Bībeles principi palīdz būt apmierinātiem ar dzīvi

KAD jūs redzat kaķi, kas ir saritinājies siltā vietiņā un labsajūtā murrā, vai jums nerodas vēlēšanās, kaut arī jūs varētu tā saritināties un justies tikpat labi? Diemžēl daudzi tā jūtas reti un arī tad tikai uz brīdi. Kāpēc tā notiek?

Savas nepilnības dēļ mēs bieži kļūdāmies, un mūs ietekmē arī citu trūkumi. Turklāt mēs dzīvojam laikposmā, kas Bībelē ir nosaukts par pēdējām dienām un ”grūtiem laikiem”. (2. Timotejam 3:1—5.) Pat ja bērnība mums ir bijusi laimīga, tagad lielākā daļa no mums pilnā mērā izjūt šo grūto laiku ietekmi. Bet vai tas nozīmē, ka mūsdienās nav iespējams justies labi?

Interesanti, ka pēdējās dienas ir nosauktas par grūtiem, nevis neizturamiem laikiem. Kaut arī mums ne vienmēr izdosies atrisināt visas problēmas, taču, ievērojot Bībeles principus, mēs varam justies ar dzīvi vairāk vai mazāk apmierināti. Ieskatam pārdomāsim trīs Bībeles principus.

Reālistisks viedoklis

Kamēr mēs neizveidosim reālistisku viedokli par to, ko mēs varam gaidīt no sevis un citiem, mēs nejutīsimies apmierināti. Vēstulē romiešiem apustulis Pāvils norādīja, ka ”visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības”. (Romiešiem 3:23.) Jāatzīst, ka šobrīd mēs daudzējādā ziņā esam tālu no Jehovas godības. Par to mēs varam pārliecināties, ja pārdomājam, piemēram, vienkāršo faktu, kas minēts 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas 31. pantā: ”Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs.” Lai uz ko Jehova atskatītos no tā, ko viņš ir veicis, ”viss [ir] ļoti labs”. No cilvēku vidus nav neviena, kas to pašu varētu teikt par saviem darbiem. Tāpēc pirmais solis ir atzīt savas ierobežotās iespējas. Tomēr ar to vēl nepietiek — mums ir jāsaprot un jāpieņem Jehovas viedoklis šajā jautājumā.

Grieķu vārds, kas ir tulkots ”grēkot”, nozīmē ”netrāpīt mērķī”. To var paskaidrot ar piemēru. Iedomāsimies kādu cilvēku, kas cer uzvarēt loka šaušanas sacensībās un iegūt galveno balvu. Viņam ir doti trīs šāvieni. Viņš izšauj pirmo bultu, bet tā aizlido veselu metru garām mērķim. Otro bultu loka šāvējs notēmē rūpīgāk, tomēr līdz mērķim joprojām pietrūkst pusmetra. Sakoncentrējies līdz pēdējai iespējai, viņš izšauj pēdējo bultu, taču arī šī bulta par pāris centimetriem nesasniedz mērķi. Trāpījums bija tik tuvu, tomēr arī šoreiz nekā.

Patiesībā mēs visi esam līdzīgā situācijā kā šis sarūgtinātais loka šāvējs. Dažkārt mēs nošaujam galīgi greizi, citreiz mums iznāk labāk, bet tieši mērķī mēs netrāpām nekad. Mēs jūtamies sarūgtināti, jo, lai cik ļoti mēs būtu pūlējušies, rezultāts nekad nav nevainojams. Bet tagad atgriezīsimies pie loka šāvēja.

Nobēdājies, ka nesaņems ilgoto balvu, viņš pagriežas un lēnām dodas prom. Te pēkšņi sacensību vadītājs sauc viņu atpakaļ, sniedz viņam balvu un saka: ”Es gribu tev dot šo balvu, jo es redzēju, cik ļoti tu centies.” Mēs varam iztēloties loka šāvēja sajūsmu.

Katrs, kas saņems Dieva balvu — mūžīgu dzīvi un pilnību —, jutīsies tāpat. (Romiešiem 6:23.) Tad viss, ko mēs darīsim, būs izdarīts labi. Mēs nekad vairs nenošausim greizi, un mums nebūs nekāda iemesla justies neapmierinātiem. Paturot to prātā, ir vieglāk pozitīvi domāt par sevi un citiem, kamēr šis laiks vēl nav pienācis.

Viss prasa laiku

Tas ir fakts: viss prasa laiku. Bet vai jūs esat pamanījuši, cik grūti ir saglabāt iekšēju mieru, ja uz kaut ko ir jāgaida ilgāk, nekā bija domāts, vai ja kāda nepatīkama situācija nemainās tik drīz, kā cerēts? Tomēr pat šādos apstākļos ir iespējams neļauties rūgtumam, un labs piemērs šajā ziņā ir Jēzus.

Jau pirms nākšanas uz zemi Jēzus bija pilnībā paklausīgs savam debesu Tēvam, tomēr par viņu ir teikts, ka laikā, kad viņš dzīvoja uz zemes, viņš ”ir mācījies paklausību no tā, ko cietis”. Kā tas notika? Iepriekš viņš bija redzējis ciešanas, bet nekad nebija tās izjutis pats. Dzīvodams uz zemes, īpaši laikā no kristīšanās Jordānā līdz nāvei Golgatā, viņš pieredzēja daudz grūtību un sāpju. Mēs precīzi nezinām, kā Jēzus ”pilnību sasniedza” šajā ziņā, bet nav šaubu, ka tas prasīja laiku. (Ebrejiem 5:8, 9.)

Jēzum palīdzēja tas, ka viņš domāja par viņam ”paredzēto prieku”, ar ko tiks atalgota viņa uzticība. (Ebrejiem 12:2, JD.) Kad viņam bija ļoti smagi, viņš ”ar stipru balsi un asarām.. raidīja daudz karstu lūgšanu” pie Dieva. (Ebrejiem 5:7.) Varbūt arī mēs dažkārt tā lūdzam Dievu. Vai Dievs dzird mūsu saucienus pēc palīdzības? No iepriekšminētā panta var redzēt, ka viņš uzklausīja Jēzus lūgšanas, un viņš uzklausa arī mūs.

Mēs varam par to nešaubīties, jo Dievs redz mūsu spēju robežas un ir gatavs mums palīdzēt. Katram ir savs izturības mērs. Beninā mēdz teikt, ka ”pārāk lielā ūdenī pat vardes noslīkst”. Jehova labāk par mums zina, kad mūsu spēki ir galā, un ar mīlestību sniedz ”apžēlošanu un.. žēlastību, palīdzību īstā laikā”. (Ebrejiem 4:16.) Viņš neliedza palīdzību Jēzum un ir palīdzējis arī daudziem citiem. Lūk, kā par Jehovas atbalstu pārliecinājās kāda kristiete, vārdā Monika.

Līdz 1968. gadam, kad Monikai bija nedaudz pāri 20, viņa bija enerģiska, dzīvespriecīga pilnas slodzes kalpotāja, bet tad viņai tika diagnosticēta izkaisītā skleroze, kas parasti izraisa daļēju paralīzi. Slimība pilnībā izmainīja šīs sievietes dzīvi un prasīja lielas izmaiņas arī pilnas slodzes kalpošanā. Monika saprata, ka viņu gaida ilga un smaga cīņa. Sešpadsmit gadus vēlāk viņa sacīja: ”Mana slimība joprojām nav ārstējama, un, visticamāk, tāda tā paliks līdz pat Dieva jaunajai pasaulei, kur viss tiks darīts jauns.” Monika atzina, ka viņai nav klājies viegli: ”Mani draugi gan saka, ka es esmu saglabājusi savu saulaino, dzīvespriecīgo dabu, taču paši tuvākie draugi ne vienreiz vien ir redzējuši arī manas rūgtās asaras.”

Daloties savā pieredzē, Monika stāstīja: ”Es esmu iemācījusies būt pacietīga un priecāties par visniecīgākajiem veselības uzlabojumiem. Tāpat es esmu pārliecinājusies, cik bezspēcīgs ir cilvēks cīņā ar savu slimību, un tas manas attiecības ar Jehovu ir padarījis vēl ciešākas. Pilnīgi izdziedināt cilvēkus spēj tikai un vienīgi Jehova.” Ar Jehovas palīdzību Monikai ir izdevies saglabāt pozitīvu skatījumu uz dzīvi, un nu jau pilnas slodzes kalpošanā viņa ir pavadījusi vairāk nekā 40 gadus.

Nevar noliegt, ka Monikas situācija nav vienkārša. Taču viņas piemērs skaidri parāda, ka mēs jutīsimies daudz labāk, ja atzīsim, ka dažkārt uz kaut ko ir jāgaida ilgāk, nekā mums gribētos. Tāpat kā Monika, arī mēs varam būt pārliecināti par Jehovas ”palīdzību īstā laikā”.

Nesalīdzināsim sevi ar citiem un izvirzīsim saprātīgus mērķus

Uz pasaules nav divu vienādu cilvēku — katrs no mums ir neatkārtojams. Vēl vienā sakāmvārdā, kas nāk no Beninas, šī doma ir izteikta šādi: ”Visi pirksti nav vienlīdz gari.” Salīdzināt pirkstus citu ar citu nebūtu prātīgi. Mēs negribam, lai Jehova mūs salīdzinātu ar kādu citu, un viņš to arī nedara. Taču cilvēkiem piemīt šāda vājība, un tā viņiem neļauj justies apmierinātiem. Jēzus to uzskatāmi parādīja kādā līdzībā, kas lasāma Mateja evaņģēlija 20. nodaļas 1. līdz 16. pantā.

Jēzus stāstīja par kādu saimnieku, kam bija vajadzīgi strādnieki viņa vīna kalnā. Atradis dažus, kas meklēja darbu, viņš tos nolīga ”rīta agrumā”, iespējams, ap sešiem rītā. Viņi piekrita strādāt par vienu denāriju, kas tajā laikā bija parastā alga par 12 stundu garu darbadienu. Šie vīri, bez šaubām, bija priecīgi, ka bija dabūjuši darbu, turklāt par parasto samaksu. Dienas gaitā saimnieks sastapa vēl vairākus citus, kurus neviens nebija pieņēmis darbā, un salīga tos attiecīgi deviņos rītā, divpadsmitos dienā, trijos pēcpusdienā un pat vēl piecos vakarā. Šiem vīriem neiznāca strādāt pilnu dienu, taču saimnieks tiem apsolīja ”dot, kas nākas”, un strādnieki bija ar mieru.

Pienāca vakars, un saimnieks lika uzraugam izmaksāt strādniekiem algu. Viņš gribēja, lai vispirms tiktu samaksāts tiem, kas bija nolīgti paši pēdējie. Šie vīri bija strādājuši tikai vienu stundu, bet pārsteidzošā kārtā saņēma samaksu, kāda pienācās par pilnu darbadienu. Mēs varam iedomāties, cik priecīgu satraukumu tas radīja pārējo strādnieku vidū. Tie, kas bija strādājuši visas 12 stundas, nosprieda, ka viņu alga noteikti būs lielāka par vienu denāriju. Taču arī viņi saņēma tikpat.

Kā viņi to uztvēra? ”To saņēmuši, viņi kurnēja pret nama tēvu un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.”

Taču saimnieks uz to raudzījās citādi. Viņš norādīja, ka šie strādnieki ir saņēmuši tieši tādu atalgojumu, par kādu viņi bija vienojušies. Pārējie noteikti nebija cerējuši saņemt veselu denāriju, tomēr saimnieks nolēma to viņiem samaksāt. Patiesībā neviens nesaņēma mazāk par to, kā bija norunāts; daudzi pat saņēma vairāk, nekā bija cerējuši. Līdzība beidzas ar saimnieka jautājumu: ”Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu?”

Tagad iedomāsimies, ka uzraugs algu vispirms būtu izmaksājis tiem, kas tika nolīgti pirmie, un viņi nekavējoties būtu devušies prom. Šie vīri justos apmierināti. Neapmierinātība viņos radās tikai tad, kad viņi redzēja, ka citi par mazāku darbu saņem tikpat lielu naudu kā viņi. Sākumā šie strādnieki bija jutušies ļoti pateicīgi saimniekam par iespēju pie viņa strādāt, bet pēc tam kļuva tik dusmīgi, ka sāka pret savu darba devēju kurnēt.

Šī līdzība palīdz saprast, pie kā noved salīdzināšana. Ja mēs domāsim par mūsu attiecībām ar Jehovu un pievērsīsim uzmanību, kā viņš mūs svētī, mēs jutīsimies priecīgi un ar dzīvi apmierināti. Nesalīdzināsim savu situāciju ar to, kāda ir citiem! Ja šķiet, ka Jehova citu labā ir nolēmis darīt kaut ko īpašu, priecāsimies kopā ar viņiem.

Taču Jehova vēlas, lai mēs darītu vēl kaut ko. Vēstulē galatiešiem, 6. nodaļas 4. pantā, ir teikts: ”Ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks.” Citiem vārdiem sakot, mums ir jāizvirza reālistiski mērķi un jācenšas tie sasniegt. Ja mērķis būs saprātīgs un mums izdosies to īstenot, mums būs prieks.

Vērtīgs ieguvums

Nav šaubu, ka Bībeles principu izmantošana mums palīdz būt apmierinātiem ar dzīvi par spīti mūsu nepilnībām un grūtajam laikam, kādā mēs dzīvojam. Lasot Bībeli, pievērsīsim uzmanību Dieva principiem — gan tiem, kas ir skaidri noformulēti, gan tiem, kas ir izsecināmi no Bībelē aprakstītajiem notikumiem un līdzībām.

Ja mēs jūtam, ka mūsu sirdī gruzd neapmierinātība, centīsimies noskaidrot tās cēloni un meklēsim principus, kas var mums palīdzēt. Piemēram, mēs varētu ielūkoties 2001. gada 15. decembra Sargtornī, 12. un 13. lappusē, kur ir norādīts uz Jēzus Kalna runā ietvertajiem principiem.a Jo biežāk mēs meklēsim informāciju, izmantojot mums pieejamos palīglīdzekļus, jo labāk mums tas padosies.

Tuvojas laiks, kad Jehova visiem saviem kalpotājiem dos iespēju sasniegt pilnību un dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Tad mēs beidzot jutīsimies pilnībā apmierināti ar dzīvi.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 12. lpp.]

”Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Romiešiem 3:23.)

[Izceltais teksts 13. lpp.]

Jēzus ”ir mācījies paklausību no tā, ko cietis”. (Ebrejiem 5:8, 9.)

[Izceltais teksts 15. lpp.]

”Viņam pašam būs prieks, un viņš nelielīsies citu priekšā.” (Galatiešiem 6:4.)