Stiprinājums smagos pārbaudījumos

PASTĀSTĪJUSI ĒVA JŪSEFSONE

Pirms došanās kristīgajā kalpošanā mēs mazā grupiņā uz brīdi bijām sapulcējušies Ūjpeštā — Budapeštas rajonā (Ungārija). Bija 1939. gads; Otrais pasaules karš bija durvju priekšā, un Jehovas liecinieku sludināšanas darbs Ungārijā bija aizliegts. Tos, kas tajās dienās mācīja cilvēkiem Bībeli, bieži arestēja.

MAN šī bija pirmā reize, kad devos kalpošanā, tāpēc droši vien izskatījos pabāla un noraizējusies. Tad kāds gados vecāks kristīgs brālis pievērsās man un teica: ”Ēva, tev nekad nav jābaidās. Kalpot Jehovam ir lielākais gods, kādu cilvēks var izpelnīties.” Šie pārdomātie un spēcinošie vārdi man palīdzēja izturēt smago pārbaudījumu laikā.

Ebrejiskā izcelsme

Es piedzimu ebreju ģimenē un biju vecākā no pieciem bērniem. Māte jūdaismā nebija atradusi apmierinājumu, tāpēc bija sākusi interesēties par citām reliģijām. Tā viņa satika Eržēbetu Slēzingeri — ebrejieti, kas arī meklēja Bībeles patiesību. Eržēbeta iepazīstināja māti ar Jehovas lieciniekiem, un pēc tam arī man radās dziļa interese par Bībeles mācībām. Pēc neilga laika jau sāku runāt ar citiem par to, ko biju uzzinājusi.

Kad 1941. gada vasarā man palika 18 gadu, es simbolizēju savu veltīšanos Dievam Jehovam, kristījoties Donavā. Tai pašā reizē kristījās arī māte, bet tēvs nepieņēma mūsu jauno, kristīgo ticību. Drīz pēc kristīšanās es nolēmu kļūt par pionieri, proti, kalpot pilnu slodzi. Man bija jāiegādājas velosipēds, tāpēc sāku strādāt kāda liela tekstilrūpniecības uzņēmuma laboratorijā.

Pirmie pārbaudījumi

Tolaik Ungārijā pie varas bija nacisti, un fabrika, kurā es strādāju, atradās Vācijas pārziņā. Kādu dienu visi strādnieki tika izsaukti pie uzņēmuma vadītājiem, lai nodotu nacistiem uzticības zvērestu. Mums paskaidroja, ka atteikšanās gadījumā sekas būs nopietnas. Ceremonijas laikā, kad bija jāsaka ”Hail Hitler!”, es godbijīgi stāvēju, bet to, ko no manis prasīja, nedarīju. Tajā pašā dienā mani iesauca kantorī, izmaksāja algu un atlaida. ”Kā nu būs ar maniem plāniem kalpot par pionieri?” es nodomāju, jo atrast darbu tajā laikā nebija viegli. Tomēr jau nākamajā dienā es dabūju darbu, kur atalgojums bija pat lielāks nekā iepriekšējā vietā.

Tagad iecere kļūt par pionieri varēja īstenoties. Man bija vairākas partneres pioniera kalpošanā, un pēdējā no tām bija Juliška Astaloša. Kalpošanā izmantojām tikai Bībeli, jo literatūras, ko piedāvāt, mums nebija. Kad bijām atradušas ieinteresētus cilvēkus, apmeklējām viņus atkārtoti un uz neilgu laiku aizdevām literatūru.

Ik pa laikam mums ar Julišku nācās mainīt sludināšanas teritoriju. Tas notika tāpēc, ka mācītāji, uzzinājuši, ka apmeklējam ”viņu avis”, baznīcā paziņoja: ja pie kāda ierodas Jehovas liecinieki, par to jāinformē vai nu viņi, vai policija. Kad draudzīgi noskaņoti cilvēki mums par to pastāstīja, mēs devāmies uz citu teritoriju.

Reiz mēs ar Julišku satikām kādu zēnu, kas parādīja interesi par Bībeli. Norunājām, ka atnāksim pie viņa atkal un atnesīsim kaut ko lasāmu. Taču, kad atgriezāmies, priekšā bija policija; mēs tikām arestētas un aizvestas uz policijas iecirkni Dunavečē. Zēns bija izmantots, lai mūs pievilinātu un noķertu. Kad ieradāmies iecirknī, redzējām tur mācītāju un sapratām, ka tas nebija noticis bez viņa ziņas.

Smagākais no maniem pārbaudījumiem

Policijas iecirknī man nodzina visus matus un lika kailai stāvēt aptuveni desmit policistu priekšā. Viņi mani pratināja, cenšoties uzzināt tā vārdu, kas esot mūsu vadonis Ungārijā. Es paskaidroju, ka mums nav cita vadoņa kā vien Jēzus Kristus. Tad viņi mani nežēlīgi sita ar stekiem, taču savus kristīgos brāļus es nenodevu.

Viņi sasēja man kājas, pēc tam sasēja arī rokas virs galvas. Tad cits pēc cita, izņemot vienu policistu, mani izvaroja. Es biju tik cieši sasieta, ka vēl pēc trim gadiem uz plaukstu locītavām bija redzamas pēdas. No varmācīgās izturēšanās biju ļoti smagi cietusi, tāpēc mani noturēja divas nedēļas pagrabstāvā, līdz dziļākās brūces bija apdzijušas.

Vieglāks manas dzīves posms

Vēlāk mani aizsūtīja uz cietumu Naģkanižā, kur atradās daudzi Jehovas liecinieki. Kaut arī atradāmies ieslodzījumā, nākamie divi gadi bija samērā laimīgi. Mēs slepus organizējām sapulces un darbojāmies gandrīz kā draudze. Tāpat bija daudz iespēju sludināt neformāli. Šajā cietumā es satiku Olgu Slēzingeri, viņas māsa Eržēbeta Slēzingere bija tā, kas mani un māti bija iepazīstinājusi ar Bībeles patiesību.

1944. gadā nacisti sāka mērķtiecīgi iznīcināt Ungārijas ebrejus, tāpat kā viņi to jau darīja okupētajās teritorijās. Kādu dienu viņi ieradās pēc Olgas un manis. Mūs iedzina lopu vagonā, un pēc ārkārtīgi smaga ceļa cauri Čehoslovakijai mēs sasniedzām galamērķi — nāves nometni Aušvicā, Polijas dienvidos.

Palieku dzīva Aušvicā

Kopā ar Olgu es jutos drošībā. Pat smagās situācijās viņa nezaudēja humora izjūtu. Pēc ierašanās Aušvicā mums bija jāstājas ārsta Mengeles priekšā, kura uzdevums bija sadalīt jaunpienācējus tajos, kas nebija noderīgi darbam, un tajos, kas bija fiziski stipri. Pirmie tika nosūtīti uz gāzes kamerām. Kad pienāca mūsu kārta, Mengele Olgai vaicāja: ”Cik jums ir gadu?”

Acīs pavīdot smiekliem, viņa droši atbildēja: ”Divdesmit.” Patiesībā viņai bija divreiz vairāk. Bet Mengele iesmējās un ļāva viņai nostāties labajā pusē, atstājot viņu dzīvu.

Katram cietumniekam Aušvicā uz apģērba bija attiecīga zīme; ebrejiem bija Dāvida zvaigzne, bet Jehovas lieciniekiem — violets trīsstūris. Kad mums uz drēbēm gribēja uzšūt Dāvida zvaigzni, mēs paskaidrojām, ka esam Jehovas liecinieces un vēlamies sev violetu trīsstūri. Mēs tā rīkojāmies nevis tāpēc, ka kaunētos no savas ebrejiskās izcelsmes, bet tāpēc, ka tagad bijām Jehovas liecinieces. Mūs spārdīja un sita, cenšoties ar varu panākt, lai mēs pieņemtu ebreju zīmi. Bet mēs palikām nelokāmas, un galu galā mēs tikām atzītas par Jehovas lieciniecēm.

Pēc kāda laika es nejauši satiku savu māsu Elvīru, kas bija trīs gadus jaunāka par mani. Izrādījās, ka visa mūsu septiņu cilvēku lielā ģimene bija Aušvicā. Bet par noderīgām, lai strādātu, tikām atzītas tikai mēs ar Elvīru. Tēvs, māte un pārējie trīs bērni nomira gāzes kamerās. Tolaik Elvīra nebija lieciniece, un mēs neatradāmies vienā nometnes daļā. Viņa izdzīvoja un emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur Pitsburgā (Pensilvānijas štats) kļuva par liecinieci. Tur 1973. gadā viņa arī nomira.

Izdzīvoju arī citās nometnēs

1944./45. gada ziemā Aušvicai tuvojās krievu karaspēks, tāpēc vācieši nolēma evakuēt nometni. Mūs pārveda uz Bergeni-Belzeni Vācijas ziemeļos. Drīz pēc tam mūs ar Olgu nosūtīja uz Braunšveigu. Bija domāts, ka mēs tur palīdzēsim novākt sabiedroto karaspēka sabombardēto ēku gruvešus. Mēs ar Olgu apspriedām šo jautājumu. Tā kā nebijām drošas, ka šis darbs nav pretrunā ar mūsu kristīgo neitralitāti, mēs nolēmām gruvešu novākšanā nepiedalīties.

Šāds lēmums izraisīja milzu neapmierinātību. Mūs sita ar ādas pletnēm un pēc tam nostatīja ierindas priekšā nošaušanai. Tad mums deva vienu minūti, lai vēlreiz visu izsvērtu, un pateica: ja mēs nepārdomāsim, tiksim nošautas. Mēs atbildējām, ka mums nav vajadzīgs laiks pārdomām, jo esam jau izlēmušas. Taču, tā kā nometnes komandanta nebija klāt un viņam vienīgajam bija tiesības izdot pavēli par nāvessoda izpildīšanu, nācās to atlikt.

Turpmāk mums lika stāvēt cauru dienu nometnes pagalmā. Mūs apsargāja divi bruņoti karavīri, kas ik pa divām stundām tika nomainīti. Mums neko nedeva ēst, turklāt briesmīgi sala, jo bija februāris. Tā pagāja nedēļa, bet komandants neieradās. Tad mums lika iekāpt smagās automašīnas kravas kastē, un, kad brauciens bija galā, izrādījās, ka esam atvestas atpakaļ uz Bergeni-Belzeni.

Veselība mums ar Olgu bija briesmīgā stāvoklī. Es biju zaudējusi lielāko daļu matu, un man bija augsta temperatūra. Tikai ar ārkārtīgu piepūli varēju nedaudz strādāt. Ar ūdeņainu kāpostu zupu un mazu gabaliņu maizes, kas bija ikdienas pārtika, nevarēja remdēt izsalkumu. Taču bija jāstrādā, jo tie, kas to nespēja, tika sodīti ar nāvi. Vācu māsas, ar kurām strādāju kopā virtuvē, man palīdzēja kaut nedaudz atpūsties. Kad apgaitas laikā tuvojās sargi, māsas mani brīdināja, lai es varētu nostāties savā darba vietā un radīt iespaidu, ka centīgi strādāju.

Kādu dienu Olgai vienkārši pietrūka spēka doties uz savu darba vietu, un pēc tam mēs viņu vairs neredzējām. Es zaudēju drosmīgu biedru un draudzeni, kas smagajos nometnēs pavadītajos mēnešos man bija sniegusi nenovērtējamu palīdzību. Būdama ar garu svaidīta mūsu Kunga Jēzus Kristus sekotāja, viņa noteikti nekavējoties saņēma savu debesu balvu. (Atklāsmes 14:13.)

Atbrīvošana un mana turpmākā dzīve

Kad 1945. gada maijā beidzās karš un mēs tikām atbrīvoti, es biju pārāk nespēcīga, lai spētu priecāties, ka apspiedēju jūgs beidzot ir salauzts, un kopā ar citiem atbrīvotajiem dotos uz valstīm, kas bija gatavas mūs uzņemt. Trīs mēnešus pavadīju slimnīcā, atgūstot spēkus. Pēc tam mani aizveda uz Zviedriju, kas kļuva par manām jaunajām mājām. Nekavējoties sazinājos ar kristīgajiem brāļiem un māsām un pēc kāda laika atsāku kristīgo kalpošanu, ko tik ļoti augstu vērtēju.

1949. gadā apprecējos ar Lennartu Jūsefsonu, kas jau gadiem bija kalpojis par Jehovas liecinieku ceļojošo pārraugu. Arī viņš Otrā pasaules kara laikā bija atradies ieslodzījumā, tāpēc ka bija iestājies par savu ticību. 1949. gada 1. septembrī mēs uzsākām savu kopdzīvi, uzņemdamies pionieru kalpošanu, un tikām norīkoti kalpot Burosā. Pirmajos gados mēs regulāri vadījām desmit Bībeles studijas nedēļā. Mums bija prieks redzēt, kā no Burosas draudzes deviņu gadu laikā izauga trīs draudzes, un tagad šajā pilsētā ir jau piecas draudzes.

Ilgi man nebija iespējams kalpot par pionieri, jo 1950. gadā mums piedzima meita un divus gadus vēlāk dēls. Līdz ar to es ieguvu īpašu privilēģiju — iemācīt mūsu bērniem to vērtīgo patiesību, ko man 16 gadu vecumā iemācīja dārgais brālis no Ungārijas, proti: ”Kalpot Jehovam ir lielākais gods, kādu cilvēks var izpelnīties.”

Savas dzīves gaitā esmu pārliecinājusies, cik patiesi ir apustuļa Jēkaba vārdi, ko viņš teica saistībā ar Ījaba izturību: ”Tas Kungs ir žēlsirdīgs un apžēlotājs.” (Jēkaba 5:11.) Kaut arī man bija jāpārcieš smagi pārbaudījumi, esmu saņēmusi bagātīgas svētības — abi mani bērni, viņu dzīvesbiedri un visi seši mazbērni ir Jehovas kalpotāji. Man vēl ir ļoti, ļoti daudz garīgu bērnu un mazbērnu, no kuriem vairāki kalpo par pionieriem un misionāriem. Turklāt es loloju karstu cerību satikt man dārgos cilvēkus, kas guļ nāves miegā, un, kad viņi celsies augšā no kapiem, apskaut viņus. (Jāņa 5:28, 29.)

[Attēls 31. lpp.]

Sludināšana Zviedrijā pēc Otrā pasaules kara

[Attēls 31. lpp.]

Mēs ar vīru