’Nākšana’ vairāk nekā 50 gadu garumā
PASTĀSTĪJIS EMANUELS PATERAKIS
Pirms deviņpadsmit gadsimtiem apustulis Pāvils saņēma neparastu uzaicinājumu: ”Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Pāvils ar gatavību izmantoja šo jauno iespēju ”sludināt evanģeliju”. (Apustuļu darbi 16:9, 10.) Kaut gan tas uzaicinājums, ko saņēmu es, netika izteikts tik tālā pagātnē, tomēr ir pagājuši jau vairāk nekā 50 gadi, kopš es piekritu ’nākt’ uz jaunām teritorijām, rīkodamies saskaņā ar garu, kurš pausts Jesajas 6:8: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” Savu daudzo ceļojumu dēļ es tiku iesaukts par ”mūžīgo tūristu”, bet īstenībā mana darbība visai maz atgādināja tūrismu. Ne vienu reizi vien, nokļuvis savā viesnīcas numurā, es nometos ceļos un pateicos Jehovam par viņa aizsardzību.
ESMU dzimis 1916. gada 16. janvārī Krētā, Jerapetrā, dziļi reliģiozā pareizticīgo ģimenē. Māte mani un manas trīs māsas jau no pašas bērnības svētdienās veda uz baznīcu. Tēvs labprātāk palika mājās un lasīja Bībeli. Es apbrīnoju savu tēvu — godīgu, taisnīgu un līdzjūtīgu cilvēku. Viņš nomira, kad man bija deviņi gadi, un viņa nāve mani dziļi ietekmēja.
Es atceros, kā skolā piecu gadu vecumā lasīju kādu tekstu, kur bija teikts: ”Viss, kas ir mums apkārt, vēsta par Dieva eksistenci.” Kad kļuvu vecāks, es par to biju pilnīgi pārliecināts. Tāpēc 11 gadu vecumā es par sava sacerējuma tēmu izvēlējos vārdus no 104. psalma 24. panta: ”Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Cik daudz ir to, un tos visus Tu esi ar gudrību radījis; zeme ir Tavu radījumu pilna.” Mani valdzināja brīnumainā daba, pat tik vienkāršas lietas kā sēklas, kas apgādātas ar maziem spārniņiem, lai vējš tās varētu aiznest prom no mātes koka paēnas. Nedēļu pēc tam, kad es biju nodevis sacerējumu, skolotājs nolasīja to priekšā visai klasei un vēlāk arī visai skolai. Tajā laikā skolotāji cīnījās pret komunistu idejām, tāpēc viņiem bija prieks noklausīties, ko es biju uzrakstījis, aizstāvēdams Dieva eksistenci. Savukārt man gluži vienkārši bija prieks paust savu ticību Radītājam.
Atbildes uz maniem jautājumiem
Mana pirmā sastapšanās ar Jehovas lieciniekiem 30. gadu sākumā man joprojām ir spilgtā atmiņā. Emanuels Lionūdakis sludināja visās Krētas pilsētās un ciemos. Es paņēmu no viņa vairākas brošūras, bet manu uzmanību īpaši piesaistīja viena no tām — ar nosaukumu Where Are the Dead? (Kur atrodas mirušie?). Toreiz man bija tādas slimīgas bailes no nāves, ka es pat negāju iekšā tajā istabā, kur bija nomiris mans tēvs. Es lasīju šo brošūru atkal un atkal un uzzināju, ko Bībele saka par mirušo stāvokli, un es jutu, ka manas māņticīgās bailes izgaist.
Reizi gadā, vasarā, liecinieki viesojās mūsu pilsētā un atveda man jaunu literatūru, ko lasīt. Pamazām es sāku izprast Rakstus aizvien labāk, tomēr es turpināju apmeklēt pareizticīgo baznīcu. Taču grāmata Atbrīvošana iezīmēja pagrieziena punktu. Tajā bija skaidri parādīta starpība starp Jehovas organizāciju un Sātana organizāciju. Ar to brīdi es sāku biežāk studēt Bībeli un ikvienu Sargtorņa biedrības publikāciju, kas nonāca manās rokās. Tā kā Jehovas liecinieku darbība Grieķijā bija aizliegta, es studēju slepeni, naktīs. Tomēr iegūtās zināšanas radīja manī tādu entuziasmu, ka es nevarēju nedalīties tajās ar visiem apkārtējiem. Nepagāja ilgs laiks, kad par mani sāka interesēties policija — policisti mēdza ierasties pie manis mājās dažādās diennakts stundās, lai meklētu literatūru.
Pirmo reizi es apmeklēju sapulci 1936. gadā; tā notika 75 jūdzes tālajā Hēraklejā. Man bija tāds prieks satikt lieciniekus! Vairākums no viņiem bija vienkārši cilvēki, lielākoties zemnieki, bet viņi palīdzēja man pārliecināties, ka šī tiešām ir patiesība. Es nevilcinoties veltīju sevi Jehovam.
Mana kristīšanās bija notikums, ko es nekad neaizmirsīšu. Kādu nakti 1938. gadā brālis Lionūdakis melnā tumsā aizveda mani un divus no maniem Bībeles skolniekiem uz liedagu. Pateicis lūgšanu, viņš iegremdēja mūs ūdenī.
Aresti
Pati pirmā diena, kad es devos sludināt, bija notikumiem bagāta, lai neteiktu vairāk. Es satiku kādu senu draugu no skolas laikiem, kurš bija kļuvis par priesteri, un mums bija ļoti jauka saruna. Bet pēc tam viņš paskaidroja, ka saskaņā ar bīskapa pavēli viņam ir jāparūpējas, lai es tiktu arestēts. Kamēr mēs mēra birojā gaidījām ierodamies policistus no kaimiņu ciema, ārpusē sanāca ļaužu pūlis. Tāpēc es paņēmu Jauno derību grieķu valodā, kas atradās birojā, un sāku teikt runu, pamatojoties uz Mateja evaņģēlija 24. nodaļu. Sākumā cilvēki negribēja klausīties, bet tad iejaucās priesteris. ”Lai viņš runā,” priesteris teica. ”Tā ir mūsu baznīcas Bībele.” Es varēju runāt pusotru stundu. Tā mana pirmā diena tīruma kalpošanā kļuva arī par dienu, kad es teicu savu pirmo publisko runu. Kad es beidzu runāt, policisti joprojām nebija ieradušies, tāpēc mērs un priesteris nolēma, ka vīriešu grupai jāpadzen mani no pilsētas. Pirmajā ceļa līkumā es sāku skriet, ko kājas nes, lai izvairītos no akmeņiem, kurus šie cilvēki svieda man pakaļ.
Nākamajā dienā divi policisti bīskapa pavadībā ieradās manā darbavietā un mani arestēja. Policijas iecirknī man bija izdevība liecināt viņiem, balstoties uz Bībeli, taču manai Bībeles literatūrai nebija uzspiests bīskapa zīmogs, kas pēc likuma bija nepieciešams, tāpēc es tiku apsūdzēts prozelītismā un neatļautas literatūras izplatīšanā. Es tiku atbrīvots līdz tiesai.
Tiesa notika pēc mēneša. Aizstāvēdamies es norādīju, ka neesmu darījis neko vairāk, kā tikai paklausījis Kristus pavēlei sludināt. (Mateja 28:19, 20.) Tiesnesis sarkastiski atbildēja: ”Mans bērns, tas, kurš deva šo pavēli, tika sists krustā. Diemžēl nav manā varā tev piespriest tādu pašu sodu.” Taču kāds jauns advokāts, kuru es nepazinu, aizstāvēja mani, teikdams: tiesai vajadzētu būt lepnai, ka šajā laikā, kad tik liela ietekme ir komunismam un ateismam, tomēr ir jauni cilvēki, kas ir sagatavoti aizstāvēt Dieva Svētos rakstus. Tad viņš pienāca man klāt un silti apsveica mani par aizstāvību, ko es biju uzrakstījis un kas atradās manā personiskajā lietā. Advokātu iespaidoja tas, ka es biju tik jauns, un viņš piedāvājās aizstāvēt mani bez maksas. Minimālo trīs mēnešu vietā man piesprieda tikai desmit dienu ieslodzījumu un 300 drahmu lielu naudas sodu. Pretestība, ar kuru es sastapos, tikai stiprināja manu apņemšanos kalpot Jehovam un aizstāvēt patiesību.
Kādā citā reizē, kad es atkal biju apcietināts, tiesnesis ievēroja, cik brīvi es citēju Bībeli. Viņš palūdza bīskapu aiziet no viņa kabineta, teikdams: ”Jūs savu darbu esat padarījis. Tagad es pats tikšu ar viņu galā.” Tad tiesnesis izņēma savu Bībeli, un mēs visu pēcpusdienu runājāmies par Dieva Valstību. Šādi gadījumi deva man drosmi turpināt savu darbu par spīti grūtībām.
Nāves spriedums
Kad 1940. gadā es tiku iesaukts militārajā dienestā, es uzrakstīju vēstuli, kurā izskaidroju, kāpēc nevaru pakļauties iesaukumam. Pēc divām dienām es tiku arestēts, un policisti mani nežēlīgi piekāva. Mani aizsūtīja uz fronti Albānijā, kur es tiku nodots kara tiesai par atteikšanos cīnīties. Militārās varas pārstāvji man teica, ka viņus vairāk interesē nevis tas, vai man ir vai nav taisnība, bet gan tas, kā mans piemērs iespaidos kareivjus. Mani notiesāja uz nāvi, bet dokumentos bija kāda juridiska kļūda, tāpēc man par neizsakāmu atvieglojumu šis sods tika aizstāts ar desmit gadiem spaidu darbos. Dažus turpmākos mēnešus es pavadīju armijas cietumā Grieķijā ārkārtīgi sliktos apstākļos, kuru atstātās sekas es fiziski izjūtu joprojām.
Cietums tomēr nekavēja mani sludināt. Nepavisam! Sarunas bija ļoti viegli uzsākt, jo daudzi brīnījās, kāpēc civilpersona atrodas armijas cietumā. Viena no pārrunām ar kādu atklātu jaunekli izvērtās par Bībeles studiju cietuma pagalmā. Pēc trīsdesmit deviņiem gadiem es atkal satiku šo cilvēku kādā kopsanāksmē. Viņš bija pieņēmis patiesību un kalpoja par draudzes pārraugu Levkadas salā.
Kad Hitlera karaspēks 1941. gadā iebruka Dienvidslāvijā, mēs tikām pārvesti tālāk uz dienvidiem, uz cietumu Prevezā. Ceļojuma laikā mūsu kolonnu pārsteidza vācu bumbvedēju uzlidojums, un tāpēc mēs — ieslodzītie — nesaņēmām pārtiku. Kad izbeidzās tas mazumiņš maizes, kas man vēl bija, es lūdzu Dievu: ”Ja tā ir tava griba, ka man jānomirst badā, pēc tam kad tu esi izglābis mani no nāvessoda, tad lai notiek tava griba.”
Nākamajā dienā pārbaudes laikā kāds virsnieks pasauca mani sānis. Noskaidrojis, no kurienes es esmu, kas ir mani vecāki un kāpēc esmu cietumā, virsnieks teica, lai sekoju viņam. Viņš mani aizveda uz virsnieku ēdnīcu pilsētā, pieveda pie galda, uz kura bija maize, siers un jēra cepetis, un aicināja paēst. Bet es paskaidroju, ka mana sirdsapziņa neļauj man ēst, kamēr pārējiem 60 ieslodzītajiem nav ne kumosa. Virsnieks atbildēja: ”Es nevaru paēdināt visus! Tavs tēvs bija ļoti augstsirdīgs pret manējo. Man ir morāls pienākums palīdzēt tev, bet ne citiem.” ”Tādā gadījumā es došos atpakaļ,” es atteicu. Viņš kādu brīdi padomāja un tad iedeva man lielu somu, kur ielikt pēc iespējas vairāk pārtikas.
Atgriezies cietumā, es noliku somu zemē un teicu: ”Kungi, tas domāts jums.” Sagadīšanās dēļ tieši iepriekšējā vakarā citi ieslodzītie bija mani apvainojuši, ka es esot viņu bēdīgā stāvokļa vaininieks, jo es kopā ar viņiem nelūdzu jaunavu Mariju. Taču kāds komunists bija mani aizstāvējis. Tagad, kad šis cilvēks ieraudzīja produktus, viņš teica pārējiem: ”Kur tad nu ir jūsu ”jaunava Marija”? Jūs teicāt, ka šī vīra dēļ mums būšot jāmirst, tomēr tieši viņš ir atnesis mums pārtiku.” Tad viņš pagriezās pret mani un sacīja: ”Emanuel! Nāc un pasaki pateicības lūgšanu.”
Drīz pēc tam uzbrūkošā vācu armija piespieda cietumsargus bēgt, un cietuma durvis atvērās. Es devos uz Patrām, lai sameklētu citus Jehovas lieciniekus, un pēc tam, 1941. gada maija beigās, devos tālāk uz Atēnām. Patrās man izdevās sadabūt dažus apģērba gabalus un kurpes un pirmo reizi pēc vairāk nekā gadu ilga pārtraukuma es varēju nomazgāties vannā. Līdz okupācijas beigām vācieši bieži apturēja mani, kad es sludināju, bet viņi ne reizi mani neapcietināja. Viens no viņiem teica: ”Vācijā mēs Jehovas lieciniekus šaujam nost. Bet šeit mēs vēlamies, kaut visi mūsu ienaidnieki būtu liecinieki.”
Pēckara darbība
No 1946. gada līdz 1949. gadam Grieķijā plosījās pilsoņu karš, kurā gāja bojā tūkstošiem cilvēku, — it kā šai zemei vēl nebūtu pieticis kauju. Brāļiem bija nepieciešams liels uzmundrinājums, lai viņi varētu palikt stipri laikā, kad sapulču apmeklēšana vien jau bija pietiekams iemesls arestam. Vairāki brāļi savas neitralitātes dēļ tika notiesāti uz nāvi. Tomēr daudzi cilvēki atsaucās uz Ķēniņvalsts vēsti, un katru nedēļu viens vai divi kristījās. 1947. gadā es sāku pa dienu strādāt biedrības birojā Atēnās, bet pa nakti kalpot par ceļojošo pārraugu un apmeklēt draudzes.
Nākamajā, 1948. gadā man par lielu prieku es tiku uzaicināts mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā Amerikas Savienotajās Valstīs. Taču bija kāds šķērslis. Tā kā iepriekš biju tiesāts, es nevarēju saņemt pasi. Bet vienam no maniem Bībeles skolniekiem bija draudzīgas attiecības ar kādu ģenerāli. Ar šī skolnieka palīdzību es dabūju pasi jau pēc dažām nedēļām. Tomēr man bija jāpārdzīvo liels satraukums, kad neilgi pirms aizbraukšanas mani apcietināja, tāpēc ka es izplatīju Sargtorni. Policists mani aizveda pie Valsts drošības policijas Atēnu nodaļas priekšnieka. Man par pilnīgu pārsteigumu izrādījās, ka tas ir kāds no maniem kaimiņiem! Policists paskaidroja manas aizturēšanas iemeslu un iedeva viņam žurnālu paku. Mans kaimiņš izņēma no galda atvilktnes kaudzīti žurnālu Sargtornis un teica man: ”Man nav jaunākā numura. Vai es drīkstu paņemt vienu?” Cik atvieglots es jutos, redzēdams Jehovas atbalstu šādās situācijās!
Mācības Gileādas skolas 16. klasē 1950. gadā deva man vērtīgu pieredzi. Kad mācības beidzās, mani norīkoja uz Kipru, un drīz vien es pārliecinājos, ka garīdzniecības pretestība tur ir tikpat sīva kā Grieķijā. Mums bieži bija jāsastopas ar satracinātu reliģisku fanātiķu pūļiem, ko bija uzkūdījuši pareizticīgo garīdznieki. 1953. gadā mana Kipras vīza vairs netika pagarināta un es saņēmu jaunu norīkojumu — uz Stambulu Turcijā. Arī tur es nepaliku ilgi. Starp Turciju un Grieķiju pastāvēja politisks saspīlējums, tāpēc man bija jādodas prom, kaut gan sludināšanai bija labi rezultāti. Mana jaunā norīkojuma vieta bija Ēģipte.
Tajā laikā, kad es Grieķijā atrados ieslodzījumā, man bieži nāca prātā vārdi no 55. psalma, 7. un 8. panta. Tur Dāvids ir izteicis savas ilgas aizbēgt tuksnesī. Es nekad nebiju domājis, ka pienāks tāds laiks, kad es patiešām nonākšu tuksnesī. 1954. gadā, pēc nogurdinoša vairāku dienu ceļojuma ar vilcienu un tālāk ar kuģi pa Nīlu, es beidzot sasniedzu mērķi — Hartūmu Sudānā. Man bija tikai viena vēlēšanās — nomazgāties dušā un iet gulēt. Bet es biju aizmirsis, ka ir dienas vidus. Ūdens, kas tika uzkrāts tvertnē uz jumta, mani tā applaucēja, ka vairākus mēnešus es biju spiests nēsāt tropu cepuri, līdz galvas āda sadzija.
Es bieži izjutu nošķirtību, atrazdamies viens Sahāras vidū, tūkstošiem jūdžu attālumā no tuvākās draudzes, bet Jehova mani atbalstīja un deva man spēku nepagurt. Reizēm es saņēmu uzmundrinājumu visnegaidītākajā veidā. Kādu dienu es sastapu Hartūmas muzeja direktoru. Viņš bija domājošs cilvēks, un mums izraisījās ļoti jauka saruna. Uzzinājis, ka es pēc izcelsmes esmu grieķis, viņš lūdza mani izdarīt viņam pakalpojumu un aiziet uz muzeju, lai iztulkotu dažus uzrakstus uz senlietām, kas bija atrastas kādā sestā gadsimta baznīcā. Pēc piecām smacīgā pagrabā pavadītām stundām es atradu kādu trauku, uz kura bija Jehovas vārds — tetragramma. Iedomājieties, cik es biju priecīgs! Eiropā samērā bieži gadās baznīcās ieraudzīt Dieva vārdu, bet šeit, Sahārā, tas bija ārkārtīgi neparasti!
Pēc 1958. gada starptautiskās kopsanāksmes es tiku iecelts par zonas pārraugu; mans pienākums bija apmeklēt brāļus 26 valstīs un teritorijās Tuvajos un Vidējos Austrumos un Vidusjūras krastos. Es bieži nonācu tik grūtās situācijās, ka nezināju, kā no tām izkļūt, bet Jehova vienmēr palīdzēja atrast izeju.
Mani allaž ir dziļi iespaidojis tas, kā Jehovas organizācija rūpējas par lieciniekiem, kuri dzīvo izolēti kādā valstī. Reiz es satiku kādu indiešu brāli, kas strādāja naftas atradnēs. Tajā valstī viņš acīmredzot bija vienīgais Jehovas liecinieks. Savā skapītī viņš glabāja publikācijas 18 dažādās valodās un deva tās darbabiedriem. Pat šajā zemē, kur visas ārzemju reliģijas bija stingri aizliegtas, brālis neaizmirsa savu pienākumu sludināt labo vēsti. Viņa kolēģi bija iespaidoti, redzēdami, ka apciemot šo brāli ir atsūtīts kāds viņa reliģijas pārstāvis.
Savukārt 1959. gadā es apmeklēju Spāniju un Portugāli. Abās valstīs tajā laikā pie varas bija militāra diktatūra un Jehovas liecinieku darbība bija stingri aizliegta. Mēneša laikā man izdevās vadīt vairāk nekā simts sapulču, uzmundrinot brāļus nepadoties, lai kādas būtu grūtības.
Vairs neesmu viens
Vairāk nekā 20 gadu es biju kalpojis Jehovam pilnu slodzi, nebūdams precējies, bet piepeši es jutu, ka esmu noguris nepārtraukti ceļot bez pastāvīgas dzīvesvietas. Ap to laiku es sastapu Anniju Bjanuči, speciālo pionieri Tunisijā. 1963. gadā mēs apprecējāmies. Viņas mīlestība pret Jehovu un patiesību, viņas pašaizliedzība kalpošanā, tāpat arī mācītprasme un valodu zināšanas bija īsta svētība mūsu misionāru darbībā un rajona pārraudzības darbā, ko mēs veicām Āfrikas ziemeļu un rietumu daļā un Itālijā.
Mēs ar sievu 1965. gada augustā tikām norīkoti uz Dakaru Senegālā, kur man bija privilēģija organizēt vietējo filiāles biroju. Senegāla bija iezīmīga ar valstī valdošo reliģisko iecietību — tas, bez šaubām, bija valsts prezidenta Leopolda Sengora nopelns; viņš bija viens no nedaudzajiem Āfrikas valstu vadītājiem, kas rakstīja Malāvi prezidentam Bandam, aizstāvēdams Jehovas lieciniekus briesmīgo vajāšanu laikā, kuras 70. gados notika Malāvi.
Jehovas bagātīgās svētības
Kad 1951. gadā es no Gileādas skolas devos uz Kipru, man bija septiņas ceļasomas. Dodamies uz Turciju, es ņēmu līdzi vairs tikai piecas. Taču es ceļoju tik bieži, ka biju spiests pierast pie 20 kilogramu bagāžas limita — tajā vajadzēja iekļaut arī dokumentu mapes un manu mazo rakstāmmašīnu. Kādu dienu es teicu brālim Noram, toreizējam Sargtorņa biedrības prezidentam: ”Biedrība mani aizsargā no materiālisma. Jūs man liekat iztikt ar 20 kilogramiem iedzīves, un es tieku galā gluži labi.” Kaut arī man nebija daudz dažādu lietu, es nekad nejutu, ka man kaut kā trūktu.
Lielākā problēma ceļojot bija iekļūšana valstīs un izkļūšana no tām. Reiz kādā valstī, kur mūsu darbība bija aizliegta, kāds muitas ierēdnis sāka rakņāties pa manām mapēm. Tas varēja radīt briesmas Jehovas lieciniekiem šajā zemē, tāpēc es izņēmu no žaketes kabatas sievas vēstuli un teicu šim ierēdnim: ”Es redzu, jums patīk lasīt vēstules. Varbūt jūs gribētu izlasīt arī manas sievas vēstuli, kas nav ielikta mapē?” Samulsis viņš atvainojās un ļāva man doties tālāk.
Kopš 1982. gada mēs ar sievu kalpojam par misionāriem Nicā, Francijas dienvidos. Mana veselība ir pasliktinājusies, tāpēc es vairs nevaru padarīt tik daudz, kā esmu radis. Bet tas nenozīmē, ka mūsu prieks būtu mazinājies. Mēs esam pieredzējuši, ka mūsu ’darbs nav veltīgs’. (1. Korintiešiem 15:58.) Man ir prieks redzēt, kā daudzi no tiem, ar kuriem man gadu gaitā ir bijusi priekšrocība studēt Bībeli, un vairāk nekā 40 manas ģimenes locekļi uzticīgi kalpo Jehovam.
Es nekad neesmu nožēlojis tos upurus, ko no manis ir prasījusi dzīve, kuru esmu pavadījis ’nākdams’. Mūsu uzupurēšanās taču nevar līdzināties tam, ko mūsu labā ir darījuši Jehova un viņa Dēls Jēzus Kristus. Kad es atskatos uz 60 gadiem, kopš zinu patiesību, es varu teikt, ka Jehova ir mani pārpilnām svētījis. Kā teikts Salamana Pamācībās 10:22, ”tā Kunga svētība dara cilvēku bagātu”.
Bez šaubām, Jehovas ”žēlastība ir labāka par dzīvību”. (Psalms 63:4.) Vecuma radītie ierobežojumi manā dzīvē kļūst aizvien lielāki, un es savās lūgšanās bieži pieminu Dieva iedvesmotos psalmu dziesminieka vārdus: ”Uz Tevi, Kungs, es paļaujos, neliec ne mūžam krist man kaunā! Jo Tu esi mana cerība, Kungs, mana drošība no pašas manas jaunības. Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani.” (Psalms 71:1, 5, 17, 18.)
[Attēls 25. lpp.]
Mēs ar Anniju, manu sievu, patlaban