Kāpēc jādara zināma nepareiza rīcība?
”KURŠ citiem kaut ko atklāj, tas kļūst par ļaužu ienaidnieku,” skan rietumafrikāņu paruna. To piedzīvoja Olū, kad viņš bija apsūdzējis vecāko brāli incestā ar māsu. ”Tu esi melis!” brālis uz viņu kliedza. Pēc tam viņš Olū nežēlīgi piekāva, izdzina no ģimenes mājām un sadedzināja visas Olū drēbes. Ciema iedzīvotāji bija vecākā brāļa pusē. Neviens vairs ciemā negribēja Olū pat ne redzēt, tāpēc viņam bija jāaiziet. Tikai pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka māsai būs bērns, cilvēki saprata: Olū bija runājis patiesību. Brālis atzinās, un Olū atkal bija laba slava. Bet viss varēja izvērsties pavisam citādi. Olū varēja tikt nogalināts.
Nenoliedzami, cilvēki, kas nemīl Jehovu, visticamāk, nejūt atzinību par to, ka tiek atklāti viņu pārkāpumi. Cilvēkiem ir grēcīga tieksme pretoties pārmācībai un apvainoties uz pārmācītāju, lai kurš tas arī būtu. (Salīdzināt Jāņa 7:7.) Tāpēc nav brīnums, ka daudzi klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, kad vajadzētu atklāt citu pārkāpumus tiem, kas ir pilnvaroti par pārkāpumiem aizrādīt.
Apzināties pārmācības vērtīgumu
Tomēr Jehovas tautai ir atšķirīga attieksme pret pārmācību. Dievbijīgi vīrieši un sievietes dziļi novērtē kārtību, kādu Jehova ir izveidojis, lai palīdzētu kristiešu draudzē tiem, kas ir kļūdījušies. Viņi pārmācību uzskata par Dieva mīlestības izpausmi. (Ebrejiem 12:6—11.)
Šo domu var ilustrēt ar kādu gadījumu no ķēniņa Dāvida dzīves. Kaut arī Dāvids kopš savas jaunības bija bijis taisnīgs vīrs, pienāca laiks, kad viņš izdarīja nopietnu grēku. Iesākumā viņš pārkāpa laulību. Pēc tam, cenšoties savu pārkāpumu noslēpt, viņš visu nokārtoja tā, lai tiktu nogalināts šīs sievietes vīrs. Bet Jehova Dāvida grēku darīja zināmu pravietim Nātānam, un Nātāns drosmīgi runāja par to ar Dāvidu. Izmantodams iedarbīgu līdzību, Nātāns pavaicāja Dāvidam, ko vajadzētu darīt ar bagātu vīru, kurš paņem nabaga vīra vienīgo jēriņu, tā lolojumu, kaut arī viņam pašam pieder daudz aitu, un nokauj šo jēriņu, lai pacienātu savu draugu. Dāvids, bijušais gans, iedegās sašutumā un dusmās. Viņš teica: ”Tas vīrs, kas to ir darījis, ir nāvi pelnījis!” Tad Nātāns norādīja, ka līdzība attiecas uz pašu Dāvidu, un teica: ”Tu esi tas vīrs!” (2. Samuēla 12:1—7.)
Dāvids uz Nātānu nesadusmojās; viņš nemēģināja sevi attaisnot, arī nesāka apvainot Nātānu. Nē, Nātāna nosodījums bija dziļi ietekmējis viņa sirdsapziņu. Un, juzdamies ļoti vainīgs, Dāvids atzinās: ”Es esmu grēkojis pret to Kungu!” (2. Samuēla 12:13.)
Tam, ka Nātāns atmaskoja Dāvida grēku un Dāvids saņēma Dieva pārmācību, bija labs rezultāts. Kaut arī Dāvids netika pasargāts no sava grēka sekām, viņš nožēloja izdarīto un panāca samierināšanos ar Jehovu. Ko Dāvids domāja par pārmācību? Viņš rakstīja: ”Lai taisnais mani sit, tā būs mīlestība, un lai viņš mani pārmāca, tā būs eļļa uz galvas, tam lai mana galva neliedzas.” (Psalms 141:5.)
Arī mūsdienās Jehovas kalpi varbūt izdara nopietnu pārkāpumu — pat tie, kas ir bijuši uzticīgi daudzus gadus. Zinot, ka draudzes vecākie var palīdzēt, vairākums paši griežas pie viņiem pēc palīdzības. (Jēkaba 5:13—16.) Bet dažreiz cilvēks, iespējams, cenšas noslēpt savu grēku, kā to mēģināja izdarīt ķēniņš Dāvids. Kā mums būtu jārīkojas, ja mēs uzzinām par kādu nopietnu pārkāpumu draudzē?
Kā pienākums tas ir?
Kad vecākie uzzina par kādu nopietnu pārkāpumu, viņi griežas pie cilvēka, kas to ir izdarījis, un sniedz nepieciešamo palīdzību, lai viņš varētu laboties. Kristiešu draudzē pienākums izskatīt šādas lietas ir uzticēts vecākajiem. Modri sargājot draudzes garīgumu, viņi palīdz un aizrāda katram, kas sper nesaprātīgu vai nepareizu soli. (1. Korintiešiem 5:12, 13; 2. Timotejam 4:2; 1. Pētera 5:1, 2.)
Bet ja nu tu neesi vecākais un uzzini par kādu nopietnu grēku, ko ir izdarījis cits kristietis? Norādījumus, kā rīkoties, mēs varam atrast bauslībā, ko Jehova deva Izraēla tautai. Bauslībā bija noteikts, ka cilvēkam, kas ir bijis liecinieks atkrišanai, musināšanai, slepkavībai vai kādiem citiem nopietniem noziegumiem, ir pienākums par to ziņot un liecināt par visu, ko viņš zina. 3. Mozus 5:1 ir teikts: ”Ja kāds cilvēks apgrēkotos, dzirdēdams lādētāja balsi, vai būtu liecinieks, vai nu ko redzot, vai zinot, un ja tas tad nepaziņo, tad viņš nes savu pārkāpumu vainu.” (Salīdzināt 5. Mozus 13:7—9; Esteres 6:2; Salamana Pamācības 29:24.)
Lai arī kristieši nav pakļauti Mozus bauslībai, viņi var vadīties pēc tur atrodamajiem principiem. (Psalms 19:8, 9.) Kā tev būtu jārīkojas, ja tu uzzini, ka kristietis ir izdarījis nopietnu pārkāpumu?
Kā šādā situācijā rīkoties?
Galvenais, jānoskaidro, vai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka šāds nopietns pārkāpums tiešām ir noticis. ”Neesi bez iemesla par liecinieku pret savu tuvāko,” teica kāds gudrs vīrs, ”un nekrāp nevienu ar savām lūpām.” (Salamana Pamācības 24:28.)
Tu vari izlemt nekavējoties doties pie vecākajiem. Un tā rīkoties nav nepareizi. Tomēr parasti mūsu rīcībā izpaudīsies vairāk mīlestības, ja vispirms paši runāsim ar šo cilvēku. Iespējams, ka fakti ir citādi, nekā tie šķiet. Vai varbūt vecākie šo lietu jau noskaidro. Mierīgi apspriedieties. Un, ja tomēr ir iemesls uzskatīt, ka nopietns pārkāpums ir izdarīts, pamudini šo brāli vai māsu griezties pie vecākajiem pēc palīdzības un paskaidro, kāpēc būtu prātīgi tā rīkoties. Nerunā par šo situāciju ar citiem, jo tā būtu tenkošana.
Ja ir pagājis kāds laiks un šis cilvēks nav runājis ar vecākajiem, tas jādara tev. Tad viens vai divi draudzes vecākie pārrunās ar viņu nodarījumu, kurā viņš tiek apvainots. Vecākajiem ir nepieciešams ”izmeklēt, izvaicāt, izklausīt un izjautāt”, lai noskaidrotu, vai ir izdarīts pārkāpums. Ja izrādīsies, ka ir, tad viņi risinās šo jautājumu saskaņā ar Rakstos dotajiem norādījumiem. (5. Mozus 13:13—15.)
Lai varētu pierādīt cilvēka vainu kādā pārkāpumā, ir nepieciešami vismaz divi liecinieki. (Jāņa 8:17; Ebrejiem 10:28.) Ja viņš apsūdzību noliedz un tava liecība ir vienīgā, lieta tiks atstāta Jehovas ziņā. (1. Timotejam 5:19, 24, 25.) Tā tiek darīts, zinot, ka Jehovam viss ir ”atklāts” un ka tajā gadījumā, ja cilvēks ir vainīgs, viņa grēki viņu galu galā ”atradīs”. (Ebrejiem 4:13; 4. Mozus 32:23.)
Bet tagad pieņemsim, ka šis cilvēks noliedz apsūdzību un tu esi vienīgais liecinieks. Vai šādā situācijā tevi var vainot neslavas celšanā? Nē, nevar, ja vien tu neesi tenkojis par šo lietu ar cilvēkiem, kas nav tajā iesaistīti. Paziņot par apstākļiem, kas skar draudzi, tiem, kuru pilnvarās un pienākumos ietilpst draudzes pārraudzīšana un kādas situācijas labošana, nenozīmē celt neslavu. Patiesībā šāda rīcība ir saskaņā ar mūsu vēlēšanos vienmēr darīt to, kas ir pareizs un svēts. (Salīdzināt Lūkas 1:74, 75.)
Saglabāt draudzi svētu
Viens no iemesliem, kāpēc nepareiza rīcība jādara zināma, ir tāds, ka tā tiek saglabāta draudzes tīrība. Jehova ir tīrs Dievs, svēts Dievs. Un viņš pieprasa, lai visi, kas viņu pielūdz, būtu garīgi un morāli tīri. Viņa iedvesmotajos vārdos ir pamācība: ”Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kuŗās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. Bet sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: ”Esiet svēti, jo es esmu svēts.”” (1. Pētera 1:14—16.) Draudzes locekļi ar savu netīro jeb nepareizo rīcību var aptraipīt visu draudzi un izraisīt Jehovas nelabvēlību pret to, ja viņu nepareizā rīcība netiek labota vai arī viņi netiek izraidīti no draudzes. (Salīdzināt Jozuas, 7. nodaļa.)
No apustuļa Pāvila vēstulēm kristiešu draudzei Korintā mēs redzam, kā tas, ka nepareiza rīcība tika darīta zināma, sekmēja šajā draudzē tīrības atgūšanu. Savā pirmajā vēstulē Pāvils rakstīja: ”Stāsta par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu, kāda nav sastopama pat pagānu starpā. Tur kāds dzīvo ar sava tēva sievu.” (1. Korintiešiem 5:1.)
Bībelē mums nav pateikts, no kā apustulis saņēma šīs ziņas. Iespējams, Pāvils par šo situāciju uzzināja no Stefanas, Fortunata un Ahaika, kas bija atceļojuši no Korintas uz Efesu — pilsētu, kur uzturējās Pāvils. Turklāt Pāvils bija saņēmis no Korintas draudzes kristiešiem vēstuli ar jautājumiem. Lai arī kas pavēstīja Pāvilam par šo situāciju, tie bija uzticami liecinieki, un tāpēc Pāvils varēja dot norādījumus turpmākai rīcībai. ”Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” viņš rakstīja. Un vīrietis tika izslēgts no draudzes. (1. Korintiešiem 5:13; 16:17, 18.)
Vai paklausība Pāvila rīkojumam deva labumu? Pilnīgi noteikti! Vainīgais acīmredzot aptvēra, cik ļoti nepareiza ir bijusi viņa rīcība. Savā otrajā vēstulē korintiešiem, runājot par šo vīrieti, kas bija nožēlojis izdarīto, Pāvils mudināja draudzi ’viņam piedot un to iepriecināt’. (2. Korintiešiem 2:6—8.) Tātad tas, ka grēcīga rīcība tika darīta zināma, draudzei deva iespēju atkal kļūt tīrai un cilvēkam, kas bija sabojājis savas attiecības ar Dievu, atkal atgūt Dieva labvēlību.
Pāvila pirmajā vēstulē Korintas kristiešiem ir atrodams vēl cits piemērs. Šoreiz Pāvils nosauca vārdā lieciniekus, kas viņam bija paziņojuši par notikušo. Viņš rakstīja: ”Man par jums, mani brāļi, ir pienākušas ziņas no Hloes nama ļaudīm, ka jūsu starpā ir ķildas.” (1. Korintiešiem 1:11.) Pāvils zināja, ka ķildas, turklāt vēl pārmērīga goda parādīšana cilvēkiem bija radījusi šķeltniecisku nostāju un draudēja izpostīt draudzes vienotību. Tāpēc Pāvils bija dziļi norūpējies par šo kristiešu garīgo labklājību, un viņš ātri rīkojās, uzrakstīdams draudzei vēstuli, kurā deva noderīgus padomus.
Mūsdienās lielum lielais vairākums brāļu un māsu pa visu pasauli savās draudzēs smagi nopūlas, lai katrs personiski uzturētu taisnīgu stāvokli Dieva priekšā un tādā veidā saglabātu draudzi garīgi tīru. Lai to panāktu, daži ir gatavi ciest; citi, sargādami savu uzticību, ir pat miruši. Nav šaubu, iecietīga attieksme pret nepareizu rīcību vai tās slēpšana liecinātu par to, ka mēs nenovērtējam mūsu ticības biedru pūles.
Palīdzība tiem, kas ir kļūdījušies
Kāpēc daži, kas ir vainojami smagā grēkā, negriežas pie draudzes vecākajiem? Bieži vien tas ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāds no tā varētu būt labums. Ir cilvēki, kas kļūdaini uzskata, ka tad, ja viņi atzīsies, viņu grēks tiks atklāts visai draudzei. Citi sevi maldina, mazinot izdarītā nopietnību. Vēl citi domā, ka viņi var izmainīties arī bez draudzes vecāko palīdzības.
Bet šiem cilvēkiem ir nepieciešama draudzes vecāko mīlestības pilnā palīdzība. Jēkabs rakstīja: ”Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu tā Kunga vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un tas Kungs viņu uzcels. Un ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots.” (Jēkaba 5:14, 15.)
Kāds brīnišķīgs iekārtojums, kas palīdz atjaunot garīgumu tiem, kuri ir kļūdījušies! Izmantojot mierinošu padomu no Bībeles un lūdzot par garīgā ziņā neveselajiem, vecākie var palīdzēt viņiem atgriezties no grēcīgajiem ceļiem. Tāpēc tiem, kas nožēlo savus grēkus, tikšanās ar iejūtīgajiem draudzes vecākajiem nevis liek justies nosodītiem, bet gluži otrādi — sagādā atspirdzinājumu un atvieglojumu. Kāds jauns vīrietis no Rietumāfrikas bija iesaistījies netiklībā un vairākus mēnešus to slēpis. Kad viņa grēks nāca gaismā, viņš draudzes vecākajiem teica: ”Kā es tagad vēlos, lai kāds būtu apvaicājies par manu aizraušanos ar šo meiteni! Kāds atvieglojums ir atzīties savā grēkā!” (Salīdzināt Psalms 32:3—5.)
Uz principiem balstītas mīlestības izpausme
Kristīti Dieva kalpotāji ir ”no nāves pārgājuši dzīvībā”. (1. Jāņa 3:14.) Bet, ja viņi izdara nopietnu grēku, viņi atgriežas uz ceļa, kas ved nāvē. Ja šādiem cilvēkiem netiek sniegta palīdzība, viņi savā nepareizajā rīcībā var notrulināties, zaudējot vēlēšanos nožēlot izdarīto un atkal pielūgt patieso Dievu. (Ebrejiem 10:26—29.)
Tajā, ka darām zināmu kāda pārkāpumu, izpaužas patiesas rūpes par šo ļauna darītāju. Jēkabs rakstīja: ”Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības, un kāds viņu atgriež, ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.” (Jēkaba 5:19, 20.)
Kāds ir secinājums — kāpēc jādara zināma nepareiza rīcība? Tāpēc, ka tas dod labumu. Atklādami kāda grēcīgo rīcību, mēs izpaužam uz principiem balstītu kristīgu mīlestību pret Dievu, pret draudzi, kā arī pret cilvēku, kas ir izdarījis pārkāpumu. Ja ikviens draudzes loceklis uzticīgi turēsies pie Dieva taisnīgajām normām, Jehova bagātīgi svētīs visu draudzi kopumā. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Viņš [Jehova] jūs arī darīs stiprus līdz galam, nevainojamus mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā.” (1. Korintiešiem 1:8.)
[Attēls 26. lpp.]
Pamudinot Jehovas liecinieku, kas ir kļūdījies, runāt ar vecākajiem, mēs parādām mīlestību
[Attēls 28. lpp.]
Vecākie palīdz tiem, kas ir izdarījuši pārkāpumu, atgūt Dieva labvēlību