Epafrodits — filipiešu sūtnis — Sargtorņa TIEŠSAISTES BIBLIOTĒKA

Epafrodits — filipiešu sūtnis

”UZŅEMIET viņu iekš tā Kunga ar visu prieku un vērtējiet augsti tādus vīrus,” Pāvils rakstīja filipiešiem. Bez šaubām, mēs būtu ļoti priecīgi, ja kāds kristiešu pārraugs tik atzinīgi izteiktos par mums. (Filipiešiem 2:29.) Bet par ko Pāvils šeit runāja? Un ar ko šis cilvēks bija izpelnījies tik sirsnīgu ieteikumu?

Atbilde uz pirmo jautājumu ir šāda: Pāvils runāja par Epafroditu. Lai atbildētu uz otro jautājumu, iedziļināsimies apstākļos, kas pamudināja Pāvilu rakstīt šos vārdus.

Apmēram 58. g. m.ē. filipieši uzzināja, ka Jeruzalemē saniknotu ļaužu pūlis izvilcis Pāvilu no svētnīcas un piekāvis, varas iestādes viņu arestējušas un paturējušas ieslodzījumā, taču nekāds lēmums viņa lietā nav pieņemts un Pāvils, važās iekalts, nosūtīts uz Romu. (Apustuļu darbi 21:27—33; 24:27; 27:1.) Noraizējušies par apustuļa labklājību, filipieši noteikti sev jautāja, ko viņi varētu darīt Pāvila labā. Filipieši bija nabadzīgi un Pāvils atradās ļoti tālu, tāpēc viņu iespējas palīdzēt bija ierobežotas. Taču siltās jūtas, kas iepriekš filipiešus bija mudinājušas atbalstīt Pāvilu kalpošanā, joprojām rosināja viņus uz rīcību, vēl jo vairāk tāpēc, ka Pāvils atradās smagā situācijā. (2. Korintiešiem 8:1—4; Filipiešiem 4:16.)

Filipieši noteikti apsvēra, vai kāds no viņiem nevarētu apciemot Pāvilu, aizvest apustulim dāvanu un palīdzēt, ja tam kaut kas būtu nepieciešams. Taču tas bija garš un nogurdinošs ceļojums, un palīdzēt Pāvilam varēja būt bīstami! Joahims Gnilka atzīmē: ”Bija vajadzīga drosme, lai apciemotu ieslodzīto, it īpaši tādu ieslodzīto, kura ”noziegums”, kā noteikti izrādījās, bija ļoti neskaidri formulēts.” Rakstnieks Braiens Rapskijs saka: ”Pastāvēja papildu briesmas būt pārāk cieši saistītam ar ieslodzīto vai arī pārāk labvēlīgi noskaņotam pret viņu un viņa uzskatiem. [..] Nejaušs vārds vai rīcība varēja kļūt liktenīgi ne tikai ieslodzītajam, bet arī palīdzētājam.” Ko filipieši varēja sūtīt?

Viegli saprast, ka doma par šādu ceļojumu varēja izraisīt bažas un nedrošību, taču Epafrodits (nejaukt ar Epafru no Kolosām) labprāt vēlējās uzņemties šo sarežģīto uzdevumu. Spriežot pēc Epafrodita vārda, kurā ietverts Afrodītes vārds, viņš, iespējams, bija kristietībai pievērsts nejūds, kura vecāki pielūdza šo grieķu mīlestības un auglības dievieti. Kad Pāvils rakstīja filipiešiem, pateikdamies par viņu augstsirdību, viņam patiešām bija iemesls nosaukt Epafroditu par ”jūsu sūtni un palīgu manā trūkumā”. (Filipiešiem 2:25.)

No tā, kas Bībelē teikts par Epafroditu, mēs varam saprast, lūk, ko: kaut gan Epafrodits bija gatavs izmantot savus spēkus, lai kalpotu Pāvilam un savai draudzei, un šī gatavība bija uzslavas cienīga, tomēr viņam bija tādas pašas problēmas, kādas, iespējams, ir arī mums. Pievērsīsim uzmanību viņa piemēram.

’Palīgs manā trūkumā’

Mums nav zināmas visas šī notikuma detaļas, bet mēs varam iztēloties, ka Epafrodits ieradās Romā, noguris no ceļojuma. Varbūt viņš bija gājis pa Via Egnatia — romiešu ceļu, kas ved cauri Maķedonijai. Viņš, iespējams, bija šķērsojis Adrijas jūru, izcēlies malā uz Itālijas pussalas ”papēža” un tad devies pa Apija ceļu uz Romu. Tas bija nogurdinošs ceļojums (1200 kilometru vienā virzienā), kas droši vien ilga vairāk nekā mēnesi. (Skatīt ielogojumu 29. lpp.)

Ar kādu attieksmi Epafrodits devās ceļā? Viņš tika sūtīts, lai veiktu ’kalpošanu’ jeb leitūrgia Pāvila labā. (Filipiešiem 2:30.) Sākotnēji šis grieķu vārds apzīmēja pilsoņu brīvprātīgu darbu valsts labā. Vēlāk to sāka lietot, runājot par obligātu dienestu, ko valsts pieprasīja no pilsoņiem, kuriem bija šī dienesta izpildei nepieciešamās iemaņas. Kāds zinātnieks par vārda leitūrgia lietojumu Grieķu rakstos izsakās: ”Kristietis ir cilvēks, kas kalpo Dievam un cilvēkiem, pirmkārt, tāpēc ka to vēlas no visas sirds, otrkārt, tāpēc ka viņam tas ir jādara, jo Kristus mīlestība to pavēl.” Patiesi, cik brīnišķīgu garu Epafrodits pauda!

’Viņš lika ķīlā dzīvību’

Pāvils izmantoja vārdu no azartspēļu leksikas, teikdams, ka Epafrodits bija ’dzīvību licis ķīlā [paraboleusamenos]’ jeb burtiski ”licis uz spēles” savu dzīvību, lai kalpotu Kristum. (Filipiešiem 2:30.) Mums nav jādomā, ka Epafrodits bija izdarījis kādu muļķību; šie vārdi norāda, ka viņa svētā kalpošana bija saistīta ar zināmu risku. Varbūt viņš devās veikt savu uzdevumu un sniegt palīdzību skarbā gadalaikā? Vai varbūt viņš ceļā saslima un tomēr neatlaidīgi centās pabeigt ceļojumu? Lai nu kā, Epafrodits ”bija slims, tuvu nāvei”. Iespējams, bija paredzēts, ka Epafrodits paliks pie Pāvila un kalpos viņam, tāpēc apustulis acīmredzot gribēja attaisnot viņa negaidīti drīzo atgriešanos. (Filipiešiem 2:27.)

Katrā ziņā Epafrodits bija drosmīgs cilvēks, kas nesavtīgi vēlējās palīdzēt tiem, kuriem nepieciešams atbalsts.

Mēs varētu sev pajautāt: cik lielas pūles es uzņemtos, lai palīdzētu saviem garīgajiem brāļiem, kas nokļuvuši grūtībās? Šāds gatavības gars nav kaut kas tāds, bez kā kristieši varētu arī iztikt. Jēzus teica: ”Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” (Jāņa 13:34.) Epafrodits, veikdams savu kalpošanu, bija ”tuvu nāvei”. Tātad viņam bija tāds ’prāts’, kādu ’turēt’ Pāvils mudināja filipiešus. (Filipiešiem 2:5, 8, 30.) Vai mēs būtu gatavi tā uzupurēties?

Tomēr Epafroditu pārņēma nomāktība. Kāpēc?

Epafrodita nomāktība

Iedomājies sevi Epafrodita vietā. Pāvils rakstīja: ”Viņš karsti ilgojās pēc jums visiem un bija nobēdājies [”nomākts”, NW] par to, ka jūs bijāt dzirdējuši par viņa slimību.” (Filipiešiem 2:26.) Epafrodits zināja: brāļi viņa draudzē ir uzzinājuši, ka viņš ir saslimis un nespēj tā palīdzēt Pāvilam, kā brāļi bija cerējuši. Patiesībā varētu pat šķist, ka Epafrodits ir sagādājis Pāvilam papildu raizes. Varbūt Pāvila biedram, ārstam Lūkam, bija jāatraujas no citiem pienākumiem un jārūpējas par Epafroditu? (Filipiešiem 2:27, 28; Kolosiešiem 4:14.)

Visticamāk, šīs situācijas dēļ Epafroditu pārņēma nomāktība. Iespējams, Epafrodits domāja, ka brāļi no viņa draudzes uzskata viņu par nepiemērotu uzticētajam uzdevumam. Varbūt viņš jutās vainīgs un ”karsti ilgojās” tos redzēt, lai vēlreiz apliecinātu tiem savu uzticamību. Lai aprakstītu Epafrodita stāvokli, Pāvils izmantoja ļoti izteiksmīgu grieķu vārdu a·de·mo·neʹo — ’būt nomāktam’. Kā raksta zinātnieks Dž. B. Laitfūts, šis vārds var norādīt uz ”samulsuma, nemiera, ārkārtēja satraukuma stāvokli, ko izraisījuši fiziski traucējumi vai garīgs sasprindzinājums, piemēram, bēdas, kauns, vilšanās u.c.”. Grieķu rakstos šis vārds vēl ir lietots, vienīgi stāstot par Jēzus dziļajām ciešanām Ģetzemanes dārzā. (Mateja 26:37.)

Pāvils izlēma, ka vislabāk būtu sūtīt Epafroditu atpakaļ uz Filipiem un dot viņam līdzi vēstuli, kurā ir izskaidrota filipiešu sūtņa negaidītā atgriešanās. Teikdams: ”Man šķiet nepieciešami sūtīt pie jums Epafroditu,” — Pāvils uzņemas atbildību par viņa atgriešanos un tā izklīdina jebkuras iespējamās aizdomas, ka Epafrodits varētu būt piedzīvojis neveiksmi. (Filipiešiem 2:25.) Tieši pretēji, Epafrodits gandrīz zaudēja dzīvību, lai izpildītu savu uzdevumu! Pāvils sirsnīgi iesaka filipiešiem ’uzņemt viņu iekš tā Kunga ar visu prieku un vērtēt augsti tādus vīrus, jo Kristus darba dēļ viņš bijis tuvu nāvei, dzīvību ķīlā likdams, lai aizpildītu iztrūkumu jūsu kalpošanā manis labā’. (Filipiešiem 2:29, 30.)

”Vērtējiet augsti tādus vīrus”

Vīrieši un sievietes, kam ir tāda pati nostāja kā Epafroditam, patiešām ir jānovērtē. Viņi uzupurējas, lai veiktu savu kalpošanu. Padomā par tiem, kas uzņēmušies kalpot tālu prom no mājām un būt par misionāriem vai ceļojošajiem pārraugiem vai arī strādāt kādā no Sargtorņa biedrības filiāļu birojiem. Ja arī vecums vai vāja veselība šobrīd dažiem vairs neļauj darīt to, ko viņi kādreiz ir darījuši, šie cilvēki ir pelnījuši cieņu un atzinību par ilgajiem uzticīgās kalpošanas gadiem.

Tomēr slimība, kas izsūc spēkus, var kļūt par iemeslu nomāktībai vai arī vainas sajūtai. Cilvēks varbūt vēlētos darīt vairāk nekā viņš spēj. Kāds sarūgtinājums! Visi, kas atrodas līdzīgā situācijā, var mācīties no Epafrodita piemēra. Vai tā bija viņa vaina, ka viņš saslima? Protams, nē! (1. Mozus 3:17—19; Romiešiem 5:12.) Epafrodits vēlējās kalpot Dievam un saviem brāļiem, bet slimība viņu ierobežoja.

Pāvils nevis pārmeta Epafroditam viņa neveselību, bet rakstīja filipiešiem, lai tie viņu sirsnīgi atbalstītu. Arī mums ir jāmierina mūsu brāļi, kas jūtas nomākti. Bieži vien mēs varam izteikt viņiem atzinību, ka viņi rāda priekšzīmi uzticīgā kalpošanā. Pāvils augstu novērtēja Epafroditu un teica par viņu ļoti labus vārdus — tas noteikti Epafroditam bija liels mierinājums, kas mazināja viņa nomāktību. Arī mēs varam būt pārliecināti: ’Dievs nav netaisns, ka aizmirstu mūsu darbu un mīlestību, ko esam parādījuši viņa vārdā ar to, ka esam kalpojuši svētajiem un vēl kalpojam.’ (Ebrejiem 6:10.)

[Papildmateriāls 29. lpp.]

Ceļojuma grūtības

Mūsdienās ceļojums no vienas nozīmīgas Eiropas pilsētas uz otru, kādu veica Epafrodits, neprasītu lielas pūles. Komfortablā reaktīvajā pasažieru lidmašīnā ceļu varētu veikt vienā vai divās stundās. Taču pirmajā gadsimtā šāds ceļojums norisinājās pavisam citādos apstākļos. Tolaik pārvietošanās no vienas vietas uz otru bija saistīta ar grūtībām. Kājāmgājējs dienā varēja noiet 30 līdz 35 kilometrus, ceļinieks bija pakļauts laika kaprīzēm, un viņam draudēja dažādas briesmas, piemēram, laupītāju uzbrukums. (2. Korintiešiem 11:26.)

Kā bija ar naktsmītnēm un pārtikas krājumiem?

Vēsturnieks Mikelandželo Kadžāno de Acevedo norāda, ka romiešu ceļu malās ”atradās mansiones, īstas viesnīcas, ar pārtikas krājumiem, staļļiem un personāla telpām; posmā starp divām mansiones bija daudzas mutationes jeb iebraucamās vietas, kur varēja nomainīt zirgus vai ratus un papildināt krājumus”. Šīm viesnīcām bija ļoti slikta reputācija, jo tajās bieži uzturējās sabiedrības zemāko slāņu pārstāvji. Viesnīcnieki ne tikai mēdza aplaupīt ceļiniekus, bet arī bieži vien papildināja savu peļņu ar prostitūtu ienākumiem. Romiešu dzejnieks satīriķis Juvenāls izteicās: ikviens, kas spiests apmesties šādā viesnīcā, var atklāt, ka ”guļ sānu pie sāna ar slepkavu, starp laiviniekiem, zagļiem un izbēgušiem vergiem, blakus bendēm un zārciniekiem.. Visi lieto vienu kausu; nevienam nav nedz atsevišķas gultas, nedz galda nostāk no pārējiem.” Citi antīkie rakstnieki žēlojās par slikto ūdeni un pārpildītajām, netīrajām, mitrajām istabām, kur mudž no blusām.

[Karte/Attēls 27. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Roma

[Attēls]

Ceļinieks romiešu laikos

[Norādes par autortiesībām]