Neatkāpsimies no savas dārgās ticības!
”Tiem, kas.. dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs.” (2. PĒTERA 1:1)
1. Kādu brīdinājumu Jēzus izteica saviem apustuļiem, bet ko lielīgi sacīja Pēteris?
VAKARĀ pirms savas nāves Jēzus teica, ka visi apustuļi viņu pametīs. Viens no apustuļiem, Pēteris, gan lielījās: ”Kad visi pret tevi apgrēcinātos, es ne mūžam neapgrēcināšos.” (Mateja 26:33.) Taču Jēzus zināja, ka notiks tieši pretējais. Tāpēc tajā pašā reizē viņš Pēterim sacīja: ”Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūkas 22:32.)
2. Kā Pēteris, kaut arī bija pašpārliecināts, ar savu rīcību parādīja, ka viņa ticība ir vāja?
2 Pēteris, kas bija kļuvis pašpārliecināts attiecībā uz savu ticību, tajā pašā naktī noliedza Jēzu. Trīs reizes viņš apgalvoja, ka vispār nepazīstot Kristu! (Mateja 26:69—75.) Kad Pēteris ’atgriezās’, Kunga vārdi ”Stiprini savus brāļus” droši vien spēcīgi un skaidri skanēja viņa ausīs. Šis norādījums dziļi ietekmēja atlikušo Pētera dzīvi, un par to liecina divas viņa uzrakstītās vēstules, kas joprojām ir izlasāmas Bībelē.
Kāpēc Pēteris uzrakstīja savas vēstules
3. Kāpēc Pēteris uzrakstīja savu pirmo vēstuli?
3 Aptuveni 30 gadu pēc Jēzus nāves Pēteris uzrakstīja savu pirmo vēstuli, vēršoties pie brāļiem Pontā, Galatijā, Kapadokijā, Āzijā un Bitīnijā — teritorijās, kas atrodas mūsdienu Turcijas ziemeļu un rietumu daļā. (1. Pētera 1:1.) Starp cilvēkiem, kam Pēteris rakstīja, noteikti bija jūdi, droši vien arī tādi, kas bija kļuvuši par kristiešiem mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos. (Apustuļu darbi 2:1, 7—9.) Daudzi no tiem, kam bija domāta Pētera vēstule, bija cittautieši, kuriem pretinieku dēļ bija jāpiedzīvo smagi pārbaudījumi. (1. Pētera 1:6, 7; 2:12, 19, 20; 3:13—17; 4:12—14.) Pēteris rakstīja šiem brāļiem, lai tos uzmundrinātu. Viņa nolūks bija palīdzēt tiem sasniegt ”savas ticības gala mērķi, dvēseļu pestīšanu”. Vēstules nobeigumā Pēteris aicināja: ”[Velnam] turieties pretī stipri ticībā.” (1. Pētera 1:9; 5:8—10.)
4. Kāpēc Pēteris uzrakstīja savu otro vēstuli?
4 Vēlāk Pēteris uzrakstīja šiem kristiešiem otru vēstuli. (2. Pētera 3:1.) Kāpēc viņš to darīja? Tāpēc, ka draudēja vēl lielākas briesmas. Bija paredzams, ka netikumīgi cilvēki mēģinās panākt, lai ticīgie sāktu dzīvot tikpat izvirtīgi kā viņi paši, un dažus pievils! (2. Pētera 2:1—3.) Turklāt Pēteris brīdināja, ka būs smējēji. Pirmajā vēstulē viņš bija rakstījis, ka ”visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis”, un daži, šķiet, izzoboja šādu domu. (1. Pētera 4:7; 2. Pētera 3:3, 4.) Pievērsīsim lielāku uzmanību Pētera otrajai vēstulei un noskaidrosim, kā šī vēstule palīdzēja brāļiem palikt nelokāmiem ticībā. Pirmajā rakstā apspriedīsim 2. Pētera vēstules 1. nodaļu.
Pirmās nodaļas mērķis
5. Kā Pēteris sagatavo savas vēstules lasītājus, pirms viņš sāk runāt par problēmām?
5 Pēteris nesāk uzreiz runāt par nopietnajām problēmām. Vispirms Pēteris sagatavo vēstules lasītājus, vairodams viņu atzinību par to, ko viņi ir saņēmuši, kad ir kļuvuši par kristiešiem. Pēteris atgādina brīnišķīgos Dieva apsolījumus un to, cik uzticami ir Bībeles pravietojumi. Šai nolūkā viņš pastāsta par pārvēršanos — redzējumu, kurā viņš personīgi vēroja Kristu Valstības varā. (Mateja 17:1—8; 2. Pētera 1:3, 4, 11, 16—21.)
6., 7. a) Ko mēs varam mācīties no Pētera vēstules ievada? b) Ko dažreiz būtu lietderīgi atzīt, kad dodam padomu?
6 Vai mēs nevaram kaut ko mācīties no Pētera vēstules ievada? Vai padomu nav vieglāk pieņemt, ja vispirms mēs kopā ar cilvēku, kam šis padoms tiek dots, atsvaidzinām atmiņā kaut ko no mūsu kopējās dārgās cerības — brīnišķīgās cerības uz Valstību? Un vai nebūtu labi pieminēt kādu gadījumu no personīgās pieredzes? Pēc Jēzus nāves Pēteris, jādomā, bieži stāstīja par redzējumu, kurā bija skatījis Kristu Valstības godā. (Mateja 17:9.)
7 Būtu jāpatur prātā arī tas, ka laikā, kad Pēteris rakstīja savu otro vēstuli, visticamāk, daudzi jau bija lasījuši Mateja evaņģēliju un apustuļa Pāvila vēstuli galatiešiem. Tātad Pētera laikabiedriem droši vien bija labi zināmas viņa cilvēciskās vājības, tāpat kā viņa ticība. (Mateja 16:21—23; Galatiešiem 2:11—14.) Tomēr tas nekavēja Pēteri brīvi izteikties. Iespējams, minētie apstākļi pat padarīja viņa vēstuli pievilcīgāku tiem, kas apzinājās paši savas vājības. Tāpēc, kad palīdzam cilvēkiem, kam ir kādas grūtības, būtu lietderīgi atzīt, ka arī mēs viegli varam kļūdīties. (Romiešiem 3:23; Galatiešiem 6:1.)
Spēcinoša uzruna
8. Kādā nozīmē Pēteris, visticamāk, lietoja vārdu ”ticība”?
8 Tagad pievērsīsim uzmanību tam, kā Pēteris uzrunā lasītājus. Jau pašā sākumā viņš aizskar ticības tēmu, nosaucot vēstules lasītājus par tiem, kas ”dabūjuši to pašu dārgo ticību kā mēs”. (2. Pētera 1:1.) Vārds ”ticība” šajā pantā, visticamāk, nozīmē ’stingra pārliecība’ un attiecas uz kristīgu uzskatu vai mācību kopumu, kas dažreiz Bībelē saukts par ”patiesību”. (Galatiešiem 5:7; 2. Pētera 2:2; 2. Jāņa 1.) Vārds ”ticība” bieži ir lietots šādā nozīmē, nevis vispārīgā nozīmē, kad tas raksturo uzticību kādam vai kaut kam vai paļaušanos uz kādu vai kaut ko. (Apustuļu darbi 6:7, LB-26; 2. Korintiešiem 13:5; Galatiešiem 6:10; Efeziešiem 4:5; Jūdas 3.)
9. Kāpēc Pētera uzruna nejūdiem noteikti skanēja īpaši sirsnīgi?
9 Īpaši sirsnīgi Pētera uzruna noteikti skanēja nejūdu lasītājiem. Jūdi vairījās no cittautiešiem, pat nicināja tos, un aizspriedumi pret cittautiešiem nebija izzuduši arī starp jūdiem, kas bija kļuvuši par kristiešiem. (Lūkas 10:29—37; Jāņa 4:9; Apustuļu darbi 10:28.) Tomēr Pēteris, jūds no dzimšanas un Jēzus Kristus apustulis, rakstīja, ka viņa vēstules lasītāji — gan jūdi, gan nejūdi — ir saņēmuši to pašu dārgo ticību, ko viņš.
10. Ko mēs varam mācīties no Pētera uzrunas?
10 Padomāsim, ko vērtīgu mēs varam mācīties no Pētera uzrunas. Dievs izturas vienādi pret visiem; viņš neizrāda kādai rasei vai tautībai lielāku labvēlību kā citām. (Apustuļu darbi 10:34, 35; 11:1, 17; 15:3—9.) Kā mācīja Jēzus, visi kristieši ir brāļi, un nevienam no mums nav jājūtas pārākam par citiem. Turklāt Pētera vēstules ievadvārdi apliecina, ka mēs patiešām esam pasaules mēroga brāļu saime un mums ir tā pati dārgā ticība, kas bija Pēterim un pārējiem apustuļiem. (Mateja 23:8; 1. Pētera 5:9.)
Zināšanas un Dieva apsolījumi
11. Ko ļoti svarīgu Pēteris uzsver vēstules turpinājumā?
11 Turpinājumā Pēteris raksta: ”Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi.” Kā mēs varam bagātīgi saņemt žēlastību un mieru? ”Caur Dieva un mūsu Kunga Jēzus atzīšanu [”precīzām zināšanām”, NW],” atbild Pēteris. (LB-26.) Pēc tam viņš norāda: ”Dievišķais spēks [mums] ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai.” Bet kā tas viss ir iegūstams? ”Caur tā atzīšanu [”precīzām zināšanām par to”, NW], kas mūs aicinājis caur savu godību un spēku.” (LB-26.) Tā Pēteris divas reizes uzsver, cik svarīgas ir precīzas zināšanas par Dievu un viņa Dēlu. (2. Pētera 1:2, 3; Jāņa 17:3.)
12. a) Kāpēc Pēteris izceļ to, cik svarīgas ir precīzas zināšanas? b) Kas ir nepieciešams, lai mēs varētu cerēt, ka pieredzēsim Dieva solījumu piepildīšanos?
12 ”Viltus mācītāji”, par kuriem Pēteris brīdina 2. nodaļā, cenšas pievilt kristiešus ar ”izdomātiem vārdiem”. Tā viņi mēģina panākt, lai kristieši atgrieztos pie netikumīgas dzīves, no kuras tie jau ir atbrīvojušies. Ikvienu, kas ir izglābts ”Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atziņā”, bet pēc tam ļauj sevi šādi piekrāpt, gaida ļoti bēdīgs iznākums. (2. Pētera 2:1—3, 20.) Acīmredzot gatavodamies runāt par šo problēmu vēstules turpinājumā, Pēteris jau pašā sākumā uzsver, cik liela nozīme ir precīzām zināšanām, ja gribam saglabāt tīru stāvokli Dieva priekšā. Pēteris atzīmē, ka Dievs ”mums ir dāvinājis dārgus un visai lielus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas”. Šie apsolījumi ir mūsu ticības neatņemama sastāvdaļa, taču, ja gribam pieredzēt to piepildījumu, raksta Pēteris, vispirms ir nepieciešams, lai mēs būtu ”izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē”. (2. Pētera 1:4.)
13. No kā ir apņēmušies neatkāpties svaidītie kristieši un ”citas avis”?
13 Kāda ir jūsu attieksme pret Dieva solījumiem? Vai tāda pati kā svaidīto kristiešu atlikumam? 1991. gadā Frederiks Frencs, toreizējais Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības prezidents, kas jau vairāk nekā 75 gadus bija kalpojis pilnu slodzi, apkopoja to cilvēku izjūtas, kuriem ir izredzes valdīt kopā ar Kristu: ”Mēs neesam atkāpušies līdz šim brīdim, un mēs neatkāpsimies, līdz kamēr Dievs tik tiešām būs pierādījis, ka viņš ir uzticīgs saviem ’dārgajiem un visai lielajiem apsolījumiem’.” Brālis Frencs saglabāja stingru paļāvību uz Dieva solījumu par augšāmcelšanu debesīs un neatkāpās no ticības līdz pat savai nāvei 99 gadu vecumā. (1. Korintiešiem 15:42—44; Filipiešiem 3:13, 14; 2. Timotejam 2:10—12.) Savukārt miljoniem citu cilvēku neatkāpjas no ticības, pastāvīgi pārdomājot Dieva solījumu izveidot uz zemes paradīzi, kur cilvēki dzīvos mūžīgi un būs laimīgi. Vai tu esi viens no viņiem? (Lūkas 23:43; 2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3, 4.)
Kā mēs atsaucamies uz Dieva apsolījumiem
14. Kāpēc Pēteris no īpašībām, ar kurām jāpapildina ticība, vispirms min tikumu?
14 Vai mēs esam pateicīgi Dievam par to, ko viņš ir apsolījis? Ja esam, norāda Pēteris, mums jāļauj šai pateicībai izpausties. ”Tāpēc” (tāpēc ka Dievs mums ir devis visai dārgus apsolījumus) mums, nežēlojot pūles, aktīvi jādarbojas. Mēs nevaram apmierināties tikai ar to, ka esam ticīgi vai vienkārši zinām Bībeles patiesību. Ar to vien ir par maz! Pētera laikā draudzēs varbūt bija cilvēki, kas daudz runāja par ticību, bet paši sāka rīkoties netikumīgi. Kristiešu uzvedībai jābūt tikumīgai, tāpēc Pēteris aicina: ”Parādait savā ticībā tikumu.” (2. Pētera 1:5; Jēkaba 2:14—17.)
15. a) Kāpēc zināšanas, ar kurām arī jāpapildina ticība, ir minētas uzreiz pēc tikuma? b) Kādas īpašības vēl mums palīdzēs neatkāpties no ticības?
15 Pieminējis tikumu, Pēteris uzskaita vēl sešas īpašības, ar kurām jāpapildina mūsu ticība. Katra no tām ir vajadzīga, lai mēs spētu ’stāvēt ticībā’. (1. Korintiešiem 16:13.) Atkritēji ’sagroza rakstus’ un izplata ’maldinošas mācības’, tāpēc Pēteris norāda, cik svarīgas ir zināšanas: ”Tikumā [parādiet] atziņu.” Pēc tam viņš turpina: ”Atziņā [parādiet] atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību.” (2. Pētera 1:5—7; 2:12, 13, NW; 3:16.)
16. Kas notiks, ja Pētera minētās īpašības papildinās ticību, un kas notiks, ja ticība ar tām netiks papildināta?
16 Kas notiks, ja minētās septiņas īpašības papildinās mūsu ticību? ”Ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā,” Pēteris atbild, ”jūs netapsit kūtri nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā [”precīzās zināšanās”, NW].” (2. Pētera 1:8.) Pēteris norāda arī uz pretēju iespēju: ”Kam tā nav, tas akls un taustās ar roku, aizmirstot, ka viņš šķīstīts no visiem vecajiem grēkiem.” (2. Pētera 1:9, JD.) Pievērsiet uzmanību, ka no vārdiem ”jums”, ”jūs” un ”mūsu” Pēteris pāriet uz vārdiem ”tas” un ”viņš”. Daži cilvēki diemžēl ir akli, aizmāršīgi un neķītri, taču Pēteris ir iejūtīgs un neliek noprast, ka lasītājs būtu viens no tiem. (2. Pētera 2:2.)
Brāļu stiprināšana
17. Kas, iespējams, Pēteri rosināja maigi mudināt kristiešus paust savā dzīvē minētās īpašības?
17 Iespējams, apzinoties, ka nepieredzējuši kristieši var tikt pievilti sevišķi viegli, Pēteris viņus maigi iedrošina: ”Brāļi, centieties jo vairāk tapt stipri iekš tā, uz ko esat aicināti un izredzēti, jo, to darīdami, jūs nekad neklupsit.” (2. Pētera 1:10; 2:18.) Svaidītie kristieši, kas papildina savu ticību ar iepriekšminētajām septiņām īpašībām, saņems brīnišķīgu balvu, raksta Pēteris: ”Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” (2. Pētera 1:11.) Savukārt ”citas avis” saņems mūžīgu mantojumu Dieva Valstības īpašumos uz zemes. (Jāņa 10:16; Mateja 25:33, 34.)
18. Kāpēc Pēteris grib ’arvien to atgādināt’ saviem brāļiem?
18 Pēteris no sirds vēlas, lai viņa brāļi saņemtu tik lielisku balvu. Viņš raksta: ”Tādēļ es arvienu jums to atgādināšu, kaut jūs to jau zināt un esat nostiprinājušies.. patiesībā.” (2. Pētera 1:12.) Pēteris lieto grieķu valodas vārdu stē·riʹzo, kas šeit iztulkots ”esat nostiprinājušies” un kas tulkots ar vārdu ”stiprini” Jēzus agrāk izteiktajā pamācībā Pēterim: ”Stiprini savus brāļus!” (Lūkas 22:32.) Šī vārda izvēle, iespējams, liecina par to, ka Pēteris atceras iespaidīgo pamācību, ko viņš saņēma no sava Kunga. Tagad Pēteris saka: ”Kamēr esmu šinī mājoklī [cilvēka ķermenī], es turu par savu pienākumu jūs modināt ar atgādinājumiem. Jo es zinu, ka man šis mājoklis drīz būs jāatstāj.” (2. Pētera 1:13, 14.)
19. Kāda palīdzība mums ir nepieciešama?
19 Lai gan Pēteris smalkjūtīgi raksta, ka vēstules lasītāji ir ’nostiprinājušies patiesībā’, viņš tomēr saprot, ka šo kristiešu ticība var tikt sadragāta. (1. Timotejam 1:19.) Pēteris zina, ka drīz mirs, tāpēc viņš stiprina brāļus, pieminēdams domas, ko tie vēlāk varētu atsaukt atmiņā, lai paliktu garīgi stipri. (2. Pētera 1:15; 3:12, 13.) Arī mums ir nepieciešami pastāvīgi atgādinājumi, lai mēs paliktu stipri ticībā. Neatkarīgi no tā, kas mēs esam un cik ilgi zinām patiesību, mēs nedrīkstam pamest novārtā regulāru Bībeles lasīšanu, personīgās studijas un draudzes sapulču apmeklēšanu. Daži, kas neapmeklē sapulces, aizbildinās ar to, ka esot pārāk noguruši, ar to, ka sapulcēs vienmēr viss atkārtojoties vai arī runas neesot pietiekami augstā līmenī; taču Pēteris zināja, cik ātri ikviens no mums var zaudēt ticību, ja kļūst pašpārliecināts. (Marka 14:66—72; 1. Korintiešiem 10:12; Ebrejiem 10:25.)
Mūsu ticībai ir stingrs pamats
20., 21. Kā Jēzus pārvēršanās stiprināja Pētera un viņa vēstuļu lasītāju ticību, un kā tā stiprina mūsu ticību?
20 Vai mūsu ticības pamatā ir tikai veikli sacerēti mīti? Pēteris atbild viennozīmīgi: ”Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši viņa varenības acu liecinieki.” Pēteris, Jēkabs un Jānis bija kopā ar Jēzu, kad bija vērojama parādība, kurā Jēzus bija redzams Valstības varā. Pēteris stāsta: ”Toreiz, kad Dievs Tēvs viņu godā celdams apskaidroja, viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: ”Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man ir labs prāts.” Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm, kad mēs līdz ar viņu bijām uz svētā kalna.” (2. Pētera 1:16—18.)
21 Kad Pēteris, Jēkabs un Jānis redzēja šo parādību, Valstība viņiem noteikti kļuva reāla! Pēteris raksta: ”Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami.” Jā, Pētera vēstules lasītājiem — arī mums — ir nopietns iemesls ņemt vērā pravietojumus par Dieva Valstību. Bet kā mums tos vajadzētu ņemt vērā? Pēteris atbild: ”Kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.” (2. Pētera 1:19; Daniēla 7:13, 14; Jesajas 9:5, 6.)
22. a) Kādā ziņā mūsu sirdij pastāvīgi jābūt modrai? b) Kā mēs varam ņemt vērā praviešu vārdu?
22 Mūsu sirds būtu tumša, ja to neapgaismotu praviešu vārds. Taču kristieši ņem vērā šo vārdu, tāpēc viņu sirds ir palikusi modra attiecībā uz dienas uzaušanu, kad ”rīta zvaigzne” — Jēzus Kristus — nāk Valstības godā. (Atklāsmes 22:16.) Kā mēs varam ņemt vērā praviešu vārdu? Mums jāstudē Bībele, jāgatavojas sapulcēm un tajās jāpiedalās, kā arī ’tas jāpārdomā, pie tā jāpaliek’. (1. Timotejam 4:15, JD.) Praviešu vārds būs kā svece, kas spīd ”tumšā vietā” (mūsu sirdī), tikai tad, ja mēs ļausim, lai tas mūs dziļi ietekmē — lai tas ietekmē mūsu vēlmes, izjūtas, motīvus un mērķus. Mums jābūt Bībeles pētniekiem, jo Pēteris beidz 1. nodaļu šādi: ”Neviena praviešu mācība rakstos nav patvaļīgi iztulkojama; jo praviešu sludināšana nav nekad cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” (2. Pētera 1:20, 21.)
23. Uz ko 2. Pētera vēstules 1. nodaļa ir sagatavojusi lasītājus?
23 Savas otrās vēstules pirmajā nodaļā Pēteris ir minējis ļoti būtiskus iemeslus, kas vieš mūsos apņēmību neatkāpties no dārgās ticības. Tagad mēs esam gatavi pievērst uzmanību nopietnajiem jautājumiem, par kuriem var lasīt vēstules turpinājumā. Nākamajā rakstā mēs apskatīsim 2. Pētera vēstules 2. nodaļu, kur apustulis runā par problēmu, kas bija saistīta ar netikumības ietekmi draudzēs.
Vai jūs atceraties?
◻ Kāpēc Pēteris uzsver to, cik svarīgas ir precīzas zināšanas?
◻ Kāpēc no īpašībām, ar kurām jāpapildina ticība, vispirms ir minēts tikums?
◻ Kāpēc Pēteris grib pastāvīgi izteikt saviem brāļiem atgādinājumus?
◻ Kādu stingru pamatu Pēteris savā vēstulē dod mūsu ticībai?
[Attēls 9. lpp.]
Pētera kļūdas viņu nepamudināja atkāpties no ticības