Ticība liek rīkoties

”Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies [Ābrahāma] darbiem, un tā darbos ticība ir tikusi pilnīga.” (JĒKABA 2:22)

1., 2. Kā mēs rīkosimies, ja mums ir ticība?

DAUDZI cilvēki apgalvo, ka viņi ticot Dievam. Taču ticība, kas tiek apliecināta tikai vārdos, ir tikpat nedzīva kā miruša cilvēka ķermenis. ”Ticība, ja tai nav darbu, tā ir pati par sevi nedzīva,” rakstīja māceklis Jēkabs. Un viņš norādīja, ka dievbijīgajam Ābrahāmam bija ticība, kas ”līdzi darbojusies viņa darbiem”. (Jēkaba 2:17, 22.) Ko šie vārdi nozīmē mums?

² Ja mums ir patiesa ticība, mēs ne tikai piekritīsim kristiešu sapulcēs dzirdētajai informācijai. Mēs ļausim savai ticībai izpausties, būdami aktīvi Jehovas liecinieki. Jā, ticība mūs pamudinās izmantot Dieva Rakstus dzīvē un liks mums rīkoties.

Cilvēku šķirošana pēc viņu stāvokļa nav savienojama ar ticību

3., 4. Kā ticībai būtu jāietekmē mūsu izturēšanās pret citiem?

³ Ja mēs patiešām ticam Dievam un Kristum, mēs nevienam neizrādīsim īpašu labvēlību viņa stāvokļa dēļ. (Jēkaba 2:1—4.) Daži no tiem, kam Jēkabs rakstīja savu vēstuli, sprieda par cilvēkiem pēc to stāvokļa, neievērodami patiesiem kristiešiem izvirzītās prasības. (Romiešiem 2:11.) Tāpēc Jēkabs teica: ”Lai mūsu godības Kunga Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēku stāvokļa uzlūkošanu.” Ja uz kādu sapulci atnāca bagāts neticīgais ar zelta gredzeniem pirkstos un greznām drēbēm mugurā, kā arī neticīgs ”nabags netīrā tērpā”, abiem pienācās laipna uzņemšana — un tomēr draudzēs bija vērojams īpašs vēlīgums pret mantīgajiem. Viņiem tika ierādītas ’labi ērtas’ sēdvietas, turpretī trūcīgiem neticīgajiem lika stāvēt vai sēdēt uz grīdas pie citu cilvēku kājām.

⁴ Jehova ir sagādājis Jēzus Kristus izpirkuma upuri kā bagātajiem, tā nabadzīgajiem. (2. Korintiešiem 5:14, 15.) Tātad, izdabādami bagātajiem, mēs atkāptos no ticības Kristum, kas ’tapa nabags, lai viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību’. (2. Korintiešiem 8:9.) Nekad nevērtēsim citus ar šādu nepareizu vēlēšanos godāt cilvēkus. Dievs neuzlūko cilvēkus pēc viņu stāvokļa; rīkodamies citādi, mēs kļūtu par ”ļaundomīgiem spriedējiem”. (Ījaba 34:19.) Ja vēlēsimies iepriecēt Dievu, mēs nepadosimies kārdinājumam parādīt kādam īpašu labvēlību vai ’glaimot acu priekšā sava labuma dēļ’. (Jūdas 4, 16.)

 5. Ko Dievs ir izredzējis par ”bagātniekiem ticībā”, un kā mēdz rīkoties materiālā ziņā bagāti cilvēki?

⁵ Jēkabs atklāj, kas ir patiesi bagāti, un aicina mīlēt visus cilvēkus neatkarīgi no viņu stāvokļa. (Jēkaba 2:5—9.) ’Dievs nabagos ir izredzējis par bagātniekiem ticībā un valstības mantiniekiem.’ Nabadzīgi cilvēki parasti ir atsaucīgāki uz labo vēsti. (1. Korintiešiem 1:26—29.) Visā visumā var teikt, ka bagātnieki uzkundzējas citiem situācijās, kas saistītas ar parādiem, algām un tiesāšanos. Šie cilvēki runā ļaunu par Kristu un vajā mūs, jo mēs esam nosaukti viņa vārdā. Lai vai kā, būsim apņēmības pilni ievērot ”ķēnišķīgo likumu”, kas liek mīlēt savus tuvākos — gan bagātos, gan trūcīgos vienādi. (3. Mozus 19:18; Mateja 22:37—40.) To prasa Dievs, tāpēc vērtēt cilvēkus pēc viņu stāvokļa nozīmē ’darīt grēku’.

”Žēlastība nebēdā par tiesu!”

 6. Kāpēc varētu teikt, ka mēs pārkāpjam likumu, ja mēs neizturētos pret citiem žēlsirdīgi?

⁶ Ja mēs bez žēlastības šķirojam cilvēkus pēc viņu stāvokļa, mēs pārkāpjam likumu. (Jēkaba 2:10—13.) Un, aplami rīkodamies šajā ziņā, mēs noziedzamies pret visiem Dieva likumiem. Izraēlieši, kas nepārkāpa laulību, bet zaga, kļuva par Mozus bauslības pārkāpējiem. Mēs, kristieši, tiekam tiesāti pēc ’svabadības likuma’, kam pakļauti garīgie izraēlieši, ar kuriem ir noslēgta jaunā derība un kuriem šis likums ir ierakstīts sirdī. (Jeremijas 31:31—33.)

 7. Kāpēc cilvēki, kas izrāda citiem labvēlību viņu stāvokļa dēļ, nevar gaidīt žēlastību no Dieva?

⁷ Ja mēs apgalvojam, ka mums ir ticība, bet izrādām citiem labvēlību viņu stāvokļa dēļ, mēs esam bīstamā situācijā. Cilvēkus, kam trūkst mīlestības un žēlastības, gaida tiesa bez žēlastības. (Mateja 7:1, 2.) Jēkabs raksta: ”Žēlastība nebēdā par tiesu!” Ja sekosim Jehovas gara vadībai, vienmēr būdami žēlsirdīgi, mēs netiksim nosodīti tad, kad mūs tiesās. Gluži otrādi, mēs pieredzēsim žēlastību, un mums nebūs iemesla bēdāties par nesaudzīgu tiesu vai nelabvēlīgu spriedumu.

Ticība pamudina uz labiem darbiem

 8. Ko var teikt par cilvēku, kas apgalvo, ka viņam esot ticība, bet kam nav darbu?

⁸ Ticība ne vien padara mūs mīlošus un žēlsirdīgus, bet liek veikt arī labus darbus. (Jēkaba 2:14—26.) Protams, ticība, kas izpaužas tikai vārdos, bet ne darbos, mūs neizglābs. Tiesa, ar bauslības darbiem mēs nevaram nopelnīt taisnīgu stāvokli Dieva priekšā. (Romiešiem 4:2—5.) Jēkabs runā par darbiem, kuru pamatā ir ticība un mīlestība, nevis kāds likumu kopums. Ja mūs mudinās ticība un mīlestība, mēs neaprobežosimies ar laba vēlējumiem ticības biedram, kas ir nonācis trūkumā. Mēs materiāli palīdzēsim slikti ģērbtam vai izsalkušam brālim vai māsai. Pieminējis cilvēku, kas saka trūcīgam brālim vai māsai: ”Ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību,” — bet nedod tiem vajadzīgo, Jēkabs jautā: ”Ko tas palīdz?” Tas nepalīdz nenieka. (Ījaba 31:16—22.) Tāda ”ticība” ir nedzīva!

 9. Kas pierāda, ka mums ir ticība?

⁹ Iespējams, mēs kaut kādā mērā esam saistīti ar Dieva tautu, taču tikai darbi, kas tiek darīti no sirds, var apstiprināt mūsu apgalvojumu, ka mums ir ticība. Ir apsveicami, ja esam atmetuši mācību par trīsvienību un esam pārliecināti, ka ir tikai viens patiesais Dievs. Taču noteikts viedoklis par kaut ko vēl nav ticība. ”Ļaunie gari tic”, tomēr viņi bailēs ”dreb”, jo viņus gaida iznīcināšana. Ja mums patiešām ir ticība, tā mums liks rīkoties, piemēram, sludināt labo vēsti un sagādāt ēdienu un apģērbu trūcīgiem ticības biedriem. Jēkabs jautā: ”Vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk [kam nav precīzu zināšanu par Dievu], ka ticība bez darbiem ir nedzīva?” Jā, ticība nav šķirama no rīcības.

10. Kāpēc Ābrahāms ir nosaukts par ”tēvu visiem tiem, kas tic”?

¹⁰ Dievbijīgo patriarhu Ābrahāmu ticība pamudināja rīkoties. Būdams ’tēvs visiem tiem, kas tic’, Ābrahāms ”no darbiem.. tapa taisnots, ziedodams Izāku, savu dēlu, uz altāŗa”. (Romiešiem 4:11, 12; 1. Mozus 22:1—14.) Kas būtu noticis, ja Ābrahāmam būtu pietrūcis ticības, ka Dievs spēj piecelt Īzāku no mirušajiem un izpildīt savu solījumu par dzimumu, kam bija jānāk no Īzāka līnijas? Tad Ābrahāms noteikti nebūtu mēģinājis upurēt savu dēlu. (Ebrejiem 11:19.) Tieši Ābrahāma darbi, ko viņš paklausīgi veica, ļāva teikt, ka viņa ”ticība ir tikusi pilnīga”. Tā tika ”piepildīti raksti [1. Mozus 15:6], kas saka: ”Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.”” Ābrahāma darbi — viņa mēģinājums upurēt Īzāku — apstiprināja Dieva agrāk izteikto paziņojumu, ka Ābrahāms ir taisnīgs. Ar ticībā darītiem darbiem Ābrahāms apliecināja savu mīlestību pret Dievu, un viņš tika nosaukts par ’Dieva draugu’.

11. Kādi pierādījumi liecina par Rahābas ticību?

¹¹ Ābrahāms pierādīja, ”ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien”. To pašu var teikt par Rahābu, kādu netikli no Jērikas. ”No darbiem viņa tika taisnota, [izraēliešu] sūtņus uzņemdama un pa citu ceļu izlaizdama”, lai tie varētu aizbēgt no saviem ienaidniekiem kanaāniešiem. Pirms Rahāba satika izraēliešu izlūkus, viņa bija atzinusi Jehovu par vienīgo patieso Dievu, un viņas turpmākie vārdi, kā arī tas, ka viņa pārtrauca nodarboties ar prostitūciju, pierādīja viņas ticību. (Jozuas 2:9—11; Ebrejiem 11:31.) Minējis šo otro piemēru, kas rāda, kā ticība izpaužas darbos, Jēkabs raksta: ”Kā miesa bez gara ir nedzīva tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem.” Kad cilvēks ir nedzīvs, viņā nav dzīvības spēka jeb ”gara” un viņš neko nevar paveikt. Ticība, kas tiek apliecināta tikai vārdos, ir tikpat nedzīva kā miruša cilvēka ķermenis. Turpretī tad, ja mūsu ticība ir īsta, tā mūs pamudina rīkoties dievbijīgi.

Valdi pār savu mēli!

12. Kas jāņem vērā draudzes vecākajiem?

¹² Par ticību var liecināt arī tas, ko cilvēks runā un māca, tomēr šajā ziņā ir nepieciešama pašsavaldība. (Jēkaba 3:1—4.) Tā kā vecākie māca draudzē, viņiem ir nopietns pienākums un liela atbildība Dieva priekšā. Tāpēc viņiem pazemīgi jāizanalizē savi motīvi un kvalifikācija. Bez zināšanām un dotībām šiem vīriešiem ir vajadzīga arī dziļa mīlestība pret Dievu un pret ticības biedriem. (Romiešiem 12:3, 16; 1. Korintiešiem 13:3, 4.) Vecākajiem jāpamato savi padomi uz Bībeli. Ja vecākais kļūdītos mācībā un tādā veidā sagādātu citiem problēmas, Dievs ar Kristus starpniecību tiesātu viņu, un spriedums būtu nelabvēlīgs. Tāpēc vecākajiem jābūt pazemīgiem un centīgiem studēšanā, kā arī uzticīgi jāvadās pēc Dieva Rakstiem.

13. Kāpēc mēs ’klūpam vārdā’?

¹³ Savas nepilnības dēļ mēs visi — pat ja esam prasmīgi skolotāji — ”daudzējādi klūpam”. Klupšana vārdā ir viena no izplatītākajām un potenciāli bīstamākajām kļūmēm. Jēkabs raksta: ”Ja kāds vārdā neklūp, tas ir pilnīgs vīrs, spējīgs savaldīt savu miesu.” Atšķirībā no Jēzus Kristus mēs nevaldām pār savu mēli pilnīgi. Ja mēs to spētu, mēs varētu valdīt arī pār pārējo miesu. Piemēram, cilvēki prot vadīt zirgus, izmantojot iemauktus un laužņus, un pat lielu kuģi, ko mētā skarbi vēji, ar nelielas stūres palīdzību ir iespējams virzīt saskaņā ar stūrmaņa gribu.

14. Kā Jēkabs uzsver, ka ir nepieciešama piepūle, lai valdītu pār savu mēli?

¹⁴ Mums visiem ir godīgi jāatzīst, ka mēles savaldīšana prasa lielas pūles. (Jēkaba 3:5—12.) Iemaukti salīdzinājumā ar zirgu ir nelieli, tāpat arī stūre salīdzinājumā ar kuģi. Mēle, ja to salīdzina ar cilvēka ķermeni, ir maza, tomēr tā ”veic lielas lietas”. Rakstos ir skaidri teikts, ka lielīšanos Dievs nosoda, tāpēc mums jāgriežas pie viņa pēc palīdzības, lai atturētos no šī netikuma. (Psalms 12:4, 5; 1. Korintiešiem 4:7.) Valdīsim pār savu mēli arī tad, kad mūs kāds izaicina, un atcerēsimies, ka ir vajadzīga tikai dzirkstele, lai aizdedzinātu veselu mežu. Kā norāda Jēkabs, ”uguns ir arī mēle” — tā var nodarīt milzīgu postu. (Salamana Pamācības 18:21.) Tiešām, nevaldāma mēle ir ”netaisnības pasaule”! Visas sliktās īpašības, kas raksturīgas šai bezdievīgajai pasaulei, ir saistītas ar mēli, kurai ļauta vaļa. Mēle ir vainojama tādā ļaunumā kā, piemēram, neslavas celšana un viltus mācību izplatīšana. (3. Mozus 19:16; 2. Pētera 2:1.) Ko tu par to domā? Vai mums, ticības mudinātiem, nebūtu visiem spēkiem jācenšas valdīt pār savu mēli?

15. Kādu ļaunumu var nodarīt mēle, kas netiek savaldīta?

¹⁵ Mēle, kas netiek savaldīta, ”apgāna” vai apkauno visu cilvēku. Piemēram, ja mūs vairākkārt pieķertu melos, mēs droši vien kļūtu pazīstami kā meļi. Bet kādā veidā nevaldāma mēle ”aizdedzina mūža ritumu”? Tā padara dzīvi par nebeidzamu problēmu virkni. Viena nesavaldīta mēle var izjaukt veselas draudzes mieru. Jēkabs piemin ”elli” jeb, kā teikts oriģinālvalodā, ”Gehennu” — Hinoma ieleju. Kādreiz šajā ielejā tika upurēti bērni, bet vēlāk tā kļuva par izgāztuvi, kur tika sadedzināti Jeruzalemes atkritumi. (Jeremijas 7:31.) Tātad Gehenna simbolizē iznīcību. Un var teikt, ka Gehenna piešķir savu iznīcinošo spēku nevaldāmajai mēlei. Ja nesavaldām savu mēli, mēs paši varam kļūt par upuri liesmai, ko esam aizdeguši. (Mateja 5:22.) Mūs pat varētu izslēgt no draudzes par paļāšanu. (1. Korintiešiem 5:11—13.)

16. Kā mums būtu jārīkojas, ņemot vērā, kādu ļaunumu var nodarīt nevaldāma mēle?

¹⁶ Kā tu droši vien esi lasījis Dieva Rakstos, Jehova ir noteicis, ka cilvēkiem jāvalda pār radītajiem dzīvniekiem. (1. Mozus 1:28.) Un cilvēkiem ir izdevies pieradināt visdažādākos radījumus. Piemēram, medībās viņi izmanto dresētus piekūnus. Starp Jēkaba minētajiem ’rāpuļiem’ varētu būt čūskas, kas pakļaujas čūsku dīdītājiem. (Psalms 58:5, 6.) Pat vaļus var padarīt paklausīgus, taču nepilnīgie cilvēki nespēj pilnībā savaldīt savu mēli. Tomēr mums jāvairās izteikt rupjas, dzēlīgas vai melīgas piezīmes. Nevaldāma mēle var būt bīstams ierocis, kas pildīts ar nāvējošu indi. (Romiešiem 3:13.) Diemžēl viltus mācītāji ar savām mēlēm novērsa dažus agrīnos kristiešus no Dieva. Tāpēc nekad nepaļausimies atkritēju indīgo vārdu ietekmei, vai tie būtu runāti vai rakstīti. (1. Timotejam 1:18—20; 2. Pētera 2:1—3.)

17., 18. Uz kādu pretrunīgumu ir norādīts Jēkaba 3:9—12, un kas mums tāpēc jādara?

¹⁷ Ticība Dievam un vēlēšanās viņam patikt mūs var pasargāt no atkrišanas un atturēt no pretrunīguma mēles lietošanā. Norādot uz dažu cilvēku pretrunīgo rīcību, Jēkabs raksta, ka ”Ar [mēli] mēs slavējam to Kungu un Tēvu, ar viņu mēs lādam cilvēkus, pēc Dieva līdzības radītus”. (1. Mozus 1:26.) Jehova ir mūsu Tēvs tajā ziņā, ka viņš ”dod visiem dzīvību, elpu un visu”. (Apustuļu darbi 17:24, 25.) Bez tam viņš ir svaidīto kristiešu garīgais Tēvs. Mēs visi esam veidoti ”pēc Dieva līdzības” — mums ir psihiskas un morālas īpašības, ar kurām mēs atšķiramies no dzīvniekiem, piemēram, mīlestība, taisnīgums un gudrība. Bet kā mums būtu jārīkojas, ja mums ir ticība Jehovam?

¹⁸ Ja mēs lādētu cilvēkus, tas nozīmētu, ka mēs piesaucam viņiem nelaimi. Tā kā mēs neesam Dieva iedvesmoti pravieši, kas ir pilnvaroti piesaukt kādam nelaimi, tad ar šādu runas veidu mēs apliecinātu naidīgumu, un līdz ar to slavinājumi, ko izsakām Dievam, izrādītos veltīgi. Nav pieļaujams, ka no vienas un tās pašas mutes nāktu ”svētība un lāsts”. (Lūkas 6:27, 28; Romiešiem 12:14, 17—21; Jūdas 9.) Cik nepareizi būtu sapulcēs dziedāt slavu Dievam, bet pēc tam runāt ļaunu par ticības biedriem! No viena un tā paša avota nevar plūst salds un rūgts ūdens. Tāpat kā ”vīģes koks [nevar] nest eļļas koka augļus un vīnakoks vīģes”, no sāļa ūdens nevar rasties salds. Mums pienākas runāt to, kas ir labs, tāpēc, ja mēs pastāvīgi izsakāmies dzēlīgi, ar mums kaut kas nav kārtībā garīgā ziņā. Ja mums ir izveidojies šāds paradums, lūgsim Jehovam palīdzību, lai pārstātu tā runāt. (Psalms 39:2.)

Rīkojies ar gudrību, kas nāk no augšas

19. Kā mēs varam ietekmēt citus, ja rīkojamies saskaņā ar debesu gudrību?

¹⁹ Mums visiem ir vajadzīga gudrība, lai runātu un izturētos tā, kā pienākas cilvēkiem, kam ir ticība. (Jēkaba 3:13—18.) Ja mums ir dziļa bijība pret Dievu, viņš mums piešķir debesu gudrību — prasmi pareizi lietot zināšanas. (Salamana Pamācības 9:10; Ebrejiem 5:14.) No Dieva Rakstiem mēs mācāmies rīkoties ”gudrā lēnprātībā”. Būdami lēnprātīgi, mēs sekmējam mieru draudzē. (1. Korintiešiem 8:1, 2.) Ikviens, kas lielās ar to, ka ir izcils savu ticības biedru skolotājs, ’melo pret kristīgo patiesību’, kura nosoda egoismu. (Galatiešiem 5:26.) Šāda ”gudrība” ir ”pasaulīga” — raksturīga grēcīgajiem cilvēkiem, kas atsvešinājušies no Dieva. Tā ir arī ”dzīvnieciska” (JD), jo tās pamatā ir miesīgas tieksmes. Tā ir pat ”dēmoniska”, jo ļaunie gari ir lepni. (1. Timotejam 3:6.) Tāpēc rīkosimies ar gudrību un pazemību, lai nekādā veidā neradītu gaisotni, kurā varētu plaukt tādas ’nelietības’ kā neslavas celšana un cilvēku šķirošana pēc viņu stāvokļa.

20. Kā tu raksturotu debesu gudrību?

²⁰ ”Gudrība, kas nāk no augšienes, ir vispirms šķīsta” — tā mūs padara morāli un garīgi tīrus. (2. Korintiešiem 7:11, LB-26.) Tā ir arī ”miermīlīga” un liek mums dzīties pēc miera. (Ebrejiem 12:14.) Debesu gudrība mūs padara ’lēnīgus’ vai ’saprātīgus’ (NW), nevis dogmatiskus un neiecietīgus. (Filipiešiem 4:5.) Gudrība, kas nāk no augšas, ir ”paklausīga” — tā mums palīdz paklausīt Dieva mācībai un sadarboties ar Jehovas organizāciju. (Romiešiem 6:17.) Turklāt gudrība, kas nāk no augšas, mūs padara žēlsirdīgus un līdzjūtīgus. (Jūdas 22, 23.) Būdama pilna ”labu augļu”, šāda gudrība mūs mudina rūpēties par citiem un rīkoties saskaņā ar labprātības, taisnības un patiesības principiem. (Efeziešiem 5:9.) Un, tā kā mēs tiecamies pēc miera, mums ir ”taisnības auglis”, kas zeļ mierīgos apstākļos.

21. Uz kādu rīcību, saskaņā ar Jēkaba 2:1—3:18, mūs pamudinās ticība Dievam?

²¹ Tātad ir skaidrs, ka ticība liek rīkoties. Tā mūs padara objektīvus, žēlsirdīgus un aktīvus labos darbos. Ticība mums palīdz valdīt pār savu mēli un rīkoties ar debesu gudrību. Taču tas vēl nav viss, ko mēs varam mācīties no Jēkaba vēstules. Jēkaba turpmākie padomi mums palīdzēs izturēties tā, kā piederas cilvēkiem, kas tic Jehovam.

Kā tu atbildētu?

◻ Kāpēc nav labi šķirot cilvēkus pēc viņu stāvokļa?

◻ Kā ticība ir saistīta ar darbiem?

◻ Kāpēc ir ļoti svarīgi valdīt pār savu mēli?

◻ Kāda ir debesu gudrība?