Mūžīga dzīve uz zemes — cerība, ko ir devis Dievs

”Radība pakļauta iznīcībai, ..tomēr viņai dota cerība.” (Rom. 8:20.)

1., 2. a) Kāpēc cerība dzīvot mūžīgi uz zemes mums ir dārga? b) Kāpēc daudziem ir grūti ticēt tam, ka ir iespējama mūžīga dzīve uz zemes?

VAI jūs atceraties, kādu prieku jūs izjutāt, kad uzzinājāt, ka drīzā nākotnē cilvēki vairs nenovecos un nemirs un dzīvos uz zemes mūžīgi? (Jāņa 17:3; Atkl. 21:3, 4.) Tagad jūs droši vien dedzīgi darāt zināmu citiem šo Bībeles mācību, jo cerība uz mūžīgu dzīvi ir svarīgs labās vēsts aspekts. Nevar noliegt, ka šī cerība pašos pamatos ir mainījusi mūsu skatījumu uz dzīvi.

² Kristīgajās reliģijās mācība par mūžīgu dzīvi uz zemes lielākoties pat netiek pieminēta. Lai gan Bībelē ir mācīts, ka dvēsele mirst, lielākā daļa baznīcu turas pie nebībeliskās mācības par nemirstīgu dvēseli, kas pēc cilvēka nāves turpina dzīvot garīgajā sfērā. (Ecēh. 18:4.) Tāpēc daudziem, kas uzzina par iespēju mūžīgi dzīvot uz zemes, ir grūti tam ticēt. Var rasties jautājums: vai Bībelē patiešām ir atrodama šāda mācība? Un, ja tā ir, kad Dievs pirmoreiz atklāja, ka cilvēkiem ir izredzes dzīvot mūžīgi uz zemes?

”Radība pakļauta iznīcībai”, bet tai ir cerība

 3. Kā pašos cilvēces pirmsākumos atklājās Dieva nodoms?

³ To, kāds bija Jehovas nodoms attiecībā uz cilvēkiem, varēja saprast jau pašos cilvēces pirmsākumos. No vārdiem, ko Dievs sacīja Ādamam, izrietēja, ka Ādams dzīvotu mūžīgi, ja vien būtu paklausīgs Dievam. (1. Moz. 2:9, 17; 3:22.) Ādama pēcnācēji noteikti zināja, ka cilvēki ir zaudējuši pilnību, turklāt šo faktu apstiprināja acīm redzami pierādījumi. Cilvēkiem bija liegts atgriezties Ēdenes dārzā, un viņi novecoja un mira. (1. Moz. 3:23, 24.) Laikam ejot, viņu mūžs pakāpeniski saruka. Ādams nodzīvoja 930 gadus. Noas dēls Šems nomira 600 gadu vecumā, bet viņa mazdēls Arpahsads — 438 gadu vecumā. Ābrahāma tēva Teras mūžs bija 205 gadi. Pats Ābrahāms nodzīvoja 175 gadus, viņa dēls Īzāks — 180 gadus, savukārt Jēkaba mūža ilgums bija 147 gadi. (1. Moz. 5:5; 11:10—13, 32; 25:7; 35:28; 47:28.) Daudzi droši vien saprata, ko tas nozīmē, — izredzes dzīvot mūžīgi bija zudušas. Vai pastāvēja cerība tās atgūt?

 4. Kāpēc Dieva kalpiem senatnē bija pamats ticēt, ka Dievs cilvēkiem atkal piešķirs to, ko Ādams bija zaudējis?

⁴ Dieva Rakstos ir teikts: ”Radība [proti, cilvēce] pakļauta iznīcībai, ..tomēr viņai dota cerība.” (Rom. 8:20.) Kas tā ir par cerību? Jau pašā pirmajā pravietojumā, kas lasāms Bībelē, bija norādīts, ka parādīsies ”dzimums”, kas ”čūskai” ”sadragās galvu”. (Nolasīt 1. Mozus 3:1—5, 15.) Dieva kalpiem šis solījums par ”dzimumu” deva cerību, ka Dievs nav atteicies no sava sākotnējā nodoma. Tāpēc Ābelam, Noam un citiem bija pamats ticēt, ka Dievs cilvēkiem atkal piešķirs to, ko Ādams bija zaudējis. Šie Dieva kalpi, iespējams, nojauta, ka vārdi par ”dzimumu”, kuram ”iekodīs papēdī”, norāda uz asins izliešanu. (1. Moz. 4:4; 8:20; Ebr. 11:4.)

 5. Kas liecina, ka Ābrahāms ticēja augšāmcelšanai?

⁵ Kad tika pārbaudīta Ābrahāma ticība, viņš bija gatavs upurēt savu dēlu Īzāku. Kāpēc viņš piekrita to darīt? (Nolasīt Ebrejiem 11:17—19.) Ābrahāms ticēja mirušo augšāmcelšanai, un viņa ticībai bija drošs pamats. Jehova bija atjaunojis viņa spēju radīt pēcnācējus, un viņiem ar Sāru vecumā bija piedzimis dēls. (1. Moz. 18:10—14; 21:1—3; Rom. 4:19, 20a.) Turklāt Jehova Ābrahāmam bija solījis: ”No Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji.” (1. Moz. 21:12.) Tātad Ābrahāmam bija pamatots iemesls gaidīt, ka Dievs Īzāku piecels no nāves.

6., 7. a) Kādu derību Jehova noslēdza ar Ābrahāmu? b) Kāda cerība ir ietverta solījumā, ko Jehova deva Ābrahāmam?

⁶ Ābrahāmam bija stipra ticība, tāpēc Jehova ar viņu noslēdza derību par viņa ”pēcnācējiem” jeb ”dzimumu”. (Nolasīt 1. Mozus 22:18.) Laika gaitā atklājās, ka šī ”dzimuma” galvenā daļa ir Jēzus Kristus. (Gal. 3:16.) Jehova Ābrahāmam bija teicis, ka vairos viņa ”pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūras krastmalē”, taču precīzs to skaits viņam netika darīts zināms. (1. Moz. 22:17.) Vēlāk noskaidrojās, ka ”dzimumu” veido Jēzus Kristus un 144 tūkstoši to, kas valdīs kopā ar viņu Valstībā. (Gal. 3:29; Atkl. 7:4; 14:1.) Tieši ar mesiāniskās Valstības starpniecību ”tiks svētītas visas zemes tautas”.

⁷ Ābrahāmam nebija iespējams līdz galam izprast, cik liela nozīme ir derībai, ko ar viņu bija slēdzis Jehova. Tomēr ”viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem”, teikts Bībelē. (Ebr. 11:10.) Šī ”pilsēta” ir Dieva Valstība. Lai Ābrahāms saņemtu svētības, ko nesīs Valstība, viņam ir jādzīvo atkal. Augšāmcelšana viņam dos iespēju mūžīgi dzīvot uz zemes. Šādas izredzes būs gan tiem, kas pārdzīvos Armagedonu, gan tiem, kas tiks piecelti no nāves. (Atkl. 7:9, 14; 20:12—14.)

”Gars.. mudina mani runāt”

8., 9. Kāpēc var teikt, ka Ījaba grāmata nav tikai stāstījums par viena cilvēka pārbaudījumiem?

⁸ Kad Ābrahāma mazmazdēls Jāzeps bija jau miris, dzīvoja kāds vīrs, ko sauca par Ījabu. Viņa vārdā nosauktajā grāmatā, ko acīmredzot ir sarakstījis Mozus, ir paskaidrots, kāpēc Jehova pieļāva Ījaba ciešanas un kā šī dievbijīgā vīra pārbaudījumi beidzās. Taču šī grāmata nav tikai stāstījums par viena cilvēka pieredzētajiem pārbaudījumiem — tajā ir pievērsta uzmanība jautājumiem, kas skar visas Dieva radītās saprātīgās būtnes. Ījaba grāmata sniedz priekšstatu par to, cik taisnīgi Jehova īsteno savu varu, un atklāj, ka jautājums, kas radās Ēdenes dārzā, ir saistīts ar cilvēku uzticību Jehovam un viņu nākotnes izredzēm. Lai gan Ījabs šos svarīgos jautājumus nesaprata, viņš noraidīja savu viltus draugu apgalvojumus, ka viņš esot zaudējis uzticību Dievam. (Īj. 27:5.) Ījaba paraugam būtu jāstiprina mūsu ticība un jāpalīdz saprast, ka arī mēs varam palikt uzticīgi Jehovam un atbalstīt viņa augstāko varu.

⁹ Kad Ījabs un viņa trīs viltus mierinātāji bija pateikuši savu sakāmo, ”Ēlihus, Barahēla dēls no Būzas, palūdza atļauju runāt”. Kas viņu uz to rosināja? ”Es sajūtu sevī vārdu pārpilnību,” viņš sacīja, ”gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt.” (Īj. 32:5, 6, 18.) Ēlihus teiktais īstenojās Ījaba dzīvē, kad Jehova atjaunoja Ījaba veselību un pārticību, tomēr viņa vārdiem ir arī plašāka nozīme. Tie sniedz cerību visiem, kas uzticīgi kalpo Dievam.

10. Kāds piemērs parāda, ka vārdi, ko Jehova paziņo vienam cilvēkam, dažkārt attiecas uz cilvēci kopumā?

¹⁰ Dažkārt tas, ko Jehova paziņo vienam cilvēkam, attiecas arī uz cilvēci kopumā. To ilustrē Daniēla pravietiskie vārdi, ar kuriem viņš paskaidroja Babilonas ķēniņa Nebukadnecara sapni par milzu koka nociršanu. (Dan. 4:7—24.) Šis pravietiskais sapnis piepildījās Nebukadnecara dzīvē, taču tas norādīja uz kaut ko daudz nozīmīgāku. Dieva augstākajai varai, ko līdz 607. gadam p.m.ē. uz zemes attēloja Jūdejas valsts, kurā valdīja ķēniņa Dāvida pēcnācēji, pēc 2520 gadiem bija jāizpaužas jaunā veidā.b Mūsu ēras 1914. gadā Jēzus Kristus tika iecelts par debesu Valstības ķēniņu, un tagad ar šīs Valstības starpniecību tiek īstenota Dieva augstākā vara pār zemi. Cik patīkami ir domāt par visu, ko Valstība drīzumā paveiks Dievam paklausīgo cilvēku labā!

”Izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā”

11. Ko Ēlihus vārdi atklāj par Dievu?

¹¹ Atbildēdams Ījabam, Ēlihus runāja par kādu eņģeli, kas ”kā starpnieks un aizbildnis, kā viens no tūkstošiem” dod ”liecību par cilvēka taisnīgumu”. Tālāk ir minēts iemesls, kāpēc Dievs šo cilvēku uzlūko ar labvēlību: ”Izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirkšanas maksu.” Ēlihus turpināja: ”Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās.” (Īj. 33:23—26.) Šie vārdi norāda, ka Dievs vēlas pieņemt ”izpirkšanas maksu” to cilvēku labā, kuri nožēlo savus grēkus.

12. Kādu cerību sniedz Ēlihus teiktais?

¹² Iespējams, Ēlihus līdz galam neizprata, kā tiks sagādāts izpirkums, tāpat kā pravieši ne vienmēr pilnībā saprata viņu pierakstītos pravietojumus. (Dan. 12:8; 1. Pēt. 1:10—12.) Taču Ēlihus pauda cerību, ka pienāks laiks, kad Dievs pieņems izpirkuma maksu un atbrīvos cilvēkus no novecošanas un nāves. Viņa vārdi norādīja, ka pastāv brīnišķīgas izredzes dzīvot mūžīgi. Ījaba grāmatā ir lasāms arī apstiprinājums tam, ka būs mirušo augšāmcelšana. (Īj. 14:14, 15.)

13. Kāpēc kristiešiem joprojām ir nozīmīgi Ēlihus vārdi?

¹³ Vairākiem miljoniem kristiešu, kas cer pārdzīvot ļaunās pasaules iznīcināšanu, Ēlihus vārdi joprojām ir ļoti nozīmīgi. Gados vecie cilvēki, kas būs palikuši dzīvi lielajās bēdās, atkal atgūs jaunības spēkus. (Atkl. 7:9, 10, 14—17.) Dieva kalpi priecājas arī par izredzēm satikt augšāmceltos un redzēt, kā tie atgriežas savās jaunības dienās. Gan ar garu svaidītajiem kristiešiem, kas cer saņemt nemirstību debesīs, gan Jēzus ”citām avīm”, kas ilgojas dzīvot mūžīgi uz zemes, ir vajadzīga ticība Jēzus Kristus izpirkuma upurim. (Jāņa 10:16; Rom. 6:23.)

Nāve būs izdeldēta

14. Kāpēc bauslība nevarēja dot mūžīgu dzīvi?

¹⁴ Ābrahāma pēcnācēji kļuva par tautu, kad Jehova ar viņiem noslēdza derību. Dodams viņiem bauslību, Jehova sacīja: ”Sargājiet manus likumus un manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos!” (3. Moz. 18:5.) Izraēlieši nespēja atbilst pilnīgajām normām, kas bija ietvertas bauslībā, tāpēc bauslība viņiem kļuva par ”lāstu”, no kura bija vajadzīga atpirkšana. (Gal. 3:13.)

15. Ko, Dieva iedvesmots, rakstīja Dāvids?

¹⁵ Dieva iedvesmoti, mūžīgu dzīvi pieminēja arī citi Bībeles sarakstītāji, kas dzīvoja pēc Mozus. (Ps. 21:5; 37:29.) Piemēram, ķēniņš Dāvids psalmu par cilvēkiem, kas Ciānā vienoti pielūdz patieso Dievu, pabeidza ar vārdiem: ”Tur tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi!” (Ps. 133:3.)

16. Kādu solījumu ar Jesajas starpniecību Jehova ir devis par to, kas notiks ”visā zemes virsū”?

¹⁶ Jehovas gara ietekmē Jesaja izteica pravietojumu par mūžīgu dzīvi uz zemes. (Nolasīt Jesajas 25:7, 8.) Gluži kā smacējoša ”sega” grēks un nāve smagi klājas pār cilvēci. Jehova savai tautai apliecina, ka grēks un nāve būs izdeldēti ”visā zemes virsū”.

17. Kāda pravietiska norāde uz Mesiju, kurš paver ceļu uz mūžīgu dzīvi, bija atrodama bauslībā?

¹⁷ Pievērsīsim uzmanību arī tam, kas Mozus bauslībā bija teikts par āzi, kurš reizi gadā, Salīdzināšanas dienā, bija jānosūta tuksnesī Azazēlam. Bauslībā bija norādīts, ka augstajam priesterim ”jāliek abas savas rokas uz dzīvā āža galvas un viņam jādara zināmas visas Israēla bērnu vainas, viņu pārkāpumi un viņu grēki, un tie viņam jāliek uz āža galvas un tas jāaizdzen tuksnesī”. (3. Moz. 16:7—10, 21, 22.) Tas sasaucas ar Jesajas pravietojumu par Mesiju, kas aiznesīs prom ”sērgas un ciešanas”, ”sāpes” un ”daudzu grēkus” un pavērs ceļu uz mūžīgu dzīvi. (Nolasīt Jesajas 53:4—6, 12.)

18., 19. Kāda cerība ir ietverta Jesajas 26:19 un Daniēla 12:13?

¹⁸ Jehova ar Jesajas starpniecību savai tautai teica: ”Vai tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušās miesas? Jā, tie celsies augšā! Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai.” (Jes. 26:19.) Tātad Ebreju rakstos nepārprotami ir darīts zināms, ka būs mirušo augšāmcelšana un cilvēki dzīvos uz zemes mūžīgi. Kad Daniēls bija sasniedzis gandrīz 100 gadu vecumu, Jehova viņam sacīja: ”Tagad tu drīksti dusēt, un pēc tam tu atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās.” (Dan. 12:13.)

¹⁹ Arī Lācara māsa Marta cerēja uz augšāmcelšanu, tāpēc viņa par savu mirušo brāli Jēzum teica: ”Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” (Jāņa 11:24.) Vai tas, ko mācīja Jēzus un ko, Dieva iedvesmoti, rakstīja viņa mācekļi, mainīja šo cerību? Vai Jehova joprojām piedāvā cilvēkiem iespēju dzīvot mūžīgi uz zemes? Šie jautājumi būs apskatīti nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Vai jūs varat paskaidrot?

• Kāda cerība ir dota cilvēcei, kas ir ”pakļauta iznīcībai”?

• Kas liecina, ka Ābrahāms ticēja augšāmcelšanai?

• Kādu cerību sniedz vārdi, ko Ēlihus teica Ījabam?

• Kā Ebreju raksti dara zināmu, ka cilvēkiem ir cerība tikt pieceltiem no nāves un dzīvot uz zemes mūžīgi?

[Attēls 5. lpp.]

Vārdi, ko Ēlihus teica Ījabam, dod cerību, ka cilvēki tiks atbrīvoti no novecošanas un nāves

[Attēls 6. lpp.]

Daniēlam bija apsolīts, ka viņš ”celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās”