Slavas upuri, kas iepriecina Jehovu

”Nododiet sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri.” (ROMIEŠIEM 12:1)

 1. Kā Bībelē ir norādīts uz Mozus likumā pieprasīto upuru nosacīto vērtību?

”BAUSLĪBAI piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids; nekad nevar ikgadus ar tiem pašiem upuŗiem, ko nepārtraukti atnes, padarīt pilnīgus tos, kas ar tiem tuvojas.” (Ebrejiem 10:1.) Šie Pāvila vārdi skaidri apliecina, ka ar upuriem, kas tika ziedoti, ievērojot Mozus bauslības prasības, nebija iespējams panākt pilnīgu cilvēka glābšanu. (Kolosiešiem 2:16, 17.)

 2. Kāpēc ir vērts izpētīt un saprast bauslības likumus par upurēšanu?

² Vai tas nozīmē, ka informācija par ziedojumiem un upuriem, kas ir atrodama Mozus grāmatās, kristiešiem nav noderīga? Pirms kāda laika visi, kas ir pieteikušies Jehovas liecinieku Teokrātiskās kalpošanas skolā, vesela gada garumā lasīja nodaļas no pirmajām piecām Bībeles grāmatām. Daudzi šīs skolas dalībnieki ļoti rūpīgi izpētīja Mozus grāmatu saturu. Vai viņu pūliņi ir bijuši veltīgi? Nē, viņu pūliņi nevar būt veltīgi, jo ”viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos, iegūtu cerību”. (Romiešiem 15:4.) Mums tikai jānoskaidro, kādu ”pamācību” un ”iepriecu” mēs varam iegūt, pārdomājot bauslības likumus par upurēšanu.

Mūsu pamācībai un iepriecai

 3. Kas mums visiem nepieciešams?

³ Kaut arī mums nav jāziedo upuri, kas bija prasīti bauslībā, tomēr mums ir nepieciešams tas pats, ko izraēlieši zināmā mērā ieguva, ziedojot upurus, — mums vajadzīga grēku piedošana un Dieva labvēlība. Kā tās ir iegūstamas tagad, kad vairs netiek ziedoti upuri? Norādījis uz dzīvnieku upuru ierobežoto vērtību, Pāvils rakstīja: ”Pasaulē ienākdams, Viņš [Jēzus] saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis. Dedzināmie upuri un grēku upuri Tev nav patikuši. Tad Es sacīju: raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts, Tavu prātu darīt, ak, Dievs!” (Ebrejiem 10:5—7, LB-65r.)

 4. Kā Pāvils 40. psalma 7.—9. pantu attiecināja uz Jēzu Kristu?

⁴ Citēdams 40. psalma 7.—9. pantu, Pāvils norādīja, ka Jēzus nebija nācis paildzināt ”upurus un dāvanas”, ”dedzināmos upurus un grēku upurus”, kuri tad, kad Pāvils rakstīja šos vārdus, vairs nebija patīkami Dievam. Jēzus nāca miesā, ko bija radījis viņa debesu Tēvs un kas pilnībā atbilda tai miesai, kuru Dievs izveidoja tad, kad radīja Ādamu. (1. Mozus 2:7; Lūkas 1:35; 1. Korintiešiem 15:22, 45.) Jēzus, pilnīgais Dieva Dēls, bija sievas ”dzimums”, par kuru pravietots 1. Mozus 3:15. Viņam bija jāpanāk, ka Sātanam tiek ”sadragāta galva”, kaut arī vispirms Sātans viņam ”iekoda papēdī”. Jēzus bija tas, ar kura starpniecību Jehova bija nolēmis sagādāt cilvēcei glābšanu un kuru ticīgi cilvēki gaidīja jau kopš Ābela laikiem.

5., 6. Kāda izcila iespēja tuvoties Dievam ir dota kristiešiem?

⁵ Runādams par šo īpašo Jēzus uzdevumu, Pāvils rakstīja: ”To, kas grēka nepazina, viņš [Dievs] mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs viņā kļūtum Dieva taisnība.” (2. Korintiešiem 5:21.) Vārdus, kas tulkoti ”darījis par grēku”, var tulkot arī ”devis kā grēku upuri”. Apustulis Jānis rakstīja: ”Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” (1. Jāņa 2:2.) Tātad kristiešiem, salīdzinājumā ar izraēliešiem, kas, ziedojot upurus, tikai uz kādu laiku ieguva iespēju tuvoties Dievam, ir dots kaut kas daudz pārāks — Jēzus Kristus upuris. (Jāņa 14:6; 1. Pētera 3:18.) Ja mums ir ticība Dieva sagādātajam izpirkuma upurim un mēs klausām Dievam, tad arī mēs varam saņemt grēku piedošanu, Dieva labvēlību un svētības. (Jāņa 3:17, 18.) Vai nav iepriecinoši to apzināties? Bet kā mēs apliecinām, ka mums ir ticība izpirkuma upurim?

⁶ Paskaidrojis, kāda īpaša iespēja tuvoties Dievam ir dota kristiešiem, Ebrejiem 10:22—25 Pāvils min trīs veidus, kā mēs varam apliecināt ticību upurim, ko ar tādu mīlestību sagādājis Dievs, un parādīt, ka mēs šo upuri augstu novērtējam. Pāvils rakstīja tiem, kam bija iespēja ”ieiet svētajā vietā”, tas ir, svaidītajiem kristiešiem ar debesu aicinājumu, tomēr Pāvila vārdos noteikti jāieklausās visiem cilvēkiem, kas vēlas gūt labumu no Jēzus upura. (Ebrejiem 10:19.)

Tīri un nevainojami upuri

 7. a) Kā Ebrejiem 10:22 atgādina par upuriem, kas tika ziedoti senatnē? b) Kas bija nepieciešams, lai upuri būtu patīkami Dievam?

⁷ Vispirms Pāvils mudināja kristiešus: ”Tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni.” (Ebrejiem 10:22.) Šie vārdi atgādina to, kas bija jādara, ziedojot bauslībā prasītos upurus. Lai upuris būtu pieņemams Dievam, tas bija jāziedo ar pareiziem motīviem un tam bija jābūt tīram un nevainojamam. Dzīvnieks upurim bija jāņem ”no liellopiem vai no sīklopiem” — no šķīstiem dzīvniekiem —, un tam bija jābūt ”bez vainas”. Ja bija paredzēts upurēt putnu, tad bija jāņem ūbele vai jauns balodis. Ja visas šīs prasības bija ievērotas, Jehova upuri ”labvēlīgi pieņēma par salīdzināšanas līdzekli”. (3. Mozus 1:2—4, 10, 14; 22:19—25.) Ēdamajam upurim nedrīkstēja pievienot raugu, jo raugs simbolizē sabojātību, un medu (ar vārdu ”medus” šeit acīmredzot tika apzīmēts augļu sīrups, kas arī izraisa rūgšanu). Kad dzīvnieku upuri un ēdamie upuri tika ziedoti uz altāra, tiem tika pievienota sāls, kas ir konservējoša viela. (3. Mozus 2:11—13.)

 8. a) Kas tika prasīts no cilvēka, kas upurēja Dievam? b) Kas mums jādara, lai mūsu pielūgsme būtu pieņemama Jehovam?

⁸ Bet kas tika prasīts no paša cilvēka, kurš ziedoja upuri? Bauslībā bija teikts, ka ikvienam, kas nāk Jehovas priekšā, jābūt tīram un neapgānītam. Ja cilvēks bija kļuvis ceremoniāli netīrs, viņam bija jāziedo grēku upuris vai vainas izpirkšanas upuris, lai viņš būtu tīrs Jehovas priekšā un viņa dedzināmais upuris vai pateicības upuris Jehovam būtu pieņemams. (3. Mozus 5:1—6, 15, 17.) Vai mēs apzināmies, cik svarīgi ir vienmēr būt tīriem Jehovas priekšā? Lai mūsu kalpošana būtu pieņemama Dievam, mums nekavējoties jārīkojas, ja esam pārkāpuši kādu no Dieva likumiem. Mums nevilcinoties jāizmanto palīdzība, ko Dievs mums piedāvā ar ”draudzes vecaju” un mūsu ”grēku izpircēja” Jēzus Kristus starpniecību. (Jēkaba 5:14; 1. Jāņa 2:1, 2.)

 9. Kāda bija galvenā atšķirība starp upuriem, kas tika ziedoti Jehovam, un upuriem, kas tika ziedoti viltus dieviem?

⁹ Bauslības prasības, kas noteica, ka upurētājam un upurim jābūt visādā ziņā tīriem, bija tās, ar ko Jehovam ziedotie upuri atšķīrās no upuriem, kurus izraēliešu kaimiņtautas ziedoja viltus dieviem. Par šīm prasībām, kas bija raksturīgas Mozus bauslībai, kādā uzziņu avotā ir teikts: ”Mēs varam pamanīt, ka nav nekādas saistības ar pareģošanu un zīlēšanu, nav reliģiskās ekstāzes, pašsakropļošanās un svētās prostitūcijas — jo jutekliski un trakulīgi auglības rituāli ir aizliegti —, netiek upurēti cilvēki, netiek nesti upuri mirušajiem.” Tas viss liecina par vienu: Jehova ir svēts Dievs, un viņš nepacieš un neatbalsta nekādu grēku un sabojātību. (Habakuka 1:13.) Viņa pielūgsmei un upuriem, kas viņam tiek ziedoti, jābūt tīriem fiziskā, morālā un garīgā ziņā. (3. Mozus 19:2; 1. Pētera 1:14—16.)

10. Kāda pašpārbaude mums jāveic, sekojot Pāvila aicinājumam Romiešiem 12:1, 2?

¹⁰ Tāpēc mums jāveic rūpīga pašpārbaude, lai noskaidrotu, vai mūsu kalpošana ir patīkama Jehovam. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka piedalīšanās draudzes sapulcēs un kristīgajā kalpošanā atbrīvo mūs no atbildības par to, kas notiek mūsu personiskajā dzīvē. Tāpat nav pareizi domāt, ka iesaistīšanās kristīgā darbībā mums ļauj neievērot Dieva likumus, kas attiecas uz citām mūsu dzīves jomām. (Romiešiem 2:21, 22.) Mēs nevaram gaidīt, ka Dievs mūs svētīs un būs pret mums labvēlīgs, ja savās domās un rīcībā mēs pieļausim kaut ko tādu, ko viņš uzskata par netīru. Ir svarīgi paturēt prātā Pāvila vārdus: ”Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:1, 2.)

Nesīsim slavas upurus no sirds

11. Ko nozīmē vārdi ”cerības apliecība”, kas lasāmi Ebrejiem 10:23?

¹¹ Vēstulē ebrejiem Pāvils pievērš uzmanību kādam būtiskam tīrās pielūgsmes aspektam, rakstīdams: ”Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecības, jo uzticams ir tas, kas apsolījis.” (Ebrejiem 10:23.) Pāvils šeit runā par ticības apliecināšanu, un kādā citā vietā viņš min ”slavas upuri”. (Ebrejiem 13:15.) Šie vārdi liek atcerēties tos upurus, kurus Dievam ziedoja Ābels, Noa un Ābrahāms.

12., 13. Ko izraēlietis apliecināja, ziedodams Dievam dedzināmo upuri, un ko mēs varam darīt, lai apliecinātu to pašu?

¹² Ja izraēlietis vēlējās ziedot dedzināmo upuri, viņam tas bija jādara ”pēc paša brīvas gribas Jehovas priekšā”. (3. Mozus 1:3, NW.) Ar šādu upuri izraēlietis publiski apliecināja, ka viņš atzīst bagātīgās svētības un mīlestību, ko tauta saņem no Jehovas. Atcerieties, ka dedzināmais upuris atšķīrās no citiem upuriem ar to, ka tas pilnībā tika sadedzināts uz altāra. Ar šādu upurēšanu ļoti precīzi ir norādīts uz pilnīgu uzticību un sevis veltīšanu Dievam. Mēs apliecinām ticību izpirkuma upurim un pateicību par šo upuri tad, ja ziedojam Jehovam ”slavas upuri.., tas ir, lūpu augli, kas viņa vārdu slavē”.

¹³ No kristiešiem netiek prasīts, lai viņi upurētu Dievam dzīvniekus vai dārzeņus, bet viņiem ir uzticēts pienākums sludināt Valstības labo vēsti un gatavot Jēzus Kristus mācekļus. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Vai mēs izmantojam visas iespējas sludināt labo vēsti par Dieva Valstību un cenšamies panākt, lai arvien vairāk cilvēku uzzinātu par brīnišķīgo nākotni, ko Dievs ir sagatavojis visai paklausīgajai cilvēcei? Vai mēs labprāt veltījam savu laiku un enerģiju tam, lai mācītu ieinteresētus cilvēkus un palīdzētu viņiem kļūt par Jēzus Kristus mācekļiem? Mūsu dedzīgā kalpošana ir patīkama Dievam, tāpat kā viņam bija patīkami dedzināmo upuru smaržīgie dūmi. (1. Korintiešiem 15:58.)

Priecāsimies par tuvām attiecībām ar Dievu un cilvēkiem

14. Kā Pāvila vārdi Ebrejiem 10:24, 25 sasaucas ar kopības upuru būtību?

¹⁴ Visbeidzot Pāvils pievērš uzmanību mūsu attiecībām ar ticības biedriem, ar kuriem kopā mēs pielūdzam Dievu. ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebrejiem 10:24, 25.) Vārdi ”lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem”, ”neatstādami savas sapulces” un ”cits citu paskubinādami” atgādina par to, ko Dieva tautai deva pateicības jeb kopības upuri, kas tika ziedoti senajā Izraēlā.

15. Kādā ziņā draudzes sapulces ir salīdzināmas ar kopības upuriem?

¹⁵ Senebreju izteicienu, kas latviešu Bībeles izdevumos parasti tulkots ”pateicības upuri”, var tulkot arī ”kopības upuri” vai ”miera upuri”. Senebreju valodas vārds ar nozīmi ’miers’ šajā frāzē ir lietots daudzskaitlī, un tas, iespējams, liecina, ka kopības upuris nodrošināja cilvēkam mieru attiecībās ne tikai ar Dievu, bet arī ar citiem Dieva kalpiem. Kāds zinātnieks par kopības upura ziedošanu rakstīja: ”Tā bija patiesi iepriecinoša kopība ar Derības Dievu, kad Viņš, kas vienmēr bija savu kalpu Namatēvs, pievērsa tiem uzmanību un kļuva par Izraēla Viesi upura mielastā.” Šie vārdi atsauc atmiņā Jēzus solījumu: ”Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mateja 18:20.) Ikreiz, kad esam draudzes sapulcē, mūs stiprina atrašanās labā sabiedrībā, uzmundrinošas pamācības un apziņa, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus ir kopā ar mums. Šo iemeslu dēļ draudzes sapulces mūs iepriecina un stiprina mūsu ticību.

16. Kas draudzes sapulces padara par īpaši priecīgu notikumu, ja mēs paturam prātā to līdzību ar kopības upuriem?

¹⁶ Kad tika ziedots kopības upuris, upurējamā dzīvnieka tauki, kas bija ap zarnām un nierēm, kā arī tauki no gurnu daļas un aitas taukainā astes daļa bija jāupurē Jehovam, sadedzinot uz altāra. (3. Mozus 3:3—16.) Tauki tika uzskatīti par vērtīgāko upurējamā dzīvnieka daļu. Upurēt taukus uz altāra nozīmēja dot Jehovam pašu labāko. Kristiešu sapulce ir priecīgs notikums ne tikai tāpēc, ka mēs tajā saņemam pamācības, bet arī tāpēc, ka varam slavēt Jehovu. Mēs slavējam Jehovu, darot labāko, ko mēs spējam, — sirsnīgi dziedot, uzmanīgi klausoties un, kad iespējams, piedaloties sapulcē ar savām atbildēm. Kādā psalmā ir izteikts šāds aicinājums: ”Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, Viņa slavu svēto draudzē!” (Psalms 149:1.)

Bagātīgas svētības, ko Jehova dos nākotnē

17., 18. a) Kādus upurus ziedoja Salamans, kad tika atklāts templis Jeruzalemē? b) Kādas svētības toreiz saņēma tauta?

¹⁷ Kad 1026. gadā pirms mūsu ēras, septītajā gada mēnesī tika atklāts templis Jeruzalemē, ķēniņš Salamans ”nesa kaujamos upuŗus tam Kungam”, kuri sastāvēja no ”dedzināmiem un dāvinājuma upuŗiem kopā ar kaujamo pateicības upuŗu taukiem”. Toreiz tika upurēts 22 000 liellopu, 120 000 aitu un ārkārtīgi daudz ēdamo upuru. (1. Ķēniņu 8:62—65.)

¹⁸ Ir grūti pati iedomāties, cik daudz līdzekļu un darba prasīja šāda iespaidīga ceremonija. Taču svētības, ko saņēma izraēlieši, noteikti bija jebkādu pūļu vērtas. Kad svētki bija galā, Salamans ”atlaida tautu, un tie svētīgu teica ķēniņu un atgriezās savās teltīs, priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu visa tā dēļ, ko tas Kungs savam kalpam Dāvidam un savai tautai Israēlam bija darījis”. (1. Ķēniņu 8:66.) Tiešām, patiesi ir Salamana vārdi: ”Tā Kunga svētība dara bagātu, un rūpes tur nekā nepieliek.” (Salamana Pamācības 10:22, LB-26.)

19. Kas mums jādara, lai mēs tagad un nākotnē pieredzētu svētības, ko ir solījis dot Jehova?

¹⁹ Mēs dzīvojam laikā, kad ”nākamo labumu ēnas” vietā ir nācis ”pats lietu veids”. (Ebrejiem 10:1.) Jēzus Kristus, varenais Augstais priesteris, ir iegājis pašās debesīs un atdevis savu asiņu vērtību, lai izpirktu visus, kas tic viņa upurim. (Ebrejiem 9:10, 11, 24—26.) Paļaujoties uz šī izcilā izpirkuma vērtību un no sirds nesot Dievam tīrus un nevainojamus slavas upurus, arī mēs varam dzīvot ”priecīgi un ar apmierinātu sirdsprātu” un gaidīt tās bagātīgās svētības, ko Jehova ir solījis dot saviem kalpiem. (Maleahija 3:10.)

Kā jūs atbildētu?

• Kādas pamācības un iepriecinājumu mēs gūstam, domājot par upuriem un dāvanām, kas bija pieprasīti bauslībā?

• Kāda bija galvenā prasība, kurai bija jāatbilst, lai upuris būtu pieņemams Dievam, un kā šī prasība attiecas uz mums?

• Kas no tā, ko mēs dodam Dievam, ir salīdzināms ar labprātīgiem dedzināmiem upuriem?

• Kādā ziņā kristiešu sapulces var salīdzināt ar pateicības jeb kopības upuriem?

[Attēls 18. lpp.]

Lai glābtu cilvēkus, Jehova atdeva Jēzu par izpirkuma upuri

[Attēls 20. lpp.]

Mūsu kalpošana Jehovam ir pieņemama tad, ja mēs esam visādā ziņā tīri un nevainojami

[Attēls 21. lpp.]

Sludinot mēs publiski apliecinām, ka apzināmies, cik Jehova ir labestīgs