka ārsta kļūdas dēļ viņai esot bijusi liegta iespēja pārtraukt grūtniecību.

Komentējot šīs prāvas juridiskās un ētiskās sekas, juridisko jautājumu pētniece Dženifera Ficdžeralda kādā rakstā izteicās: ”Viņai [grūtniecei] jāatbild ne tikai uz jautājumu ”Vai es vēlos bērnu?”, bet arī uz jautājumu ”Kādu bērnu es vēlos?”.” (Queensland Law Society Journal, 1995. gada aprīlis.) Taču kādi trūkumi, jautā Ficdžeralda, dod pietiekamu pamatojumu legāla aborta izdarīšanai? ”Vai tā ir augšlūpas šķeltne, aukslēju šķeltne, šķielēšana, Dauna slimība, šķeltā mugura?” Dažviet pasaulē šāds pamatojums ir bērna dzimums — īpaši tad, ja bērns ir meitene!

”Neaizskaramie” mātes klēpī?

Kā turpmāk klāsies nedzimušiem bērniem laikā, kad zinātnieki atklāj arvien jaunus cilvēka genoma noslēpumus un logs uz dzemdi patiesībā pārvēršas par mikroskopu? Vai iznīcināšanai tiks izraudzīti arī bērni ar nenozīmīgiem defektiem? Nav taču noslēpums, ka pēdējos gadu desmitos ir vērojama tendence uz abortu skaita palielināšanos, nevis samazināšanos. Mediķi ir norūpējušies, redzot, ka abortu vilnis joprojām kāpj un pēc tam virmo kaislības tiesas prāvās — piemērs ir iepriekš minētā lieta. Nebūtu jābrīnās, ja ārsti tāpēc sāktu izturēties pret medicīnu vēl pragmatiskāk; piemēram, viņi varētu pieprasīt noteiktu izmeklēšanu galvenokārt nevis mātes un bērna interesēs, bet ar nolūku aizsargāt paši sevi. Ficdžeralda raksta, ka iznākumā ”pirmsdzemdību izmeklēšanu skaits, visticamāk, augs, un līdz ar to vairāk būs arī selektīvo abortu”. Tādā veidā, viņa piebilst, varētu izveidoties ”pseidokastu sistēma, kurā ”neaizskaramie” kļūtu par ”izmetamajiem””.

Un kas notiks, ja māte dzemdēs nepilnvērtīgu bērnu pēc tam, kad viņai būs dotas visas iespējas izdarīt abortu un varbūt viņa uz to pat būs mudināta? ”Var pienākt laiks,” raksta Ficdžeralda, ”kad vecākiem tiks pateikts, ka viņiem nav ko gaidīt palīdzību nepilnvērtīgo bērnu aprūpēšanā, jo viņi paši ir izvēlējušies paturēt bērnu, kaut gan bija iespēja izdarīt abortu.”

Nebūtu jāatstāj bez ievērības arī tas, kā selektīvo abortu var uztvert invalīdi. Vai gan tad, ja sabiedrība ar vieglu roku atbrīvosies no nedzimušiem bērniem, kam ir defekti, invalīdi nesāks vēl lielākā mērā justies tā, it kā viņi būtu tikai smaga nasta citu cilvēku plecos? Vai viņiem nebūs grūtāk tikt galā ar zemo pašnovērtējumu, kāds viņus, iespējams, jau tāpat nomoka?

Fakts, ka mūsdienu sabiedrībā mēdz atbrīvoties no nedzimušiem bērniem, tāpat kā konveijera strādnieki izmet brāķa detaļas, atbilst personības iezīmēm, kādas, saskaņā ar Bībelē teikto, piemīt cilvēkiem šīs ļaunās pasaules ’pēdējās dienās’. Bībelē pravietots, ka ļoti daudzi cilvēki būs ”nemīļi”. (2. Timotejam 3:1—5.) Grieķu valodas vārds astorgoi, kas pārtulkots ”nemīļi”, ir pretstats vārdam, kurš norāda uz dabiskajām saitēm, kādas vieno ģimenes locekļus, piemēram, uz mātes mīlestību pret bērniem.

”Šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam”, šīs pasaules cilvēki, kam trūkst vadības, ir pilnīgs pretstats visiem, kuri paļaujas uz drošajiem Dieva vārdiem. (Efeziešiem 4:14.) Bībele ir kā dvēseles enkurs — tā mums ļauj saglabāt morālu stingrību un noturību trakojošā ”jūrā”. (Salīdzināt Ebrejiem 6:19.) Tāpēc, lai gan kristieši apzinās, ka sievietei var būt spontāns aborts, ja embrijs vai auglis ir nopietni bojāts, viņiem ir neizsakāmi pretīga pati doma par dzemdes pētīšanu ar mērķi izdibināt, vai bērns ir pietiekami vesels, lai to dzemdētu.b (Salīdzināt 2. Mozus 21:22, 23.)

Kristiešu apņēmību saglabāt uzticību Dievam stiprina viņa solījums, ka pienāks laiks, kad ”neviens iedzīvotājs nesacīs: ”Es ciešu.”” (Jesajas 33:24; 35:5, 6.) Kaut arī pašreiz nespējīgajiem ir daudz grūtību un tiem, kas viņus aprūpē, nākas uzupurēties, beigu beigās ”dievbijīgiem klāsies labi”. (Salamans Mācītājs 8:12.)

[Zemsvītras piezīmes]