Jehovas vārdi ir dzīvi
Vēstules Titam, Filemonam un ebrejiem
MŪSU ĒRAS 61. gadā Pāvils Romā tika atbrīvots no sava pirmā ieslodzījuma, un kādu laiku pēc tam viņš apmeklēja Krētas salu. Redzēdams, kādā stāvoklī ir kristiešu draudzes, viņš atstāja Krētā Titu, lai tas draudzes stiprinātu. Kaut kad vēlāk, iespējams, atrazdamies Maķedonijā, Pāvils uzrakstīja Titam vēstuli, kurā pastāstīja par viņa pienākumiem un apstiprināja, ka viņš ir pilnvarots tos veikt.
Kādu laiku iepriekš, neilgi pirms atbrīvošanas no ieslodzījuma, Pāvils bija uzrakstījis vēstuli Filemonam — kristietim, kas dzīvoja Kolosās. Vēstule Filemonam ir rakstīta kā personisks lūgums draugam.
Ap 61. gadu Pāvils uzrakstīja arī vēstuli ebreju tautības kristiešiem, kas dzīvoja Jūdejā, un tajā viņš paskaidroja, kādā ziņā kristietība ir pārāka par jūdaismu. No visām trim vēstulēm mēs varam mācīties daudz ko vērtīgu. (Ebr. 4:12.)
PALIKSIM GARĪGI STIPRI
Devis norādījumu katrā pilsētā iecelt vecākos, Pāvils Titu mudināja: ”Atspēko [nepaklausīgos] it asi, lai tie ticībā kļūst veseli.” Viņš atgādināja, cik svarīgi ir, lai visi kristieši, ”atsacīdamies no bezdievības.., prātīgi.. dzīvotu”. (Tit. 1:5, 10—13; 2:12.)
Pāvils deva arī citus konkrētus padomus, kas varēja palīdzēt brāļiem un māsām Krētā palikt garīgi stipriem. Titam viņš ieteica: ”No ģeķīgiem strīdiem.. un bauslības kariem izvairies.” (Tit. 3:9.)
Bībeles pantu skaidrojums.
1:15. Kā tas ir iespējams, ka ”Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts”? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāsaprot, ko Pāvils domāja ar vārdiem ”visas lietas”. Šos vārdus viņš attiecināja uz personiskiem jautājumiem, kuros Dieva Raksti katram kristietim ļauj pieņemt savu lēmumu, un viņš ar tiem nedomāja neko tādu, kas Dieva Rakstos ir tieši nosodīts. Cilvēks, kas ir saskaņojis savas domas ar Dieva norādījumiem, atzīst par ”šķīstu” jebko, kas nav pretrunā ar Dieva principiem. Pilnīgi pretējs viedoklis ir tiem, kuru domāšana ir nepareiza un kuru sirdsapziņa ir aptraipīta.a
3:5. Kādā ziņā svaidītie kristieši tiek izglābti ”ar mazgāšanu.. un atjaunošanos Svētajā Garā”? Viņi ir izglābti ”ar mazgāšanu” tādā ziņā, ka Dievs viņus ir nomazgājis jeb attīrījis ar Jēzus asinīm, attiecinādams uz viņiem izpirkuma upura vērtību. Šie kristieši pieredz ”atjaunošanos Svētajā Garā”, tāpēc ka ir kļuvuši par ”jaunu radījumu” — no gara dzimušiem Dieva bērniem. (2. Kor. 5:17.)
Ko mēs varam mācīties.
1:10—13; 2:15. Kristiešu draudzes pārraugiem droši un apņēmīgi jārisina problēmas, kas rodas draudzē.
2:3—5. Tāpat kā pirmajā gadsimtā, arī tagad vecākām kristietēm jāņem vērā padoms: ”Lai [tās] izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu.” Ja viņas tā rīkojas, viņas var sekmīgi ”pamācīt jaunākās”.
3:8, 14. Tas, ka mēs ”cenšamies veikt labus darbus”, ir ļoti vērtīgi, jo tādā veidā mēs nesam augļus kalpošanā Dievam un paliekam nošķirti no ļaunās pasaules.
”ES.. MĪLESTĪBĀ TEVI LŪDZU”
Pāvils uzslavēja Filemonu par viņa ”mīlestību un ticību”. Tas, ka Filemons bija palīdzējis citiem kristiešiem, sagādāja Pāvilam ”daudz prieka un apmierinājuma”. (Filem. 4, 5, 7.)
Pāvils rādīja labu priekšzīmi visiem kristiešu pārraugiem — rakstīdams par delikāto jautājumu, kas bija saistīts ar Onēzimu, viņš nevis pavēlēja Filemonam, bet mīlestībā viņu lūdza. Viņš vērsās pie Filemona ar vārdiem: ”Es tev rakstu, uzticēdamies tev, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku.” (Filem. 8, 9, 21.)
Bībeles pantu skaidrojums.
10, 11, 18. Kā Onēzims, kas kādreiz bija ”nederīgs”, kļuva ”derīgs”? Onēzims nebija gribējis būt vergs, tāpēc viņš bija aizbēdzis no Filemona un bija devies no Kolosām uz Romu. Iespējams, Onēzims savam kungam kaut ko bija nozadzis, lai iegūtu līdzekļus 1400 kilometru garajam ceļam. Filemonam tāds vergs tiešām bija ”nederīgs”. Taču Romā Onēzims ar Pāvila palīdzību kļuva par kristieti. Būdams kristīts brālis, šis kādreiz nederīgais vergs kļuva par ”derīgu” ticības biedru.
15, 16. Kāpēc Pāvils nelūdza Filemonu, lai tas Onēzimam dāvātu brīvību? Pāvils vēlējās visus spēkus veltīt tam, lai ”sludinātu Dieva valstību” un ”mācītu par Kungu Jēzu Kristu”. Tāpēc viņš neiesaistījās sociālo problēmu risināšanā un neieņēma nekādu nostāju jautājumos, kas attiecās uz verdzības iekārtu kā tādu. (Ap. d. 28:31.)
Ko mēs varam mācīties.
2. Filemons savās mājās ļāva rīkot kristiešu sapulces. Tas ir liels gods, ja pie mums mājās notiek sludināšanas sapulces. (Rom. 16:5; Kol. 4:15.)
4—7. Mums no sirds jāuzslavē ticības biedri, kuru dzīve liecina par stipru ticību un mīlestību.
15, 16. Mums nevajadzētu pieļaut, ka nepatīkamu notikumu dēļ mēs sāktu pārliecīgi raizēties. Var izrādīties, ka šādiem notikumiem ir labs iznākums, kā tas bija gadījumā ar Onēzimu.
21. Pāvils gaidīja, ka Filemons piedos Onēzimam. Arī no mums tiek gaidīts, ka mēs piedosim brālim, kas mūs ir aizvainojis. (Mat. 6:14.)
”DOSIMIES PRETIM PILNĪBAI”
Lai pierādītu, ka ticība Jēzus dotajam upurim ir pārāka par bauslības darbiem, Pāvils pievērsa uzmanību tam, cik izcils ir kristietības dibinātājs, cik viņš ir labs priesteris, cik vērtīgs ir viņa upuris un cik īpaša ir jaunā derība. (Ebr. 3:1—3; 7:1—3, 22; 8:6; 9:11—14, 25, 26.) Sapratne par to noteikti palīdzēja ebreju kristiešiem izturēt vajāšanas, ar kādām pret viņiem vērsās viņu pašu tautieši. Pāvils mudināja savus ticības biedrus: ”Dosimies pretim pilnībai.” (Ebr. 6:1.)
Cik svarīga kristiešiem ir ticība? ”Bez ticības nevar [Dievam] patikt,” rakstīja Pāvils. Viņš aicināja ebreju kristiešus ”doties ar pacietību.. noliktajā sacīkstē” un darīt to ticībā. (Ebr. 11:6; 12:1.)
Bībeles pantu skaidrojums.
2:14, 15. Vai tas, ka Sātanam ir ”nāves vara”, nozīmē, ka viņš var nogalināt ikvienu cilvēku, ko vien vēlas? Nē, tas tā nav. Tomēr nevar noliegt, ka jau kopš Sātana ļauno ceļu sākuma viņa meli ir nesuši nāvi — ar tiem viņš panāca, ka Ādams grēko un nodod grēku un nāvi visiem cilvēkiem. (Rom. 5:12.) Turklāt cilvēki, kas atrodas Sātana ietekmē, ir nonāvējuši daudzus Dieva kalpus — tā notika, piemēram, ar Jēzu. Bet tas nenozīmē, ka Sātanam ir neierobežotas iespējas nogalināt ikvienu, ko vien viņš vēlas. Ja viņam būtu tāda vara, viņš jau sen būtu nonāvējis visus, kas kalpo Jehovam. Jehova aizsargā savus kalpus kā grupu un neļauj Sātanam viņus pilnībā iznīcināt. Pat ja Dievs pieļauj, ka daži no mums Sātana uzbrukumos iet bojā, mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs izlabos visu Sātana nodarīto postu.
4:9—11. Kā mēs varam ”ieiet [Dieva] atdusā”? Pēc sestās radīšanas dienas Dievs atpūtās no radīšanas darbiem, nešaubīgi zinādams, ka viņa nodoms attiecībā uz zemi un cilvēci noteikti piepildīsies. (1. Moz. 1:28; 2:2, 3.) Mēs ”ieejam šinī atdusā”, ja atturamies no centieniem attaisnot sevi ar saviem pašu darbiem un pieņemam visu, ko Dievs ir sagādājis mūsu glābšanai. Kad mēs apliecinām ticību Jehovam un uzticīgi sekojam viņa Dēlam, nevis dzenamies pēc savtīgiem mērķiem, mēs ik dienas izjūtam atvieglojumu un tiekam svētīti ar mieru. (Mat. 11:28—30.)
11:10, 13—16. Kādu ”pilsētu” gaidīja Ābrahāms? Pilsēta, ko Ābrahāms gaidīja, bija simboliska — viņš gaidīja ”debesu Jeruzālemi”, ko veido Kristus Jēzus un 144 tūkstoši viņa līdzvaldnieku. Debesu godībā celtie Kristus līdzvaldnieki ir nosaukti arī par ”svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi”. (Ebr. 12:22; Atkl. 14:1; 21:2.) Tātad Ābrahāms gaidīja iespēju dzīvot laikā, kad valdīs Dieva Valstība.
12:2. Kas bija ”[Jēzum] sagaidāmais prieks”, kura ”dēļ” (JD-07) viņš ”krustu ir pacietis”? Tas bija prieks, kādu viņam deva sapratne par to, ko viņš panāks ar savu kalpošanu — proti, svētīs Jehovas vārdu, apstiprinās Jehovas tiesības uz augstāko varu un atpirks cilvēci no nāves. Jēzus ar prieku gaidīja arī laiku, kad viņš kļūs par Ķēniņu un Augsto priesteri, kas sagādās cilvēcei bezgalīgas svētības.
13:20. Kāpēc jaunā derība ir nosaukta par ”mūžīgo derību”? Tam ir trīs iemesli: pirmkārt, šī derība nekad netiks aizstāta ar citu, otrkārt, viss, ko panāks šī derība, pastāvēs mūžīgi, un, treškārt, ”citas avis” gūs no tās labumu arī pēc Armagedona. (Jāņa 10:16.)
Ko mēs varam mācīties.
5:14. Mums cītīgi jāpētī Dieva Raksti, Bībele, un jāizmanto savā dzīvē viss, ko no tās uzzinām. Tikai tā mēs varam panākt, ka mums ir ”prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu”. (1. Kor. 2:10.)
6:17—19. Tas, ka mūsu cerības pamatā ir Dieva solījums, ko viņš ir apstiprinājis ar zvērestu, mums palīdz nenovirzīties no patiesības ceļa.
12:3, 4. Mums jātiecas pēc garīga brieduma un jāvairo sava izturība, lai nepieļautu, ka nenozīmīgu pārbaudījumu vai pretestības dēļ mēs piekustu, ”savās dvēselēs pagurdami”. Mums ir jāapņemas ”līdz asinīm pretim turēties”, tātad jābūt gataviem saglabāt uzticību līdz nāvei. (Ebr. 10:36—39.)
12:13—15. Mums jāuzmanās, lai kāda ”rūgta sakne” jeb tādi cilvēki, kas kritizē draudzē pastāvošo kārtību, mūs nekavētu ”staigāt taisnas tekas savām kājām”.
12:26—28. To, kas ir cilvēku, nevis Dieva radīts, — visu tagadējo pasauli ar tās ļaunajām ”debesīm” — Dievs satricinās un ”paņems prom” (JD-07). Kad tas notiks, paliks tikai ”nesatricināmais”, proti, Dieva Valstība un cilvēki, kas to atbalsta. Tāpēc ir svarīgi sludināt Dieva Valstību un dzīvot saskaņā ar Dieva noteiktajiem principiem.
13:7, 17. Mums būs vieglāk sadarboties ar draudzes pārraugiem, ja paturēsim prātā, ka mums ir jābūt viņiem paklausīgiem un padevīgiem.
[Zemsvītras piezīme]