Spēja saskatīt principus liecina par briedumu
ĻAUNA sabiedrība samaitā labus tikumus. Ko sēsi, to pļausi. (1. Korintiešiem 15:33; Galatiešiem 6:7.) Katrā no šiem apgalvojumiem ir ietverta kāda pamatpatiesība — jeb princips —, kas attiecas vai nu uz materiālo, vai uz garīgo jomu, un tie abi noder par pamatu likumiem. Likumi laika gaitā var mainīties, un parasti tie ir ļoti konkrēti. Principi turpretī ir plaši izmantojami un var pastāvēt mūžīgi. Tāpēc Dieva Raksti mūs pamudina saskatīt principus, kad vien tas ir iespējams.
Vārdnīcā Webster’s Third New International Dictionary vārds ”princips” ir skaidrots kā ’vispārēja vai fundamentāla patiesība — vispusīgs un fundamentāls likums, doktrīna vai pieņēmums, uz kuru ir balstīti vai no kura izriet citi’. Piemēram, bērnam varētu tikt noteikts likums: ”Tu nedrīksti pieskarties plītij.” Bet pieaugušajam būtu pietiekami, ja pateiktu: ”Plīts ir karsta.” Otrajam izteikumam ir vispārīgāks raksturs. Tā kā šis izteikums ietekmē cilvēka rīcību — cilvēks var gatavot ēdienu, kaut ko cept vai arī ņemt un izslēgt plīti —, tad tas kaut kādā ziņā kļūst par principu.
Principi, kas ir mūsu dzīves pamatā, protams, ir garīgi; tie nosaka pielūgsmi, ko veltām Dievam, un mūsu laimi. Tomēr ir cilvēki, kas negrib papūlēties, lai iedziļinātos principos. Situācijā, kad jāpieņem lēmums, viņi dod priekšroku likumam, jo tā ir ērtāk. Bet tas nav prātīgi un nav saskaņā ar piemēru, kādu rādīja uzticīgi vīrieši Bībeles laikos. (Romiešiem 15:4.)
Cilvēki, kas spēja saskatīt principus
No nepilnīgo cilvēku vidus Ābelu var nosaukt par pašu pirmo, kas spēja saskatīt principus. Viņš, iespējams, bija daudz domājis par Dieva apsolījumu, kas attiecās uz ”dzimumu”, un noprata, ka atbrīvošana no grēka būs saistīta ar kaut kāda veida asins upuri. (1. Mozus 3:15.) Tāpēc viņš nesa Dievam ”upuri no avju pirmdzimtiem”. No izteiciena ”kas viņam bija tie treknākie” ir redzams, ka Ābels deva Jehovam vislabāko. Kopš Ābela nāves pagāja vairāk nekā divtūkstoš gadu, līdz Dievs pirmo reizi sīki izklāstīja savas prasības par upurēšanas kārtību. Pretstatā dievbijīgajam Ābelam, kurš spēja ieraudzīt principus, viņa brālis Kains upurēja Dievam formāli. Bet tā nebija pareiza attieksme; kaut kas viņa upurēšanā liecināja, ka viņa sirdi nav sasniegusi izpratne par principiem. (1. Mozus 4:3—5.)
Arī Noa bija cilvēks, kas spēja saskatīt principus. Bībelē mēs varam lasīt, ka Dievs viņam konkrēti norādīja būvēt šķirstu, bet nav rakstīts, ka viņam būtu pavēlēts sludināt. Tomēr Noa ir nosaukts par ”taisnības sludinātāju”. (2. Pētera 2:5.) Kaut arī Dievs, visticamāk, uzdeva Noam sludināt, nav šaubu, ka Nou šādi rīkoties pamudināja arī principu izpratne un mīlestība pret tuvāko. Tā kā mēs dzīvojam laikā, kas līdzinās Noas dienām, pārņemsim viņa pareizo attieksmi un sekosim viņa piemēram.
Atšķirībā no sava laika garīdzniecības Jēzus mācīja cilvēkiem saskatīt principus. Piemēram, par to liecina viņa Kalna sprediķis. Visā šajā sprediķī tiek izgaismoti principi. (Mateja 5.—7. nodaļa.) Jēzus mācīja šādā veidā tāpēc, ka viņš tāpat kā savulaik Ābels un Noa patiešām bija labi iepazinis Dievu. Pat vēl būdams zēns, viņš izturējās ar cieņu pret pamatpatiesību: ”Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet.. no visa tā, kas iziet no tā Kunga mutes.” (5. Mozus 8:3; Lūkas 2:41—47.) Jā, lai mēs kļūtu par cilvēkiem, kas spēj saskatīt Dieva principus, svarīgākais ir tuvu iepazīt Jehovu, uzzināt, kas viņam patīk un kas ne, un tikt skaidrībā par viņa nodomiem. Ja mēs dzīvosim saskaņā ar šīm pamatpatiesībām par Dievu, tās mums nebūs nedzīva teorija. (Jeremijas 22:16; Ebrejiem 4:12.)
Principi un sirds
Ir iespējams paklausīt kādam likumam negribīgi, vienīgi aiz bailēm no soda par nepaklausību. Bet, ja mēs atzīstam kādu principu, šāda attieksme nav iedomājama, jo pati principu būtība ir tāda, ka cilvēks tiem paklausa, sirds mudināts. Padomāsim par Jāzepu, kas tāpat kā Ābels un Noa dzīvoja, pirms tika ieviesta Mozus likuma derība. Kad Potifara sieva mēģināja viņu pavedināt, Jāzeps teica: ”Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” Jā, Jāzeps zināja principu, ka vīrs un sieva ir ’viena miesa’. (1. Mozus 2:24; 39:9.)
Mūsdienu pasaulē trūkst taisnīgu principu. Tā ir kāra uz vardarbību un amoralitāti. Un pastāv briesmas, ka kristiešiem varētu rasties kārdinājums slepus nogaršot no šīs nepilnvērtīgās barības — kinofilmām, videofilmām un grāmatām. Cik gan ieteicami tādā situācijā būtu rīkoties tāpat, kā rīkojās Jāzeps, un principiāli noraidīt visu, kas ir ļauns, paturot prātā, ka tuvojošos ’lielo bēdu’ laikā Dievs pasargās tikai uzticīgos. (Mateja 24:21.) Jā, vislabāk to, kas mēs esam patiesībā, atklāj mūsu rīcība, kad esam vienatnē, nevis sabiedrībā. (Psalms 11:5; Salamana Pamācības 15:3.)
Tāpēc, ja mēs vadīsimies pēc Bībeles principiem, mēs nemeklēsim šķietamas iespējas ”apiet” Dieva likumus un nemēģināsim noskaidrot, cik daudz mēs varētu atļauties, pirms pilnīgi noteikti būtu pārkāpuši kādu konkrētu likumu. Šāda domāšana ir postoša; tā galu galā nodara ļaunu.
Ieraudzīt, kas ir likuma pamatā
Nav noliedzams, ka kristiešu dzīvē likumiem ir ļoti nozīmīga vieta. Tie līdzinās sargiem, kas mūs aizsargā, un likumu pamatā ir daudzi svarīgi principi. Nespēja saskatīt kādu likumu pamatā principus var mazināt mūsu mīlestību pret attiecīgajiem likumiem. To ilustrē senās Izraēla tautas pieredze.
Dievs izraēliešiem bija devis desmit baušļus, un pirmais no tiem noteica, ka viņi nedrīkst pielūgt nevienu citu dievu kā vienīgi Jehovu. Jehova ir visa Radītājs — tā ir pamatpatiesība, uz kuru balstās šis likums. (2. Mozus 20:3—5.) Bet vai izraēlieši dzīvoja saskaņā ar šo principu? Jehova pats atbild: ”[Izraēls] saka malkas gabalam: Tu esi mans tēvs! — un akmenim: Man tev jāpateicas par manu dzīvību! Un Man [Jehovam] tie pagriezuši muguru un ne vaigu.” (Jeremijas 2:27.) Kāda bezjūtība, bezprincipialitāte un neprātīgums! Un kā tas sāpināja Jehovas sirdi! (Psalms 78:40, 41; Jesajas 63:9, 10.)
Arī kristiešiem ir likumi, ko ir devis Dievs. Piemēram, nepielūgt elkus, nerīkoties netikumīgi un neizmantot asinis nepareizi. (Apustuļu darbi 15:28, 29.) Domājot par tiem, mēs redzam vairākus principus, kas ir šo likumu pamatā: Dievs ir nedalītas pielūgsmes cienīgs; mums jābūt uzticīgiem savam dzīvesbiedram; Jehova ir mūsu Dzīvības Devējs. (1. Mozus 2:24; 2. Mozus 20:5; Psalms 36:10.) Ja mēs saskatām un dziļi novērtējam principus, uz kuriem balstās šie likumi, mēs saprotam, ka tie ir doti mūsu pašu labā. (Jesajas 48:17.) Un tad Dieva ”baušļi nav grūti”. (1. Jāņa 5:3.)
Izraēlieši senatnē nebija ievērojuši Dieva baušļus, savukārt rakstu mācītāji Jēzus laikā nonāca otrā galējībā. Viņi izdomāja milzīgu daudzumu likumu un tradīciju, kas traucēja tīro pielūgsmi un aizēnoja Dieva principus. (Mateja 23:2.) Vienkāršie cilvēki samierinājās ar neveiksmēm, liekulību un bezcerību. (Mateja 15:3—9.) Turklāt daudzi no šiem pašizdomātajiem likumiem nebija cilvēcīgi. Kad Jēzus gatavojās izdziedināt kādu cilvēku, kam bija nokaltusi roka, viņš vaicāja klātesošajiem farizejiem: ”Vai ir brīv sabatā labu darīt?” Viņu klusēšana bija skaidrs nē, un Jēzus ’viņu sirds cietības dēļ noskuma’. (Marka 3:1—6.) Farizeji sabatā būtu palīdzējuši noklīdušam vai ievainotam mājdzīvniekam (tam ir materiāla vērtība), bet vīrietim vai sievietei ne — ja vien no tā nebūtu atkarīga šī cilvēka dzīvība. Patiesi, viņi bija tik ļoti cilvēku likumu un formalitāšu pārņemti, ka tāpat kā skudras, kas šaudās šurpu turpu pa gleznu, bet neredz to kopumā, nespēja saskatīt kopainu — Dieva principus. (Mateja 23:23, 24.)
Pat jaunieši, ja viņu sirds ir godīga, spēj pagodināt Jehovu, novērtēdami Bībeles principus. Trīspadsmitgadīgās Rebekas skolotāja uzdeva klasei jautājumu, kurš no viņiem spēlētu azartspēles. Vairākums atbildēja, ka to nedarītu. Bet, pārrunājot dažādas situācijas, visi, izņemot Rebeku, atzina, ka tomēr kaut kādā veidā iesaistītos azartspēlēs. Tad skolotāja pavaicāja Rebekai, vai viņa pirktu divdesmitcentu loterijas biļeti, lai piedalītos loterijā, kurā iegūtie līdzekļi tiktu izmantoti labdarīgiem mērķiem. Rebeka atbildēja noliedzoši un, balstoties uz Rakstiem, paskaidroja, kāpēc arī tā būtu azartspēļu spēlēšana. Tad skolotāja teica klasei: ”Es uzskatu, ka no jums visiem vienīgi Rebekai ir tas, ko es saucu par ”principiem” šī vārda īstajā nozīmē.” Jā, Rebeka varēja vienkārši atbildēt: ”Tas ir pret manu reliģiju,” — bet viņa domāja daudz dziļāk; viņa spēja atbildēt, kāpēc spēlēt azartspēles ir slikti un kāpēc viņa atsakās tajās piedalīties.
No Ābela, Noas, Jāzepa un Jēzus piemēra mēs redzam, cik noderīgi Dieva pielūgsmē ir lietot mūsu ”prāta spējas” un ”saprātu”. (Salamana Pamācības 2:11, NW; Romiešiem 12:1, NW.) Kristiešu draudzes vecākie rīkojas pareizi, kad, ’ganot Dieva draudzi, kas ir viņu vadībā’, cenšas līdzināties Jēzum. (1. Pētera 5:2.) Jēzus labi parādīja: ja cilvēki mīl Dieva principus, tad viņiem ir prieks pakļauties Jehovas augstākajai varai. (Jesajas 65:14.)