Būsim tie, kas tic

”Mēs [esam tie], kas.. tic un iemanto dzīvību.” (EBREJIEM 10:39)

 1. Kāpēc var teikt, ka visu Jehovas uzticamo kalpu ticība ir liels dārgums?

NĀKAMREIZ, kad tu būsi Valstības zālē kopā ar citiem Jehovas kalpiem, paraugies apkārt un padomā. Padomā par to, kā viņu dzīvē izpaužas ticība. Tu redzēsi padzīvojušus cilvēkus, kas kalpo Dievam jau daudzus gadu desmitus, jauniešus, kam ikdienā jāpretojas vienaudžu spiedienam, un vecākus, kas dara visu iespējamo, lai izaudzinātu dievbijīgus bērnus. Tu redzēsi draudzes vecākos un kalpošanas palīgus, kam jātiek galā ar daudziem pienākumiem draudzē. Tu redzēsi dažāda vecuma garīgos brāļus un māsas, kam jāpārvar visdažādākie šķēršļi, lai viņi varētu kalpot Jehovam. Kāds gan dārgums ir viņu ticība! (1. Pētera 1:7.)

 2. Ko mēs varam uzzināt, pievēršot uzmanību Pāvila padomiem, kas lasāmi Vēstulē ebrejiem, 10. un 11. nodaļā?

² No nepilnīgajiem cilvēkiem droši vien ir bijis maz tādu, kas ticības svarīgumu būtu sapratuši labāk par apustuli Pāvilu. Viņš atzīmēja, ka cilvēks, kam ir ticība, ”iemanto dzīvību”. (Ebrejiem 10:39.) Tomēr Pāvils zināja, ka ticība ir pakļauta uzbrukumiem un kaitīgai ietekmei, jo kristieši dzīvo pasaulē, kur nav ticības. Viņš ļoti vēlējās palīdzēt ebreju tautības kristiešiem, kas dzīvoja Jeruzalemē un Jūdejā un kas visiem spēkiem centās saglabāt ticību. Mēs apskatīsim vairākus pantus no 10. un 11. nodaļas Vēstulē ebrejiem un pievērsīsim uzmanību tam, kā Pāvils stiprināja viņu ticību. Tas mums palīdzēs saprast, kā mēs varam stiprināt gan savu, gan arī citu kristiešu ticību.

Paļaušanās uz ticības biedriem

 3. Kā vārdi no Ebrejiem 10:39 apliecina, ka Pāvils paļāvās uz saviem ticības biedriem?

³ Pirmais, ko mēs pamanām, ir Pāvila labvēlīgā attieksme pret viņa vēstules lasītājiem. Viņš rakstīja: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.” (Ebrejiem 10:39.) Pāvils bija labās domās par saviem ticības biedriem, nevis mēģināja tos noniecināt. Ir interesanti pievērst uzmanību vārdam ”mēs”, ko viņš lietoja. Pats Pāvils neapšaubāmi bija taisnīgs cilvēks. Taču viņš neskatījās uz saviem lasītājiem no augšas, it kā viņš ar savu taisnīgumu būtu pārāks par tiem. (Salīdzināt Salamans Mācītājs 7:16.) Pāvils uzskatīja, ka viņš ir tāds pats kā viņa ticības biedri. Apustulis pauda pārliecību, ka viņš un kristieši, kas lasīja viņa vēstuli, drosmīgi pārvarēs jebkādus šķēršļus, neatkāpsies uz pazušanu un pierādīs, ka viņi ir tādi cilvēki, kam ir ticība.

 4. Kāpēc Pāvils paļāvās uz ticības biedriem?

⁴ Kāpēc Pāvilam bija šāda pārliecība? Vai viņš neredzēja ticības biedru trūkumus? Nē, viņš tos, protams, redzēja. Iepriekš Pāvils bija konkrēti norādījis uz trūkumiem viņu garīgumā un ieteicis, kā viņiem vajadzētu rīkoties. (Ebrejiem 3:12; 5:12—14; 6:4—6; 10:26, 27; 12:5.) Tomēr Pāvilam bija iemesls paļauties uz saviem ticības brāļiem. Pirmkārt, viņš, sekodams Jehovas priekšzīmei, raudzījās uz Dieva kalpiem tāpat, kā uz tiem raudzījās Jehova. Pāvils centās ne tikai nepievērst uzmanību ticības biedru trūkumiem, bet arī saskatīt viņu labās īpašības un viņu vēlēšanos darīt labu. (Psalms 130:3; Efeziešiem 5:1.) Otrkārt, Pāvils nešaubīgi paļāvās uz svēto garu. Pāvils zināja, ka nav tādu šķēršļu un cilvēcisku vājību, kas traucētu Jehovam dot ’spēka pārpilnību’ visiem kristiešiem, kuri no sirds cenšas būt viņam uzticīgi. (2. Korintiešiem 4:7; Filipiešiem 4:13.) Tātad nevar teikt, ka Pāvila paļāvība uz brāļiem un māsām būtu bijusi aplama, nereālistiska vai akla. Viņa pārliecībai bija pamats, un tā bija saskaņā ar Rakstu principiem.

 5. Ko mēs varam mācīties no Pāvila, un kāpēc ir labi rīkoties tāpat kā viņš?

⁵ Šāda uzticēšanās noteikti ļoti iepriecināja Pāvila vēstules lasītājus. Brāļi Jeruzalemē un Jūdejā, bez šaubām, augstu novērtēja uzmundrinošos vārdus, ko varēja lasīt Pāvila vēstulē. Ebreju tautības kristiešiem, pret kuriem jūdaisma piekritēji izturējās ar nicinājumu un augstprātību, šie vārdi deva spēku saglabāt ticību. Vai mēs nevarētu tāpat uzmundrināt savus ticības biedrus? Ir diezgan viegli redzēt citos trūkumus un rakstura vājības. (Mateja 7:1—5.) Bet palīdzēt cits citam mēs varam tikai tad, ja cenšamies saskatīt un augstu novērtējam ticību, kas īpašā veidā izpaužas ikviena kristieša dzīvē. Savstarpējs uzmundrinājums neapšaubāmi palīdz stiprināt ticību. (Romiešiem 1:11, 12.)

Prasmīga Dieva vārdu lietošana

 6. Ko Pāvils citēja Vēstulē ebrejiem 10:38?

⁶ Pāvils stiprināja kristiešu ticību arī ar to, ka prasmīgi lietoja Rakstus. Viņš, piemēram, rakstīja: ”Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, manai dvēselei nav labs prāts.” (Ebrejiem 10:38.) Tas bija citāts no pravieša Habakuka grāmatas.a Ebreju tautības kristiešiem, kas lasīja Pāvila vēstuli, šie vārdi noteikti bija pazīstami, jo viņi labi zināja, kas rakstīts praviešu grāmatās. Tā kā Pāvila mērķis bija stiprināt kristiešus, kas ap 61. gadu dzīvoja Jeruzalemē un tās apkārtnē, Habakuka piemērs bija izraudzīts ļoti precīzi.

 7. Kad tika uzrakstīts Habakuka pravietojums, un kas tajā laikā notika Jūdejā?

⁷ Jeruzaleme tika nopostīta 607. gadā pirms mūsu ēras, un Habakuks savu grāmatu acīmredzot uzrakstīja kādus divdesmit gadus pirms tam. Parādībā pravietis redzēja haldiešus (babiloniešus) — ”skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu” —, kas iebruka Jūdejā un nopostīja Jeruzalemi, pirms tam iekarojuši daudzas tautas un valstis. (Habakuka 1:5—11.) Par šo posta laiku pravieši sludināja vairāk nekā simts gadus, jau kopš Jesajas laikiem. Laikā, kad dzīvoja Habakuks, ķēniņa Josijas vietā stājās Jojakīms un Jūdejā atkal zēla bezdievība. Jojakīms vajāja un pat nogalināja cilvēkus, kas runāja Jehovas vārdā. (2. Laiku 36:5; Jeremijas 22:17; 26:20—24.) Var labi saprast, kāpēc Habakuks izmisumā iesaucās: ”Cik ilgi, Kungs!” (Habakuka 1:2.)

 8. Kāpēc pirmā gadsimta kristiešiem bija labi padomāt par Jehovas atbildi Habakukam, un kāpēc tas ir noderīgi kristiešiem mūsdienās?

⁸ Habakuks nezināja, cik daudz laika palicis līdz Jeruzalemes iznīcināšanai. Tāpat kristieši, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, nezināja, kad pienāks gals jūdu sistēmai. Savukārt mēs nezinām ”dienu un stundu”, kad tiks izpildīts Jehovas spriedums pastāvošajai ļaunajai sistēmai. (Mateja 24:36.) Tāpēc ir labi padomāt par atbildi, ko Jehova deva Habakukam. Pirmkārt, viņš apliecināja, ka gals pienāks tieši paredzētajā laikā. Pravietojuma piepildīšanās nekavēsies, lai arī cilvēkiem varētu likties, ka tā tiek novilcināta. (Habakuka 2:3.) Otrkārt, Jehova Habakukam atgādināja: ”Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Habakuka 2:4.) Tie ir vienkārši un patiesi vārdi. Galvenais ir nevis tas, kad būs gals, bet gan tas, vai mums ir stipra ticība Dievam.

 9. a) Kā vārdi ”taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ” piepildījās 607. gadā pirms mūsu ēras? b) Kā tie piepildījās mūsu ēras 66. gadā? c) Kāpēc mums jāstiprina ticība?

⁹ Jeremija, viņa sekretārs Baruhs, kā arī Ebedmelehs un rehabieši 607. gadā pirms mūsu ēras redzēja, kā piepildās solījums, ko Jehova bija devis Habakukam. Visi šie cilvēki palika dzīvi, kad Jeruzaleme tika ielenkta un iznīcināta. Tā Jehova atalgoja viņu uzticību. (Jeremijas 35:1—19; 39:15—18; 43:4—7; 45:1—5.) Ebreju tautības kristieši, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, acīmredzot bija ņēmuši vērā Pāvila padomus, jo 66. gadā, kad romieši uzbruka Jeruzalemei un pēc tam pēkšņi atkāpās no pilsētas, kristieši darīja to, ko bija pavēlējis Jēzus, — viņi pameta Jeruzalemi. (Lūkas 21:20, 21.) Viņi palika dzīvi savas paļāvīgās ticības dēļ. Arī mēs varēsim palikt dzīvi, kad pienāks gals, ja būsim uzticīgi Dievam. Tāpēc ir ļoti svarīgi stiprināt savu ticību jau tagad.

Izcili ticības piemēri

10. Ko Pāvils rakstīja par Mozus ticību, un kā mēs varam sekot Mozus priekšzīmei?

¹⁰ Pāvils stiprināja kristiešu ticību, norādot viņiem uz labiem piemēriem. Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, viņš ļoti dzīvi attēloja Bībelē aprakstītos cilvēkus. Piemēram, viņš rakstīja, ka Mozus izturēja līdz galam, ”it kā neredzamo redzēdams”. (Ebrejiem 11:27.) Jehova Mozum bija tik reāls, ka Mozus it kā redzēja neredzamo Dievu. Vai arī mums Jehova ir tik reāls? Runāt par attiecībām ar Jehovu ir viegli, bet, lai izveidotu un nostiprinātu attiecības ar viņu, ir daudz jādara. Vai Jehova mums ir tik reāls, ka mēs ievērojam viņa viedokli, pieņemot jebkuru, arī šķietami mazsvarīgu lēmumu? Ja mums būs šāda ticība, mēs spēsim izturēt jebkādu pretestību.

11., 12. a) Kā tika pārbaudīta Ēnoha ticība? b) Kādu patīkamu atalgojumu saņēma Ēnohs?

¹¹ Mēs varam daudz ko mācīties, domājot arī par Ēnoha ticību. Ir pat grūti iedomāties, cik spēcīga pretestība viņam bija jāizjūt. Ēnohs sludināja nosodījuma vēsti ļaundariem. (Jūdas 14, 15.) Acīmredzot šī uzticamā Dieva kalpa dzīvība bija apdraudēta tik lielā mērā, ka viņš tika ”aizrauts” — Jehova pārtrauca Ēnoha dzīvi un lika viņam iemigt nāves miegā, pirms ienaidnieki bija paspējuši viņam nodarīt ļaunu. Tāpēc Ēnohs neredzēja, kā piepildījās tas, ko viņš bija pravietojis. Tomēr viņš saņēma kaut ko tādu, kas savā ziņā bija labāks par iespēju redzēt pravietojuma piepildīšanos. (Ebrejiem 11:5; 1. Mozus 5:22—24.)

¹² Pāvils rakstīja: ”Pirms aizraušanas par viņu [Ēnohu] ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis.” (Ebrejiem 11:5.) Iespējams, ka pirms iemigšanas nāves miegā Ēnohs saņēma kādu parādību; varbūt viņš redzēja paradīzi, kur viņš varēs dzīvot pēc augšāmcelšanas, varbūt kaut ko citu. Kaut kādā veidā Jehova Ēnoham apliecināja, ka viņš ir apmierināts ar sava uzticamā kalpa dzīvi. Ēnohs bija iepriecinājis Jehovas sirdi. (Salīdzināt Salamana Pamācības 27:11.) Ir uzmundrinoši domāt par Ēnoha dzīvi, vai nav tiesa? Ja tu vēlies, lai arī tavā dzīvē izpaustos tik liela ticība, centies iztēloties cilvēkus, kam bija stipra ticība, un domā par viņu dzīvi. Stingri apņemies saglabāt ticību ik dienas. Atceries, ka cilvēki, kam ir īsta ticība, kalpo Jehovam nevis tāpēc, ka grib sagaidīt noteiktu laiku, kad viņš izpildīs savus solījumus, bet tāpēc, ka ir apņēmušies kalpot viņam mūžīgi. Kalpošana Jehovam ir vislabākais dzīves veids gan tagad, gan nākotnē.

Kas jādara, lai stiprinātu ticību

13., 14. a) Kā Pāvila padoms Ebrejiem 10:24, 25 palīdz vairot prieku mūsu sapulcēs? b) Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc mēs nākam uz sapulcēm?

¹³ Vēstulē ebrejiem Pāvils minēja vairākus veidus, kā kristieši var stiprināt ticību. Mēs apskatīsim tikai divus no tiem. Mums noteikti ir labi zināms, kas teikts Ebrejiem 10:24, 25, — šajos pantos Pāvils mudināja kristiešus apmeklēt visas draudzes sapulces. Tomēr jāatceras, ka šie Dieva iedvesmotie vārdi prasa no mums kaut ko vairāk nekā tikai nākt uz sapulcēm un sekot to norisei. Pāvils rakstīja, ka sapulcēs mēs varam iepazīt cits citu, pamudināt cits citu būt dedzīgākiem kalpošanā, kā arī dot un saņemt uzmundrinājumu. Mēs nākam uz sapulcēm, lai dotu, nevis tikai ņemtu. Tāpēc sapulces mums sagādā prieku. (Apustuļu darbi 20:35.)

¹⁴ Tomēr galvenais sapulču mērķis ir Dieva Jehovas pielūgsme. Sapulcēs mēs sakām kopīgas lūgšanas, dziedam dziesmas, uzmanīgi klausāmies runas un nesam ”lūpu augli” — slavējam Jehovu ar atbildēm un uzdevumiem, ko esam sagatavojuši. (Ebrejiem 13:15.) Ja mēs paturēsim prātā šos mērķus un centīsimies tos sasniegt katru reizi, kad esam sapulcē, mūsu ticība noteikti kļūs arvien stiprāka.

15. Kāpēc Pāvils mudināja kristiešus nešaubīgi turēties pie kalpošanas, un kāpēc viņa padoms attiecas arī uz mums?

¹⁵ Mūsu ticību stiprina arī sludināšana. Pāvils rakstīja: ”Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis.” (Ebrejiem 10:23, LB-65r.) Mēs varam palīdzēt citiem, kad redzam, ka viņi grasās atteikties no iesāktā. Sātans noteikti centās piespiest pirmā gadsimta kristiešus atteikties no kalpošanas, un mūsdienās viņš rīkojas tāpat. Ko lai mēs darām? Padomāsim, ko līdzīgā situācijā darīja Pāvils.

16., 17. a) Kur Pāvils smēlās drosmi sludināšanai? b) Kas mums jādara, ja jūtam, ka mums trūkst drosmes sludināt?

¹⁶ Kristiešiem, kas dzīvoja Tesalonikā, Pāvils rakstīja: ”Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģeliju.” (1. Tesaloniķiešiem 2:2.) Kādi apvainojumi Pāvilam un viņa biedriem bija jāpacieš Filipos? Kā norāda vairāki grieķu valodas speciālisti, ar grieķu vārdu, ko lietoja Pāvils, tiek apzīmēta aizvainojoša, necienīga un necilvēcīga izturēšanās. Filipu pārvaldnieki pavēlēja viņus nopērt, iemest cietumā un ieslēgt siekstā. (Apustuļu darbi 16:16—24.) Kā šis nepatīkamais gadījums ietekmēja Pāvilu? Vai tie, kas dzīvoja Tesalonikā — nākamajā vietā, uz kuru devās Pāvils —, ieraudzīja cilvēku, kas ir padevies bailēm? Nē, tā nebija. Pāvils ’smēlās drosmi’, pārvarēja bailes un turpināja sludināt.

¹⁷ Vai tas bija iekšējs spēks, kas Pāvilu padarīja tik drosmīgu? Nē, nebija. Pāvils pats teica, ka viņš smēlās drosmi ”mūsu Dievā”. Kādā grāmatā, kas domāta Bībeles tulkotājiem, ir sacīts, ka viens no iespējamiem šīs frāzes tulkojumiem ir ”Dievs paņēma bailes prom no mūsu sirdīm”. Ja tev nav drosmes sludināt vai ja tev kāds no sludināšanas veidiem šķiet īpaši grūts, tu vari lūgt palīdzību Jehovam. Lūdz, lai viņš arī no tavas sirds paņem prom bailes. Lūdz, lai viņš tev dod drosmi. Bet neaizmirsti, ka arī tev kaut kas jādara lietas labā. Piemēram, tu vari sludināt kopā ar kādu, kuram padodas tas sludināšanas veids, kas tev sagādā grūtības. Tā varētu būt sludināšana biznesa teritorijā, sludināšana ielās, neformāla sludināšana vai sludināšana pa telefonu. Varbūt sākumā tavs sludināšanas partneris būs ar mieru sākt sarunas pirmais. Vēro, kā viņš to dara, un mācies. Pēc tam smelies drosmi un centies darīt tāpat.

18. Kādas svētības mēs varam pieredzēt, ja smeļamies drosmi sludināt?

¹⁸ Padomā, cik daudz tu iegūsi, ja smelsies drosmi sludināt. Ja tu nepadosies un turpināsi dalīties ar citiem patiesības zināšanās, tu sludinot pieredzēsi daudz iepriecinošu un interesantu brīžu. (Skat. 25. lpp.) Tu izjutīsi gandarījumu, ko dod apziņa, ka Jehova ir iepriecināts, redzot, kā tu centies pārvarēt grūtības. Kad tu redzēsi, kā Jehova tevi svētī un palīdz tev pārvarēt bailes, tava ticība kļūs arvien stiprāka. Tu varēsi stiprināt arī citu kristiešu ticību, kas ir iespējams tikai tad, ja tu nepārtraukti stiprini savējo. (Jūdas 20, 21.)

19. Kāda vērtīga balva gaida tos, kas tic?

¹⁹ Centies arī turpmāk stiprināt ne tikai savu, bet arī citu kristiešu ticību. Tu vari stiprināt gan sevi, gan citus, ja pareizi izmanto Dieva vārdus, lasi par Bībelē minētajiem ticības piemēriem un rūpīgi tos pārdomā, gatavojies sapulcēm, aktīvi piedalies tajās un turpini sludināt. Tā rīkodamies, tu noteikti būsi cilvēks, kam ir ticība. Atceries, ka šādiem cilvēkiem ir sagatavota vērtīga balva. Tie, kas tic, ”iemanto dzīvību”.b Lai aug tava ticība, un lai Dievs Jehova ļauj tev iemantot mūžīgu dzīvību!

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs atbildētu?

◻ Kā Pāvils apliecināja, ka viņš paļaujas uz saviem ticības biedriem, un ko mēs no viņa varam mācīties?

◻ Kāpēc Pāvila atsaukšanās uz pravieša Habakuka vārdiem bija īsti vietā?

◻ Kādus ticības piemērus no Rakstiem minēja Pāvils?

◻ Ko Pāvils ieteica darīt, lai stiprinātu ticību?

[Attēls 23. lpp.]

Pēc nepatīkamajiem notikumiem Filipos Pāvils smēlās drosmi sludināt

[Attēli 24. lpp.]

Varbūt arī tu vari smelties drosmi sludināt dažādos veidos