Viņi ”redzēja” apsolīto

 1. Ko mums dod spēja iztēloties to, ko neesam redzējuši? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

MŪSU spēja iztēloties to, ko neesam redzējuši, ir dāvana no Dieva. Tā mums ļauj gudri plānot nākotni un domāt par labo, kas ir gaidāms. Jehova var paredzēt nākotnes notikumus, un Bībelē viņš bieži atklāj to, kas vēl tikai būs. Arī mums piemīt spēja pārdomāt to, kas vēl nav noticis. Tā kā mēs spējam iztēloties neredzamo, mēs varam attīstīt ticību. (2. Kor. 4:18.)

2., 3. a) Kāpēc ir svarīgi, uz ko ir balstīts tas, ko mēs iztēlojamies? b) Kādi jautājumi apskatīti šajā rakstā?

² Ainas, kas veidojas cilvēka iztēlē, ne vienmēr sakņojas realitātē. Piemēram, ja maza meitene iztēlojas sevi lidojam uz tauriņa muguras, tā ir tikai fantāzija. Bet, kad Anna gremdējās pārdomās, kas notiks, kad viņa aizvedīs savu dēlu Samuēlu kalpot saiešanas teltī, viņai bija pamats to iztēloties. Ainas viņas iztēlē bija balstītas uz to, ko viņa bija apņēmusies darīt, un pārdomas viņai palīdzēja neatkāpties no sava nodoma. (1. Sam. 1:22.) Ja iztēlojamies, ko Dievs ir apsolījis darīt, mēs domājam par kaut ko tādu, kas katrā ziņā notiks. (2. Pēt. 1:19—21.)

³ Nav šaubu, ka daudzi dievbijīgi cilvēki Bībeles laikos prātā skatīja to, ko Dievs bija apsolījis. Ko viņiem deva tas, ka viņi iztēlojās nākotnē gaidāmās svētības? Un ko mēs iegūsim, domājot par brīnišķīgajiem paredzējumiem, kādus Dievs ir izteicis par paklausīgo cilvēku nākotni?

 4. Kāds pamats Ābelam bija, lai iztēlotos nākotni?

⁴ Vai Ābels, pirmais Dievam uzticīgais cilvēks, ”redzēja” kaut ko no Jehovas apsolītā? Ābels nezināja, kā galu galā piepildīsies solījums, kas bija ietverts čūskai teiktajos Dieva vārdos: ”Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.” (1. Moz. 3:14, 15.) Taču Ābels droši vien daudz domāja par šo solījumu un saprata, ka kādam tiks ”iekosts papēdī”, lai cilvēce atgūtu pilnību, kāda pirms grēkošanas bija Ādamam un Ievai. Lai kādu nākotni iztēlojās Ābels, viņam bija uz Dieva solījumu pamatota ticība, tāpēc Jehova pieņēma viņa upuri. (Nolasīt 1. Mozus 4:3—5; Ebrejiem 11:4.)

 5. Kāpēc Ēnohu varēja stiprināt nākotnes iztēlošanās?

⁵ Dievbijīgajam Ēnoham bija ticība, kaut arī viņam bija jādzīvo starp bezdievīgiem cilvēkiem, kas ar briesmīgiem vārdiem vērsās pret Dievu. Ēnohs, Dieva iedvesmots, pravietoja, ka Jehova nāks ”ar savu svēto eņģeļu miriādēm izpildīt visiem spriedumu un atzīt visus bezdievīgos par vainīgiem visos viņu bezdievīgajos darbos, ko viņi bezdievīgi ir darījuši, un visos briesmīgajos vārdos, ar kuriem bezdievīgie grēcinieki ir vērsušies pret viņu”. (Jūd. 14, 15.) Ticībā Ēnohs varēja iztēloties pasauli, kurā nebūs bezdievības. (Nolasīt Ebrejiem 11:5, 6.)

 6. Ko Noass varēja pārdomāt pēc plūdiem?

⁶ Noass savas ticības dēļ negāja bojā plūdos. (Ebr. 11:7.) Pēc plūdiem, ticības mudināts, viņš upurēja dzīvniekus. (1. Moz. 8:20.) Tāpat kā Ābelam, viņam, bez šaubām, bija ticība, ka cilvēce tiks atbrīvota no grēka un nāves valgiem. Arī drūmajā laikā pēc plūdiem, kad Nimrods pretojās Jehovam, Noass nezaudēja ticību un cerību. (1. Moz. 10:8—12.) Visticamāk, viņu spēcināja pārdomas par to, ka cilvēce tiks atbrīvota no nežēlīgas valdīšanas, iedzimtā grēka un nāves. Arī mēs varam ”redzēt” šo brīnišķīgo laiku — un tas jau ir pavisam tuvu! (Rom. 6:23.)

 7. Kādu nākotni varēja ”redzēt” Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs?

⁷ Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs varēja iztēloties lielisku nākotni, jo Dievs bija apsolījis, ka viņu pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas. (1. Moz. 22:18; 26:4; 28:14.) Šo patriarhu pēcnācējiem bija jāpieaug skaitā un jādzīvo Apsolītajā zemē, ko viņiem grasījās piešķirt Dievs. (1. Moz. 15:5—7.) Ticībā šie dievbijīgie vīri varēja ”redzēt” savus pēcnācējus jau dzīvojam šajā zemē. Jau kopš tā laika, kad cilvēki zaudēja pilnību, Jehova saviem uzticīgajiem kalpiem ir apliecinājis, ka Ādama zaudētās svētības nav zudušas uz visiem laikiem.

 8. Kas Ābrahāmam palīdzēja apliecināt izcilu ticību?

⁸ Ļoti iespējams, tieši Ābrahāma spēja iztēloties to, ko Dievs bija apsolījis, viņam palīdzēja apliecināt savu ticību izcilos darbos. Kā norādīts Bībelē, lai gan Ābrahāms un citi uzticīgi Dieva kalpi savas dzīves laikā ”nesaņēma apsolīto”, ”viņi no tālienes to redzēja un sveica”. (Nolasīt Ebrejiem 11:8—13.) Bija tik daudz pierādījumu, ka tas, uz ko Ābrahāms cerēja, kļūs par realitāti, ka viņš it kā redzēja to, ko nevarēja saskatīt ar acīm.

 9. Kā Ābrahāmu stiprināja viņa ticība Dieva solījumiem?

⁹ Ābrahāma ticība Dieva solījumiem stiprināja viņa apņēmību pildīt Dieva gribu. Ticībā viņš aizgāja no Ūras un neapmetās uz pastāvīgu dzīvi nevienā Kanaānas pilsētā. Tāpat kā Ūrai, šīm pilsētām bija nedroši pamati, jo to valdnieki nebija dievbijīgi. (Joz. 24:2.) Sava ilgā mūža atlikušo daļu Ābrahāms ”gaidīja pilsētu ar īstiem pamatiem, kuras veidotājs un cēlējs ir Dievs”. (Ebr. 11:10.) Ābrahāms ”redzēja” sevi pastāvīgi dzīvojam vietā, kuras valdnieks ir Jehova. Ābels, Ēnohs, Noass, Ābrahāms un citi Dieva kalpi ticēja mirušo augšāmcelšanai un gaidīja iespēju dzīvot uz zemes, kad valdīs Dieva valstība — ”pilsēta ar īstiem pamatiem”. Pārdomas par šīm svētībām vairoja viņu ticību Jehovam. (Nolasīt Ebrejiem 11:15, 16.)

10. Kā Sārai varēja palīdzēt viņas skatījums uz nākotni?

¹⁰ Labs piemērs ir arī Ābrahāma sieva Sāra. Kad viņai jau bija 90 gadi, bet vēl nebija bērnu, pozitīvs skatījums uz nākotni viņai palīdzēja darbos apliecināt ticību. Viņa gara acīm skatīja laiku, kad viņas pēcnācēji jau ir saņēmuši Jehovas apsolītās svētības. (Ebr. 11:11, 12.) Kā viņa to spēja? Jehova bija teicis viņas vīram: ”Es to svētīšu un no viņas tev došu dēlu; Es viņu tā svētīšu, ka viņa kļūs par tautām un valstu ķēniņi celsies no tās.” (1. Moz. 17:16.) Kad Sārai bija piedzimis Īzāks, viņai bija pamats iztēloties, kā piepildīsies pārējā daļa no Dieva solījuma Ābrahāmam. Arī mēs varam būt pateicīgi par apbrīnojamo spēju iztēloties to, ko ir apsolījis Dievs un kas neapšaubāmi īstenosies.

11., 12. Kā Mozus attīstīja mīlestību pret Jehovu?

¹¹ Vēl viens cilvēks, kas ticēja Jehovam un no sirds viņu mīlēja, bija Mozus. Jaunībā, kad Mozus dzīvoja Ēģiptes valdnieka galmā, viņš viegli būtu varējis kļūt par cilvēku, kam ļoti svarīga ir vara un bagātība. Taču no saviem vecākiem Mozus acīmredzot bija uzzinājis par Jehovu, kā arī par viņa nodomu atbrīvot ebrejus no verdzības un piešķirt tiem Apsolīto zemi. (1. Moz. 13:14, 15; 2. Moz. 2:5—10.) Kas, jūsuprāt, veidojās Mozus sirdī, kad viņš domāja par svētībām, kādas gaidīja Dieva tautu, — vēlme pēc ievērības vai mīlestība pret Jehovu?

¹² Bībelē stāstīts: ”Ticībā Mozus, kad bija pieaudzis, atteicās saukties par faraona meitas dēlu, izvēlēdamies ciest nežēlīgu izturēšanos kopā ar Dieva tautu, nevis nodoties īslaicīgām grēcīgām baudām, tāpēc ka svaidītā negodu uzskatīja par lielāku bagātību nekā Ēģiptes dārgumus, jo viņš cieši raudzījās uz atalgojumu.” (Ebr. 11:24—26.)

13. Kā Mozum palīdzēja dziļas pārdomas par to, ko Dievs bija apsolījis?

¹³ Kad Mozus dziļi pārdomāja, ko Jehova ir apsolījis paveikt izraēliešu labā, viņa ticība un mīlestība pret Dievu kļuva stiprāka. Tāpat kā citi dievbijīgi cilvēki, viņš, pēc visa spriežot, iztēlojās laiku, kad Jehova atbrīvos cilvēci no nāves. (Īj. 14:14, 15; Ebr. 11:17—19.) Ir viegli saprast, kāpēc Mozus mīlēja Dievu, kas bija līdzjūtīgs pret ebrejiem un pret visiem cilvēkiem. Ticība un mīlestība palīdzēja Mozum visu mūžu. (5. Moz. 6:4, 5.) Pat tad, kad faraons draudēja viņu nogalināt, drosmi Mozum deva viņa ticība, mīlestība pret Dievu un, jādomā, arī tas, ka viņš iztēlojās labāku nākotni. (2. Moz. 10:28, 29.)

14. Kāda domāšana patiesībā ir tikai fantazēšana?

¹⁴ Daudziem cilvēkiem mūsdienās ir nereālistiski priekšstati par nākotni. Piemēram, varbūt viņiem nekas daudz nepieder, bet viņi sapņo kļūt pasakaini bagāti un dzīvot pilnīgā drošībā, kaut arī cilvēku dzīve patlaban ir pilna ar ”grūtumu un bēdām”. (Ps. 90:10.) Viņi iztēlojas bezrūpīgu dzīvi cilvēku izveidotas valdības pakļautībā, turpretī Bībelē minēts, ka cilvēces vienīgā patiesā cerība ir Dieva valstība. (Dan. 2:44.) Daudzi uzskata, ka Dievs neiznīcinās ļauno pasauli, bet Bībelē paveras gluži cita aina. (Cef. 1:18; 1. Jāņa 2:15—17.) Ja cilvēki neņem vērā, ko nākotnē ir nodomājis darīt Jehova, viņu cerības ir tikai fantāzijas.

15. a) Ko kristieši iegūst, pārdomājot, kā piepildīsies viņu cerība? b) Pastāstiet, ko jūs ilgojaties pieredzēt, kad Dievs piepildīs savus solījumus!

¹⁵ Toties kristiešiem ir uzmundrinoši pārdomāt, kā piepildīsies viņu cerība, vienalga, vai viņi dzīvos debesīs vai uz zemes. Vai jūs iztēlē redzat sevi darām kaut ko no tā, ko ir apsolījis Dievs? Jūs noteikti izjūtat prieku, iztēlojoties, ko jūs varētu darīt, kad Dievs piepildīs savus solījumus. Varbūt jūs ”redzat” sevi mūžīgi dzīvojam uz zemes. Tad jūs varat domāt, kā jūs sadarbosieties ar citiem, lai pārvērstu zemi par paradīzi. Jūsu kaimiņi mīl Jehovu, tāpat kā jūs. Jums ir laba veselība, daudz enerģijas un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Tie, kas pārrauga atjaunošanas darbu, padara dzīvi ļoti patīkamu, jo viņi patiesi rūpējas par jums. Jūs ar prieku izmantojat savas dotības un prasmes, jo viss, ko jūs darāt, nāk par labu citiem un godā Dievu. Piemēram, jūs palīdzat tiem, kas tikko ir piecelti no nāves, iepazīt Jehovu. (Jāņa 17:3; Ap. d. 24:15.) Nē, tā nav fantāzijas pasaule. Šī aina, ko varam skatīt savā iztēlē, ir balstīta uz patiesību, kas Bībelē atklāta par nākotni. (Jes. 11:9; 25:8; 33:24; 35:5—7; 65:22.)

16., 17. Kāpēc mums jārunā par savu cerību?

¹⁶ Runājot ar citiem kristiešiem par to, ko mēs vēlētos darīt, kad Jehova piepildīs savus solījumus, mēs spēsim iztēloties nākotni vēl spilgtāk. Kaut arī mēs neviens precīzi nezinām, kādi būs mūsu apstākļi jaunajā pasaulē, tomēr, kad runājam par dažādām iespējām, mēs uzmundrinām cits citu un paužam ticību, ka Dieva apsolītais ir reāls. Kad apustulis Pāvils apciemoja brāļus Romā, viņi bija pateicīgi par iespēju gūt ”savstarpēju uzmundrinājumu”, un šajos grūtajos laikos mums ir līdzīga attieksme. (Rom. 1:11, 12.)

¹⁷ Turklāt, iztēlodamies nākotni, mēs varam pretoties negatīvām domām par pašreizējām grūtībām. Šādas bažas, iespējams, bija pārņēmušas apustuli Pēteri, kas sacīja Jēzum: ”Lūk, mēs visu esam atstājuši un tev sekojuši. Kas mums par to būs?” Jēzus atbilde palīdzēja Pēterim un citiem klātesošajiem iztēloties nākotni: ”Patiesi, es jums saku: pārradīšanas laikā, kad Cilvēka dēls sēdīsies savā diženajā tronī, jūs, kas man esat sekojuši, arī sēdīsieties divpadsmit troņos un tiesāsiet Izraēla divpadsmit ciltis. Ikviens, kas ir atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai bērnus, vai tīrumus mana vārda dēļ, saņems pretī daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvi.” (Mat. 19:27—29.) Pēteris un pārējie mācekļi varēja pārdomāt, kāda būs viņu vieta valdībā, kas valdīs pār zemi un nodrošinās paklausīgajiem cilvēkiem bagātīgas svētības.

18. Kā mums nāk par labu pārdomas par Dieva solījumu piepildīšanos?

¹⁸ Jehovas kalpiem uz zemes vienmēr ir bijis noderīgi domāt par Dieva solījumu piepildīšanos. Ābels zināja par Dieva nodomiem pietiekami daudz, lai iztēlotos labāku nākotni un lai viņam būtu ticība un uzticama cerība. Tas, ko ticībā paveica Ābrahāms, bija iespējams tāpēc, ka viņš ”redzēja”, kā piepildīsies Dieva pravietojums par apsolīto ”dzimumu”. (1. Moz. 3:15.) Tā kā Mozus ”cieši raudzījās uz atalgojumu”, viņš spēja apliecināt ticību un mīlestību pret Jehovu. (Ebr. 11:26.) Arī mūsu ticība un mīlestība pret Dievu augs, ja liksim lietā savu spēju iztēloties, kā piepildās tas, ko Jehova ir apsolījis. Nākamajā rakstā paskaidrots, kā vislabāk izmantot šo Dieva dāvanu.