Viņu nosauca par ”Jehovas draugu”

1., 2. a) Kā var zināt, ka cilvēki var kļūt par Dieva draugiem? b) Par ko runāts šajā rakstā?

NO ŠŪPUĻA līdz kapam cilvēkiem visvairāk ir vajadzīga mīlestība. Cilvēkiem ir nepieciešams just, ka viņus mīl, un tās nav ilgas tikai pēc romantiskas mīlestības. Mēs alkstam veidot tuvas attiecības un draudzību ar citiem. Taču it sevišķi mums ir vajadzīga Jehovas mīlestība. Daudziem ir grūti iedomāties, ka cilvēkiem var būt ciešas, mīlestības pilnas attiecības ar Visvareno Dievu, kas ir neredzama garīga būtne debesīs. Vai arī mēs domājam līdzīgi? Nē, nekādā gadījumā!

² Bībelē ir stāstīts par nepilnīgiem cilvēkiem, kas ir kļuvuši par Dieva draugiem. Viņu dzīvi ir noderīgi pārdomāt, jo draudzība ar Dievu ir labākais, pēc kā mēs varam tiekties. Izcils piemērs šajā ziņā ir Ābrahāms. (Nolasīt Jēkaba 2:23.) Kā Ābrahāms izveidoja tik tuvas attiecības ar Jehovu? Būtisks šīs draudzības priekšnoteikums bija ticība. Bībelē Ābrahāms pat ir nosaukts par ”tēvu visiem, kas tic”. (Rom. 4:11.) Noskaidrosim, kā ticība palīdzēja Ābrahāmam kļūt par tuvu Dieva draugu. Mums visiem būtu noderīgi pārdomāt, kā mēs varam līdzināties Ābrahāmam ticībā un stiprināt savu draudzību ar Jehovu.

3., 4. a) Pastāstiet par notikumu, kas droši vien bija lielākais ticības pārbaudījums Ābrahāma mūžā! b) Kāpēc Ābrahāms bija gatavs upurēt Īzāku?

³ Iztēlosimies padzīvojušu vīru, kas smagiem soļiem kāpj kalnā. Tas droši vien ir grūtākais gājiens viņa mūžā. Taču ne jau vecuma dēļ ceļš viņam ir tik mokošs. Ābrahāmam, visticamāk, ir kādi 125 gadi, bet viņš vēl joprojām ir spēka pilns.^[1] Aiz viņa soļo jaunāks vīrietis, kuram ir aptuveni 25 gadi. Tas ir viņa dēls Īzāks, kas nes malku. Ābrahāmam līdzi ir nazis un viss, kas nepieciešams uguns iekuršanai. Jehova viņam ir licis upurēt pašam savu dēlu. (1. Moz. 22:1—8.)

⁴ Tas, ļoti iespējams, bija lielākais ticības pārbaudījums Ābrahāma mūžā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Dievs esot bijis nežēlīgs, prasīdams no Ābrahāma kaut ko tādu, un daži apgalvo, ka Ābrahāma paklausība esot bijusi akla un viņš esot rīkojies cietsirdīgi. Šiem cilvēkiem tāds viedoklis ir tāpēc, ka viņiem nav ne ticības, ne sapratnes, kas ticība ir. (1. Kor. 2:14—16.) Ābrahāma paklausība Dievam nebija akla. Gluži pretēji, viņš paklausīja tāpēc, ka ar patiesas ticības acīm redzēja savu debesu Tēvu Jehovu, kurš nekad neprasa no saviem uzticīgajiem kalpiem neko tādu, kas nodarītu viņiem nelabojamu ļaunumu. Ābrahāms zināja: ja viņš paklausīs Jehovam, tad Jehova svētīs gan viņu pašu, gan viņa dēlu. Kas bija viņa ticības pamatā? Tās bija zināšanas un pieredze.

 5. Kā Ābrahāms, iespējams, uzzināja par Jehovu, un kā šīs zināšanas viņu ietekmēja?

⁵ Zināšanas. Kaut arī Ābrahāms uzauga haldiešu pilsētā Ūrā, kur plauka elkdievība, viņš uzzināja par Jehovu. Kā tas varēja notikt, ņemot vērā, ka arī Ābrahāma tēvs Terahs (Tara) pielūdza elkus? (Joz. 24:2.) Bībelē tas nav atklāts, taču no tās ir zināms, ka Ābrahāms bija Šema pēcnācējs devītajā paaudzē. Šems bija viens no Noasa dēliem, viņam bija izcila ticība, un viņš nodzīvoja līdz pat laikam, kad Ābrahāmam bija 150 gadi. Nav iespējams droši apgalvot, ka Ābrahāms dzirdēja par Jehovu no Šema. Tomēr būtu loģiski secināt, ka Šems stāstīja savai ģimenei to, ko viņš zināja par Jehovu. Tā vai citādi, bet šī informācija nonāca līdz Ābrahāmam un aizkustināja viņa sirdi. Arvien labāk iepazīstot Dievu, Ābrahāms viņu iemīlēja, un iegūtās zināšanas viņam ļāva attīstīt ticību.

6., 7. Kā pieredzētais stiprināja Ābrahāma ticību?

⁶ Pieredze. Kā Ābrahāms ieguva pieredzi, kas stiprināja viņa ticību Jehovam? Daudzi atzīst, ka jūtu pamatā ir domas, savukārt jūtas pamudina uz rīcību. Tas, ko Ābrahāms uzzināja par Jehovu, raisīja viņā dziļu bijību un patiesu cieņu pret ”Visaugstāko Dievu, kam pieder debesis un zeme”. (1. Moz. 14:23.) Bībelē ir runāts par cilvēkiem, kas ”bīstas Dievu”, un bez šādas attieksmes nav iedomājama tuva draudzība ar Dievu. (Ebr. 5:7; Ps. 25:14.) Bijība pret Dievu lika Ābrahāmam rīkoties.

⁷ Kad Ābrahāms un Sāra bija jau gados, Dievs deva viņiem norādījumu atstāt Ūru un doties uz svešu zemi. Tas nozīmēja, ka visu atlikušo mūžu viņiem būs jādzīvo teltīs. Tā kā Ābrahāms paklausīja Jehovam, viņam radās iespēja izjust Jehovas svētības un aizsardzību. Piemēram, Ābrahāms baidījās, ka viņam atņems viņa skaisto sievu, Sāru, un viņu pašu nogalinās. Viņa bažas bija pamatotas, taču Ābrahāms to neuzskatīja par iemeslu nepaklausīt Jehovam. Drīz vien Jehova divas reizes iejaucās notikumos un brīnumainā veidā pasargāja Ābrahāmu un Sāru. (1. Moz. 12:10—20; 20:2—7, 10—12, 17, 18.) Pieredzētais stiprināja Ābrahāma ticību.

 8. Kā var iegūt zināšanas un pieredzi, kas stiprinās mūsu draudzību ar Jehovu?

⁸ Vai mēs varam kļūt par Jehovas draugiem? Jā, tas ir iespējams! Mēs varam iegūt zināšanas un pieredzi, kas palīdz nodibināt šādu draudzību. Ābrahāmam bija pieejama tikai neliela daļa no gudrības bagātībām, kādas tagad ir atrodamas Bībelē. (Dan. 12:4; Rom. 11:33.) Dieva Rakstos ir ietverti īsti dārgumi, kas ļauj padziļināt zināšanas par to, kuram ”pieder debesis un zeme”, un vairo cieņu un mīlestību pret viņu. Šādas jūtas mūs rosina paklausīt Dievam, un tā mēs uzkrājam pieredzi, jo redzam, kāds ir paklausības iznākums. Mēs saprotam, ka Dieva padomi mūs pasargā un ka viņš mūs svētī un spēcina. Mums kļūst skaidrs, ka ikviens, kas kalpo Dievam no visas sirds, gūst gandarījumu, mieru un prieku. (Ps. 34:9; Sal. Pam. 10:22.) Vairojoties mūsu zināšanām un pieredzei, nostiprinās arī mūsu ticība Jehovam un draudzība ar viņu.

9., 10. a) Kas ir nepieciešams, lai draudzība kļūtu ciešāka? b) Kas liecina, ka Ābrahāms loloja un sargāja savu draudzību ar Jehovu?

⁹ Draudzība var būt īsts dārgums. (Nolasīt Salamana Pamācības 17:17.) Taču draudzība nav kāda manta, ko iegādājas un pēc tam noliek plauktā, kur uz tās krājas putekļi. Draudzība vairāk līdzinās augam, kas zaļo un zied tikai tad, ja to kopj un laista. Ābrahāms loloja un sargāja savu draudzību ar Jehovu. Kā viņš to darīja?

¹⁰ Kaut arī Ābrahāms savā mūžā daudzkārt bija apliecinājis bijību pret Dievu un paklausījis Dieva norādījumiem, viņš neuzskatīja, ka ar to jau pietiek. Kad viņš kopā ar savu lielo saimi bija devies ceļā uz Kanaānu, viņš joprojām paļāvās uz Jehovas vadību, pieņemot lēmumus gan būtiskos, gan ne tik būtiskos jautājumos. Gadu pirms Īzāka piedzimšanas, kad Ābrahāmam bija 99 gadi, Jehova pavēlēja apgraizīt visus vīriešus Ābrahāma namā. Vai Ābrahāms apšaubīja šo norādījumu? Vai viņš centās atrast iemeslu tam nepaklausīt? Nē, viņš paļāvās uz Dievu un paklausīja ”tanī pat dienā”. (1. Moz. 17:10—14, 23.)

11. Kāpēc Ābrahāmu uztrauca tas, ka tiks iznīcināta Sodoma un Gomora, un kā Jehova viņam palīdzēja?

¹¹ Tā kā Ābrahāms bija radis paklausīt Jehovam pat šķietami mazsvarīgos jautājumos, viņu draudzības saites neatslāba. Ābrahāms nebaidījās atklāt Jehovam savas dziļākās domas un jūtas un lūgt palīdzību, kad nespēja rast atbildes uz nopietniem jautājumiem. Piemēram, uzzinājis, ka Dievs grasās iznīcināt Sodomu un Gomoru, Ābrahāms raizējās, ka kopā ar bezdievīgajiem varētu iet bojā arī taisnie. Iespējams, Ābrahāms uztraucās par savu brāļadēlu Latu un tā ģimeni, kas tolaik dzīvoja Sodomā. Ābrahāms izvaicāja Dievu, bet darīja to ar lielu pazemību un paļāvību uz ”to, kas visu zemi tiesā”. Jehova pacietīgi paskaidroja Ābrahāmam, cik žēlsirdīgs viņš ir — ka viņš redz katra cilvēka sirdi un meklē iespējas pasargāt taisnos pat sprieduma izpildes laikā. (1. Moz. 18:22—33.)

12., 13. a) Kā Ābrahāma zināšanas un pieredze viņam palīdzēja, kad viņš saskārās ar smagu pārbaudījumu? b) Kas liecina, ka Ābrahāms paļāvās uz Jehovu?

¹² Nav nekādu šaubu, ka uzkrātās zināšanas un pieredze Ābrahāmam palīdzēja uzturēt ciešu draudzību ar Jehovu. Vēlāk, kad Ābrahāms saskārās ar smagu pārbaudījumu — kad viņam pēc Jehovas pavēles vajadzēja upurēt savu dēlu Īzāku —, Ābrahāms varēja pārdomāt to, ko viņš zināja par sava debesu Drauga personību. Vēlreiz iztēlosimies, kā šis dievbijīgais vīrs smagiem soļiem kāpj Morija kalnā. Vai viņam šķita, ka Jehova pēkšņi ir mainījies un kļuvis bargs un nežēlīgs? Nekas tāds Ābrahāmam nenāca pat prātā! Kā mēs to zinām?

¹³ Pirms šķiršanās no puišiem, kas bija devušies ceļā kopā ar Ābrahāmu un Īzāku, Ābrahāms tiem sacīja: ”Palieciet jūs ar ēzeli šeitan. Bet es ar zēnu gribu iet turpu, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” (1. Moz. 22:5.) Kā būtu jāsaprot Ābrahāma vārdi? Vai viņš meloja saviem kalpiem, sacīdams, ka Īzāks atgriezīsies, kaut gan zināja, ka Īzāks tiks upurēts? Nē, tā nebūtu jādomā. Bībele ļauj gūt nelielu priekšstatu par to, ko Ābrahāms domāja. (Nolasīt Ebrejiem 11:19.) Ābrahāms ”sprieda, ka Dievs to [Īzāku] spēj celt augšā pat no mirušajiem”. Tātad Ābrahāms ticēja augšāmcelšanai. Viņš zināja, ka Jehova bija atjaunojis viņa un Sāras spēju radīt pēcnācējus, kaut arī viņi jau bija veci. (Ebr. 11:11, 12, 18.) Ābrahāms saprata, ka Jehovam nekas nav neiespējams. Tāpēc viņš bija pārliecināts: lai kas arī notiktu tajā dienā, viņš atkal satiks savu mīļo dēlu un līdz ar to varēs īstenoties visi Jehovas solījumi. Nav nekāds brīnums, ka Ābrahāmu nosauca par ”tēvu visiem, kas tic”!

14. Kādas grūtības jūs pieredzat, kalpojot Jehovam, un kā jums var palīdzēt Ābrahāma paraugs?

¹⁴ Ko var teikt par mums? Tiesa, Dievs neprasa no mums tādus upurus kā no Ābrahāma. Taču viņš vēlas, lai mēs viņam paklausītu pat tad, kad tas nav viegli vai kad mēs nesaprotam, kāpēc kaut kas jādara. Vai jums nāk prātā kāds Dieva norādījums, ko jums ir grūti izpildīt? Dažiem varbūt ir jāpārvar sevi, lai sludinātu. Iespējams, viņi ir kautrīgi, tāpēc viņiem ir grūti uzsākt sarunas par Bībeli ar nepazīstamiem cilvēkiem. Citi baidās atšķirties no apkārtējiem, piemēram, no saviem skolasbiedriem vai kolēģiem. (2. Moz. 23:2; 1. Tes. 2:2.) Vai jūs kādreiz esat jutušies līdzīgi Ābrahāmam, it kā jūs kāptu Morija kalnā un jums būtu jādara kaut kas tāds, kas ir pāri jūsu spēkiem? Tādā gadījumā jūs var iedrošināt Ābrahāma ticības paraugs. Pārdomas par uzticīgu Dieva kalpu dzīvi mūs pamudinās viņiem līdzināties un tuvoties Jehovam — mūsu Draugam. (Ebr. 12:1, 2.)

15. Kāpēc mēs varam būt pārliecināti, ka Ābrahāms nekad nenožēloja savu uzticību un paklausību Jehovam?

¹⁵ Vai Ābrahāms kādreiz nožēloja, ka bija uzticīgs un paklausīgs Jehovam? Lūk, kas Bībelē teikts par viņa mūža beigām: ”Ābrahāms sataisījās un nomira krietnā vecumā — vecs un sāts savu dienu.” (1. Moz. 25:8, LB-2012.) Kad Ābrahāmam bija 175 gadi, spēki viņu atstāja, bet viņš varēja ar gandarījumu atskatīties uz labi nodzīvotu mūžu. Viņa dzīvē galvenais vienmēr bija draudzība ar Dievu Jehovu. Tomēr no vārdiem ”vecs un sāts savu dienu” nebūtu jāsecina, ka Ābrahāms dzīvē visu jau bija pieredzējis un nevēlējās kādreiz dzīvot atkal.

16. Kas Ābrahāmam sagādās prieku paradīzē?

¹⁶ Bībelē par Ābrahāmu ir rakstīts: ”Viņš gaidīja pilsētu ar īstiem pamatiem, kuras veidotājs un cēlējs ir Dievs.” (Ebr. 11:10.) Ābrahāms ticēja, ka viņš piedzīvos laiku, kad šī ”pilsēta”, Dieva valstība, valdīs pār zemi, — un tā tiešām notiks! Vai varat iedomāties, cik saviļņots Ābrahāms būs par iespēju dzīvot paradīzē uz zemes un vēl vairāk stiprināt draudzību ar Jehovu? Cik aizkustināts viņš būs, uzzinot, ka viņa ticības piemērs ir palīdzējis daudziem Jehovas kalpiem tūkstošiem gadu pēc viņa nāves! Paradīzē Ābrahāms uzzinās, ka tas, kā viņš ”saņēma atpakaļ” Īzāku, bija ”piemērs”, kas norādīja uz kaut ko daudz izcilāku. (Ebr. 11:19, zemsv. piez.) Viņš uzzinās arī to, ka sāpes, ko viņš izjuta, gatavojoties upurēt Īzāku, miljoniem dievbijīgu cilvēku ir ļāvušas iztēloties, kādas sāpes izjuta Jehova, kad viņa Dēls, Jēzus Kristus, mira upura nāvē. (Jāņa 3:16.) No tā, ko izdarīja Ābrahāms, mēs mācāmies būt pateicīgi par izpirkumu — visu laiku izcilāko mīlestības izpausmi.

17. Kāda apņēmība mums ir vajadzīga, un par ko stāstīts nākamajā rakstā?

¹⁷ Būsim apņēmības pilni attīstīt tādu pašu ticību, kāda bija Ābrahāmam. Arvien labāk iepazīstot Jehovu un apliecinot, ka esam viņam uzticīgi, mēs pārliecināsimies, ka viņš vienmēr atalgo savus uzticīgos kalpus. (Nolasīt Ebrejiem 6:10—12.) Lai Jehova mūžīgi ir mūsu Draugs! Nākamajā rakstā stāstīts vēl par trijiem dievbijīgiem cilvēkiem, kas kļuva par Dieva draugiem.