Ticība mums liek būt pacietīgiem un lūgt Dievu
”Pacietieties.., stipriniet savas sirdis, jo tā Kunga atnākšana ir tuvu.” (JĒKABA 5:8)
1. Kāpēc mums jāpārdomā vārdi, kas lasāmi Jēkaba 5:7, 8?
JĒZUS KRISTUS ilgi gaidītā ”klātbūtne” (NW) tagad ir realitāte. (Mateja 24:3—14.) Visiem cilvēkiem, kas, pēc pašu vārdiem, tic Dievam un Kristum, ir nopietnāks iemesls nekā jebkad agrāk pārdomāt to, ko rakstīja māceklis Jēkabs: ”Esiet pacietīgi, brāļi, līdz tā Kunga atnākšanai [”klātbūtnei”, NW]. Raugi, zemkopis gaida dārgo zemes augli, pacietīgi uz to cerēdams, līdz tas dabū agro un vēlo lietu. Pacietieties arī jūs, stipriniet savas sirdis, jo tā Kunga atnākšana ir tuvu.” (Jēkaba 5:7, 8.)
2. Ar kādām problēmām saskārās cilvēki, kuriem Jēkabs rakstīja savu vēstuli?
2 Kristiešiem, kam Jēkabs rakstīja savu iedvesmoto vēstuli, bija jābūt pacietīgiem un jāatrisina dažādas problēmas. Daudzi no viņiem nepavisam nerīkojās tā, kā pienāktos dievticīgiem cilvēkiem. Piemēram, dažiem sirdī bija izveidojušās noteiktas vēlmes, ar kurām bija nepieciešams tikt galā. Tāpat bija jāatjauno miers šo agrīno kristiešu starpā. Viņiem bija vajadzīgs arī padoms būt pacietīgiem un lūgt Dievu. Uzzināsim, ko Jēkabs rakstīja šiem kristiešiem, un padomāsim, kā mēs varam attiecināt viņa vārdus uz savu dzīvi.
Nepareizas vēlmes ir postošas
3. Kādi cēloņi bija izraisījuši nesaskaņas draudzēs, un ko mēs no tā varam mācīties?
3 Daļai no tiem, kas sevi sauca par kristiešiem, nebija miera savā starpā, un galvenais šādas situācijas cēlonis bija nepareizas vēlmes. (Jēkaba 4:1—3.) Draudzes nelabvēlīgi ietekmēja ķildīgums, un bija kristieši, kas cietsirdīgi tiesāja savus brāļus. Tas notika tāpēc, ka viņu ķermeņa locekļos cīnījās dažādas kārības. Iespējams, arī mums ir jālūdz Dievam palīdzība, lai mēs spētu pretoties miesas kārībām — tieksmei pēc prestiža, varas un mantas — un netraucētu draudzes mieru. (Romiešiem 7:21—25; 1. Pētera 2:11.) Pirmajā gadsimtā daži kristieši bija kļuvuši tik skaudīgi, ka sāka izrādīt naidpilnu, slepkavīgu garu. Tā kā Dievs neapmierināja viņu nepareizās vēlmes, viņi turpināja cīnīties, cenzdamies sasniegt savus mērķus. Ja mums ir līdzīgas nepareizas vēlmes, mēs varam lūgt Dievu, bet neko nesaņemsim, jo mūsu svētais Dievs neatbild uz šādām lūgšanām. (Raudu Dziesmas 3:44; 3. Jāņa 9, 10.)
4. Kāpēc Jēkabs sauc dažus kristiešus par ’laulības pārkāpējiem’, un kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret šiem vārdiem?
4 Agrīno kristiešu starpā bija pasaulīgi noskaņoti, skaudīgi un lepni cilvēki. (Jēkaba 4:4—6.) Jēkabs dažus no viņiem nosauca par ’laulības pārkāpējiem’, jo viņi draudzējās ar pasauli un līdz ar to bija vainīgi garīgā laulības pārkāpšanā. (Ecēhiēla 16:15—19, 25—45.) Mēs, protams, nevēlamies, lai mūsu prāta ievirze, runa un rīcība kļūtu pasaulīgas, jo tā mēs padarītu sevi par Dieva ienaidniekiem. Viņa Rakstos ir parādīts, ka tieksme uz skaudību raksturo grēcīgo cilvēku ļauno sirdsprātu jeb ’garu’. (1. Mozus 8:21; 4. Mozus 16:1—3; Psalms 106:16, 17; Salamans Mācītājs 4:4.) Tāpēc, ja redzam, ka mums ir nepieciešams cīnīties ar skaudību, lepnumu vai kādu citu ļaunu noslieci, meklēsim Dieva svētā gara palīdzību. Šis spēks, ko mēs varam saņemt Dieva žēlastības dēļ, ir spēcīgāks nekā tieksme uz skaudību. Un Jehova, kas stājas pretim lepnajiem, parādīs mums nepelnītu žēlastību, ja pretosimies savām grēcīgajām tieksmēm.
5. Kādām prasībām mums jāatbilst, lai mēs varētu saņemt Dieva žēlastību?
5 Kā mēs varam izjust Dieva žēlastību? (Jēkaba 4:7—10.) Tas ir iespējams tad, ja mēs klausām Jehovam, pieņemam visu, ko viņš dod, un pakļaujamies viņa gribai, lai kāda tā būtu. (Romiešiem 8:28.) Turklāt mums ’jāstājas pretim’ jeb jāpretojas Velnam. Viņš ’bēgs no mums’, ja mēs nelokāmi atbalstīsim Jehovas augstāko varu Visumā. Mums palīdz Jēzus, kas neļauj brīvi darboties pasaules ļaunajiem spēkiem, tāpēc nekas mums nevar nodarīt nelabojamu ļaunumu. Un nekad neaizmirsīsim, ka ar lūgšanām, paklausību un ticību mēs varam tuvoties Dievam, un tādā gadījumā viņš mums būs it kā blakus. (2. Laiku 15:2.)
6. Kāpēc Jēkabs sauc dažus kristiešus par ’grēciniekiem’?
6 Kāpēc Jēkabs attiecināja vārdu ”grēcinieki” uz cilvēkiem, kas apgalvoja, ka ticot Dievam? Tāpēc, ka šie cilvēki bija vainojami ’karos’ un slepkavīgā naidā — kristiešiem nepieņemamā rīcībā un nostājā. (Titam 3:3.) Viņu ”rokas” bija pilnas ar nekrietnībām, un tās vajadzēja šķīstīt. Turklāt viņiem bija jāskaidro savas ”sirdis” — galvenais pamudinājumu avots. (Mateja 15:18, 19.) Šie ”šaubīgie” cilvēki svārstījās starp draudzību ar Dievu un draudzību ar pasauli. Ņemsim vērā viņu brīdinošo piemēru un vienmēr saglabāsim modrību, lai nekas tamlīdzīgs nesagrautu mūsu ticību. (Romiešiem 7:18—20.)
7. Kāpēc Jēkabs iesaka ’gausties un raudāt’?
7 Jēkabs iesaka savas vēstules lasītājiem: ”Esiet nelaimīgi un gaudieties un raudiet.” Ja viņos pamostos dievišķas skumjas, tas liecinātu, ka viņi nožēlo savu rīcību. (2. Korintiešiem 7:10, 11.) Mūsdienās daži no tiem, kas apgalvo, ka ir ticīgi, cenšas iegūt pasaules draudzību. Ja izrādītos, ka arī mēs tā rīkojamies, vai gan mums nebūtu jāgaužas par savu vājo garīgo stāvokli un nekavējoties jālabo situācija? Ja veiksim nepieciešamās izmaiņas un saņemsim Dieva piedošanu, mēs gūsim dziļu prieku, jo mums būs tīra sirdsapziņa un lieliskas izredzes dzīvot mūžīgi. (Psalms 51:12—19; 1. Jāņa 2:15—17.)
Netiesājiet cits citu
8., 9. Kāpēc mēs nedrīkstam aprunāt un tiesāt cits citu?
8 Aprunāt ticības biedrus ir grēks. (Jēkaba 4:11, 12.) Tomēr daži ir kritiski noskaņoti pret citiem kristiešiem, iespējams, sava paštaisnuma dēļ vai arī tāpēc, ka viņi vēlas paaugstināt sevi, noniecinot citus. (Psalms 50:20; Salamana Pamācības 3:29.) Grieķu vārds, kas iztulkots ar vārdu ”aprunāt”, ietver domu par naidīgumu un netieši norāda uz pārspīlētu vai nepatiesu apvainojumu izvirzīšanu. Faktiski tas nozīmē nelabvēlīgi tiesāt savu brāli. Bet kāpēc var teikt, ka cilvēks, kas tā rīkojas, ’aprunā un tiesā Dieva likumu’? Rakstu mācītāji un farizeji ’atmeta Dieva bausli’ un tiesāja citus paši pēc savām normām. (Marka 7:1—13.) Vai arī mēs, nosodīdami brāli, ko Jehova nenosoda, ’netiesātu Dieva likumu’ un ļaunprātīgi neliktu saprast, ka tas nav īsti labs? Turklāt, netaisnīgi kritizējot savu brāli, mēs nepildītu mīlestības likumu. (Romiešiem 13:8—10.)
9 Atcerēsimies: ”Viens ir likumdevējs un soģis”, un tas ir Jehova. Viņa ”likumi ir pilnīgi”, bez trūkumiem. (Psalms 19:8; Jesajas 33:22.) Vienīgi Dievam ir tiesības noteikt, kādas normas un likumi mums jāievēro, lai izglābtos. (Lūkas 12:5.) Tāpēc Jēkabs jautā: ”Kas tu tāds esi, kas tu tiesā savu tuvāku?” Nav mūsu ziņā tiesāt un nosodīt citus. (Mateja 7:1—5; Romiešiem 14:4, 10.) Ja domāsim par Dieva augstāko varu un viņa objektivitāti, kā arī par savu grēcīgumu, mums būs vieglāk nebūt paštaisniem un netiesāt citus.
Izvairieties no lielības un pašpārliecinātības
10. Kāpēc mums ikdienišķās situācijās jāņem vērā Jehovas griba?
10 Mums vienmēr jāņem vērā Jehovas griba un viņa likumi. (Jēkaba 4:13—17.) Atstājot Dievu bez ievērības, pašpārliecināti cilvēki saka: ”Šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu.” Ja mēs ’krājam mantas sev un neesam bagāti Dievā’, mūsu dzīve jau rīt var pārtrūkt un mēs varam zaudēt iespēju kalpot Jehovam. (Lūkas 12:16—21.) Jēkabs salīdzina mūsu dzīvi ar tvaiku, kas ”uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist”. (1. Laiku 29:15.) Tikai tad, ja ticam Jehovam, mēs varam cerēt uz paliekošu prieku un mūžīgu dzīvi.
11. Ko nozīmē vārdi ”Ja tas Kungs tā gribēs”?
11 Mums būtu nevis lielīgi jāignorē Dievs, bet gan jāieņem nostāja, kas izpaužas šādos vārdos: ”Ja tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to.” Teiciens ”Ja tas Kungs tā gribēs” norāda, ka mēs cenšamies rīkoties saskaņā ar viņa gribu. Reizēm ir nepieciešams uzsākt komerciālu darbību, lai uzturētu ģimeni, nepieciešams ceļot Valstības interesēs vai darīt kaut ko tamlīdzīgu. Bet nekad nelielīsimies. ”Tāda lielība ir ļauna”, jo lielīgs cilvēks neņem vērā savu atkarību no Dieva. (Psalms 37:5; Salamana Pamācības 21:4; Jeremijas 9:22, 23.)
12. Ko nozīmē vārdi, kas lasāmi Jēkaba 4:17?
12 Beidzot apskatīt pašpārliecinātību un lielīšanos, Jēkabs raksta: ”Kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” Katram kristietim ir pazemīgi jāatzīst sava atkarība no Dieva. Ja viņš to nedara, viņam ”tas ir par grēku”. Protams, šis pats princips attiecas uz jebkuru situāciju, kad mēs nedarām to, kas būtu jādara dievticīgam cilvēkam. (Lūkas 12:47, 48.)
Brīdinājums par bagātajiem
13. Ko Jēkabs saka par tiem, kas nepareizi izmanto savu bagātību?
13 Daļa agrīno kristiešu bija kļuvuši materiālistiski noskaņoti vai apbrīnoja turīgus cilvēkus, tāpēc Jēkabs nesaudzīgi raksturoja noteiktus bagātniekus. (Jēkaba 5:1—6.) Pasaulīgiem cilvēkiem, kas nepareizi izmanto savu bagātību, vajadzēs ’raudāt un vaimanāt par nelaimēm, kas tiem nāks virsū’, kad Dievs atmaksās šiem cilvēkiem pēc viņu darbiem. Pirmajā gadsimtā daudzu cilvēku bagātība galvenokārt sastāvēja no tādām lietām kā drēbes, labība un vīns. (Joēla 2:19; Mateja 11:8.) Šāda mantība var sapūt, to var ’saēst kodes’, taču Jēkabs uzsvēra bagātības nevērtīgumu, nevis tās īslaicīgumu. Piemēram, zelts un sudrabs nerūsē, tomēr, ja mēs raustu šos dārgmetālus, tie būtu tikpat nevērtīgi kā sarūsējušas lietas. ”Rūsa” liecina par to, ka bagātība nav pienācīgi izmantota. Tāpēc mums visiem jāatceras: ”kā uguns” būs tas, ko cilvēki, kuri paļaujas uz savu īpašumu, būs ”krājuši pēdējās dienās”, kad pār viņiem nāks Dieva dusmas. Tā kā mēs dzīvojam ’beigu laikā’, mums šie vārdi ir īpaši nozīmīgi. (Daniēla 12:4; Romiešiem 2:5.)
14. Kā bieži rīkojas bagātie, un kādai jābūt mūsu nostājai?
14 Bagātie bieži apmāna savas ražas ’pļāvējus’, kuriem neizmaksātā alga ”brēc” pēc atmaksas. (Salīdzināt 1. Mozus 4:9, 10.) Pasaulīgi bagātnieki ir ”dzīvojuši kārumā”. Pārmērīgās baudās viņi ’nobaro’ savu sirdi, padarot to nejūtīgu, un tā viņi rīkosies līdz pat ”dienai”, kas izraudzīta viņu ’nokaušanai’. Šie cilvēki ’pazudina un nokauj taisno’. Jēkabs raksta: ”Viņš jums nepretojās.” Bet cits tulkojums skan: ”Vai viņš jums nepretojas?” Jebkurā gadījumā mēs nedrīkstam kaut kā īpaši izturēties pret bagātajiem. Garīgajām interesēm jābūt galvenajām mūsu dzīvē. (Mateja 6:25—33.)
Ticība palīdz būt pacietīgiem
15., 16. Kāpēc ir ļoti svarīgi būt pacietīgiem?
15 Raksturojis pasaulīgos bagātniekus, kas apspiež citus cilvēkus, Jēkabs aicina apspiestos kristiešus būt pacietīgiem. (Jēkaba 5:7, 8.) Ja ticīgie pacietīgi panes grūtības, tad Kristus klātbūtnes laikā, kad viņu apspiedēji saņems sodu, viņi tiks atalgoti par savu uzticību. (Mateja 24:37—41.) Šiem agrīnajiem kristiešiem bija jābūt kā zemkopim, kas pacietīgi gaida agro lietu rudenī, kad var kaut ko stādīt, un vēlo pavasara lietu, kas liek ienākties ražai. (Joēla 2:23.) Arī mums ir jābūt pacietīgiem un jāstiprina sava sirds, īpaši tagad, Kunga Jēzus Kristus klātbūtnes laikā.
16 Kāpēc mums jābūt pacietīgiem? (Jēkaba 5:9—12.) Pacietība palīdz nevaidēt un nenopūsties, kad ticības biedri mūs aizkaitina. Ja mēs ar negatīvu prāta ievirzi ’nopūtīsimies cits pret citu’, Tiesnesis Jēzus Kristus mūs nosodīs. (Jāņa 5:22.) Tāpēc tagad, kad ir sākusies viņa klātbūtne un viņš ”stāv durvju priekšā”, veicināsim mieru un būsim pacietīgi attiecībās ar brāļiem, kas sastopas ar daudziem ticības pārbaudījumiem. Mūsu ticība nostiprināsies, ja atcerēsimies, ka Dievs atalgoja Ījabu, kas bija pacietīgi pārcietis pārbaudījumus. (Ījaba 42:10—17.) Ja paudīsim ticību un būsim pacietīgi, mēs redzēsim, ka ”tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs”. (Mihas 7:18, 19.)
17. Kāpēc Jēkabs dod norādījumu nezvērēt?
17 Ja neesam pacietīgi, saspringtā situācijā mēs varam nepareizi lietot mēli. Piemēram, mēs varētu pārsteidzīgi zvērēt. ”Nezvēriet,” iesaka Jēkabs, brīdinādams neizteikt vieglprātīgus zvērestus. Turklāt pastāvīga savu vārdu apzvērēšana šķiet liekulīga. Tāpēc mums gluži vienkārši jārunā patiesība, ļaujot, lai mūsu ”jā” nozīmē ”jā” un ”nē” — ”nē”. (Mateja 5:33—37.) Protams, Jēkabs negrib teikt, ka nav pareizi nodot zvērestu, kad solām liecināt patiesību tiesā.
Ticība un mūsu lūgšanas
18. Kādās situācijās mums ’jālūdz Dievs’ un ’jādzied slavas dziesmas’?
18 Lai mēs būtu noteicēji pār to, ko runājam, spētu būt pacietīgi un saglabātu patiesu ticību Dievam, svarīga vieta dzīvē ir jāierāda lūgšanām. (Jēkaba 5:13—20.) Īpaši svarīgi ’lūgt Dievu’ ir tad, kad mūs piemeklējis kāds pārbaudījums. Ja esam līksmi, ’dziedāsim slavas dziesmas’, kā to darīja Jēzus kopā ar saviem apustuļiem, kad viņš iedibināja savas nāves Atceres vakaru. (Marka 14:26.) Reizēm mūs var pārņemt tādas pateicības jūtas pret Dievu, ka mēs dziedam viņam slavu savā sirdī. (1. Korintiešiem 14:15; Efeziešiem 5:19.) Un kāds prieks ir cildināt Jehovu dziesmā kristiešu sapulcēs!
19. Kas mums būtu jādara, ja garīgi saslimstam, un kāpēc tā jārīkojas?
19 Bet varbūt mums nepavisam negribas dziedāt, jo esam neveseli garīgā ziņā, iespējams, nepareizas uzvedības dēļ vai arī tāpēc, ka neesam regulāri saņēmuši garīgo barību no Jehovas galda. Ja esam nonākuši šādā stāvoklī, pazemīgi ataicināsim vecākos, lai viņi varētu ’lūgt Dievu par mums’. (Salamana Pamācības 15:29.) Piedevām viņi ’mūs svaidīs ar eļļu tā Kunga vārdā’. Līdzīgi sāpes remdinošai eļļai, ko pārlej brūcei, vecāko mierinošie vārdi un uz Rakstiem balstītie padomi mums palīdzēs kliedēt nomāktību, šaubas un bailes. ’Ticīga lūgšana mūs izglābs’, ja to papildinās mūsu pašu ticība. Ja vecākie redzēs, ka mūsu garīgo slimību ir izraisījis nopietns grēks, viņi laipni paskaidros, kāds ir mūsu pārkāpums, un mēģinās mums palīdzēt. (Psalms 141:5.) Un, ja nožēlojam savu rīcību, mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs sadzirdēs viņu lūgšanas un mums piedos.
20. Kāpēc mums jāizsūdz savi grēki un jālūdz citam par citu?
20 ’Izsūdzot cits citam savus grēkus’, mēs varam izvairīties no turpmākas grēkošanas. Atzīšanās grēkos vairos savstarpēju līdzjūtību — īpašību, kas mūs rosinās ’aizlūgt citam par citu’. Mēs varam būt droši, ka tā ir gūstams labums, jo Jehovas acīs liels spēks ir ”taisna cilvēka” lūgšanai — tāda cilvēka lūgšanai, kam piemīt ticība un ko Dievs uzskata par morāli skaidru. (1. Pētera 3:12.) Pravietim Elijam bija tādas pašas vājības kā mums, tomēr viņa lūgšanas bija iedarbīgas. Elija lūdza Dievu, un trīsarpus gadus nelija lietus. Kad viņš lūdza atkal, lietus atsāka līt. (1. Ķēniņu 17:1; 18:1, 42—45; Lūkas 4:25.)
21. Ko mēs varbūt spējam izdarīt, ja kāds kristietis ir ”nomaldījies no patiesības”?
21 Ko darīt, ja kāds draudzes loceklis ir ”nomaldījies no patiesības” un sācis sekot aplamām mācībām vai nepareizi uzvesties? Iespējams, mēs varam sekmēt viņa atgriešanos no maldiem, dodot uz Bībeli balstītus padomus, lūdzot Dievu un citādi viņam palīdzot. Ja tas izdosies, uz šo cilvēku joprojām attieksies Kristus izpirkums, viņš tiks paglābts no garīgas nāves un viņam netiks piespriesta iznīcība. Palīdzot cilvēkam, kas ir kļūdījies, mēs ’apklājam viņa grēku pulku’. Kad grēcinieks, saņēmis aizrādījumu, pārtrauc savu nepareizo rīcību, nožēlo izdarīto un cenšas iegūt piedošanu, mēs varam priecāties, ka esam kaut ko darījuši viņa grēku apklāšanai. (Psalms 32:1, 2; Jūdas 22, 23.)
Noderīgi padomi mums visiem
22., 23. Kā mūs būtu jāietekmē Jēkaba rakstītajiem vārdiem?
22 Jēkaba vēstulē ir doti padomi, kas ir noderīgi mums visiem. Tajā paskaidrots, kā jāuztver pārbaudījumi, norādīts nešķirot cilvēkus pēc viņu stāvokļa, kā arī izteikts pamudinājums darīt Dievam tīkamus darbus. Jēkabs mūs aicina valdīt pār savu mēli, pretoties pasaulīgai ietekmei un veicināt mieru. Viņa teiktais mums liek būt pacietīgiem un lūgt Dievu.
23 Tiesa, sākotnēji Jēkaba vēstule tika sūtīta svaidītajiem kristiešiem pirmajā gadsimtā. Taču mums visiem ir jāļauj, lai šajā vēstulē dotie padomi mums palīdzētu palikt stipriem ticībā. Jēkaba vārdi var piešķirt mūsu ticībai īpašības, kas mūs rosinās apņēmīgi kalpot Dievam. Un šī Dieva iedvesmotā vēstule palīdz veidot stingru ticību, kas mūs padara par pacietīgiem Jehovas lieciniekiem, kuri lūgšanās paļaujas uz Dievu tagad, Kunga Jēzus Kristus klātbūtnes laikā.
Kā tu atbildētu?
◻ Kāpēc daļai agrīno kristiešu bija jāmaina sava prāta ievirze un uzvedība?
◻ Kādu brīdinājumu Jēkabs izsaka bagātajiem?
◻ Kāpēc mums jābūt pacietīgiem?
◻ Kāpēc mums regulāri jālūdz Dievs?
[Norāde par attēla autortiesībām 19. lpp.]
Pictorial Archive (Near Eastern History) Est.
[Attēls 23. lpp.]
Dažiem agrīnajiem kristiešiem bija jāizturas pret saviem ticības biedriem ar lielāku pacietību
[Attēls 24. lpp.]
Kristiešiem jābūt pacietīgiem, jāparāda mīlestība un jālūdz Dievs