Izsūtīti uz Sibīriju
PASTĀSTĪJIS VASILIJS KAĻINS
Ja jūs ieraudzītu vīrieti, kas artilērijas šāviņu troksnī mierīgi lasa Bībeli, vai jūs negribētu noskaidrot, kā viņš var palikt tik mierīgs? Vairāk nekā pirms 56 gadiem mans tēvs bija aculiecinieks tieši šādai ainai.
BIJA 1942. gada jūlijs — laiks, kad Otrais pasaules karš ritēja pilnā spēkā. Reiz, kad vācu frontes līnija gāja cauri mana tēva dzimtajam ciematam Viļšaņicai (Ukraina), tēvs iegriezās pie kādiem padzīvojušiem ļaudīm. Visapkārt sprāga šāviņi, bet sirmgalvis sēdēja pie krāsns, uz kuras cepās kukurūza, un lasīja Bībeli.
Es piedzimu pēc pieciem gadiem netālu no skaistās Ivanofrankovskas pilsētas Ukrainas rietumos. Tolaik šī pilsēta ietilpa Padomju Savienības teritorijā. Vēlāk tēvs man pastāstīja gan par neaizmirstamo tikšanos ar šo vīrieti, kas bija Jehovas liecinieks, gan par kara šausmām. Viss notiekošais cilvēkus bija nogurdinājis un samulsinājis, daudzi bija neizpratnē: kāpēc ir tik daudz netaisnības? Kāpēc mirst tūkstošiem nevainīgu cilvēku? Kāpēc Dievs to pieļauj? Kāpēc, kāpēc, kāpēc? ...
Mans tēvs ar veco vīru ilgi un atklāti pārrunāja šos jautājumus. Atvērdams Bībelē pantu pēc panta, vīrietis parādīja tēvam atbildes uz jautājumiem, kas tēvu tik ilgi bija nodarbinājuši. Sirmgalvis paskaidroja, ka Dieva nodoms ir viņa noteiktā laikā izbeigt visus karus un pārvērst zemi par brīnišķīgu paradīzi. (Psalms 46:10; Jesajas 2:4; Atklāsmes 21:3, 4.)
Atsteidzies mājās, tēvs izsaucās: ”Vai jūs spējat tam noticēt? Viena saruna ar Jehovas lieciniekiem — un manas acis ir atvērušās! Es esmu atradis patiesību!” Kaut arī tēvs bija regulāri apmeklējis katoļu baznīcu, mācītāji nekad nebija varējuši atbildēt uz viņa jautājumiem. Pēc šī notikuma tēvs sāka studēt Bībeli, un mana māte viņam pievienojās. Viņi arī sāka mācīt savus trīs bērnus — manu māsu, kurai bija tikai divi gadi, un brāļus, kas bija attiecīgi 7 un 11 gadus veci. Drīz pēc tam mūsu mājā trāpīja bumba, un nesagrauta palika tikai viena istaba.
Mana māte nāca no lielas ģimenes, kurā bija sešas māsas un viens brālis. Viņas tēvs bija viens no turīgākajiem cilvēkiem apkaimē, un viņam ļoti rūpēja viņa autoritāte un stāvoklis sabiedrībā. Tāpēc sākumā radinieki pretojās manas ģimenes jaunajai ticībai, bet ar laiku daudzi no viņiem atteicās no tādiem nebībeliskiem paradumiem kā, piemēram, svētbilžu pielūgšana un pievienojās maniem vecākiem tīrajā pielūgsmē.
Mācītāji cilvēkus atklāti musināja pret Jehovas lieciniekiem. Garīdznieku sakūdīti, vietējie iedzīvotāji vairākkārt izsita vecāku mājai logus un izteica dažādus draudus. Taču vecāki turpināja studēt Bībeli. Kad 1947. gadā piedzimu es, mūsu ģimene jau pielūdza Jehovu garā un patiesībā. (Jāņa 4:24.)
Izsūtījums
Tas, kas notika 1951. gada 8. aprīļa rītā, man ir dziļi iespiedies atmiņā, kaut arī tolaik biju tikai četrus gadus vecs. Mūsu mājā ienāca militārpersonas ar suņiem. Šie cilvēki uzrādīja pavēli par deportāciju un sarīkoja kratīšanu. Karavīri ar automātiem un suņiem stāvēja uz sliekšņa, bet militārpersonas uniformās sēdēja pie galda, gaidīdami, kad atvēlētajās divās stundās būsim sagatavojušies atstāt mājas. Es nevarēju saprast, kas notiek, un sāku raudāt.
Maniem vecākiem pavēlēja parakstīt dokumentu, kas apliecinātu, ka viņi turpmāk vairs nav Jehovas liecinieki un pārtrauc jebkādus kontaktus ar šo organizāciju. Ja viņi piekristu parakstīt dokumentu, mēs varētu turpināt dzīvot savās mājās un savā zemē. Taču tēvs nelokāmi atbildēja: ”Esmu pārliecināts, ka neatkarīgi no tā, uz kurieni jūs mūs aizvedīsiet, mūsu Dievs, Jehova, būs ar mums.”
”Padomājiet par savu ģimeni, saviem bērniem,” ieteica virsnieks. ”Galu galā mēs negrasāmies jūs vest uz kūrortu. Jūs tiksiet aizvesti uz galējiem ziemeļiem, kur ir mūžīgais sasalums un kur ledus lāči klīst pa ielām.”
Tajā laikā vārds ”Sibīrija” visiem saistījās ar kaut ko baismu un nezināmu. Tomēr ticība un sirsnīga mīlestība pret Jehovu izrādījās stiprāka par bailēm no nezināmā. Kad mantas bija saliktas ratos, mūs aizveda uz pilsētu un kopā ar 20 līdz 30 citām ģimenēm iesēdināja preču vagonos. Tā sākās garais ceļš, kas beidzās dziļi Sibīrijas taigā.
Dzelzceļa stacijās mēs ieraudzījām vēl citus vilcienus ar izsūtītajiem un redzējām pie vagoniem piekārtus uzrakstus ”Šeit brauc Jehovas liecinieki”. Tādā veidā šie cilvēki deva liecību, jo, izlasījuši uzrakstus, daudzi uzzināja, ka tūkstošiem Jehovas liecinieku un viņu ģimeņu tiek izsūtītas uz dažādām vietām ziemeļos un tālu austrumos.
Ir daudz dokumentāru liecību, kas pierāda 1951. gadā notikušo Jehovas liecinieku masveida deportāciju. Vēsturnieks Valters Kolars par to rakstīja savā grāmatā Religion in the Soviet Union (Reliģija Padomju Savienībā): ”Tas neiznīcināja ”liecinieku” organizāciju Padomju Savienībā, bet tikai atšķīra jaunu lappusi viņu prozelītiskajā darbībā. Viņi centās izplatīt savu ticību pat stacijās, kas atradās pa ceļam uz izsūtījuma vietu. ”Liecinieku” deportācija bija labākais, ko padomju vara varēja izdarīt viņu ticības izplatīšanā. No saviem nomaļajiem ciematiem ”liecinieki” tika pārcelti daudz plašākā pasaulē, kaut arī tā bija briesmīga koncentrācijas nometņu un labošanas darbu koloniju pasaule.”
Mūsu ģimenei palaimējās, jo mums bija atļāvuši paņemt līdzi nedaudz pārtikas — miltus, kukurūzu un pupas. Mans vectēvs pat bija drīkstējis nokaut cūku, līdz ar to varējām paēst paši un palīdzēt citiem lieciniekiem. Visa brauciena laikā vagonos skanēja izjustas dziesmas. Jehova mums deva spēku izturēt. (Salamana Pamācības 18:10.)
Gandrīz trīs nedēļas mēs braucām cauri Krievijai, līdz beidzot ieradāmies nomaļā Sibīrijas vietā — Tarejas stacijā, kas atrodas Irkutskas apgabalā, Čunskas rajonā. No turienes mūs aizveda vēl dziļāk taigā uz kādu mazu ciematu, kas dokumentos bija nosaukts par mūsu ”nometināšanas vietu uz mūžu”. Piecpadsmit ģimeņu iedzīvi bez grūtībām varēja sakraut vienās kamanās, kuras traktors aizvilka cauri pavasara dubļiem. Mēs tikām izmitināti barakās — garās telpās bez šķērssienām — pa 20 ģimenēm katrā. Pirms mūsu ierašanās varas pārstāvji vietējos iedzīvotājus bija brīdinājuši, ka Jehovas liecinieki ir briesmīgi cilvēki. Tāpēc sākumā ciemata iedzīvotāji no mums baidījās un pat necentās mūs iepazīt tuvāk.
Darbs trimdā
Jehovas liecinieki strādāja cirsmās, kur darba apstākļi bija ļoti smagi. Koku gāšana, apdarināšana, iekraušana ratos un visbeidzot ielādēšana dzelzceļa vagonos — tas viss bija roku darbs. Vēl grūtāku visu padarīja briesmīgie knišļu bari, no kuriem nebija iespējams paglābties. Tēvs cieta lielas sāpes. Viņa ķermenis bija viscaur uztūcis, un viņš karsti lūdza Jehovu, lai varētu izturēt. Kaut arī apstākļi bija tik smagi, lielākā daļa Jehovas liecinieku saglabāja nesatricināmu ticību.
Pēc tam mūs pārveda uz Irkutsku. Tur mūsu ģimene dzīvoja bijušajā ieslodzīto nometnē un strādāja ķieģeļfabrikā. Ķieģeļi bija jāņem ar rokām no milzīgām, svelmīgām krāsnīm, un izstrādes normas visu laiku paaugstināja, tā ka beigās pat bērniem bija jāstrādā, lai vecāki varētu tās izpildīt. Tas atgādināja izraēliešu klaušu darbus senajā Ēģiptē. (2. Mozus 5:9—16.)
Ar laiku, būdami strādīgi un godīgi, liecinieki atspēkoja apsūdzību, ka viņi ir ”tautas ienaidnieki”. Cilvēki redzēja, ka neviens liecinieks neizturas ar necieņu pret varas iestādēm un nesaceļas pret varas pārstāvju rīkojumiem. Pamazām daudzi novērtēja arī viņu ticību.
Mūsu garīgā darbība
Kaut arī liecinieki vairākkārt tika pārmeklēti — pirms deportācijas, pa ceļam un izsūtījumu vietās —, daudziem bija izdevies noslēpt vairākus Sargtorņa numurus un pat Bībeli. Vēlāk, pārrakstot ar roku vai izmantojot kādu citu paņēmienu, šī literatūra tika pavairota. Barakās regulāri tika organizētas kristiešu sapulces. Ja sapulces laikā pie mums ienāca baraku komandants un ieraudzīja mūs dziedam, viņš pavēlēja apklust. Mēs apklusām. Bet, kad viņš aizgāja uz nākamo baraku, mēs atsākām dziedāt. Mūs nebija iespējams apturēt.
Tāpat mēs nekad nepārtraucām sludināt. Liecinieki runāja ar ikvienu cilvēku ikvienā vietā. Mani vecākie brāļi un vecāki bieži stāstīja, kā viņiem ir izdevies pastāstīt par Bībeles patiesību citiem. Tā mazpamazām Bībeles patiesība atrada ceļu uz godprātīgu cilvēku sirdīm. Piecdesmito gadu sākumā Irkutskā un tās apkaimē cilvēki jau bija dzirdējuši par Jehovas Valstību.
Sākumā lieciniekus uzskatīja par politiskiem ienaidniekiem, taču pēc tam oficiāli tika atzīts, ka Jehovas liecinieki ir pilnībā reliģiska organizācija. Tomēr varas pārstāvji mēģināja apturēt mūsu darbību. Lai mūs neatklātu studējam Bībeli, mēs sanācām kopā mazās grupiņās pa divām vai trim ģimenēm. Bet tad kādā 1952. gada februāra rītā notika rūpīga kratīšana. 10 liecinieki tika arestēti, un pārējie tika pārvietoti kur nu kurais. Mūsu ģimeni aizveda apmēram 30 kilometru no Irkutskas uz kādu ciematu ar nosaukumu Iskra, kurā tolaik dzīvoja aptuveni simt cilvēku.
Izturība dažādās situācijās
Ciemata vadība mūs sagaidīja neparedzēti viesmīlīgi. Cilvēki bija vienkārši un draudzīgi — daži pat iznāca no mājām, lai piedāvātu savu palīdzību. Mūsu ģimene bija trešā, kas tika iemitināta mazā istabiņā, kuras platība bija apmēram 17 kvadrātmetru. Vienīgo apgaismojumu šajā telpā deva petrolejas lampas.
Nākamajā rītā bija vēlēšanas. Mani vecāki sacīja, ka viņi jau ir ”nobalsojuši” par Dieva Valstību, bet cilvēki to, protams, nesaprata. Pieaugušie mūsu ģimenes locekļi šo dienu pavadīja apcietinājumā. Pēc tam vairāki cilvēki uzdeva jautājumus par viņu uzskatiem, un mūsu ģimenei radās lieliska iespēja runāt par Dieva Valstību — vienīgo cilvēces cerību.
Četru gadu laikā, ko nodzīvojām Iskrā, mums nebija pieejama Jehovas liecinieku sabiedrība, jo tuvumā neviens liecinieks nedzīvoja. Lai izbrauktu no ciemata, mums bija nepieciešama komandanta īpaša atļauja, un to viņš deva reti, jo galvenais mērķis, ar kādu tikām izsūtīti, bija izolēt mūs no citiem cilvēkiem. Tomēr liecinieki centās uzturēt sakarus savā starpā, lai dalītos ar jaunākajiem Sargtorņa biedrības izdevumiem, kas bija nonākuši viņu rokās.
1953. gadā pēc Staļina nāves visiem notiesātajiem lieciniekiem soda izciešanas laiku (25 gadus) samazināja līdz 10 gadiem. Tiem, kas atradās Sibīrijā, vairs nebija nepieciešams speciāls dokuments, lai pārvietotos no vienas Sibīrijas vietas uz citu. Taču jau pēc neilga laika varas pārstāvji liecinieku mājās sarīkoja kratīšanas, un tos, pie kuriem atrada Bībeli vai bībelisku literatūru, arestēja. Arestētos lieciniekus izvietoja īpašās nometnēs. Irkutskas tuvumā tika ieslodzīti apmēram 400 brāļu un 200 māsu.
Ziņas par vajāšanām, kādas liecinieki pieredzēja Padomju Savienībā, sasniedza Jehovas lieciniekus visā pasaulē. Tāpēc laikposmā no 1956. gada vidus līdz 1957. gada februārim 199 apgabala kopsanāksmēs pa visu pasauli tika pieņemta petīcija mūsu aizstāvībai. Šo petīciju, kas bija adresēta toreizējam PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājam Nikolajam Bulgaņinam, kopumā apstiprināja 462 936 delegāti. Petīcijā bija izklāstīti vairāki lūgumi, starp tiem arī lūgums atbrīvot mūs un ”piešķirt atļauju saņemt un publicēt žurnālu Sargtornis krievu, ukraiņu un citās valodās, kādās nepieciešams, kā arī citas bībeliskās publikācijas, kādas izmanto Jehovas liecinieki visā pasaulē”.
Pa to laiku mūsu ģimene tika nosūtīta uz Hudjakovas ciemu, kas atrodas apmēram 20 kilometru no Irkutskas. Tur mēs nodzīvojām septiņus gadus. 1960. gadā mans brālis Fjodors pārcēlās uz Irkutsku un nākamajā gadā apprecējās, tajā pašā gadā uz citurieni pārvācās arī mana māsa. 1962. gadā Fjodors tika arestēts un ieslodzīts par sludināšanu.
Mana garīgā izaugsme
Lai varētu tikties ar citiem lieciniekiem un kopīgi studēt Bībeli, mums no Hudjakovas ciema bija jāiet kājām vai jābrauc ar velosipēdu aptuveni 20 kilometru. Gribēdami būt tuvāk saviem ticības biedriem, mēs nolēmām pārcelties uz Irkutsku. Taču vietējās varas pārstāvis bija pret mūsu pārbraukšanu un darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai mūs aizturētu. Tomēr ar laiku šis vīrietis sāka pret mums izturēties labvēlīgāk, un mums radās iespēja pārcelties uz Pivovarihas ciematu, kas atrodas apmēram 10 kilometru no Irkutskas. Tur bija Jehovas liecinieku draudze, un man sākās jauna dzīve. Pivovarihā bija vairākas draudzes grāmatstudiju grupas un brāļi, kas pārraudzīja draudzes garīgo darbību. Cik es biju laimīgs!
Līdz tam laikam es jau biju no sirds iemīlējis Bībeles patiesību un gribēju kristīties. 1965. gada augustā mana vēlēšanās piepildījās — es tiku kristīts mazajā Olhas upītē, kurā tolaik tika kristīti daudzi jauni liecinieki. Paviršam vērotājam droši vien likās, ka esam sapulcējušies, lai kopīgi atpūstos un izpeldētos. Drīz pēc tam es saņēmu savu pirmo uzdevumu — man tika uzticēti Teokrātiskās kalpošanas skolas pārrauga pienākumi. 1965. gada novembrī bija vēl viens priecīgs notikums: no ieslodzījuma tika atbrīvots Fjodors.
Sekmīgā sludināšana
1965. gadā visi izsūtītie tika sapulcināti un mums paziņoja, ka varam doties, kurp vien vēlamies, jo mūsu ”nometināšana uz mūžu” vairs nav spēkā. Vai varat iedomāties, kāds prieks mūs pārņēma? Liela daļa liecinieku pārcēlās uz citiem valsts apgabaliem, bet daļa nolēma palikt turpat — vietā, kur Jehova bija mūs svētījis un palīdzējis mums garīgi augt un darboties. Daudzi no palicējiem Sibīrijā, kas, kā ar laiku izrādījās, nebūt nav tik briesmīga vieta, ir izaudzinājuši savus bērnus, mazbērnus un mazmazbērnus.
1967. gadā es iepazinos ar Mariju, kuras ģimene, tāpat kā manējā, pirms deportācijas bija dzīvojusi Ukrainā, Viļšaņicas ciematā. 1968. gadā mēs apprecējāmies, un mūsu laulība tika svētīta ar dēlu Jaroslavu un kādu laiku vēlāk — meitu Oksanu.
Mēs tāpat kā iepriekš izmantojām bēres un kāzas, lai satiktos ar ticības biedriem lielā pulkā. Šīs tikšanās mēs izmantojām arī tam, lai izskaidrotu Bībeles patiesības radiniekiem un draugiem, kas nebija liecinieki. Bieži šajos pasākumos ieradās drošības dienesta darbinieki un dzirdēja, kā mēs, balstoties uz Bībeli, atklāti runājām par augšāmcelšanās cerību vai Jehovas izveidoto laulības iekārtojumu un svētībām, kādas gaidāmas viņa jaunajā pasaulē.
Reiz, kad biju beidzis bēru runu, piebrauca kāda automašīna, atvērās mašīnas durvis un viens no atbraucējiem izkāpa un pavēlēja man sēsties iekšā. Es nenobijos. Galu galā mēs bijām nevis noziedznieki, bet gan Dieva kalpotāji. Taču kabatā man atradās draudzes locekļu kalpošanas pārskati. Ja tos atrastu, mani varētu arestēt. Tāpēc es pavaicāju, vai drīkstu pirms aizbraukšanas atdot sievai naudu. Visu acu priekšā es mierīgi pasniedzu sievai maku un kopā ar to — arī kalpošanas pārskatus.
No 1974. gada mēs ar Mariju pie sevis mājās paslepen sākām gatavot bībelisku literatūru. Tā kā mūsu dēls vēl bija mazs, strādājām vēlu vakarā, lai viņš par to nekā neuzzinātu. Taču puika bija ziņkārīgs, tāpēc izlikās guļam un slepus noskatījās, ko mēs darām. Vēlāk viņš teica: ”Es zinu, kas taisa žurnālus par Dievu!” Tas mūs nedaudz izbiedēja, un turpmāk mēs vienmēr lūdzām Jehovu, lai viņš mums palīdz šajā svarīgajā darbā un pasargā mūsu ģimeni.
Ar laiku varas iestāžu attieksme pret Jehovas lieciniekiem ievērojami uzlabojās, un mēs ieplānojām Usoļje-Sibirskas kultūras namā ”Mir” organizēt lielu sapulci. Sarunā ar pilsētas administrāciju mēs paskaidrojām, ka šis pasākums tiek organizēts vienīgi tādēļ, lai kopīgi studētu Bībeli un satiktos ar ticības biedriem. Kad pienāca 1990. gada janvāris, ieradās vairāk nekā 700 cilvēku, piepildot zāli līdz pēdējai iespējai. Tas pievērsa sabiedrības uzmanību.
Pēc sapulces kāds žurnālists pavaicāja: ”Pa kuru laiku jūs paspējāt izaudzināt tādus bērnus?” Viņu, tāpat kā citus apmeklētājus, bija pārsteidzis, ka bērni visu pirmo publisko sapulci, kas ilga četras stundas, bija nosēdējuši pavisam klusu. Drīz vietējā laikrakstā parādījās ļoti labs raksts par Jehovas lieciniekiem. Tajā bija sacīts: ”No [Jehovas lieciniekiem] patiešām var mācīties.”
Darbs vēršas plašumā
1991. gadā Padomju Savienībā notika septiņas kopsanāksmes, un tās apmeklēja 74 252 cilvēki. Kad bijušās Padomju Savienības republikas jau bija atguvušas neatkarību, Jehovas liecinieku Vadošā padome mani palūdza ierasties Maskavā. Tur man pavaicāja, vai nevēlos vēl lielākā mērā piedalīties Valstības darbā. Tolaik Jaroslavs jau bija precējies un kļuvis par tēvu un Oksana bija pusaudža vecumā. Tāpēc 1993. gadā mēs ar Mariju uzsākām pilnas slodzes kalpošanu Maskavā. Tajā pašā gadā man uzticēja Jehovas liecinieku Krievijas reģionālās reliģiskās organizācijas administratīvā centra koordinatora pienākumus.
Pašlaik mēs ar Mariju dzīvojam un strādājam jaunajā filiālē, kas atrodas Sanktpēterburgas tuvumā. Es to uzskatu par lielu godu, ka varu kopā ar citiem uzticīgiem brāļiem rūpēties par Valstības sludinātājiem, kuri kalpo Krievijā un kuru skaits strauji aug. Šobrīd bijušajās Padomju Savienības republikās ir vairāk nekā 260 000 liecinieku un Krievijā vien — vairāk nekā 100 000!
Mēs ar Mariju bieži domājam par mūsu dārgajiem radiniekiem un draugiem, kas joprojām uzticīgi sludina Valstības vēsti Sibīrijā — vietā, kas kļuva par mūsu mīļajām mājām. Tagad tur regulāri notiek lielas kopsanāksmes, un Irkutskā un tās apkārtnē sludina aptuveni 2000 liecinieku. Nav šaubu, arī šajā pasaules malā piepildās pravietojums, ko lasām Jesajas 60:22: ”Mazākais kļūs par tūkstoti, un sīkākais par varenu tautu.”
[Attēls 20. lpp.]
Mēs ar tēvu kopā ar ģimeni un citiem izsūtītajiem Irkutskā; 1959. gads
[Attēls 23. lpp.]
Izsūtītie bērni Iskrā
[Attēls 25. lpp.]
Gadā, kad apprecējāmies
[Attēls 25. lpp.]
Mēs ar Mariju patlaban