Desmitā nodaļa

Kāpēc gādīgs Radītājs pieļauj tik daudz ciešanu?

KAMĒR jūsu pulkstenis noskaita 60 sekundes, vairāk nekā 30 cilvēki nomirst ar infekcijas slimībām, 11 zaudē cīņu ar vēzi un 9 kļūst par sirdsslimību upuriem. Un tās, kā jūs zināt, ir tikai dažas no slimībām, kas uzbrūk cilvēkiem; daudzi cieš un mirst citu iemeslu dēļ.

1996. gadā pulkstenis Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnes vestibilā Ņujorkā tikšķēja 47 reizes minūtē — viens simbolisks tikšķis katram bērnam, kas piedzimst trūcīgā ģimenē. Ik reizi, kad zemeslode apgriežas ap savu asi, 20 procenti tās iedzīvotāju iet gulēt izsalkuši. Un kāds būtu iznākums, ja jūs pamēģinātu izrēķināt, cik noziegumu tiek izdarīts jūsu apkārtnē?

Nevar noliegt, ka mūsdienu pasaulē ciešanu ir ārkārtīgi daudz.

”Tomēr daudzi no mums paliek vienaldzīgi pret visapkārt notiekošajām netaisnībām,” uzskata kāds bijušais policijas virsnieks. Šāda vienaldzība parasti gan saglabājas tikai tik ilgi, kamēr nelaime nav skārusi mūs pašus vai kādu mums tuvu cilvēku. Piemēram, pamēģiniet iztēloties sevi Masako vietā — viņai bija jākopj māte un tēvs, kuri slimoja ar vēzi. Masako vecāki arvien vairāk novājēja un vaidēja sāpēs, bet viņa pati jutās pilnīgi bezpalīdzīga. Vai arī padomājiet par briesmīgo situāciju, kādā bija nonākusi meitene no Āzijas, vārdā Šarada, kurai bija deviņi gadi, kad tēvs viņu pārdeva par 14 ASV dolāriem. Viņa tika aizvesta no sava ciemata uz kādu citas valsts pilsētu, kur viņu piespieda stāties dzimumattiecībās ar sešiem vīriešiem dienā.

Kāpēc ir tik daudz ciešanu? Un kāpēc Radītājs nedara tām galu? Ciešanu dēļ daudzi cilvēki novēršas no Dieva. Iepriekš minētā bijušā policista māte kļuva par kāda psihopāta upuri. Dēls apraksta savu reakciju: ”Doma par suverēnu, mīlošu Dievu, kas valda pār Visumu, man nekad vēl nebija bijusi svešāka.” Arī jūs, iespējams, uzdodat sev to pašu jautājumu: kāpēc? Tiešām — kāpēc pastāv ciešanas? Kāds ir to cēlonis, un vai Radītājam rūp šī situācija?

Vai ciešanas izraisa iepriekšējā dzīve?

Miljoniem cilvēku daudzās pasaules malās uzskata, ka ciešanu cēlonis ir cilvēka pagātne; pašreizējās ciešanas esot sods par to, ko viņš ir darījis iepriekšējā dzīvē. ”Ciešanas pastāv tāpēc, ka mūs saista karmaa, jo mēs visi jau kopš piedzimšanas nesam smagu pagātnes karmas nastu.” Šādu viedokli izteica Daisecs Suzuki — filozofs, kas popularizēja dzenbudismu rietumu sabiedrībā. Cenšoties izskaidrot cilvēku ciešanas, hinduistu gudrie izdomāja ”karmas likumu”. Bet vai šāds ciešanu izskaidrojums ir saprātīgs un pietiekami pārliecinošs?

Kāda budiste teica: ”Es uzskatīju, ka ir bezjēdzīgi ciest par kaut ko tādu, ar ko es esmu piedzimusi, bet par ko es nekā nezinu. Man bija jāpieņem, ka tas ir mans liktenis.” Šāds ciešanu izskaidrojums viņu neapmierināja. Iespējams, arī jūs tas nepārliecina. Tiesa, priekšstats par pārdzimšanu varbūt nav izplatīts zemē, kur jūs dzīvojat, taču tā pamatā ir kāda mācība, kas sastopama visā kristīgajā pasaulē un arī citur, — mācība, ka cilvēkiem ir nemirstīga dvēsele, kas turpina dzīvot pēc ķermeņa nāves. Tiek apgalvots, ka šai ”dvēselei” ir saistība ar ciešanām — vai nu tagadējā, vai pēcnāves dzīvē.

Tamlīdzīgi priekšstati ir izplatīti ļoti plaši, bet kādi pierādījumi apliecina to patiesumu? Vai šādos svarīgos jautājumos nebūtu prātīgāk uzklausīt, ko saka mūsu Radītājs? Cilvēku viedokļi, pat stingra pārliecība, var izrādīties kļūdaini, turpretī Dieva izteikumi, kā esam noskaidrojuši, ir uzticami.

Kā tika minēts iepriekšējā nodaļā, pirmo cilvēku grēks izraisīja vislielāko cilvēces traģēdiju — nāvi. Radītājs brīdināja Ādamu: ”Tai dienā, kad tu [nepaklausīsi jeb grēkosi], tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:17; 3:19.) Dievs neko neteica par to, ka Ādamam būtu nemirstīga dvēsele; Ādams bija cilvēks. Bībeles valodā tas nozīmē, ka viņš bija dvēsele. Kad viņš nomira, tad arī dvēsele, ko sauca par Ādamu, nomira. Pēc tam viņš vairs nebija pie apziņas un necieta.

Radītājs neizplata un neatbalsta mācības par karmu, pārdzimšanu cikliem un nemirstīgu dvēseli, kurai jācieš kādā nākamā dzīvē. Tomēr, ja mums ir skaidrs priekšstats par Ādama grēka sekām, mēs varam labāk saprast, kāpēc ciešanas pastāv.

Kā ir radušās ciešanas?

Nav viegli aptvert visu cilvēka ciešanu spektru, taču mums var palīdzēt pareiza ”instrumenta” lietošana. Tāpat kā ar binokli var skaidrāk saskatīt priekšmetus, kas atrodas lielā attālumā, ar Bībeles palīdzību ir iespējams izprast ciešanu cēloni.

Lūk, viens fakts, kam Bībele pievērš uzmanību: visu cilvēku dzīve ir atkarīga no ”laika un apstākļiem”. (Salamans Mācītājs 9:11.) Piemēram, Jēzus pieminēja kādu tajā laikā vispārzināmu notikumu — 18 cilvēki bija gājuši bojā, jo viņiem bija uzgāzies tornis. Jēzus paskaidroja, ka šie upuri nebija lielāki grēcinieki kā pārējie cilvēki. (Lūkas 13:1—5.) Viņi cieta tāpēc, ka atradās nepareizā vietā nepareizā laikā. Bet no Bībeles var uzzināt kaut ko vairāk — tajā atklāti galvenie ciešanu izraisītāji faktori. Kas Bībelē par tiem stāstīts?

Kad pirmie cilvēki bija sagrēkojuši, dievišķais Tiesnesis Jehova nolēma, ka viņi ir zaudējuši savas tiesības dzīvot. Laikā, kas pagāja līdz viņu nāvei, Ādams un Ieva izjuta lielas ciešanas. Šīs ciešanas viņi bija sagādājuši sev paši — viņi novecoja un slimoja, viņiem bija grūti jānopūlas, lai sarūpētu iztiku, un ar sāpēm jānoskatās, kā viņu ģimeni grauj skaudība un varmācība. (1. Mozus 3:16—​19; 4:1—12.) Ir svarīgi iegaumēt, kas sākotnēji bija vainojams visās šajās ciešanās. Tās bija izraisījuši paši cilvēki. Tomēr vēl jāatbild uz jautājumu, kāpēc ciešanas pastāv līdz pat mūsu dienām.

Daudzi cilvēki iebilstu, ja viņus sauktu par grēciniekiem, taču Bībelē fakti ir attēloti patiesā gaismā. Mēs lasām: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Pirmie divi cilvēki izjuta paši savas aplamās rīcības sekas, taču šīs sekas skāra arī viņu pēcnācējus. (Galatiešiem 6:7.) Pirmo cilvēku pēcnācējiem iedzima nepilnība, kas izraisa nāvi. Lai labāk saprastu šo situāciju, padomājiet par zinātniski pierādīto faktu, ka arī mūsdienās bērni var pārmantot no saviem vecākiem noteiktas slimības un defektus. Starp tām ir hemofilija, talasēmija, koronārā slimība, viens diabēta tips un pat krūts vēzis. Paši bērni ne pie kā nav vainīgi, tomēr viņiem jācieš kādas iedzimtas kaites dēļ.

Mūsu priekšteči, Ādams un Ieva, no kuriem mēs esam saņēmuši savu ģenētisko materiālu, atteicās pakļauties Jehovas valdīšanai pār cilvēci.b No vēstures ir zināms, ka cilvēki ir izmēģinājuši visdažādākās valdības formas savos centienos valdīt pār zemi. Daļa vīriešu un sieviešu to ir darījuši ar vislabākajiem nolūkiem. Bet kāds, jūsuprāt, ir cilvēku valdīšanas iznākums? Vai viņiem ir izdevies novērst lielāko daļu ciešanu? Nē, tas nav izdevies. Gluži otrādi, daudzas politiskās metodes un nacionālie kari ir tikai vairojuši ciešanas. Apmēram pirms 3000 gadiem kāds gudrs valdnieks izteica šādu domu: ”Viens cilvēks valda pār citiem sev par nelaimi.” (Salamans Mācītājs 8:9.)

Vai mūsdienās situācija ir citāda? Varbūt tā ir uzlabojusies? Lielākā daļa cilvēku atbildētu noliedzoši. Daudzi vīrieši, sievietes un bērni cieš ne tikai iedzimtā grēka un nepilnības dēļ, bet arī paši savas vai citu cilvēku rīcības dēļ. Piemēram, cilvēki nesaudzīgi izmanto zemi, un iemesls bieži vien ir alkatība. Cilvēki ir vainojami arī apkārtējās vides piesārņošanā, ar savu rīcību viņi sekmē nabadzības pastāvēšanu, pārtikas produktu trūkumu un dažādu slimību epidēmijas. Pat dabas katastrofas, kuru izraisīšanu daudzi piedēvē Dievam, reizēm rodas cilvēku darbības dēļ. Bet ir vēl kāds būtisks ciešanu cēlonis, kas parasti tiek atstāts bez ievērības.

Būtne, kas rada ciešanas

Viena no Bībeles grāmatām satur īpaši daudz informācijas par to, kāds ir galvenais ciešanu cēlonis un kāpēc gādīgais Radītājs tās ir pieļāvis. Šī grāmata, Ījaba grāmata, var padarīt skaidru jebkuru aizmiglotu ”skatienu”, palīdzot izprast jautājumu par ciešanām. Tā mums ļauj ieskatīties neredzamajā pasaulē, kur ir risinājušies ļoti nozīmīgi notikumi.

Aptuveni pirms 3500 gadiem, neilgi pirms tam, kad Mozus sarakstīja Bībeles pirmās grāmatas, tagadējās Arābijas teritorijā dzīvoja kāds vīrs, ko sauca par Ījabu. Par Ījabu ir teikts, ka viņš bija taisns, darīja labu citiem un bija ieguvis cilvēku cieņu. Viņš bija ļoti bagāts, jo viņam piederēja lieli ganāmpulki; ir pat rakstīts, ka Ījabs bija ”viscildenākais visu austrumnieku vidū”. Turklāt Ījabam bija brīnišķīga ģimene — sieva, septiņi dēli un trīs meitas. (Ījaba 1:1—​3; 29:7—​9, 12—16.) Kādu dienu atskrēja vēstnesis un paziņoja, ka daļu Ījaba vērtīgo ganāmpulku ir nolaupījis sirotāju pulks. Drīz cits vēstnesis paziņoja, ka ir gājuši zudumā Ījaba aitu ganāmpulki. Pēc tam haldieši nolaupīja viņa 3000 kamieļus, nogalinādami visus kalpus, izņemot vienu. Beidzot pienāca vissliktākās ziņas. Neparasta vētra bija sagrāvusi Ījaba pirmdzimtā dēla namu, un visi Ījaba bērni, kas bija tur sapulcējušies, bija gājuši bojā. Vai Ījabs, kam bija jāpiedzīvo tādas ciešanas, vainoja Dievu? Kā jūs justos viņa vietā? (Ījaba 1:13—19.)

Ar to nelaimes vēl nebeidzās. Ījabu piemeklēja briesmīga slimība, un viņa ķermenis pārklājās ar ”ļaundabīgiem augoņiem”.c Ījabs bija kļuvis tik slims un atbaidošs, ka viņa sieva vainoja Dievu. ”Atsaki Dievam un mirsti!” viņa teica. Ījabs nesaprata, kāpēc viņam jācieš, tomēr viņš neapgalvoja, ka ciešanas ir izraisījis Dievs. Mēs lasām: ”Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.” (Ījaba 2:6—10.)

Padzirdējuši par Ījaba likstām, pie viņa ieradās trīs paziņas. ”No kuŗa laika sākot ir tikuši iznīcināti taisnie?” vaicāja Ēlifass, kas uzskatīja, ka Ījabs noteikti ir izdarījis kaut ko sliktu. (Ījaba 4. un 5. nodaļa.) Ēlifass apsūdzēja Ījabu slepenos grēkos, pat apgalvodams, ka Ījabs esot liedzis maizi trūcīgajiem un apspiedis atraitnes un bāreņus. (Ījaba 15. un 22. nodaļa.) Arī abi pārējie viltus mierinātāji norāja Ījabu, ka viņš pats ir vainīgs savās ciešanās. Bet vai viņiem bija taisnība? Nē, nebija vis.

Ījaba grāmata mums palīdz saprast galveno Ījaba ciešanu cēloni, kā arī to, kāpēc Dievs šīs ciešanas pieļāva. 1. un 2. nodaļā ir pastāstīts, kas neilgu laiku pirms Ījaba ciešanu sākuma bija noticis neredzamajās debesīs, garīgajā pasaulē. Dumpīgais gars, ko sauc par Sātanud, un citas garīgās būtnes bija sapulcējušās Dieva priekšā. Kad tika pieminēta Ījaba nevainojamā dzīve, Sātans uzdeva šādu izaicinošu jautājumu: ”Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? [..] ..izstiep savu roku un pieskaries ar ļaunumu visam tam, kas viņam pieder, tiešām, saderam, ka viņš atklāti no Tevis atsacīsies.” (Ījaba 1:9—12.)

Citiem vārdiem sakot, Sātans apvainoja Dievu Ījaba piekukuļošanā. Šī nekaunīgā garīgā būtne apgalvoja, ka tad, ja Ījabam tiktu atņemta viņa bagātība un veselība, viņš atsacītos no Jehovas. Sātana apgalvojumam bija arī dziļāka jēga: neviens cilvēks, kam būs jācieš, nemīlēšot Dievu un nepalikšot viņam uzticīgs. Šim izaicinājumam bija vispārējas un tālejošas sekas. Sātana izvirzītie jautājumi bija jāatrisina. Tāpēc Dievs ļāva Sātanam netraucēti vērsties pret Ījabu, un Sātans sagādāja šim vīram dažādas ciešanas.

Ījabs, protams, nezināja un nevarēja zināt par visaptverošo jautājumu, kas bija radies debesīs. Sātans visu iekārtoja tā, lai liktos, ka Ījaba nelaimes izraisa Dievs. Piemēram, kad zibens iespēra Ījaba aitu ganāmpulkos, kalps, kas bija palicis dzīvs, nosprieda, ka tā ir bijusi ”Dieva uguns”. Kaut gan Ījabs nezināja, kāpēc tas viss notiek, viņš nenolādēja Dievu Jehovu un neatteicās no Dieva. (Ījaba 1:16, 19, 21.)

Pārdomājot apstākļus, kas saistīti ar notikumiem Ījaba dzīvē, jūs secināsiet, ka svarīgākais jautājums ir šāds: vai cilvēki, mīlestības mudināti, kalpos Jehovam arī tad, ja nonāks grūtībās? Ījabs palīdzēja atbildēt uz šo jautājumu. Vienīgi patiesa mīlestība pret Dievu var pamudināt cilvēku saglabāt uzticību Jehovam, kā to izdarīja Ījabs. Tas bija lielisks Sātana nepatieso apsūdzību atspēkojums. Tomēr šī jautājuma risināšana nesākās un nebeidzās Ījaba laikā; tā ir turpinājusies gadsimtiem ilgi. Arī mēs esam tajā iesaistīti.

Kā daudzi cilvēki reaģē, kad viņi redz citu ciešanas vai paši tās piedzīvo, lai kāds būtu šo ciešanu cēlonis? Iespējams, viņi neko nezina par jautājumiem, kas ir radušies Ījaba laikā, un varbūt viņi vispār netic Sātana esamībai. Tāpēc šādi cilvēki bieži vien apšauba Radītāja eksistenci vai arī vaino viņu tajā, ka pastāv ciešanas. Bet kādas ir jūsu domas? Vai jūs, pamatojoties uz savām zināšanām par Radītāju, nepiekrītat tam, ko teica viens no Bībeles sarakstītājiem — Jēkabs? Lai arī ciešanas pastāv, viņam bija šāda pārliecība: ”Neviens kārdināšanā [”pārbaudījumā”, NW] lai nesaka: Dievs mani kārdina, jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats viņš neviena nekārdina.” (Jēkaba 1:13.)

Mums ir pieejama vērtīga palīdzība, kas ļauj iegūt saprātīgu viedokli šajā jautājumā, proti: mēs varam domāt par Jēzus dzīvi. Kā zināms, Jēzus tiek cienīts par savu gudrību, zināšanām un skolotāja spējām. Kāda bija viņa attieksme pret Sātanu un ciešanām? Jēzus nešaubījās, ka Sātans Velns pastāv un ka viņš var izraisīt ciešanas. Sātans, kas bija mēģinājis salauzt Ījaba uzticību Dievam, atklāti mēģināja izdarīt to pašu ar Jēzu. Šis fakts pierāda ne tikai to, ka Sātans ir reāla būtne, bet arī to, ka Ījaba laikā izteiktais izaicinājums joprojām bija spēkā. Tāpat kā Ījabs, Jēzus palika uzticīgs Radītājam, kaut arī viņam tika piedāvāta bagātība un vara, viņam bija jāpieredz fiziskas ciešanas un jāmirst pie moku staba. No tā, kas notika ar Jēzu, ir redzams, ka Dievs tajā laikā joprojām ļāva cilvēkiem apliecināt savu uzticību viņam pat grūtībās. (Lūkas 4:1—​13; 8:27—​34; 11:14—​22; Jāņa 19:1—30.)

Paiet laiks — pamatota iemesla dēļ

Lai saprastu ciešanu būtību, mums jāapzinās, ka tās izraisa negadījumi, cilvēku grēcīgās tieksmes, nesaudzīgā zemes izmantošana, kā arī Sātans Velns. Tomēr zināt ciešanu cēloņus vien ir par maz. Kad mums klājas slikti, mēs varbūt jūtamies tāpat kā seno laiku pravietis Habakuks, kas izsaucās: ”Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības, un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību, un Tu nesniedz palīdzību? Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek man acu priekšā, rodas asas domstarpības, un uzliesmo naids!” (Habakuka 1:2, 3.) Jā, kāpēc Jehova joprojām ’noskatās mokās’ un, šķiet, neko nedara? Tā kā viņš ir Visvarenais, viņam ir gan spēks, gan taisnīguma mīlestība, kas nepieciešami, lai izbeigtu ciešanas. Bet kad viņš to darīs?

Kā minējām iepriekš, jau tad, kad pirmie divi cilvēki izvēlējās pilnīgu neatkarību, Radītājs bija pārliecināts, ka daļa cilvēku pēcnācēju nesekos šim piemēram. Jehova rīkojās gudri, ļaudams paiet laikam. Kāpēc viņš tā darīja? Radītājs gribēja pierādīt, ka valdīšana, kas nav saistīta ar viņu, tikai padara cilvēkus nelaimīgus, savukārt dzīve pēc viņa normām ir pareiza un dod laimi.

Bet pagaidām Dievs rūpējas, lai zemeslode iespēju robežās būtu patīkama vieta. Apustulis Pāvils teica: ”[Dievs] pagājušajos laikos visiem pagāniem ļāvis iet savus ceļus; jebšu viņš sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” (Apustuļu darbi 14:16, 17.) Ir skaidrs, ka Radītājs neizraisa ciešanas, bet viņš tās ir pieļāvis, lai atrisinātu ļoti nozīmīgus jautājumus.

Kad ir gaidāms atvieglojums?

Patiesībā ciešanu pieaugums liecina, ka drīz tām tiks darīts gals. Kāpēc tā var teikt? Bībelē ir runāts par to, kas notika neredzamajā pasaulē Ījaba laikā, un tāpat ir aprakstīti notikumi, kas tur ir risinājušies mūsdienās. Bībeles pēdējā grāmatā, Atklāsmes grāmatā, ir pievērsta uzmanība sadursmei, kas notika debesīs. Kāds bija tās iznākums? Sātans ”tika nogāzts zemē” kopā ar savu dēmonu pulkiem. Tālāk šajā Bībeles grāmatā teikts: ”Tādēļ priecājieties, debesis, un kas tur mājo! Vai zemei un jūŗai! jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis.” (Atklāsmes 12:7—12.)

Kāda Bībeles pravietojuma sīka izpēte liek secināt, ka tikko minētais notikums ir risinājies 20. gadsimtā. Kā jūs varbūt zināt, cienījami vēsturnieki par nozīmīgu pavērsiena punktu vēsturē atzīst 1914. gadu, kad sākās Pirmais pasaules karš.e Kopš tā laika ciešanas un nelaimes ir kļuvušas vēl lielākas. Par šo pašu laikposmu runāja Jēzus, kad tuvākie mācekļi viņam jautāja, kāda būs viņa ”atnākšanas un pastara laika zīme”. Jēzus sacīja: ”Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti, lielas zemestrīces būs, kā arī bads un mēris vietu vietām, šausmu parādības un lielas zīmes no debesīm.” (Mateja 24:3—​14; Lūkas 21:5—19.) Šie vārdi, kas norāda uz lielām ciešanām, patlaban pirmo reizi vēsturē piepildās pilnā mērogā.

Kā norādīts Bībelē, pēc šiem notikumiem sāksies ”lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs”. (Mateja 24:21.) Dievs izšķirīgi iejauksies cilvēku dzīvē. Viņš iznīcinās ļauno sistēmu, kas gadsimtiem ilgi ir izraisījusi ciešanas. Taču tas nebūs ”pasaules gals” kodolkatastrofā, kurā ietu bojā visa cilvēce. Dieva vārdos teikts, ka būs cilvēki, kas paliks dzīvi. ”Liels pulks [cilvēku] no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” iznāks no šīm bēdām dzīvi. (Atklāsmes 7:9—15.)

Lai aina būtu pilnīga, padomāsim par to, kas, saskaņā ar Bībeli, notiks pēc tam. Tiks atjaunota dārzam līdzīgā mājvieta, kurai pēc Dieva sākotnējās ieceres jākļūst par cilvēku mitekli. (Lūkas 23:43.) Tajā jūs neredzēsiet bezpajumtniekus. Jesaja rakstīja: ””Kad viņi uzcels namus, tad viņi tur arī dzīvos; kad viņi stādīs vīna dārzus, tad viņi arī ēdīs to augļus. [..] ..kā koku mūžs ir arī manas tautas mūžs, un mani izredzētie izmantos paši to, ko viņu rokas veikušas. Viņi nedarbosies un nepūlēsies velti nedz arī dzemdēs bērnus agrai nāvei, jo viņi ir tā Kunga svētīto dzimums, un viņu pēcnācēji viņiem paliks. [..] Vilki un jēri ies kopā ganos, un lauva ēdīs salmus kā vērsis.. Tie nedarīs vairs nekā ļauna nedz posta visā manā svētajā kalnā!” — saka tas Kungs.” (Jesajas 65:21—25.)

Bet vai būs personīgas ciešanas? Vairs nebūs karu, varmācības un noziedzības. (Psalms 46:9, 10; Salamana Pamācības 2:22; Jesajas 2:4.) Cilvēka Veidotājs un Dzīvības Devējs palīdzēs paklausīgajiem cilvēkiem iegūt un saglabāt nevainojamu veselību. (Jesajas 25:8; 33:24.) Vairs nebūs bada, jo uz zemes būs atjaunots ekoloģiskais līdzsvars un tā dos bagātīgu ražu. (Psalms 72:16.) Pašreizējie ciešanu cēloņi tajā laikā piederēs pagātnei. (Jesajas 14:7.)

Tā noteikti ir vislabākā vēsts, kāda vien iespējama. Tomēr kāds varētu iebilst, ka divi faktori joprojām aptumšo brīnišķīgās perspektīvas. Prieks par visām minētajām svētībām būtu nepilnīgs, ja cilvēki zinātu, ka pēc 70 vai 80 gadiem viņiem tik un tā jāmirst. Un vai viņiem nebūtu jāskumst, domājot par tuviem cilvēkiem, kas miruši pirms tam, kad Radītājs darīja galu ciešanām? Vai ir kāda izeja no šīs situācijas?

Gals visbriesmīgākajām ciešanām

Radītājam ir padomā risinājums. Viņš ir Visuma Veidotājs, kas ir devis dzīvību cilvēkiem uz Zemes. Viņš spēj izdarīt to, kas cilvēkiem nav pa spēkam vai ko cilvēki tikai pamazām sāk atzīt par iespējamu. Minēsim divus piemērus.

Mums ir potenciāls dzīvot bezgalīgi.

Bībelē ir skaidri runāts par izredzēm saņemt no Dieva mūžīgu dzīvi. (Jāņa 3:16; 17:3.) Dr. Maikls Fosels, kas nodarbojas ar gēnu pētīšanu cilvēka ķermeņa šūnās, norādīja, ka vīrišķo dzimumšūnu kvalitāte ar laiku nesamazinās. ”Mūsu organismā jau esošie gēni, pienācīgi izpausti, var uzturēt organisma šūnas, neļaujot tām novecot.” Šis fakts ir saskaņā ar to, ko noskaidrojām 4. nodaļā, proti, mūsu smadzenēm piemīt potenciāls, kas tagadējā mūža laikā tiek izmantots tikai pavisam nelielā mērā; izskatās, ka smadzenes ir paredzētas neierobežoti ilgai darbībai. Protams, šiem faktiem ir tikai otršķirīga nozīme, tie papildina to, kas Bībelē pateikts tieši, — Jehova nodrošinās cilvēkiem iespēju dzīvot mūžīgi pasaulē bez ciešanām. Lūk, ko viņš apsola Bībeles pēdējā grāmatā: ”[Dievs] nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs.” (Atklāsmes 21:4.)

Radītājs spēj palīdzēt tiem, kas ir pieredzējuši ciešanas un miruši, — viņš spēj šos cilvēkus atdzīvināt, piecelt no nāves.

Lācars bija viens no tiem, kas tika piecelti no nāves. (Jāņa 11:17—​45; skat. 158.—​160. lpp.) Profesors Donalds Makejs lietoja ilustrāciju par datora failu. Viņš rakstīja, ka datora iznīcināšana vēl nenozīmē, ka ir pienācis neatgriezenisks gals formulai vai programmai, kas bija šajā datorā. To pašu formulu vai programmu var ievadīt jaunā datorā un veikt operācijas ar tā palīdzību, ”ja matemātiķis to vēlas”. Profesors Makejs turpināja: ”Mehānistiskā smadzeņu pētīšanas zinātne, šķiet, tikpat maz iebilstu pret [Bībelē] pausto perspektīvu dzīvot mūžīgi ar tai raksturīgo uzsvaru uz ”augšāmcelšanu”.” Ja cilvēks nomirst, Radītājs var vēlāk atjaunot šī cilvēka dzīvību, kā viņš to izdarīja ar Jēzu un kā Jēzus izdarīja ar Lācaru. Makejs secināja, ka nāve nevarētu būt šķērslis, lai cilvēks atkal saņemtu iespēju dzīvot jaunā ķermenī, ”ja mūsu Radītājs to vēlas”.

Jā, galīgais risinājums ir atkarīgs no Radītāja. Vienīgi viņš var pilnībā likvidēt ciešanas, kā arī novērst grēka un nāves sekas. Jēzus Kristus saviem mācekļiem pastāstīja par apbrīnojamiem notikumiem, kas vēl ir nākotnē. Viņš teica: ”Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā.” (Jāņa 5:28, 29.)

Iedomājieties! Visuma Suverēnais Valdnieks vēlas un spēj atjaunot to cilvēku dzīvību, kas ir viņa atmiņā. Šiem cilvēkiem tiks dota iespēja pierādīt, ka viņi ir cienīgi saņemt ”īsto dzīvību”. (1. Timotejam 6:19; Apustuļu darbi 24:15.)

Bet vai patlaban, kamēr mēs gaidām pilnīgu atbrīvošanu no visām ciešanām, mums pašiem ir kaut kas jādara? Un, ja tas tā ir, vai mūsu dzīve var kļūt saturīgāka jau tagad? Noskaidrosim to.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls 168. lpp.]

Nemirstīgas dvēseles nav

Bībele māca, ka ikviens cilvēks ir dvēsele; cilvēkam nomirstot, mirst dvēsele. Ecēhiēla 18:4 ir teikts: ”Kuŗa dvēsele grēko, tai jāmirst.” Mirušajiem nav apziņas, un viņi neturpina dzīvot kaut kur citur. Salamans rakstīja: ”Nomirušie.. vispār nezina vairāk nekā.” (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Ne jūdi, ne pirmie kristieši nemācīja, ka dvēsele ir nemirstīga.

”Dvēsele V[ecajā] D[erībā] nozīmē nevis kādu cilvēka daļu, bet visu cilvēku — cilvēku kā dzīvu būtni. Arī J[aunajā] D[erībā] tā apzīmē cilvēka dzīvību. [..] Bībelē nav runāts par to, ka pēc nāves turpinātu dzīvot kāda nemateriāla dvēsele.” (New Catholic Encyclopedia.)

”Priekšstats par dvēseles nemirstību un ticība mirušo augšāmcelšanai.. ..ir jēdzieni no pilnīgi dažādām sfērām.” (Teologs F. Menū. Dopo la morte: immortalità o resurrezione?.)

”Tā kā viss cilvēks kopumā ir grēcinieks, tad nāves brīdī viņš nomirst pilnīgi, ar visu ķermeni un dvēseli (pilna nāve). [..] Starp nāvi un augšāmcelšanu ir plaisa.” (Luterāņu katehisms Evangelischer Erwachsenenkatechismus.)

[Papildmateriāls 175. lpp.]

Vai aizritējušais laiks tiešām ir bijis ilgs?

Varētu domāt, ka ciešanas ir turpinājušās ļoti ilgi, — no Ījaba laika līdz Jēzus dzīves laikam vien pagāja apmēram 1600 gadi. Pat tad, ja līdz ciešanu beigām būtu jāgaida 100 gadi, cilvēkam tas liktos ilgs laiks. Tomēr mums jāsaprot, ka svarīgie jautājumi, ko izvirzīja Sātans, meta ēnu uz Radītāju. Raugoties no Dieva viedokļa, ciešanas un ļaunums tika pieļauti tikai uz īsu laiku. Viņš ir ’mūžu valdnieks’, kam ”tūkstoš gadi.. ir kā vakardiena, kad tā pagājusi”. (1. Timotejam 1:17; Psalms 90:4.) Arī cilvēkiem, kam tiks piešķirta nebeidzama dzīve, pašreizējais vēstures posms, kurā pastāv ciešanas, šķitīs pavisam īss.

[Papildmateriāls 178. lpp.]

Pagrieziena punkts vēsturē

”Atskatoties pagātnē no tagadnes izdevīgā skata punkta, mēs skaidri redzam, ka Pirmā pasaules kara izcelšanās ievadīja divdesmitā gadsimta ”Nelaimju laikus” — lietojot britu vēsturnieka Arnolda Toinbija izteiksmīgo apzīmējumu —, no kuriem civilizācija vēl aizvien nav izkļuvusi.” (Edmonds Teilors. The Fall of the Dynasties.)

”Tas tiešām ir 1914. gads, nevis Hirosimas gads, kas iezīmē pagrieziena punktu mūsu laikos, jo tagad ir redzams, ka.. tieši pirmais pasaules karš ievadīja sajukuma un pārejas posmu, kurā mēs joprojām dzīvojam, neveikli mēģinādami virzīties uz priekšu.” (Dr. Renē Albrehts-Karjē, Bārnarda koledža.)

”1914. gadā pasaule zaudēja viengabalainību, ko tai līdz šim vēl nav izdevies atgūt. [..] Šis ir bijis visbriesmīgāko nekārtību un varmācības laiks — gan starpnacionālā, gan nacionālā mērogā.” (The Economist.)

[Papildmateriāls 181. lpp.]

Vai ir iespējama cilvēka augšāmcelšana?

Neirologs Ričards Restaks, runājot par cilvēka smadzenēm un to neironiem, sacīja: ”Visu, kas mēs esam, un visu, ko mēs esam darījuši, varētu nolasīt novērotājs, kurš spētu atšifrēt informāciju, ko satur savienojumi un ceļi, kuri izveidojušies 50 miljardos mūsu nervu šūnu.” Ja tas tā ir, vai gan mūsu mīlošais Radītājs, kura rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, nevarētu no jauna izveidot cilvēku?

[Papildmateriāls 182. lpp.]

Jūsu savienojumi ir skaitīti

Jēzus teica: ”Jūsu galvas mati ir visi skaitīti.” (Mateja 10:29—31.) Bet ko var teikt par pelēko vielu galvas iekšienē? Nervu šūnas smadzenēs (tās sauc par neironiem) ir tik maziņas, ka saskatāmas tikai spēcīgā mikroskopā. Iedomājieties, ka jūs mēģināt saskaitīt nevis neironus, bet vēl mazākos savienojumus starp tiem (sinapses), kuru skaits dažiem neironiem var sasniegt 250 000.

Dr. Pīters Hutenlohers bija pirmais, kas ar spēcīga elektronu mikroskopa palīdzību mēģināja saskaitīt neironu savienojumus paraugos, kuri iegūti embriju, mirušu zīdaiņu un vecu cilvēku autopsijās. Noskaidrojās pārsteidzošs fakts: katrā kniepadatas galviņas lieluma paraugā bija aptuveni vienāds skaits neironu — ap 70 000.

Pēc tam Dr. Hutenlohers sāka skaitīt neironu jeb nervu šūnu savienojumus šādos mazos paraudziņos. Embrija neironiem bija 124 miljoni savienojumu; jaundzimušā neironiem — 253 miljoni; astoņus mēnešus veca bērna neironiem — 572 miljoni. Dr. Hutenlohers konstatēja, ka vēlāk, bērna vecumam palielinoties, savienojumu skaits pakāpeniski samazinās.

Šie atklājumi ir interesanti, ņemot vērā to, kas Bībelē teikts par augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29.) Pieaugušam cilvēkam visās smadzenēs kopā neironu savienojumu skaits ir apmēram miljons miljardu — vieninieks ar 15 nullēm. Vai Radītājs spēj ne tikai saskaitīt šos savienojumus, bet arī rekonstruēt tos?

Pēc izdevuma The World Book Encyclopedia datiem, zvaigžņu skaits Visumā ir 200 miljardi miljardu (divnieks ar 20 nullēm). Radītājs zina visas šīs zvaigznes pēc nosaukumiem. (Jesajas 40:26.) Tātad viņam noteikti ir pa spēkam atcerēties un atjaunot neironu savienojumus, kas nosaka to cilvēku atmiņas un jūtas, kurus viņš nolems celt augšā.

[Attēls 166. lpp.]

Daudzi tic karmas ritenim, kas nosaka cilvēka dzīvi no piedzimšanas līdz nāvei

[Attēls 171. lpp.]

Cara Nikolaja II un Aleksandras Fjodorovnas dēlam Aleksejam bija iedzimta hemofilija. Mēs visi iedzimtības ceļā esam ieguvuši nepilnību no sava pirmtēva Ādama

[Attēli 179. lpp.]

Pat tagad, kaut arī Radītājs ir pieļāvis ciešanas, viņš dod cilvēkiem daudz iemeslu priekam