Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
Sargtorņa
TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA
latviešu
  • BĪBELE
  • PUBLIKĀCIJAS
  • SAPULCES
  • Nebūsim tie, kas atkāpjas uz pazušanu
    Sargtornis 1999 | 15. decembris
    • Nebūsim tie, kas atkāpjas uz pazušanu

      ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.” (EBREJIEM 10:39)

      1. Kādu apstākļu dēļ Pēteri pārņēma bailes?

      APUSTUĻI noteikti bija ārkārtīgi pārsteigti, kad Jēzus, kuru viņi tik ļoti mīlēja, sacīja, ka viņi visi bēgs un pametīs savu Kungu. Kā gan viņi varētu tā rīkoties brīdī, kad Jēzum viņu atbalsts ir vajadzīgs visvairāk! Pēteris pat apgalvoja: ”Un ja visi apgrēcinātos, tomēr es ne.” Pēteris bija drosmīgs un uzņēmīgs cilvēks, tomēr pēc tam, kad Jēzus bija nodots un arestēts, viņš, tāpat kā pārējie apustuļi, metās bēgt. Kad Jēzu aizveda uz nopratināšanu augstā priestera Kajafas mājās, arī Pēteris devās turp. Drēgnā nakts tuvojās beigām, bet viņš joprojām stāvēja pagalmā. Pēteris droši vien sāka raizēties, vai tikai Jēzus un visi, kas bijuši kopā ar viņu, netiks nogalināti. Kad cilvēki pagalmā ieminējās, ka Pēteris ir redzēts kopā ar Jēzu, viņu pārņēma izbailes. Trīs reizes viņš liedzās, ka viņam būtu bijusi kāda saistība ar Jēzu. Viņš pat teica, ka Jēzu vispār nepazīst. (Marka 14:27—31, 66—72.)

      2. a) Kāpēc var teikt, ka Pēteris nebija viens no tiem, kas ”atkāpjas uz pazušanu”, lai gan naktī, kad tika apcietināts Jēzus, viņu pārņēma bailes? b) Kāda apņemšanās mums nepieciešama?

      2 Tas bija viens no drūmākajiem brīžiem Pētera dzīvē, brīdis, ko viņš nožēloja visu atlikušo mūžu. Bet vai Pētera rīcība tajā naktī nozīmēja, ka viņš ir gļēvulis? Vai viņš bija viens no tiem cilvēkiem, par kuriem domāja apustulis Pāvils, kad rakstīja: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.”? (Ebrejiem 10:39.) Nē, Pēteris nebija tāds, kas atkāpjas uz pazušanu, jo viņa bailes bija mirkļa vājība, tikai īsa epizode ļoti drosmīga un ticīga cilvēka dzīvē. Arī mūsu dzīvē, ļoti iespējams, ir bijuši brīži, ko mums ir kauns atcerēties, — brīži, kad mūs pēkšņi ir pārņēmušas izbailes, kuru dēļ mēs neesam aizstāvējuši patiesību tik drosmīgi, kā to būtu gribējuši. (Salīdzināt Romiešiem 7:21—23.) Šādi vājuma brīži nenozīmē, ka mēs esam cilvēki, kas atkāpjas uz pazušanu. Tomēr mums stingri jāapņemas par tādiem nekad nekļūt. Kāpēc tas ir svarīgi, un kas mums jādara, lai mēs nekļūtu par tiem, kas atkāpjas uz pazušanu?

      Ko nozīmē atkāpties uz pazušanu

      3. Kādās situācijās pravietis Elija un Jona padevās bailēm?

      3 Pāvila minētie cilvēki, kas atkāpjas, noteikti nav tie, kuri tikai uz brīdi ir padevušies bailēm. Pāvils, bez šaubām, zināja, kas bija noticis ar Pēteri, un viņš zināja arī citus līdzīgus gadījumus. Piemēram, Elija bija drosmīgs pravietis, taču viņš nobijās un bēga, kad ļaunā ķēniņiene Izebele draudēja viņu nogalināt. (1. Ķēniņu 19:1—4.) Jona baiļu dēļ rīkojās vēl sliktāk. Jehova viņam bija licis doties uz Nīnivi — pilsētu, kuras iedzīvotāji bija pazīstami ar nežēlību un ļaunumu. Bet Jona tūlīt pat sēdās kuģī, lai dotos pilnīgi pretējā virzienā — uz Taršišu, līdz kurai bija 3500 kilometru. (Jonas 1:1—3.) Tomēr ne abi pravieši, ne arī apustulis Pēteris nebija tie, kas atkāpās uz pazušanu.

      4., 5. a) Kā konteksts palīdz saprast, ko nozīmē Ebrejiem 10:39 minētā pazušana? b) Ko nozīmē Pāvila vārdi: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.”?

      4 Pāvils teica: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu.” Ar vārdu ”pazušana” tulkotais grieķu vārds reizēm ir attiecināts uz mūžīgu iznīcību. Šāda nozīme atbilst minētā panta kontekstam. Nedaudz iepriekš Pāvils bija brīdinājis: ”Ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:26, 27.)

      5 Tātad, rakstīdams ticības biedriem: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu,” — Pāvils pauda pārliecību, ka viņš un kristieši, kas lasīja viņa vēstuli, ir stingri apņēmušies nekad nenovērsties no Jehovas un nekad neatsacīties no kalpošanas Jehovam. Ja viņi to izdarītu, viņiem draudētu mūžīga iznīcība. Tie, kas atkāpās uz pazušanu, bija Jūda Iskariots un patiesības ienaidnieki, kuri apzināti pretojās Jehovas garam. (Jāņa 17:12; 2. Tesaloniķiešiem 2:3.) Atklāsmes grāmatā šādi cilvēki ir nosaukti par ”bailīgajiem”, un tur ir teikts, ka viņus gaida mūžīga iznīcība, kas simboliski attēlota kā uguns jūra. (Atklāsmes 21:8.) Mēs noteikti nevēlamies kļūt par šādiem cilvēkiem.

      6. Ko vēlas panākt Sātans Velns?

      6 Sātans Velns grib panākt, lai mēs atkāptos uz pazušanu. Viņš ir viltīgs un zina, ka šāda atkāpšanās parasti sākas nemanot. (Efeziešiem 6:11.) Ja Sātans nespēj panākt savu ar vajāšanām, viņš mēģina sagraut kristiešu ticību ar viltīgiem paņēmieniem. Viņš vēlas, lai Jehovas liecinieki zaudētu drosmi un dedzību. Padomāsim par paņēmieniem, kādus viņš izmantoja pret ebreju tautības kristiešiem, kam Pāvils rakstīja vēstuli.

      Kas tika darīts, lai kristieši atkāptos

      7. a) Kā pagātnē bija klājies Jeruzalemes draudzei? b) Kāds bija Pāvila vēstules lasītāju garīgais stāvoklis?

      7 Fakti ļauj secināt, ka Vēstuli ebrejiem Pāvils uzrakstīja ap mūsu ēras 61. gadu. Draudzei Jeruzalemē bija klājies visādi. Tūlīt pēc Jēzus nāves sākās niknas vajāšanas, kuru dēļ daudzi kristieši izklīda kur kurais. Tad sekoja neilgs miera periods un kristiešu skaits strauji auga. (Apustuļu darbi 8:4; 9:31.) Gadiem ejot, kristieši pieredzēja gan jaunas vajāšanas un grūtības, gan arī miera periodus. Kad Pāvils rakstīja Vēstuli ebrejiem, draudze dzīvoja diezgan mierīgos apstākļos. Tomēr tas nenozīmē, ka nebija nekādu grūtību. No tā laika, kad Jēzus izteica pravietojumu par Jeruzalemes iznīcināšanu, bija pagājis gandrīz trīsdesmit gadu. Acīmredzot kāda daļa kristiešu uzskatīja, ka gals kavējas un varbūt nemaz nepienāks viņu dzīves laikā. Daudzi kristieši, it īpaši tie, kas bija jauni ticībā, vēl nebija pieredzējuši spēcīgas vajāšanas un nezināja, ko nozīmē izturība pārbaudījumos. (Ebrejiem 12:4.) Sātans, protams, to centās izmantot savu mērķu īstenošanai.

      8. Kāda bija daudzu ebreju attieksme pret jaunnodibināto kristiešu draudzi?

      8 Liela daļa ebreju Jeruzalemē un Jūdejā izturējās ar nicinājumu pret jaunnodibināto kristiešu draudzi. No Pāvila vēstules mēs gūstam nelielu priekšstatu par nievīgajiem izteikumiem, kas kristiešiem bija jādzird no ebreju reliģiskajiem vadoņiem un to piekritējiem. Viņu izteikumu galvenā doma varēja būt šāda: ”Mums ir iespaidīgs templis Jeruzalemē, kas stāv jau gadsimtiem ilgi. Tajā kalpo augstais priesteris un citi priesteri, viņa palīgi. Katru dienu Dievam tiek ziedoti upuri. Mums ir bauslība, kas Mozum nodota ar eņģeļu starpniecību un apstiprināta Sīnāja kalnā ar iespaidīgām zīmēm. Šie kristieši, šī atkritēju sekta, — viņiem nekā tāda nav!” Vai izsmiekls panāca savu? Jā, dažus ebreju tautības kristiešus šādi uzbrukumi acīmredzot padarīja nedrošus. Tāpēc Pāvila vēstule bija tieši laikā.

      Kāpēc viņi nedrīkstēja atkāpties uz pazušanu

      9. a) Kāds jautājums ir sīki apspriests Vēstulē ebrejiem? b) Kāpēc varēja teikt, ka kristieši kalpo templī, kas bija labāks par Jeruzalemes templi?

      9 Mēs pievērsīsim uzmanību diviem iemesliem, ko minēja Pāvils, lai pamudinātu brāļus un māsas Jūdejā neatkāpties uz pazušanu. Pirmais, par ko Pāvils daudz runāja Vēstulē ebrejiem, ir tas, ka kristīgā pielūgsmes sistēma ir pārāka par jūdaismu. Visā vēstules garumā Pāvils pakāpeniski iztirzāja šo jautājumu. Templis Jeruzalemē bija tikai norāde uz kaut ko daudz varenāku — uz Jehovas garīgo templi, ”ne rokām taisīto” celtni. (Ebrejiem 9:11.) Kristiešiem bija dota iespēja kalpot Dievam šajā garīgajā tīrās pielūgsmes iekārtojumā. Viņi bija pakļauti jaunai, labākai derībai, par kuru bija pravietots jau sen un kuras starpnieks Jēzus Kristus bija daudz augstākā stāvoklī nekā Mozus. (Jeremijas 31:31—34.)

      10., 11. a) Kā Jēzus varēja kļūt par Augsto priesteri garīgajā templī, nebūdams Ārona pēcnācējs? b) Kādā ziņā Jēzus ir izcilāks Augstais priesteris nekā tas, kurš kalpoja Jeruzalemes templī?

      10 Kā rakstīja Pāvils, kristiešiem ir arī daudz labāks Augstais priesteris — Jēzus Kristus. Viņš bija nevis Ārona pēcnācējs, bet Augstais priesteris ”pēc Melhisedeka kārtas”. (Psalms 110:4.) Melhisedeks, kura raduraksti nav zināmi, bija senās Salemas ķēniņš un priesteris. Ar Melhisedeku pravietiski tika norādīts uz Jēzu, kura priestera amats bija atkarīgs nevis no nepilnīgu cilvēku radurakstiem, bet no kaut kā daudz svarīgāka — no paša Dieva Jehovas zvēresta. Jēzus, tāpat kā Melhisedeks, ir gan Augstais priesteris, gan Ķēniņš, un viņš nekad nemirs. (Ebrejiem 7:11—21.)

      11 Jēzum nebija katru gadu jāupurē, kā to darīja augstais priesteris Jeruzalemes templī. Viņš reizi par visām reizēm bija upurējis savu pilnīgā cilvēka dzīvību. (Ebrejiem 7:27.) Visi upuri, kas tika ziedoti templī, bija tikai nākamo lietu ēna — tie norādīja uz upuri, ko atdeva Jēzus. Viņa pilnīgais upuris nodrošināja grēku piedošanu visiem, kas viņam tic. Uzmundrinoši bija arī Pāvila vārdi par to, ka Augstais priesteris ir tas pats nemainīgais Jēzus, kuru bija pazinuši Jeruzalemē dzīvojošie kristieši. Viņš bija pazemīgs un laipns, viņš spēja ”līdzi just mūsu vājībām”. (Ebrejiem 4:15; 13:8.) Ar garu svaidītajiem kristiešiem bija izredzes kļūt par priesteriem, kas kalpos kopā ar Kristu. Kā gan viņi varēja domāt par atgriešanos pie pagrimušā jūdaisma — pie visa ’nespēcīgā un nabadzīgā’? (Galatiešiem 4:9.)

      12., 13. a) Kāds bija otrais iemesls, ko Pāvils minēja, atgādinādams, ka kristiešiem nebūtu jāatkāpjas? b) Kā pagātnes notikumi varēja palīdzēt ebreju tautības kristiešiem neatkāpties uz pazušanu?

      12 Ar iepriekšminētajiem faktiem būtu pilnīgi pieticis, taču Pāvils minēja vēl vienu iemeslu, kāpēc kristiešiem nebūtu jāatkāpjas uz pazušanu, — viņu nelokāmību pagātnē. Viņš rakstīja: ”Atcerieties iepriekšējās dienas, kuŗās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu.” Pāvils atgādināja kristiešiem, ka viņiem bija jādzird atklāts izsmiekls un jāiztur dažādi pārbaudījumi. Daļa kristiešu bija pavadījuši kādu laiku ieslodzījumā, citi — viņiem palīdzējuši un līdzi cietuši. Viņu rīcība pagātnē liecināja par izcilu ticību un neatlaidību. (Ebrejiem 10:32—34.) Bet kāpēc Pāvils aicināja atcerēties šādus nepatīkamus notikumus? Vai tie drīzāk nebija nomācoši, nevis uzmundrinoši?

      13 Atceroties ”iepriekšējās dienas”, kristieši varēja sev atgādināt, kā Jehova viņiem bija palīdzējis izturēt pārbaudījumus. Ar Dieva palīdzību viņi bija atvairījuši daudzus Sātana uzbrukumus. Pāvils rakstīja: ”Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā.” (Ebrejiem 6:10.) Jehova atcerējās viņu uzticību un visus viņu darbus un paturēja tos savā neierobežotajā atmiņā. Tas mums liek atcerēties Jēzus vārdus par mantām, kas jākrāj debesīs. Šādas mantas nevar paņemt zagļi, tās nevar iznīcināt ne kodes, ne rūsa. (Mateja 6:19—21.) Tās var iet bojā vienīgi tad, ja kristietis atkāpjas uz pazušanu. Atkāpjoties viņš zaudē visu, kas ir sakrāts debesīs. Pāvils ļoti labi paskaidroja, kāpēc kristieši nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka ar viņiem kaut kas tāds notiktu. Cik gan nesaprātīgi būtu zaudēt visu, kas iegūts, daudzus gadus uzticīgi kalpojot Dievam! Tāpēc ir jādara viss, lai izturētu līdz galam.

      Kāpēc mēs nedrīkstam atkāpties uz pazušanu

      14. Kādā ziņā grūtības, kas jāpieredz mūsdienu kristiešiem, ir līdzīgas tām grūtībām, kuras pieredzēja kristieši mūsu ēras pirmajā gadsimtā?

      14 Arī mūsdienās patiesajiem kristiešiem ir daudz iemeslu neatkāpties uz pazušanu. Vispirms mums jāpatur prātā, cik liela svētība ir tīrā pielūgsme, ko mums ir devis Jehova. Par mums, tāpat kā par pirmā gadsimta kristiešiem, lielās reliģijas vīpsnā, ar lepnumu norādot uz savām iespaidīgajām reliģiskajām celtnēm un senajām tradīcijām. Bet Jehova ir apliecinājis, ka viņam ir patīkams veids, kā mēs viņu pielūdzam. Mēs pat esam saņēmuši tādas svētības, kādu pirmā gadsimta kristiešiem nebija. Vai tas tiešām tā ir? Viņi taču dzīvoja laikā, kad sāka darboties garīgais templis. Pēc kristīšanās mūsu ēras 29. gadā Kristus kļuva par tā Augsto priesteri. Daži no pirmā gadsimta kristiešiem bija tikušies ar Dieva Dēlu un redzējuši viņa veiktos brīnumus. Pat pēc viņa nāves brīnumi turpinājās. Tiesa gan, ar laiku tie beidzās, kā bija pravietots. (1. Korintiešiem 13:8.)

      15. Kāds pravietojums piepildās mūsdienās, un kā tas ietekmē mūsu dzīvi?

      15 Savukārt mēs dzīvojam laikā, kad lielā mērogā piepildās pravietojums par templi, kas aprakstīts Ecēhiēla grāmatā, no 40. līdz 48. nodaļai.a Mēs esam pieredzējuši, kā Dievs atjauno tīro pielūgsmi. Garīgais templis ir attīrīts no reliģiskām viltus mācībām un elkdievības. (Ecēhiēla 43:9; Maleahija 3:1—5.) Šāda attīrīšana mums ir nodrošinājusi ārkārtīgi daudz svētību.

      16. Kādas nepatīkamas pārmaiņas redzēja pirmā gadsimta kristieši?

      16 Pirmajā gadsimtā organizēto kristiešu draudzi gaidīja nepatīkamas pārmaiņas. Vienā no savām līdzībām Jēzus bija stāstījis, ka tikko apsētā kviešu laukā ienaidnieks iesēs nezāles un tāpēc ar laiku tās vairs nevarēs atšķirt no kviešiem. (Mateja 13:24—30.) Jēzus pravietojums piepildījās ļoti precīzi. Pirmā gadsimta beigās atkrišana jau bija sākusies un to ierobežoja vienīgi tas, ka vēl bija dzīvs Jānis, pēdējais apustulis. (2. Tesaloniķiešiem 2:6; 1. Jāņa 2:18.) Drīz pēc pēdējā apustuļa nāves sāka veidoties garīdzniecība, kas apspieda ganāmpulku un centās ar īpašu apģērbu atšķirties no pārējiem ticīgajiem. Atkrišana izplatījās līdzīgi gangrēnai. Tas noteikti ļoti nomāca uzticamos kristiešus. Viņiem bija jānoskatās, kā nesen izveidotā tīrā pielūgsme tiek sabojāta. Tas notika mazāk nekā simts gadus pēc tam, kad Kristus bija nodibinājis savu draudzi.

      17. Kā mūsdienu kristiešu draudze atšķiras no pirmā gadsimta kristiešu draudzes?

      17 Mēs redzam pretējo. Tīrā pielūgsme mūsdienās ir atjaunota un pastāv daudz ilgāk par to laiku, kāds pirmajā gadsimtā pagāja no draudzes nodibināšanas līdz apustuļu nāvei. Kopš 1879. gada, kad nāca klajā žurnāla Sargtornis pirmais numurs, Jehova mums ir devis daudz svētību, attīrīdams savu pielūgsmi. Jehova kopā ar Kristu Jēzu 1918. gadā ieradās garīgajā templī, lai to attīrītu. (Maleahija 3:1—5.) No 1919. gada Dieva Jehovas pielūgsmes iekārtojums tiek pakāpeniski uzlabots. Ir vairojusies mūsu sapratne par Bībeles pravietojumiem un principiem. (Salamana Pamācības 4:18.) Ir skaidrs, ka to visu nav nodrošinājuši nepilnīgie cilvēki. Vienīgi Jehova un viņa Dēls, kas tagad ir draudzes Galva, var nodrošināt, lai viņa tautā nesāktos pagrimums, kas vērojams pasaulē. Tāpēc nekad neaizmirsīsim pateikties Jehovam, ka mums ir dota iespēja būt viņa tīrajā pielūgsmē. Saglabāsim arī turpmāk stingru apņemšanos neatkāpties uz pazušanu.

      18. Kāpēc nav prātīgi atkāpties uz pazušanu?

      18 Mums, tāpat kā pirmā gadsimta kristiešiem, ir vēl viens iemesls nekļūt bailīgiem un neatkāpties — tā ir mūsu pašu uzticība Dievam pagātnē. Vienalga, vai mēs esam sākuši kalpot Jehovam nesen vai kalpojam viņam jau vairākus gadu desmitus, mēs esam pierādījuši viņam savu uzticību. Daudzi no mums ir pieredzējuši vajāšanas, atradušies ieslodzījumā, dzīvojuši zemēs, kur mūsu darbība bijusi aizliegta, vai zaudējuši visu savu mantu. Daudzi ir izjutuši, ko nozīmē izsmiekls, vienaldzība, ģimenes locekļu pretestība. Mēs esam to izturējuši un turpinām uzticīgi kalpot Jehovam, lai kādi būtu tie pārbaudījumi, ar kuriem mums jāsastopas. Laika gaitā mēs esam apliecinājuši savu vēlēšanos kalpot Jehovam, un viņš to nekad neaizmirsīs. Tā mēs esam sev sakrājuši dārgumus debesīs. Būtu nesaprātīgi tagad atkāpties un atgriezties vecajā pagrimušajā pasaulē, no kuras mēs reiz esam aizgājuši. Nav vērts zaudēt visu, ko esam panākuši. It īpaši nav vērts to darīt tāpēc, ka ”vēl mazs brīdis” palicis līdz galam. (Ebrejiem 10:37.)

      19. Par ko tiks runāts nākamajā rakstā?

      19 Būsim nevis tie, ”kas atkāpjas uz pazušanu”, bet tie, ”kas tic un iemanto dzīvību”. (Ebrejiem 10:39.) Taču kas mums jādara, lai mums pašiem būtu ticība un lai mēs arī citiem palīdzētu saglabāt ticību? Par šiem jautājumiem būs runāts nākamajā rakstā.

  • Būsim tie, kas tic
    Sargtornis 1999 | 15. decembris
    • Būsim tie, kas tic

      ”Mēs [esam tie], kas.. tic un iemanto dzīvību.” (EBREJIEM 10:39)

      1. Kāpēc var teikt, ka visu Jehovas uzticamo kalpu ticība ir liels dārgums?

      NĀKAMREIZ, kad tu būsi Valstības zālē kopā ar citiem Jehovas kalpiem, paraugies apkārt un padomā. Padomā par to, kā viņu dzīvē izpaužas ticība. Tu redzēsi padzīvojušus cilvēkus, kas kalpo Dievam jau daudzus gadu desmitus, jauniešus, kam ikdienā jāpretojas vienaudžu spiedienam, un vecākus, kas dara visu iespējamo, lai izaudzinātu dievbijīgus bērnus. Tu redzēsi draudzes vecākos un kalpošanas palīgus, kam jātiek galā ar daudziem pienākumiem draudzē. Tu redzēsi dažāda vecuma garīgos brāļus un māsas, kam jāpārvar visdažādākie šķēršļi, lai viņi varētu kalpot Jehovam. Kāds gan dārgums ir viņu ticība! (1. Pētera 1:7.)

      2. Ko mēs varam uzzināt, pievēršot uzmanību Pāvila padomiem, kas lasāmi Vēstulē ebrejiem, 10. un 11. nodaļā?

      2 No nepilnīgajiem cilvēkiem droši vien ir bijis maz tādu, kas ticības svarīgumu būtu sapratuši labāk par apustuli Pāvilu. Viņš atzīmēja, ka cilvēks, kam ir ticība, ”iemanto dzīvību”. (Ebrejiem 10:39.) Tomēr Pāvils zināja, ka ticība ir pakļauta uzbrukumiem un kaitīgai ietekmei, jo kristieši dzīvo pasaulē, kur nav ticības. Viņš ļoti vēlējās palīdzēt ebreju tautības kristiešiem, kas dzīvoja Jeruzalemē un Jūdejā un kas visiem spēkiem centās saglabāt ticību. Mēs apskatīsim vairākus pantus no 10. un 11. nodaļas Vēstulē ebrejiem un pievērsīsim uzmanību tam, kā Pāvils stiprināja viņu ticību. Tas mums palīdzēs saprast, kā mēs varam stiprināt gan savu, gan arī citu kristiešu ticību.

      Paļaušanās uz ticības biedriem

      3. Kā vārdi no Ebrejiem 10:39 apliecina, ka Pāvils paļāvās uz saviem ticības biedriem?

      3 Pirmais, ko mēs pamanām, ir Pāvila labvēlīgā attieksme pret viņa vēstules lasītājiem. Viņš rakstīja: ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību.” (Ebrejiem 10:39.) Pāvils bija labās domās par saviem ticības biedriem, nevis mēģināja tos noniecināt. Ir interesanti pievērst uzmanību vārdam ”mēs”, ko viņš lietoja. Pats Pāvils neapšaubāmi bija taisnīgs cilvēks. Taču viņš neskatījās uz saviem lasītājiem no augšas, it kā viņš ar savu taisnīgumu būtu pārāks par tiem. (Salīdzināt Salamans Mācītājs 7:16.) Pāvils uzskatīja, ka viņš ir tāds pats kā viņa ticības biedri. Apustulis pauda pārliecību, ka viņš un kristieši, kas lasīja viņa vēstuli, drosmīgi pārvarēs jebkādus šķēršļus, neatkāpsies uz pazušanu un pierādīs, ka viņi ir tādi cilvēki, kam ir ticība.

      4. Kāpēc Pāvils paļāvās uz ticības biedriem?

      4 Kāpēc Pāvilam bija šāda pārliecība? Vai viņš neredzēja ticības biedru trūkumus? Nē, viņš tos, protams, redzēja. Iepriekš Pāvils bija konkrēti norādījis uz trūkumiem viņu garīgumā un ieteicis, kā viņiem vajadzētu rīkoties. (Ebrejiem 3:12; 5:12—14; 6:4—6; 10:26, 27; 12:5.) Tomēr Pāvilam bija iemesls paļauties uz saviem ticības brāļiem. Pirmkārt, viņš, sekodams Jehovas priekšzīmei, raudzījās uz Dieva kalpiem tāpat, kā uz tiem raudzījās Jehova. Pāvils centās ne tikai nepievērst uzmanību ticības biedru trūkumiem, bet arī saskatīt viņu labās īpašības un viņu vēlēšanos darīt labu. (Psalms 130:3; Efeziešiem 5:1.) Otrkārt, Pāvils nešaubīgi paļāvās uz svēto garu. Pāvils zināja, ka nav tādu šķēršļu un cilvēcisku vājību, kas traucētu Jehovam dot ’spēka pārpilnību’ visiem kristiešiem, kuri no sirds cenšas būt viņam uzticīgi. (2. Korintiešiem 4:7; Filipiešiem 4:13.) Tātad nevar teikt, ka Pāvila paļāvība uz brāļiem un māsām būtu bijusi aplama, nereālistiska vai akla. Viņa pārliecībai bija pamats, un tā bija saskaņā ar Rakstu principiem.

      5. Ko mēs varam mācīties no Pāvila, un kāpēc ir labi rīkoties tāpat kā viņš?

      5 Šāda uzticēšanās noteikti ļoti iepriecināja Pāvila vēstules lasītājus. Brāļi Jeruzalemē un Jūdejā, bez šaubām, augstu novērtēja uzmundrinošos vārdus, ko varēja lasīt Pāvila vēstulē. Ebreju tautības kristiešiem, pret kuriem jūdaisma piekritēji izturējās ar nicinājumu un augstprātību, šie vārdi deva spēku saglabāt ticību. Vai mēs nevarētu tāpat uzmundrināt savus ticības biedrus? Ir diezgan viegli redzēt citos trūkumus un rakstura vājības. (Mateja 7:1—5.) Bet palīdzēt cits citam mēs varam tikai tad, ja cenšamies saskatīt un augstu novērtējam ticību, kas īpašā veidā izpaužas ikviena kristieša dzīvē. Savstarpējs uzmundrinājums neapšaubāmi palīdz stiprināt ticību. (Romiešiem 1:11, 12.)

      Prasmīga Dieva vārdu lietošana

      6. Ko Pāvils citēja Vēstulē ebrejiem 10:38?

      6 Pāvils stiprināja kristiešu ticību arī ar to, ka prasmīgi lietoja Rakstus. Viņš, piemēram, rakstīja: ”Mans taisnais no ticības dzīvos, bet uz to, kas atkāpjas, manai dvēselei nav labs prāts.” (Ebrejiem 10:38.) Tas bija citāts no pravieša Habakuka grāmatas.a Ebreju tautības kristiešiem, kas lasīja Pāvila vēstuli, šie vārdi noteikti bija pazīstami, jo viņi labi zināja, kas rakstīts praviešu grāmatās. Tā kā Pāvila mērķis bija stiprināt kristiešus, kas ap 61. gadu dzīvoja Jeruzalemē un tās apkārtnē, Habakuka piemērs bija izraudzīts ļoti precīzi.

      7. Kad tika uzrakstīts Habakuka pravietojums, un kas tajā laikā notika Jūdejā?

      7 Jeruzaleme tika nopostīta 607. gadā pirms mūsu ēras, un Habakuks savu grāmatu acīmredzot uzrakstīja kādus divdesmit gadus pirms tam. Parādībā pravietis redzēja haldiešus (babiloniešus) — ”skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu” —, kas iebruka Jūdejā un nopostīja Jeruzalemi, pirms tam iekarojuši daudzas tautas un valstis. (Habakuka 1:5—11.) Par šo posta laiku pravieši sludināja vairāk nekā simts gadus, jau kopš Jesajas laikiem. Laikā, kad dzīvoja Habakuks, ķēniņa Josijas vietā stājās Jojakīms un Jūdejā atkal zēla bezdievība. Jojakīms vajāja un pat nogalināja cilvēkus, kas runāja Jehovas vārdā. (2. Laiku 36:5; Jeremijas 22:17; 26:20—24.) Var labi saprast, kāpēc Habakuks izmisumā iesaucās: ”Cik ilgi, Kungs!” (Habakuka 1:2.)

      8. Kāpēc pirmā gadsimta kristiešiem bija labi padomāt par Jehovas atbildi Habakukam, un kāpēc tas ir noderīgi kristiešiem mūsdienās?

      8 Habakuks nezināja, cik daudz laika palicis līdz Jeruzalemes iznīcināšanai. Tāpat kristieši, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, nezināja, kad pienāks gals jūdu sistēmai. Savukārt mēs nezinām ”dienu un stundu”, kad tiks izpildīts Jehovas spriedums pastāvošajai ļaunajai sistēmai. (Mateja 24:36.) Tāpēc ir labi padomāt par atbildi, ko Jehova deva Habakukam. Pirmkārt, viņš apliecināja, ka gals pienāks tieši paredzētajā laikā. Pravietojuma piepildīšanās nekavēsies, lai arī cilvēkiem varētu likties, ka tā tiek novilcināta. (Habakuka 2:3.) Otrkārt, Jehova Habakukam atgādināja: ”Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Habakuka 2:4.) Tie ir vienkārši un patiesi vārdi. Galvenais ir nevis tas, kad būs gals, bet gan tas, vai mums ir stipra ticība Dievam.

      9. a) Kā vārdi ”taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ” piepildījās 607. gadā pirms mūsu ēras? b) Kā tie piepildījās mūsu ēras 66. gadā? c) Kāpēc mums jāstiprina ticība?

      9 Jeremija, viņa sekretārs Baruhs, kā arī Ebedmelehs un rehabieši 607. gadā pirms mūsu ēras redzēja, kā piepildās solījums, ko Jehova bija devis Habakukam. Visi šie cilvēki palika dzīvi, kad Jeruzaleme tika ielenkta un iznīcināta. Tā Jehova atalgoja viņu uzticību. (Jeremijas 35:1—19; 39:15—18; 43:4—7; 45:1—5.) Ebreju tautības kristieši, kas dzīvoja mūsu ēras pirmajā gadsimtā, acīmredzot bija ņēmuši vērā Pāvila padomus, jo 66. gadā, kad romieši uzbruka Jeruzalemei un pēc tam pēkšņi atkāpās no pilsētas, kristieši darīja to, ko bija pavēlējis Jēzus, — viņi pameta Jeruzalemi. (Lūkas 21:20, 21.) Viņi palika dzīvi savas paļāvīgās ticības dēļ. Arī mēs varēsim palikt dzīvi, kad pienāks gals, ja būsim uzticīgi Dievam. Tāpēc ir ļoti svarīgi stiprināt savu ticību jau tagad.

      Izcili ticības piemēri

      10. Ko Pāvils rakstīja par Mozus ticību, un kā mēs varam sekot Mozus priekšzīmei?

      10 Pāvils stiprināja kristiešu ticību, norādot viņiem uz labiem piemēriem. Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, viņš ļoti dzīvi attēloja Bībelē aprakstītos cilvēkus. Piemēram, viņš rakstīja, ka Mozus izturēja līdz galam, ”it kā neredzamo redzēdams”. (Ebrejiem 11:27.) Jehova Mozum bija tik reāls, ka Mozus it kā redzēja neredzamo Dievu. Vai arī mums Jehova ir tik reāls? Runāt par attiecībām ar Jehovu ir viegli, bet, lai izveidotu un nostiprinātu attiecības ar viņu, ir daudz jādara. Vai Jehova mums ir tik reāls, ka mēs ievērojam viņa viedokli, pieņemot jebkuru, arī šķietami mazsvarīgu lēmumu? Ja mums būs šāda ticība, mēs spēsim izturēt jebkādu pretestību.

      11., 12. a) Kā tika pārbaudīta Ēnoha ticība? b) Kādu patīkamu atalgojumu saņēma Ēnohs?

      11 Mēs varam daudz ko mācīties, domājot arī par Ēnoha ticību. Ir pat grūti iedomāties, cik spēcīga pretestība viņam bija jāizjūt. Ēnohs sludināja nosodījuma vēsti ļaundariem. (Jūdas 14, 15.) Acīmredzot šī uzticamā Dieva kalpa dzīvība bija apdraudēta tik lielā mērā, ka viņš tika ”aizrauts” — Jehova pārtrauca Ēnoha dzīvi un lika viņam iemigt nāves miegā, pirms ienaidnieki bija paspējuši viņam nodarīt ļaunu. Tāpēc Ēnohs neredzēja, kā piepildījās tas, ko viņš bija pravietojis. Tomēr viņš saņēma kaut ko tādu, kas savā ziņā bija labāks par iespēju redzēt pravietojuma piepildīšanos. (Ebrejiem 11:5; 1. Mozus 5:22—24.)

      12 Pāvils rakstīja: ”Pirms aizraušanas par viņu [Ēnohu] ir nodota liecība, ka viņš Dievam paticis.” (Ebrejiem 11:5.) Iespējams, ka pirms iemigšanas nāves miegā Ēnohs saņēma kādu parādību; varbūt viņš redzēja paradīzi, kur viņš varēs dzīvot pēc augšāmcelšanas, varbūt kaut ko citu. Kaut kādā veidā Jehova Ēnoham apliecināja, ka viņš ir apmierināts ar sava uzticamā kalpa dzīvi. Ēnohs bija iepriecinājis Jehovas sirdi. (Salīdzināt Salamana Pamācības 27:11.) Ir uzmundrinoši domāt par Ēnoha dzīvi, vai nav tiesa? Ja tu vēlies, lai arī tavā dzīvē izpaustos tik liela ticība, centies iztēloties cilvēkus, kam bija stipra ticība, un domā par viņu dzīvi. Stingri apņemies saglabāt ticību ik dienas. Atceries, ka cilvēki, kam ir īsta ticība, kalpo Jehovam nevis tāpēc, ka grib sagaidīt noteiktu laiku, kad viņš izpildīs savus solījumus, bet tāpēc, ka ir apņēmušies kalpot viņam mūžīgi. Kalpošana Jehovam ir vislabākais dzīves veids gan tagad, gan nākotnē.

      Kas jādara, lai stiprinātu ticību

      13., 14. a) Kā Pāvila padoms Ebrejiem 10:24, 25 palīdz vairot prieku mūsu sapulcēs? b) Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc mēs nākam uz sapulcēm?

      13 Vēstulē ebrejiem Pāvils minēja vairākus veidus, kā kristieši var stiprināt ticību. Mēs apskatīsim tikai divus no tiem. Mums noteikti ir labi zināms, kas teikts Ebrejiem 10:24, 25, — šajos pantos Pāvils mudināja kristiešus apmeklēt visas draudzes sapulces. Tomēr jāatceras, ka šie Dieva iedvesmotie vārdi prasa no mums kaut ko vairāk nekā tikai nākt uz sapulcēm un sekot to norisei. Pāvils rakstīja, ka sapulcēs mēs varam iepazīt cits citu, pamudināt cits citu būt dedzīgākiem kalpošanā, kā arī dot un saņemt uzmundrinājumu. Mēs nākam uz sapulcēm, lai dotu, nevis tikai ņemtu. Tāpēc sapulces mums sagādā prieku. (Apustuļu darbi 20:35.)

      14 Tomēr galvenais sapulču mērķis ir Dieva Jehovas pielūgsme. Sapulcēs mēs sakām kopīgas lūgšanas, dziedam dziesmas, uzmanīgi klausāmies runas un nesam ”lūpu augli” — slavējam Jehovu ar atbildēm un uzdevumiem, ko esam sagatavojuši. (Ebrejiem 13:15.) Ja mēs paturēsim prātā šos mērķus un centīsimies tos sasniegt katru reizi, kad esam sapulcē, mūsu ticība noteikti kļūs arvien stiprāka.

      15. Kāpēc Pāvils mudināja kristiešus nešaubīgi turēties pie kalpošanas, un kāpēc viņa padoms attiecas arī uz mums?

      15 Mūsu ticību stiprina arī sludināšana. Pāvils rakstīja: ”Turēsimies nešaubīgi pie cerības apliecināšanas, jo uzticams ir Tas, kas apsolījis.” (Ebrejiem 10:23, LB-65r.) Mēs varam palīdzēt citiem, kad redzam, ka viņi grasās atteikties no iesāktā. Sātans noteikti centās piespiest pirmā gadsimta kristiešus atteikties no kalpošanas, un mūsdienās viņš rīkojas tāpat. Ko lai mēs darām? Padomāsim, ko līdzīgā situācijā darīja Pāvils.

      16., 17. a) Kur Pāvils smēlās drosmi sludināšanai? b) Kas mums jādara, ja jūtam, ka mums trūkst drosmes sludināt?

      16 Kristiešiem, kas dzīvoja Tesalonikā, Pāvils rakstīja: ”Pēc mūsu iepriekšējām ciešanām un apvainojumiem Filipos, kas jums ir zināmi, mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evaņģeliju.” (1. Tesaloniķiešiem 2:2.) Kādi apvainojumi Pāvilam un viņa biedriem bija jāpacieš Filipos? Kā norāda vairāki grieķu valodas speciālisti, ar grieķu vārdu, ko lietoja Pāvils, tiek apzīmēta aizvainojoša, necienīga un necilvēcīga izturēšanās. Filipu pārvaldnieki pavēlēja viņus nopērt, iemest cietumā un ieslēgt siekstā. (Apustuļu darbi 16:16—24.) Kā šis nepatīkamais gadījums ietekmēja Pāvilu? Vai tie, kas dzīvoja Tesalonikā — nākamajā vietā, uz kuru devās Pāvils —, ieraudzīja cilvēku, kas ir padevies bailēm? Nē, tā nebija. Pāvils ’smēlās drosmi’, pārvarēja bailes un turpināja sludināt.

      17 Vai tas bija iekšējs spēks, kas Pāvilu padarīja tik drosmīgu? Nē, nebija. Pāvils pats teica, ka viņš smēlās drosmi ”mūsu Dievā”. Kādā grāmatā, kas domāta Bībeles tulkotājiem, ir sacīts, ka viens no iespējamiem šīs frāzes tulkojumiem ir ”Dievs paņēma bailes prom no mūsu sirdīm”. Ja tev nav drosmes sludināt vai ja tev kāds no sludināšanas veidiem šķiet īpaši grūts, tu vari lūgt palīdzību Jehovam. Lūdz, lai viņš arī no tavas sirds paņem prom bailes. Lūdz, lai viņš tev dod drosmi. Bet neaizmirsti, ka arī tev kaut kas jādara lietas labā. Piemēram, tu vari sludināt kopā ar kādu, kuram padodas tas sludināšanas veids, kas tev sagādā grūtības. Tā varētu būt sludināšana biznesa teritorijā, sludināšana ielās, neformāla sludināšana vai sludināšana pa telefonu. Varbūt sākumā tavs sludināšanas partneris būs ar mieru sākt sarunas pirmais. Vēro, kā viņš to dara, un mācies. Pēc tam smelies drosmi un centies darīt tāpat.

      18. Kādas svētības mēs varam pieredzēt, ja smeļamies drosmi sludināt?

      18 Padomā, cik daudz tu iegūsi, ja smelsies drosmi sludināt. Ja tu nepadosies un turpināsi dalīties ar citiem patiesības zināšanās, tu sludinot pieredzēsi daudz iepriecinošu un interesantu brīžu. (Skat. 25. lpp.) Tu izjutīsi gandarījumu, ko dod apziņa, ka Jehova ir iepriecināts, redzot, kā tu centies pārvarēt grūtības. Kad tu redzēsi, kā Jehova tevi svētī un palīdz tev pārvarēt bailes, tava ticība kļūs arvien stiprāka. Tu varēsi stiprināt arī citu kristiešu ticību, kas ir iespējams tikai tad, ja tu nepārtraukti stiprini savējo. (Jūdas 20, 21.)

      19. Kāda vērtīga balva gaida tos, kas tic?

      19 Centies arī turpmāk stiprināt ne tikai savu, bet arī citu kristiešu ticību. Tu vari stiprināt gan sevi, gan citus, ja pareizi izmanto Dieva vārdus, lasi par Bībelē minētajiem ticības piemēriem un rūpīgi tos pārdomā, gatavojies sapulcēm, aktīvi piedalies tajās un turpini sludināt. Tā rīkodamies, tu noteikti būsi cilvēks, kam ir ticība. Atceries, ka šādiem cilvēkiem ir sagatavota vērtīga balva. Tie, kas tic, ”iemanto dzīvību”.b Lai aug tava ticība, un lai Dievs Jehova ļauj tev iemantot mūžīgu dzīvību!

      [Zemsvītras piezīmes]

      a Habakuka 2:4 Pāvils citēja no Septuagintas, kur šajā pantā ir ietverti vārdi ”ja kāds atkāpjas, manai dvēselei uz tādu nav labs prāts”. Šie vārdi nav atrodami nevienā no mūsdienās pieejamajiem senebreju manuskriptiem. Daži uzskata, ka, tulkojot Septuagintu, tika izmantoti senāki manuskripti, kas mūsdienās vairs neeksistē. Pāvils minētos vārdus ierakstīja savā vēstulē, Dieva svētā gara vadīts, tātad tie ir uzrakstīti ar Dieva ziņu.

      b Jehovas liecinieku 2000. gada pants ir ”Mēs neesam tie, kas atkāpjas.., bet kas tic”. (Ebrejiem 10:39.)

Publikācijas latviešu valodā (1991—2026)
Atteikties
Pieteikties
  • latviešu
  • Dalīties
  • Iestatījumi
  • Copyright © 2026 Watch Tower Bible and Tract Society of Pennsylvania
  • Lietošanas noteikumi
  • Paziņojums par konfidencialitāti
  • Privātuma iestatījumi
  • JW.ORG
  • Pieteikties
Dalīties