Kādu garu jūs paužat?

 1. Kādu cerību Pāvils izteica, rakstīdams ticības biedriem?

RAKSTĪDAMS ticības biedriem, apustulis Pāvils atkārtoti izteica cerību, ka Dievs un Kristus atzinīgi vērtēs garu, kādu parāda draudzes. Piemēram, galatiešiem viņš rakstīja: ”Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus labvēlība ir ar jūsu garu, brāļi! Āmen.” (Gal. 6:18.) Ko nozīmē vārdi ”ar jūsu garu”?

2., 3. a) Uz ko dažos kontekstos attiecas Pāvila lietotais vārds ”gars”? b) Kādus jautājumus saistībā ar to, kādu garu mēs parādām, mēs varam pārdomāt?

² Pāvila lietotais vārds ”gars” šajā kontekstā attiecas uz virzītājspēku, kas mūs rosina kaut ko teikt vai darīt noteiktā veidā. Viens cilvēks var būt maigs, iejūtīgs, lēnprātīgs, dāsns un piedodošs. Bībelē ir atzinīgi runāts par ”rāmu un lēnprātīgu garu”. (1. Pēt. 3:4.) Savukārt cits cilvēks var būt sarkastisks, materiālistiski noskaņots, tāds, kas ātri apvainojas vai kam ir tieksme uz neatkarību. Vēl sliktāk ir tad, ja kādam ir netīrs, nepaklausīgs vai pat dumpīgs gars.

³ Tātad, lietodams tādus izteicienus kā, piemēram: ”Kungs lai ir ar tavu garu!”, Pāvils mudināja ticības biedrus izpaust garu, kas būtu patīkams Dievam, un atspoguļot īpašības, kādas piemīt Kristum. (2. Tim. 4:22; nolasīt Kolosiešiem 3:9—12.) Tāpēc mums katram būtu jāpārdomā: ”Kāds gars ir raksturīgs man? Kā es varu attīstīt garu, kas iepriecina Dievu? Vai es varu vēl lielākā mērā veicināt pozitīvu garu draudzē?” Minēsim kādu salīdzinājumu. Saulespuķu laukā katrs atsevišķs zieds ar savu košumu vairo visa lauka skaistumu. Vai katrs no mums ir kā šāds zieds, kas vairo visas draudzes skaistumu? Mums katrā ziņā jācenšas tādiem būt. Tāpēc pievērsīsim uzmanību tam, ko mēs varam darīt, lai mums būtu gars, kas iepriecina Dievu.

 4. Kas ir ”pasaules gars”?

⁴ Bībelē ir teikts: ”Mēs esam saņēmuši nevis pasaules garu, bet garu, kas ir no Dieva.” (1. Kor. 2:12.) Kas ir ”pasaules gars”? Tas ir tas pats gars, kas ir minēts Vēstulē efesiešiem, 2. nodaļas 2. pantā: ”[Jūs] kādreiz staigājāt saskaņā ar šīs pasaules kārtību, pakļaujoties valdniekam, kuram ir vara pār gaisu — pār garu, kas tagad darbojas nepaklausības dēlos.” Šis ”gaiss” ir pasaules gars jeb domāšanas veids, kas mūs apņem gluži kā gaiss, ko elpojam. Tas ir it visur. To bieži raksturo attieksme, kāda ir daudziem cilvēkiem mūsdienās: ”Neviens man nenorādīs, kas man jādara!” — un: ”Par savām tiesībām ir jācīnās!” Viņi ir Sātana pasaules ”nepaklausības dēli”.

 5. Kādu garu pauda vairāki izraēlieši?

⁵ Šāda attieksme nav nekas jauns. Mozus laikā Korahs sacēlās pret tiem, kam bija piešķirta vara Izraēla draudzē. It īpaši viņš vērsās pret Āronu un tā dēliem, kuri kalpoja par priesteriem. Iespējams, viņš redzēja to nepilnības. Bet varbūt Korahs uzskatīja, ka Mozus tiem ir piešķīris godpilnus pienākumus tikai tāpēc, ka tie ir viņa radinieki. Lai kāds būtu iemesls, ir skaidrs, ka Korahs uz visu sāka raudzīties no cilvēciskā viedokļa un izturējās ar necieņu pret tiem, ko bija iecēlis Jehova. Viņš tiem teica: ”Lai nu jums pietiek! ..kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem, un valdīt pār tā Kunga draudzi?” (4. Moz. 16:3.) Līdzīgi arī Dātans un Abirāms pārmeta Mozum: ”Kā tad tu vēl tagad sevi turi mums par valdnieku?” Kad Mozus viņus aicināja pie sevis, viņi augstprātīgi atbildēja: ”Nē! Mēs neiesim!” (4. Moz. 16:12—14.) Bija nepārprotami, ka Jehova nebija apmierināts ar šādu attieksmi. Viņš visus dumpiniekus sodīja ar nāvi. (4. Moz. 16:28—35.)

 6. Kā pirmajā gadsimtā izpaudās dažu draudzes locekļu nepareizā attieksme, un kāds tam varēja būt iemesls?

⁶ Arī pirmajā gadsimtā bija cilvēki, kas ”necienīja varu” un izturējās kritiski pret tiem, kam draudzē bija uzticēti atbildīgi uzdevumi. (Jūd. 8.) Šie vīrieši, iespējams, bija neapmierināti paši ar saviem pienākumiem un centās noskaņot ticības biedrus pret brāļiem, kas godprātīgi veica pienākumus, kurus tiem bija uzticējis Dievs. (Nolasīt 3. Jāņa 9, 10.)

 7. Kādā ziņā mums jābūt piesardzīgiem?

⁷ Ir skaidrs, ka šādam garam nav vietas kristiešu draudzē. Tāpēc mums šajā ziņā ir jābūt piesardzīgiem. Draudžu vecākie ir nepilnīgi cilvēki, gluži tāpat kā nepilnīgi cilvēki bija tie, kam Jehova uzticēja atbildīgus pienākumus Mozus laikā un apustuļa Jāņa dzīves laikā. Vecākie var pieļaut kļūdas, kas skar mūs personiski. Ja tā notiek, būtu ļoti nepareizi, ja mēs, pakļaujoties pasaules garam, uzstājīgi pieprasītu ”taisnību” un to, lai ”kaut kas tiktu darīts ar šo brāli”. Jehova var nolemt nepievērst uzmanību nenozīmīgiem trūkumiem. Vai arī mēs nevaram darīt tāpat? Ir gadījies, ka draudzes loceklis, kas ir izdarījis nopietnu pārkāpumu, ir atteicies tikties ar draudzes vecākajiem, kam ir uzdots viņam palīdzēt, jo viņš saskata šajos vecākajos kādus trūkumus. To var salīdzināt ar situāciju, kad pacients atsakās no ārstēšanās, jo viņam kaut kas nepatīk ārstā.

 8. Kādi Bībeles panti mums var palīdzēt saglabāt pareizu attieksmi pret draudzes vecākajiem?

⁸ Lai izvairītos no šādas attieksmes, ir noderīgi atcerēties, ka Bībelē Jēzus ir attēlots turam ”labajā rokā.. septiņas zvaigznes”. ”Zvaigznes” attēlo svaidītos pārraugus un plašākā nozīmē — visus pārraugus draudzēs. Jēzus var vadīt ”zvaigznes”, kas ir viņa rokā, tā, kā viņš uzskata par pareizu. (Atkl. 1:16, 20.) Būdams kristiešu draudzes galva, Jēzus pilnībā kontrolē vecāko darbību. Ja kāds no vecākajiem patiešām ir rīkojies nepareizi, tad tas, kuram acis ir ”kā uguns liesma”, to redz un parūpēsies, lai viss tiktu risināts viņa noteiktā laikā un veidā. (Atkl. 1:14.) Taču līdz tam mums ir jāsaglabā pienācīga cieņa pret tiem, kas ir iecelti ar svētā gara starpniecību, jo Pāvils rakstīja: ”Esiet paklausīgi saviem vadītājiem un esiet tiem padevīgi, tāpēc ka viņi, kam būs jādod norēķins, ir nomodā, gādājot par jūsu dvēselēm, — tad viņi to varēs darīt ar prieku, nevis nopūzdamies, jo tas jums nāktu par ļaunu.” (Ebr. 13:17.)

 9. a) Kas var tikt pārbaudīts, kad kristietis saņem kādu aizrādījumu vai sodu? b) Kā būtu vislabāk reaģēt uz aizrādījumu?

⁹ Tas, kāds gars ir kristietim, var tikt pārbaudīts, kad viņam tiek izteikts aizrādījums vai liegta iespēja pildīt kādus pienākumus draudzē. Kādam jaunam brālim vecākie taktiski deva padomu saistībā ar nežēlīgu videospēļu spēlēšanu. Diemžēl viņš neņēma vērā padomu un vairs nevarēja būt draudzes kalpotājs, jo vairs neatbilda Bībelē noteiktajām prasībām. (Ps. 11:6; 1. Tim. 3:8—10.) Pēc tam šis brālis citiem sāka stāstīt, ka nepiekrīt vecāko lēmumam, vairākkārt rakstīja Jehovas liecinieku filiālei kritiskas vēstules par savas draudzes vecākajiem un pat centās pierunāt citus draudzes locekļus darīt to pašu. Taču, ja kāds cenšas attaisnot savu rīcību, apdraudot visas draudzes mieru, tas neko labu nedod. Ja saņemam aizrādījumu, ir labāk to uzskatīt par iespēju apzināties savas vājības, kuras nebijām pamanījuši, un pazemīgi ņemt to vērā. (Nolasīt Raudu Dziesmas 3:28, 29.)

10. a) Ko no Jēkaba 3:16—18 mēs uzzinām par to, kādam garam būtu jāvalda draudzē un kādam ne? b) Kāds būs iznākums, ja mēs rīkosimies saskaņā ar ”gudrību, kas nāk no augšas”?

¹⁰ Vārdi, kas lasāmi Jēkaba vēstules 3. nodaļā, no 16. līdz 18. pantam, mūs māca, kāds gars draudzē būtu pareizs un kāds ne. Jēkabs rakstīja: ”Kur ir nenovīdība un ķildīgums, tur ir arī juceklis un visādas nekrietnības. Bet gudrība, kas nāk no augšas, pirmām kārtām ir tīra, tad miermīlīga, saprātīga, tā labprāt paklausa, ir pilna žēlsirdības un labu augļu, tā nav ne aizspriedumaina, ne liekulīga. Turklāt taisnības augļa sēkla mierā top sēta starp tiem, kas paši tiecas pēc miera.” Ja mēs rīkojamies saskaņā ar ”gudrību, kas nāk no augšas”, mēs spēsim parādīt Dievam tīkamas īpašības, un tas veicinās labu garu draudzē.

11. a) No kā mēs izvairīsimies, ja saglabāsim pareizu garu? b) Ko mēs mācāmies no Dāvida piemēra?

¹¹ Mums jāpatur prātā, ka Jehova vecākajiem ir uzdevis ”ganīt Dieva draudzi”. (Ap. d. 20:28; 1. Pēt. 5:2.) Tāpēc ir gudri cienīt Dieva iedibināto kārtību, neatkarīgi no tā, vai mēs kalpojam par vecākajiem vai ne. Ja mēs saglabāsim pareizu garu, mēs nepiešķirsim pārāk lielu nozīmi tam, kāds ir mūsu stāvoklis vai pienākumi draudzē. Kad izraēliešu ķēniņam Saulam šķita, ka Dāvids apdraud viņa varu, viņš sāka ”apskaust Dāvidu”. (1. Sam. 18:9.) Ķēniņš attīstīja tik sliktu garu, ka viņš pat vēlējās nogalināt Dāvidu. Nebūsim kā Sauls, kas pārlieku uztraucās par savu stāvokli, bet centīsimies līdzināties Dāvidam. Par spīti visām netaisnībām, kas viņam bija jāpieredz, viņš saglabāja cieņu pret valdnieku, kam varu bija piešķīris Dievs. (Nolasīt 1. Samuēla 26:23.)

12. Kas palīdz vairot draudzes vienotību?

¹² Viedokļu atšķirības var kļūt par aizkaitinājuma iemeslu draudzē, un tā var notikt pat starp pārraugiem. Šajā ziņā var palīdzēt Bībeles padomi: ”Centieties pirmie apliecināt cits citam cieņu,” — un: ”Netopiet gudri paši savās acīs.” (Rom. 12:10, 16.) Mums būtu nevis jāuzstāj, ka mums ir taisnība, bet gan jāatzīst, ka bieži vien ir vairāk nekā viens pieņemams veids, kā raudzīties uz situāciju. Ja centīsimies saprast citu viedokli, mēs varēsim vairot draudzes vienotību. (Filip. 4:5.)

13. Vai mums ir jāturas pie sava personīgā viedokļa, un ko atklāj Bībelē minētais gadījums?

¹³ Vai tas nozīmē, ka ir nepareizi dalīties savos novērojumos, ja mēs draudzē redzam kaut ko tādu, kas, mūsuprāt, būtu jālabo? Nē, tas to nenozīmē. Pirmajā gadsimtā draudzē radās jautājums, kas raisīja daudz strīdu. Brāļi nolēma, ka ”Pāvils, Barnaba un daži citi brāļi dosies pie apustuļiem un vecākajiem uz Jeruzālemi, lai pārrunātu šo jautājumu”. (Ap. d. 15:2.) Noteikti katram no brāļiem bija pašam savs viedoklis attiecīgajā jautājumā un doma, kā būtu pareizi rīkoties. Tomēr, kad ikviens no viņiem bija izteicis savas domas un svētā gara vadībā bija pieņemts lēmums, brāļi neturpināja paust savu personisko viedokli. Kad vēstule ar lēmumu sasniedza brāļus un māsas draudzēs, ”tie priecājās par saņemto uzmundrinājumu” un draudzes ”kļuva aizvien stiprākas ticībā”. (Ap. d. 15:31; 16:4, 5.) Tāpat ir mūsdienās: kad mēs esam vecākajiem darījuši zināmu kādu jautājumu, mums tas būtu jāatstāj viņu ziņā, lai viņi to ar lūgšanām pārdomā un izlemj, vai kaut kas būtu jādara.

14. Kā mēs varam parādīt patīkamu garu savstarpējās attiecībās?

¹⁴ Attiecībās ar citiem mums ir daudz iespēju parādīt patīkamu garu. Katrs no mums var panākt daudz laba, ja mēs esam gatavi piedot, kad citi mūs aizvaino. Dieva Rakstos mēs tiekam mudināti: ”Vienmēr esiet iecietīgi cits pret citu un augstsirdīgi piedodiet, ja arī kādam ir iemesls sūdzēties par otru. Tāpat kā Jehova jums augstsirdīgi ir piedevis, piedodiet arī jūs.” (Kol. 3:13.) Vārdi ”ja arī kādam ir iemesls sūdzēties” norāda, ka reizēm var rasties pamatoti iemesli būt neapmierinātiem ar citiem. Tomēr mums nebūtu saasināti jāuztver ticības biedru vājības un jāapdraud draudzes miers, bet gan jācenšas līdzināties Jehovam, augstsirdīgi jāpiedod un jāturpina kopā ar viņiem kalpot Jehovam.

15. a) Ko par piedošanu mēs mācāmies no Ījaba? b) Kā lūgšanas var palīdzēt izpaust patīkamu garu?

¹⁵ Par piedošanu mēs daudz ko varam mācīties no Ījaba. Trīs viltus mierinātāji viņu aizvainoja ar neskaitāmiem nelaipniem vārdiem, tomēr Ījabs viņiem piedeva. Kā viņš to spēja? ”Viņš bija aizlūdzis savu draugu labā.” (Īj. 16:2; 42:10.) Ja mēs lūdzam par citiem, tas var mainīt mūsu attieksmi pret viņiem. Lūgšanas par visu kristiešu saimi mums palīdz attīstīt tādu garu, kāds bija Kristum. (Jāņa 13:34, 35.) Turklāt mums ir jālūdz pēc svētā gara. (Lūk. 11:13.) Dieva gars mums palīdzēs izpaust kristīgas īpašības attiecībās ar citiem. (Nolasīt Galatiešiem 5:22, 23.)

16., 17. Ko mēs katrs varam darīt, ja ir runa par garu, kādu parādām?

¹⁶ Ja katrs draudzes loceklis cenšas vairot veselīgu garu draudzē, ir panākams daudz laba. Pēc šī raksta apskatīšanas mēs varbūt nolemsim, ka varam darīt kaut ko vairāk, lai izpaustu garu, kas stiprina citus. Šādā gadījumā ļausim, lai Dieva Raksti mums palīdz saprast, kas un kā mums būtu jāmaina. (Ebr. 4:12.) Pāvils, kas vēlējās būt labs paraugs draudzēm, teica: ”Es sevī nesaskatu nekādu vainu, bet tas mani vēl nepadara taisnu — mans tiesnesis ir Jehova.” (1. Kor. 4:4.)

¹⁷ Cenšoties rīkoties saskaņā ar gudrību, kas nāk no augšas, un neesot pārāk augstās domās par sevi, mēs spēsim vairot veselīgu garu draudzē. Ja būsim gatavi piedot un pozitīvi domāsim par citiem, mums būs labas attiecības ar ticības biedriem. (Filip. 4:8.) Tā rīkojoties, mēs varēsim būt pārliecināti, ka Jehova un Jēzus priecāsies par garu, kādu parādām. (Filem. 25.)