Kristīgā viesmīlība sašķeltā pasaulē
”Mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesībai par līdzdarbiniekiem.” (3. JĀŅA 8)
1. Kādas ļoti pievilcīgas dāvanas Radītājs ir devis cilvēkiem?
”CILVĒKAM nav nekā labāka zem saules, kā vien ēst un dzert un priecāties, un šādā noskaņā lai aizrit visas viņa nemitīgo pūļu pilnās dzīves dienas, ko Dievs viņam dod zem saules.” (Salamans Mācītājs 8:15.) Ar šādiem vārdiem senais ebreju sapulcinātājs norādīja, ka Dievs Jehova ne tikai vēlas, lai viņa radītie cilvēki būtu priecīgi un laimīgi, bet arī dod iespēju tādiem būt. Šķiet, visā cilvēces vēsturē ļaudis visur ir vienojusi vēlēšanās izklaidēties un patīkami pavadīt laiku.
2. a) Kā cilvēki ir izkropļojuši ar viņiem saistīto Jehovas nodomu? b) Kāds ir iznākums?
2 Mēs dzīvojam hedonistiskā sabiedrībā, un cilvēki ir pārņemti ar dzīšanos pēc baudām un izpriecām. Vairākums cilvēku, kā jau Bībelē paredzēts, ir kļuvuši ”patmīlīgi, ..mīlēdami vairāk baudas nekā Dievu”. (2. Timotejam 3:1—4.) Protams, tas nepavisam neatbilst Dieva Jehovas nodomam. Ja centieni izklaidēties kļūst par pašmērķi vai ja izdabāšana sev pārvēršas par vienīgo, pēc kā tiekties dzīvē, nav iegūstams patiess gandarījums un ’viss kļūst par niecību un vēja ķeršanu’. (Salamans Mācītājs 1:14; 2:11.) Tāpēc pasaulē ir milzums vientuļu un vīlušos cilvēku, un tas savukārt izraisa daudzas problēmas sabiedrībā. (Salamana Pamācības 18:1.) Cilvēki pārstāj uzticēties cits citam, notiek šķelšanās rasu, etnisku, sociālu un ekonomisku atšķirību dēļ.
3. Kā mēs varam iegūt īstu prieku un gandarījumu?
3 Viss būtu pavisam citādi, ja cilvēki izturētos pret citiem tā, kā to dara Jehova, — laipni, devīgi un viesmīlīgi! Jehova ir paskaidrojis, ka patiesu laimi nedod mēģinājumi apmierināt pašiem savas vēlēšanās. Lūk, laimes atslēga: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Lai iegūtu īstu prieku un gandarījumu, ir jāpārvar barjeras un robežas, kas varbūt ir ap mums. Turklāt jātiecas pie tiem, kas līdz ar mums kalpo Jehovam. Ir būtiski uzklausīt šādu padomu: ”Mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesībai par līdzdarbiniekiem.” (3. Jāņa 8.) Kad savu iespēju robežās esam viesmīlīgi pret cilvēkiem, kas to pelna, rodas divkāršs labums: iegūst kā devēji, tā ņēmēji. Bet kas ir pelnījuši, lai viņus viesmīlīgi ’uzņemtu’?
”Pieskatīt bāriņus un atraitnes”
4. Kādas izmaiņas ģimenes attiecībās reizēm ir manāmas pat starp cilvēkiem Jehovas tautā?
4 Noturīgas ģimenes un laimīgas laulības mūsdienās ir retums. Tā kā visā pasaulē pieaug šķirto laulību un vientuļo māmiņu skaits, tradicionālā ģimene ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tāpēc daudzi, kas pēdējos gados ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem, nāk no izjukušām ģimenēm. Viņi vai nu ir šķīrušies no dzīvesbiedra, vai dzīvo no tā atsevišķi, vai arī dzīvo nepilnā ģimenē. Turklāt, kā jau Jēzus paredzēja, viņa mācītās patiesības dēļ daudzas ģimenes ir sašķēlušās. (Mateja 10:34—37; Lūkas 12:51—53.)
5. Kādi Jēzus vārdi var noderēt par uzmundrinājumu cilvēkiem, kuru ģimenes ir sašķeltas?
5 Sirds silst, kad redzam jaunpienācējus stingri nostājamies patiesības pusē, un mēs viņus bieži mierinām ar uzmundrinošo Jēzus solījumu: ”Patiesi es jums saku: Neviena nav, kas atstājis namu, vai brāļus, vai māsas, vai māti vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus manis un evanģelija dēļ, kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvi.” (Marka 10:29, 30.)
6. Kā mēs varam kļūt ’brāļi, māsas, mātes un bērni’ ’atraitnēm un bāriņiem’ mūsu vidū?
6 Bet kas tad ir šie ’brāļi un māsas, un mātes, un bērni’? Tas vien, ka Ķēniņvalsts zālē ir redzami daudzi cilvēki — bieži simt vai pat vairāk — un ka viņi sevi sauc par brāļiem un māsām, nevienam vēl automātiski neliek sajust, ka tie ir viņa brāļi, māsas, mātes un bērni. Padomā par to, ka māceklis Jēkabs mums atgādināja ”pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu”, lai Jehovam būtu pieņemama mūsu pielūgsme. (Jēkaba 1:27.) Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam pieļaut, lai pasaulīga domāšana — lepnums lielākas pārticības dēļ vai pārākuma apziņa sociālā stāvokļa dēļ — aizcirstu durvis līdzjūtībai pret ’bāriņiem un atraitnēm’. Mums pašiem pēc savas ierosmes jābūt draudzīgiem un viesmīlīgiem pret viņiem.
7. a) Kāds ir mūsu patiesais mērķis, kad esam viesmīlīgi pret ’bāriņiem un atraitnēm’? b) Kuri kristieši arī var parādīt viesmīlību?
7 Viesmīlība pret ’bāriņiem un atraitnēm’ ne vienmēr nozīmē sagādāt to, kas viņiem trūkst materiālā ziņā. Nepilnās vai reliģiski sašķeltās ģimenēs var arī nebūt finansiālu grūtību. Taču laba sabiedrība, ģimeniska gaisotne, draudzīgas attiecības ar dažādu vecumu cilvēkiem un savstarpējs garīgs uzmundrinājums — tas viss dzīvē jāvērtē ļoti augstu. Atceroties, ka svarīgs ir nevis pasākuma krāšņums, bet mīlestības un vienotības gars, dažreiz arī ’bāriņi un atraitnes’ var būt viesmīlīgi pret citiem kristiešiem — un tas patiešām ir brīnišķīgi! (Salīdzināt 1. Ķēniņu 17:8—16.)
Vai starp mums ir svešinieki?
8. Kādas pārmaiņas ir vērojamas daudzās Jehovas liecinieku draudzēs?
8 Mēs dzīvojam laikā, kad notiek iedzīvotāju masveida pārvietošanās. ”Visā pasaulē vairāk nekā 100 miljoni cilvēku dzīvo zemēs, kuru pilsoņi viņi nav, un 23 miljoni ir bijuši spiesti meklēt jaunu dzīvesvietu pašu zemē,” teikts izdevumā World Press Review. Tiešs iznākums ir tas, ka daudzviet, it īpaši lielākās pilsētās, Jehovas tautas draudzēs, pie kurām agrāk piederēja galvenokārt vienas rases vai tautības cilvēki, tagad ir cilvēki no dažādām pasaules malām. Varbūt tā ir arī tavā apkaimē. Kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret šiem ”svešiniekiem” un ”ārzemniekiem”, kā viņus varbūt dēvē pasaulē, — cilvēkiem, kuru valoda, paražas un dzīves veids, iespējams, atšķiras no mūsējā?
9. Kādu nopietnu kļūdu mēs varam pieļaut savā attieksmē pret ”svešiniekiem” un ”ārzemniekiem”, kas ienāk kristiešu draudzē?
9 Vienkārši runājot, nav jāļauj, lai jebkāda nepatika pret ārzemniekiem mums liktu domāt, ka esam vairāk pelnījuši privilēģiju zināt patiesību nekā cilvēki no svešām vai tā sauktajām pagāniskajām zemēm; tāpat mums nav jāuzskata, ka jaunpienācēji apdraud mūsu tiesības izmantot Ķēniņvalsts zāli vai citus īpašumus. Pirmajā gadsimtā daži jūdu kristieši bija tādās domās, un apustulim Pāvilam bija viņiem jāatgādina, ka patiesībā nevienam nav īpašu nopelnu; tikai nepelnītās Dieva žēlastības dēļ vispār kādam ir iespējams izglābties. (Romiešiem 3:9—12, 23, 24.) Mums būtu jāpriecājas, ka Dievs patlaban parāda žēlastību tik daudziem cilvēkiem, kuriem līdz šim kaut kādu iemeslu dēļ nav bijusi izdevība dzirdēt labo vēsti. (1. Timotejam 2:4.) Kā mēs varam apliecināt, ka patiesi mīlam šos cilvēkus?
10. Kā mēs varam apliecināt, ka patiesi esam viesmīlīgi pret ”ārzemniekiem” mūsu vidū?
10 Mēs varam atsaukties uz Pāvila aicinājumu: ”Uzņem[iet] cits citu, itin kā arī Kristus jūs ir uzņēmis Dievam par godu.” (Romiešiem 15:7, LB-26.) Mums jāapzinās, ka cilvēki, kas ir no citām zemēm vai kam ir citāda pagātne, bieži vien ir neizdevīgā stāvoklī, un par viņiem maigi jārūpējas, kad vien tas ir mūsu spēkos. Viņi jāuzņem mūsu vidū, pret katru no viņiem jāizturas ’kā pret vienu no mums pašiem’ un ’viņi jāmīl kā sevi pašu’. (3. Mozus 19:34.) Tas varbūt nenākas viegli, bet mums tas izdosies, ja atcerēsimies šādu padomu: ”Netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:2.)
Palīdziet svētajiem
11., 12. Kā noteiktiem Jehovas kalpiem tika parādīta īpaša uzmanība a) senajā Izraēlā, b) pirmajā gadsimtā?
11 Uzmanību un viesmīlību noteikti ir pelnījuši nobrieduši kristieši, kas, nežēlojot spēkus, gādā par mūsu garīgo labklājību. Jehova bija noteicis īpašu kārtību, lai parūpētos par priesteriem un levītiem senajā Izraēlā. (4. Mozus 18:25—29.) Arī kristieši pirmajā gadsimtā tika mudināti rūpēties par cilvēkiem, kas viņiem dažādi kalpoja. Lasot 3. Jāņa 5—8, mēs gūstam zināmu priekšstatu par ciešajām mīlestības saitēm agrīno kristiešu starpā.
12 Padzīvojušais apustulis Jānis ļoti augstu vērtēja laipnību un viesmīlību, ar kādu Gajs bija izturējies pret ceļojošiem brāļiem, kas bija sūtīti apciemot draudzi. Visi šie brāļi (arī Demētrijs, acīmredzot vēstules piegādātājs), bija svešinieki — iepriekš viņi Gaju nepazina. Tomēr viņi tika uzņemti viesmīlīgi, jo ”[Dieva] vārda labā viņi [bija] izgājuši”. Jānis to izteica šādi: ”Mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesībai par līdzdarbiniekiem.” (3. Jāņa 1, 7, 8.)
13. Kuri no mums sevišķi ir pelnījuši viesmīlīgu ’uzņemšanu’?
13 Mūsdienās daudzi cilvēki Jehovas organizācijā nenogurstoši darbojas visas brāļu saimes labā. Starp viņiem ir ceļojošie pārraugi, kas nedēļu pēc nedēļas ziedo savu laiku un spēkus, uzmundrinādami draudzes; misionāri, kuri ir atstājuši tuviniekus un draugus, lai sludinātu svešās zemēs; brīvprātīgie strādnieki, kas kalpo Bētelēs un filiāļu birojos, lai veicinātu sludināšanu visā pasaulē; kā arī pionieri, kuri lielāko daļu sava laika un spēku iegulda tīruma kalpošanā. Neviens no viņiem nepūlas tādēļ, lai iegūtu godu vai peļņu sev, — viņus mudina mīlestība pret kristīgo brāļu saimi un pret Jehovu. Tā kā šie cilvēki no visas sirds ir uzticīgi Dievam, ir vērts viņiem līdzināties, un viņi ir pelnījuši arī viesmīlīgu ’uzņemšanu’.
14. a) Kāpēc mēs kļūstam par labākiem kristiešiem, kad esam viesmīlīgi pret Dievam uzticīgiem cilvēkiem? b) Kāpēc Jēzus teica, ka Marija ir izraudzījusies ”labo daļu”?
14 Kad ’tādus uzņemam’, norādīja apustulis Jānis, mēs ’kļūstam patiesībai par līdzdarbiniekiem’. Savā ziņā mēs tad topam par labākiem kristiešiem. Tā notiek tāpēc, ka rīkoties kristīgi nozīmē arī darīt labu ticības biedriem. (Salamana Pamācības 3:27, 28; 1. Jāņa 3:18.) Bet tas nav vienīgais labums. Kad Marija un Marta uzņēma Jēzu savā namā, Marta gribēja būt laba namamāte un gatavoja Jēzum ’daudzas lietas’. Marijas viesmīlība izpaudās citādi. Marija, ”apsēdusies pie tā Kunga kājām, klausījās viņa vārdos”, un Jēzus viņu uzteica par to, ka viņa bija izraudzījusies ”labo daļu”. (Lūkas 10:38—42.) Sarunas un dažādu jautājumu pārspriešana ar kristiešiem, kuriem ir gadiem krāta pieredze, bieži vien ir visinteresantākais notikums vakarā, kas pavadīts viņu sabiedrībā. (Romiešiem 1:11, 12.)
Saviesīgi pasākumi
15. Kādi saviesīgi pasākumi var sagādāt cilvēkiem Jehovas tautā patīkamus brīžus?
15 Lai gan patiesie kristieši neievēro plaši izplatītas paražas un neatzīmē pasaulīgus svētkus un gadadienas, ir reizes, kad viņi sanāk kopā, lai labi pavadītu laiku cits cita sabiedrībā. Piemēram, Jēzus apmeklēja kāzas Kānā un vairoja tur valdošo prieku, izdarīdams savu pirmo brīnumu. (Jāņa 2:1—11.) Arī mūsdienās cilvēki Jehovas tautā patīkami pavada laiku kopā dažādos saviesīgos pasākumos; pienācīga atzīmēšana un svētku noskaņa padara šīs reizes ļoti jaukas. Bet ko nozīmē ”pienācīga”?
16. Kas mums palīdzēs noteikt, kā pienācīgi jāuzvedas saviesīgos pasākumos?
16 Studējot Bībeli, mēs iemācāmies, kāda uzvedība kristiešiem ir pienācīga, un tā mēs uzvedamies vienmēr. (Romiešiem 13:12—14; Galatiešiem 5:19—21; Efeziešiem 5:3—5.) Cilvēku pulcēšanās — kāzās vai kādā citā pasākumā — nedod tiesības atkāpties no kristīgajām normām vai darīt kaut ko tādu, ko mēs parasti nedarītu; nav arī katrā ziņā jāievēro visas mūsu zemē pastāvošās paražas. Daudzas no šīm paražām sakņojas viltus reliģijā vai māņticībā, citas savukārt ir saistītas ar kristiešiem pilnīgi nepieņemamu uzvedību. (1. Pētera 4:3, 4.)
17. a) Kas liecina par to, ka pasākums Kānā bija labi organizēts un tika pienācīgi pārraudzīts? b) Kā mēs zinām, ka Jēzus atzina šo pasākumu par labu?
17 Kad lasām Jāņa 2:1—11, nav grūti pamanīt, ka svinības bija krāšņas un tajās piedalījās diezgan daudz viesu. Taču Jēzus un viņa mācekļi bija ”aicināti” viesi, nevis tikai tāpat iegriezušies, kaut arī vismaz daži no viņiem droši vien bija namatēva radinieki. Mēs ievērojam arī to, ka viesībās piedalījās ”sulaiņi”, kā arī ”uzraugs”, kurš norādīja, kas jāpasniedz un kas jādara. Viss minētais liecina, ka pasākums bija labi organizēts un tika pienācīgi pārraudzīts. Stāstījums beidzas ar piezīmi, ka ar to, ko Jēzus izdarīja kāzās, viņš ’atklāja savu godību’. Vai Jēzus būtu izvēlējies šādam nolūkam trokšņainu un neorganizētu sarīkojumu? Protams, nebūtu.
18. Kas nopietni jāpārdomā, ja runa ir par pasākumiem, kuros piedalās daudz cilvēku?
18 Bet ko var teikt par mūsu rīkotiem saviesīgiem pasākumiem? Būtu jāiegaumē: mērķis, kādēļ viesmīlīgi uzņemt citus, ir tāds, lai mēs visi ”kļūtu patiesībai par līdzdarbiniekiem”. Tāpēc nepietiek nodēvēt kādu notikumu par ”liecinieku” saietu. Varētu pajautāt: vai patiešām tiek dota liecība par to, kas mēs esam un kam ticam? Nekad nebūtu jāuzskata šādi pasākumi par iespēju noskaidrot, cik lielā mērā mums izdosies atdarināt pasaulīgu uzvedību un nodoties ’miesas kārumam, acu kārumam un dzīves lepnībai’. (1. Jāņa 2:15, 16.) Gluži otrādi, šādos sarīkojumos jābūt labi redzamam, kādi ir Jehovas liecinieki, un mums jābūt drošiem, ka mūsu izturēšanās slavē un godā Jehovu. (Mateja 5:16; 1. Korintiešiem 10:31—33.)
’Esiet viesmīlīgi bez kurnēšanas’
19. Kāpēc mums jābūt ’viesmīlīgiem citam pret citu bez kurnēšanas’?
19 Tā kā apstākļi pasaulē joprojām pasliktinās un cilvēku attiecībās parādās arvien vairāk plaisu, mums jādara viss iespējamais, lai stiprinātu ciešās saites patieso kristiešu starpā. (Kolosiešiem 3:14.) Tāpēc mums jāveido ”sirsnīga mīlestība citam pret citu”, kā mudināja Pēteris. Pēc tam viņš deva praktisku padomu: ”Esiet viesmīlīgi cits pret citu bez kurnēšanas.” (1. Pētera 4:7—9.) Vai mēs labprāt uzņemamies iniciatīvu un esam viesmīlīgi pret brāļiem, pūlēdamies būt laipni un izpalīdzīgi? Jeb vai mēs kurnam, kad rodas izdevība palīdzēt? Kurnot mēs laupām sev iespējamo prieku un neiegūstam arī laimi — atalgojumu par labu rīcību. (Salamana Pamācības 3:27; Apustuļu darbi 20:35.)
20. Kādas svētības mūs gaida, ja pastāvīgi esam viesmīlīgi mūsdienu sašķeltajā pasaulē?
20 Ja strādājam plecu pie pleca ar pārējiem kristiešiem un izturamies cits pret citu laipni un viesmīlīgi, mēs saņemsim neaprakstāmas svētības. (Mateja 10:40—42.) Cilvēkiem, kas tā rīkojas, Jehova ir apsolījis, ka viņš ”mājos pie viņiem. Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps.” Mājot kopā ar Jehovu nozīmē būt viņa aizsardzībā un izjust viņa viesmīlību. (Atklāsmes 7:15, 16; Jesajas 25:6.) Jā, mūsu priekšā ir perspektīva priecāties par Jehovas viesmīlību mūžīgi. (Psalms 27:4; 61:4, 5.)
Vai jūs varat paskaidrot?
◻ Ko mēs nedrīkstam aizmirst, ja vēlamies iegūt patiesu prieku un gandarījumu?
◻ Kas ir ’bāriņi un atraitnes’, un kā viņi būtu ’jāpieskata’?
◻ Kā jāizturas pret ”svešiniekiem” un ”ārzemniekiem” mūsu vidū?
◻ Kam mūsdienās pienākas īpaša uzmanība?
◻ Kādā ziņā saviesīgiem pasākumiem jāatspoguļo viesmīlības patiesais gars?
[Attēli 16., 17. lpp.]
Saviesīgos pasākumos mēs varam būt viesmīlīgi pret ārzemniekiem, bērniem bez tēva, pilnas slodzes kalpotājiem un citiem apmeklētājiem