61. Bībeles grāmata. Pētera otrā vēstule
Kas sarakstījis: Pēteris
Kur sarakstīta: Babilonā (?)
Kad pabeigta: ap 64. g. m.ē.
KAD Pēteris rakstīja savu otro vēstuli, viņš apzinājās, ka drīz viņam būs jāmirst. Viņš ļoti vēlējās saviem ticības biedriem atgādināt, ka ir vajadzīgas precīzas zināšanas, lai turpinātu nelokāmi kalpot Dievam. Vai ir kāds iemesls šaubīties, ka apustulis Pēteris ir sarakstījis otro vēstuli, kas nosaukta viņa vārdā? Pati vēstule kliedē jebkādas šaubas par to. Vēstules sarakstītājs dēvēja sevi par ”Sīmani Pēteri, Jēzus Kristus kalpu un apustuli”. (2. Pēt. 1:1.) Viņš norādīja, ka ”šī jau ir otra vēstule, ko es jums rakstu”. (3:1.) Viņš runāja par sevi kā par Jēzus Kristus pārvēršanās aculiecinieku — šo parādību bija vērojuši tikai Pēteris, Jēkabs un Jānis — un rakstīja par šo notikumu tik spilgti, kā to varēja darīt vienīgi aculiecinieks. (1:16—21.) Tāpat vēstules sarakstītājs pieminēja, ka Jēzus ir paredzējis viņa nāvi. (2. Pēt. 1:14; Jāņa 21:18, 19.)
2 Daži kritiķi ir norādījuši uz to, ka abas vēstules ir sarakstītas atšķirīgā stilā, un uz šī pamata neatzīst otro vēstuli par Pētera darbu. Taču stila atšķirības ir viegli izskaidrojamas, jo abām vēstulēm ir dažādas tēmas un dažādi mērķi. Turklāt pirmo vēstuli Pēteris rakstīja ”ar Silvānu, uzticamo brāli”, un, ja Silvānam bija dota zināma izteiksmes brīvība, ar to varētu izskaidrot abu vēstuļu stila atšķirības, jo otrās vēstules rakstīšanā Silvāns acīmredzot nepiedalījās. (1. Pēt. 5:12.) Šīs vēstules kanoniskums ir apstrīdēts arī tāpēc, ka tam ”ir maz apstiprinājumu baznīcas tēvu darbos”. Tomēr jau vairākos avotos pirms trešā Kartāgas koncila Pētera otrā vēstule ir atzīta par Bībeles kanona daļu.
3 Kad Pētera otrā vēstule ir tapusi? Visticamāk, tā sarakstīta ap 64. gadu Babilonā vai netālu no tās drīz pēc pirmās vēstules, kaut arī tiešu pierādījumu tam nav, īpaši attiecībā uz rakstīšanas vietu. Vēstules rakstīšanas laikā draudzēm bija pieejama lielākā daļa Pāvila vēstuļu, un tās bija lasījis arī Pēteris, kas uzskatīja šīs vēstules par Dieva iedvesmotām un pieskaitīja tās ”citiem rakstiem”. Pētera otrā vēstule ir adresēta ”tiem, kas.. dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs”, tātad arī tiem, kam bija domāta viņa pirmā vēstule, un citiem, kam Pēteris bija sludinājis. Tāpat kā pirmā vēstule, ko lasīja kristieši dažādās vietās, arī otrā vēstule netika sūtīta kādas konkrētas vietas iedzīvotājiem. (2. Pēt. 1:1; 3:1, 15, 16; 1. Pēt. 1:1.)
KĀPĒC ŠĪ GRĀMATA IR NODERĪGA
8 Precīzas zināšanas ir ārkārtīgi vērtīgas. Pēteris pats, argumentējot savas domas, izmantoja zināšanas, ko viņš bija smēlies no Ebreju rakstiem. Viņš apliecināja, ka tie ir svētā gara iedvesmoti: ”Jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” Tāpat Pēteris atzina, ka Pāvila gudrība ir tikusi ”viņam dota”. (2. Pēt. 1:21; 3:15.) Mēs varam gūt lielu labumu, ņemot vērā visu, kas ir teikts Dieva iedvesmotajos Rakstos, un rīkojoties saskaņā ar precīzām zināšanām. Tad mēs nekad neieslīgsim pašapmierinātībā kā tie cilvēki, par kuriem Pēteris rakstīja, ka viņi saka: ”Viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.” (3:4.) Mūs neapmānīs arī viltus mācītāji, par kuriem Pēteris runāja savas vēstules otrajā nodaļā. Mums pastāvīgi jāpārdomā atgādinājumi, ko ir izteicis Pēteris un citi Bībeles sarakstītāji, jo tie mums palīdzēs nostiprināties patiesībā, kā arī pacietīgi un neatlaidīgi ”augt mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā”. (1:12; 3:18.)
9 Lai mums būtu vieglāk augt ”Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā”, Pēteris ieteica no sirds censties attīstīt kristīgās īpašības, kas minētas 1. nodaļas 5.—7. pantā. 8. pantā viņš paskaidroja: ”Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.” No šiem vārdiem izriet, ka mums, kas kalpojam Dievam šajos grūtajos laikos, ir darba pilnas rokas. (1:2.)
10 Cik gan svarīgi ir darīt visu iespējamo, lai noteikti pieredzētu, kā piepildās Dieva Jehovas ”dārgie un visai lielie apsolījumi”! Tāpēc Pēteris rosināja svaidītos kristiešus vienmēr paturēt prātā savu mērķi — Dieva Valstību — un rakstīja: ”Centieties jo vairāk tapt stipri iekš tā, uz ko esat aicināti un izredzēti, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit. Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” Pēc tam Pēteris pievērsa uzmanību Jēzus godībai Valstības varā, kuras aculiecinieks viņš bija bijis, kad skatīja pārvēršanās redzējumu, un piebilda: ”Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs.” Ikviens pravietojums par Jehovas diženo Valstību katrā ziņā piepildīsies. Tāpēc mēs varam ar pārliecību atkārtot Pētera vārdus, kas citēti no Jesajas pravietojuma: ”Mēs gaidām pēc viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2. Pēt. 1:4, 10, 11, 19; 3:13; Jes. 65:17, 18.)