Stiprināsim ticību tam, uz ko ceram

1., 2. a) Kā tas, uz ko cer patiesie kristieši, atšķiras no tā, uz ko cer cilvēki šajā pasaulē? b) Kādi svarīgi jautājumi tālāk tiks apskatīti?

PATIESIE kristieši lolo brīnišķīgu cerību — gan svaidītie, gan ”citas avis” ilgojas pieredzēt, kā piepildīsies Jehovas sākotnējais nodoms par zemi un cilvēci un tiks svētīts viņa vārds. (Jāņa 10:16; Mat. 6:9, 10.) Nav nekā augstāka un cēlāka, uz ko cilvēki varētu cerēt. Turklāt mēs ilgojamies pēc Dieva apsolītās balvas — iespējas piederēt pie ”jaunajām debesīm” vai ”jaunās zemes” un dzīvot mūžīgi. (2. Pēt. 3:13.) Mēs arī ceram, ka tagad, pēdējās dienās, aizvien pieaugs Dieva tautas garīgā labklājība.

² Dažādas cerības lolo arī daudzi cilvēki šajā pasaulē, bet viņi nevar būt pārliecināti, ka viņu gaidas īstenosies. Piemēram, miljoniem cilvēku cer laimēt loterijā, bet viņu cerība gūt lielo laimestu diezin vai piepildīsies. Savukārt patiesa ticība ir ”pamatotas cerētā gaidas”. (Ebr. 11:1.) Kā mēs varam stiprināt savu pārliecību, ka mūsu gaidas piepildīsies? Un kā mums palīdz stipra ticība tam, uz ko ceram?

 3. Kas ir kristīgas ticības pamatā?

³ Ticība nav kaut kas tāds, kas mums, grēcīgiem cilvēkiem, piemīt kopš dzimšanas, un tā neveidojas pati no sevis. Lai cilvēks iegūtu ticību, viņam ir jāļauj Dieva svētajam garam ietekmēt viņa sirdi. (Gal. 5:22.) Bībelē nav rakstīts, ka Jehovam ir nepieciešama ticība. Tā kā Jehovam piemīt neizmērojams spēks un gudrība, nekas viņam nevar liegt īstenot savu nodomu. Mūsu debesu Tēvs ir tik pārliecināts par savu solījumu piepildīšanos, ka viņš runā par tiem tā, it kā tie jau būtu kļuvuši par īstenību. Piemēram, viņš ir teicis: ”Tie ir piepildījušies!” (Nolasīt Atklāsmes 21:3—6.) Jehova ir ”uzticīgs Dievs”, kas vienmēr piepilda savus solījumus, un šis fakts ir kristīgas ticības pamatā. (5. Moz. 7:9.)

 4. Uz ko cerēja dievbijīgi cilvēki, kas dzīvoja pirms Kristus?

⁴ Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, ir nosaukti vārdā 16 vīrieši un sievietes, kas bija parādījuši izcilu ticību. Šajā nodaļā mēs varam lasīt gan par viņiem, gan par daudziem citiem, kas ”savas ticības dēļ.. saņēma labvēlīgu liecību”. (Ebr. 11:39.) Viņu gaidām, ka Dievs sūtīs apsolīto ”dzimumu”, kas novērsīs visas Sātana dumpja izraisītās sekas un īstenos Dieva nodomu, bija stingrs pamats. (1. Moz. 3:15.) Šie Dieva kalpi nomira, pirms solītais ”dzimums”, Jēzus Kristus, pavēra iespēju kādai daļai cilvēku dzīvot debesīs. (Gal. 3:16.) Tomēr minētie Dieva kalpi tiks celti augšā dzīvei paradīzē uz zemes un varēs iegūt pilnību, kā to ir apsolījis Jehova, kura vārdi vienmēr piepildās. (Ps. 37:11; Jes. 26:19; Hoz. 13:14.)

5., 6. Ar ko saistījās Ābrahāma un viņa ģimenes locekļu cerības, un kā viņi uzturēja stipru ticību? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁵ Par daudziem Dieva kalpiem, kas dzīvoja pirms Kristus, Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļas 13. pantā, ir rakstīts: ”Visi minētie ir nomiruši ticībā, kaut gan nesaņēma apsolīto, bet viņi no tālienes to redzēja un sveica.” Viens no viņiem bija Ābrahāms. Vai var apgalvot, ka viņš allaž turēja prātā brīnišķīgo cerību, ka pienāks laiks, kad pār visu zemi valdīs apsolītais ”dzimums”? Tas ir skaidri redzams no Jēzus vārdiem, kurus viņš teica saviem pretiniekiem: ”Jūsu tēvs Ābrahāms līksmoja, cerēdams ieraudzīt manu dienu, un viņš to ieraudzīja un priecājās.” (Jāņa 8:56.) To pašu var teikt arī par Sāru, Īzāku, Jēkabu un daudziem citiem, kuru cerības cieši saistījās ar nākotnē gaidāmo valstību, ”kuras veidotājs un cēlējs ir Dievs”. (Ebr. 11:8—11.)

⁶ Kā Ābrahāms un viņa ģimenes locekļi uzturēja stipru ticību? Acīmredzot viņi klausījās, ko stāstīja citi Dieva kalpi, kas bija gados vecāki par viņiem. Reizēm viņi saņēma dievišķas atklāsmes, un droši vien viņi arī lasīja senas uzticamas liecības. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka viņi nekad neaizmirsa Dieva solījumus un norādījumus — viņi aizvien tos turēja prātā un pārdomāja. Tā kā šo Dieva kalpu cerībai bija stiprs pamats, viņi bija gatavi pārciest jebkādas grūtības, lai paliktu uzticīgi Dievam.

 7. Ko Jehova mums ir dāvājis, lai mēs saglabātu stipru ticību, un kādai jābūt mūsu attieksmei pret visu, ko Jehova mums ir sagādājis?

⁷ Kā mēs varam saglabāt stipru ticību? Jehova mums ir devis Bībeli, kurā ir ietvertas viņa domas, un, lai mūsu dzīve būtu laimīga, mums tā regulāri jālasa — ja vien iespējams, katru dienu. (Ps. 1:1—3; nolasīt Apustuļu darbus 17:11.) Mums arī jāpārdomā Bībelē ietvertie Dieva solījumi un jāpakļaujas viņa norādījumiem, kā to darīja Dieva kalpi, kas dzīvoja pirms Kristus. Mums ir pieejama ne tikai Bībele, bet arī bagātīgs garīgais uzturs, ko Jehova sagādā ar ”uzticamā un gudrā kalpa” starpniecību. (Mat. 24:45.) Ja mēs augstu vērtēsim visu, ko Jehova mums ir dāsni dāvājis, mums būs tikpat stipra ticība kā Bībelē minētajiem Dieva kalpiem, kas gaidīja Dieva valstību. Viņu gaidām bija stingrs pamats.

 8. Kā ticība ir saistīta ar lūgšanām?

⁸ Kas vēl palīdzēja Bībelē minētajiem Dieva kalpiem uzturēt stipru ticību? Būtiska nozīme bija lūgšanām. Pieredzēdami, kā Jehova atbild uz viņu lūgumiem, viņi aizvien nostiprinājās savā ticībā. (Neh. 1:4, 11; Ps. 34:5, 16, 18; Dan. 9:19—21.) Arī mēs varam atklāti stāstīt Jehovam par to, kas mums uz sirds, jo zinām, ka viņš mūs uzklausīs un dos mums spēku, lai mēs nezaudētu izturību un prieku. Kad redzam, ka mūsu lūgšanas nepaliek bez atbildes, mūsu ticība kļūst arvien stiprāka. (Nolasīt 1. Jāņa 5:14, 15.) Tā kā ticība ir gara auglis, mums ir jālūdz pēc Dieva gara, kā mudināja darīt Jēzus. (Lūk. 11:9, 13.)

 9. Par ko mums būtu jālūdz?

⁹ Taču mūsu lūgšanām nebūtu jāaprobežojas tikai ar lūgumiem pēc palīdzības. Mēs ik dienu varam pateikties Jehovam un viņu slavēt par viņa brīnumainajiem darbiem, kuru ir tik daudz, ka tos nav iespējams saskaitīt. (Ps. 40:6.) Turklāt mūsu lūgšanām jāliecina, ka mēs sekojam aicinājumam: ”Paturiet prātā tos, kas ir važās, it kā jūs būtu nebrīvē kopā ar tiem.” Mums arī jālūdz par brāļiem visā pasaulē, jo īpaši par tiem, kam ir uzticēta vadība. Mēs esam dziļi saviļņoti, kad redzam, kā Jehova atbild uz mūsu vienprātīgajiem lūgumiem. (Ebr. 13:3, 7.)

10. Kādos pārbaudījumos dažādi Dieva kalpi neatteicās no savas ticības, un kur viņi rada spēku?

¹⁰ Apustulis Pāvils Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, pieminēja pārbaudījumus, kādus izturēja daudzi vārdā nenosaukti Dieva kalpi. Piemēram, apustulis rakstīja par sievietēm, kurām nomira dēli, kas gan vēlāk tika celti augšā. Vēl viņš runāja par cilvēkiem, kas nebija ”ar mieru tikt atbrīvoti pret izpirkumu, jo gribēja iegūt labāku augšāmcelšanu”. (Ebr. 11:35.) Mēs nevaram būt pilnīgi pārliecināti par to, kurus Dieva kalpus Pāvils bija domājis, bet mēs zinām, ka daži, piemēram, Nabots un Zaharja, tika nomētāti ar akmeņiem, jo viņi klausīja Dievam un pildīja viņa gribu. (1. Ķēn. 21:3, 15; 2. Laiku 24:20, 21.) Daniēlam un viņa draugiem bija iespēja ”tikt atbrīvotiem”, ja viņi atteiktos no savas ticības. Bet viņi paļāvās uz Dieva spēku un tāpēc varēja ”aizvērt lauvām muti” un ”apslāpēt uguns spēku”. (Ebr. 11:33, 34; Dan. 3:16—18, 20, 28; 6:13, 16, 21—23.)

11. Kas savas ticības dēļ bija jāiztur dažiem praviešiem?

¹¹ Savas ticības dēļ tādi pravieši kā Miha un Jeremija ”pārcieta izsmieklu un.. cietumu”. Citi, piemēram, Elija, ”klejoja pa tuksnešiem un kalniem, mitinājās alās un klinšu spraugās”. Viņi visi izturēja šos pārbaudījumus, jo viņiem bija stipra ticība — ”pamatotas cerētā gaidas”. (Ebr. 11:1, 36—38; 1. Ķēn. 18:13; 22:24—27; Jer. 20:1, 2; 28:10, 11; 32:2.)

12. Kas ir rādījis visizcilāko izturības paraugu, un kas viņam palīdzēja izturēt visus pārbaudījumus?

¹² Pēc tam, kad Pāvils bija pieminējis dažādus Dieva kalpus, kam bija stipra ticība, viņš pievērsa uzmanību visizcilākajam paraugam — mūsu Kungam Jēzum Kristum. 12. nodaļas 2. pantā var lasīt: ”Viņam [Jēzum] paredzētā prieka dēļ viņš, nicinādams kaunu, ir izturējis nāvi pie moku staba un ir apsēdies pa labi no Dieva troņa.” Mums ”allaž jādomā” par Jēzus ticību, jo viņš palika nelokāms pat vissmagākajā pārbaudījumā. (Nolasīt Ebrejiem 12:3.) Tāpat kā Jēzus, agrīnie kristieši, piemēram, māceklis Antipa, bija gatavi drīzāk mirt mocekļa nāvē nekā atteikties no savas ticības. (Atkl. 2:13.) Viņus gaidīja augšāmcelšana debesu dzīvei, un tā ir nesalīdzināmi pārāka par ”labāku augšāmcelšanu”, uz ko cerēja Dieva kalpi, kas dzīvoja pirms Kristus. (Ebr. 11:35.) Kādu laiku pēc tam, kad 1914. gadā tika nodibināta Dieva valstība, visi uzticīgie svaidītie, kas gulēja nāves miegā, tika celti augšā dzīvei garīgā sfērā. Kopā ar Jēzu viņi valdīs pār cilvēci. (Atkl. 20:4.)

13., 14. Kādi pārbaudījumi bija jāpieredz Rūdolfam Graihenam, un kā viņš tos spēja izturēt?

¹³ Mūsdienās miljoniem Dieva kalpu seko Jēzus paraugam, skaidri paturot prātā savu cerību un nepieļaujot, ka pārbaudījumi vājinātu viņu ticību. Viens no šādiem piemēriem ir brālis Rūdolfs Graihens, kas piedzima Vācijā 1925. gadā. Viņš atminējās, ka viņa bērnībā mājās pie sienām karājās Bībeles ainu attēli. Viņš stāstīja: ”Vienā no tiem varēja redzēt vilku un jēru, kazlēnu un panteru, teļu un lauvu, kas visi sadzīvo mierā, un mazu zēnu, kas tos gana. Šie attēli atstāja uz mani neizdzēšamu iespaidu.” (Jes. 11:6—9.) Par spīti nežēlīgām vajāšanām daudzu gadu garumā, kad vispirms pret viņu vērsās nacistu gestapo, bet pēc tam komunistiskās Austrumvācijas drošības dienests Stasi, Rūdolfs nezaudēja ticību apsolītajai paradīzei uz zemes.

¹⁴ Rūdolfam bija jāpieredz arī citi smagi pārbaudījumi: Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē ar tīfu nomira viņa māte, savukārt viņa tēvs atslāba ticībā un parakstīja dokumentu, kurā paziņoja, ka vairs nevēlas būt Jehovas liecinieks. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Rūdolfs kalpoja par rajona pārraugu, bet vēlāk viņu uzaicināja mācīties Gileādas skolā, kurā gatavoja misionārus. Viņu nosūtīja uz Čīli, kur viņš atkal bija rajona pārraugs. Taču Rūdolfa pārbaudījumi vēl nebija beigušies. Tikai gadu pēc tam, kad viņš bija apprecējies ar misionāri, vārdā Petsija, nomira viņu meitiņa. Vēlāk tikai 43 gadu vecumā nomira arī Petsija. Rūdolfs izturēja visus šos pārbaudījumus. 1997. gada 1. augusta Sargtornī, 20.—​25. lappusē, bija iespiests Rūdolfa dzīvesstāsts, un tajā laikā viņš vēl arvien bija pionieris un draudzes vecākais, lai arī viņš jau bija krietni gados un viņam bija vāja veselība.^[1]

15. Pastāstiet par dažiem Jehovas lieciniekiem, kas vajāšanās nezaudē prieku!

¹⁵ Jehovas lieciniekiem cerība palīdz saglabāt prieku arī tad, kad jāsastopas ar niknu, neatslābstošu pretestību. Piemēram, daudz mūsu ticības biedru Dienvidkorejā, Eritrejā un Singapūrā atrodas ieslodzījumā, un lielākā daļa no viņiem ir ieslodzīti tāpēc, ka paklausa Jēzus pavēlei neņemt rokā ”zobenu”. (Mat. 26:52.) Simtiem ieslodzīto brāļu un māsu vidū ir Īsāks, Negede un Pauloss, kas Eritrejā atrodas cietumā jau vairāk nekā 20 gadus. Šiem brāļiem ir liegta iespēja apgādāt savus padzīvojušos vecākus un pašiem nodibināt ģimeni, viņiem ir bijis jāizcieš ārkārtīgi nežēlīga izturēšanās, tomēr viņi joprojām ir uzticīgi Jehovam. Kā redzams vietnē jw.org ievietotajā attēlā, šo brāļu acis staro priekā, un tas liecina, ka viņu ticība ir palikusi stipra. Pat cietuma uzraugi ir sākuši viņus cienīt.

16. No kā mūs var pasargāt stipra ticība?

¹⁶ Lielākā daļa Jehovas kalpu nav pieredzējuši tik smagas vajāšanas. Taču arī viņiem ir bijuši ticības pārbaudījumi. Daudzi ir spiesti dzīvot trūkumā, daudzi ir cietuši pilsoņu karos un dabas katastrofās. Citi, tāpat kā senatnē Mozus un patriarhi, ir atteikušies no ērtas un nodrošinātas dzīves vai no ievērojama stāvokļa sabiedrībā. Viņi nepadodas kārdinājumam dzīvot materiālistisku un egocentrisku dzīvi. Kas viņiem palīdz? Tā ir viņu mīlestība pret Jehovu un nešaubīgā ticība Jehovas solījumam, ka viņš izlabos jebkādu netaisnību un dāvās saviem uzticīgajiem kalpiem mūžīgu dzīvi jaunā, taisnīgā pasaulē. (Nolasīt Psalmu 37:5, 7, 9, 29.)

17. Kā mēs varam uzturēt savu ticību stipru, un par ko ir runa nākamajā rakstā?

¹⁷ Šajā rakstā tika apskatīts, kādā ziņā ticība ir ”pamatotas cerētā gaidas”. Lai mums būtu šāda ticība, mums ir jāpārdomā Jehovas solījumi un regulāri jāvēršas pie viņa lūgšanās. Tad mēs spēsim izturēt jebkādus pārbaudījumus. Bet, kā redzams Bībelē, ticība sevī ietver vēl daudz ko citu, un par to ir runa nākamajā rakstā.