Piektā nodaļa

Kas slēpjas aiz radītā?

KĀ NOSKAIDROJĀM iepriekšējās nodaļās, mūsdienu zinātnes atklājumi sniedz neskaitāmus pārliecinošus pierādījumus, ka gan Visumam, gan dzīvībai uz Zemes ir bijis sākums. Bet kāpēc šis sākums ir bijis?

Iepazinušies ar pieejamajiem pierādījumiem, daudzi cilvēki ir secinājuši, ka ir jābūt kādam visa esošā Pirmcēlonim. Taču viņi, iespējams, vairās no atzinuma, ka šis Pirmcēlonis varētu būt persona. Šāda nevēlēšanās runāt par Radītāju līdzinās arī daudzu zinātnieku nostājai.

Piemēram, Alberts Einšteins bija pārliecināts, ka Visumam ir bijis sākums, un viņš izteica vēlmi ”uzzināt, kā Dievs radīja pasauli”. Tomēr Einšteins neticēja Dievam, kas ir persona; viņš runāja par kosmisku ”reliģisko izjūtu, kas nepazīst dogmas un priekšstatus par Dievu cilvēka veidolā”. Arī Nobela prēmijas laureāts ķīmiķis Keniči Fukui pauda pārliecību, ka Visumā eksistē kāda visaptveroša struktūra. Viņš sacīja, ka ”šo vispārējo kopsakarību un struktūru varētu raksturot ar tādiem vārdiem kā ”Absolūts” vai ”Dievs””. Taču viņš to nosauca par ”dabas īpatnību”.

Vai jūs zināt, ka ticība bezpersoniskam cēlonim lielā mērā sasaucas ar austrumu reliģiskajiem priekšstatiem? Daudzi austrumnieki uzskata, ka daba ir radusies pati no sevis. Šis viedoklis izpaužas pat hieroglifos, ar kuriem ķīniešu valodā apzīmē dabu, — burtiski tie nozīmē ’top pats no sevis’ vai ’tāds, kas pastāv pats par sevi’. Pēc Einšteina domām, viņa kosmiskā reliģiskā izjūta ļoti atgādināja budismam raksturīgo pasaules uztveri. Budas viedoklis bija tāds, ka nav svarīgi, vai Radītājam ir vai nav bijusi kāda nozīme Visuma un cilvēku izcelsmē. Arī sintoisms neizskaidro apkārtējās pasaules rašanos, un sintoisti uzskata, ka dievi ir mirušo gari, kas spēj saplūst ar dabu.

Interesanti, ka tikko minētie priekšstati sevišķi neatšķiras no viedokļiem, kas bija populāri senajā Grieķijā. Filozofam Epikūram (341.—​270. g. p.m.ē.) tiek piedēvēts uzskats, ka ”dievi ir pārāk tālu, lai tev izdarītu kaut ko ļaunu vai labu”. Epikūrs domāja, ka cilvēku izcelšanās ir dabas norišu iznākums un ka cilvēki acīmredzot ir parādījušies dzīvības spontānas rašanās un vairāk pielāgoto indivīdu dabiskās izlases ceļā. No teiktā ir redzams, ka līdzīgas idejas, kas izplatītas mūsdienās, nav nekas jauns.

Bez epikūriešiem tā laika sabiedrībā bija arī grieķu stoiķi, kas Dieva vietu ierādīja dabai. Viņi domāja, ka pēc cilvēku nāves tiem piemītošā bezpersoniskā enerģija atgriežas enerģijas okeānā, kas tad arī ir Dievs. Par labā visaugstāko izpausmi stoiķi atzina tādu rīcību, kas ir saskaņā ar dabiskajām tiesībām. Vai jums nav nācies sastapties ar līdzīgiem viedokļiem mūsdienās?

Viedokļu sadursme jautājumā par Dievu — personu

Tomēr mums nevajadzētu izturēties pret visu, kas saistīts ar seno Grieķiju, kā pret interesantu, bet savu laiku nodzīvojušu vēsturi. Mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad tikko aprakstītie uzskati bija plaši izplatīti, kāds ievērojams skolotājs uzstājās ar vienu no nozīmīgākajām runām, kāda jebkad ir teikta. Ārsts un vēsturnieks Lūka šo runu pierakstīja, un mēs varam to lasīt Apustuļu darbu grāmatas 17. nodaļā. Šī runa mums palīdzēs tikt skaidrībā par Pirmcēloni, kā arī saprast, kādai vajadzētu būt mūsu attieksmei pret to. Bet kā runa, kas ir izskanējusi pirms 1900 gadiem, mūsdienās var ietekmēt godprātīgus cilvēkus dzīves jēgas meklējumos?

Minētais slavenais skolotājs, Pāvils, bija uzaicināts uz augstāko tiesu Atēnās. Tur viņa oponenti bija epikūrieši un stoiķi, kas neticēja Dievam kā personai. Savos ievadvārdos Pāvils pieminēja, ka ir redzējis viņu pilsētā altāri ar uzrakstu ”Nepazīstamam Dievam” (grieķiski Agnōstoi Teoi). Interesanta detaļa: daži uzskata, ka biologs Tomass Hakslijs (1825—1895) pamatojās tieši uz šo faktu, radīdams terminu ”agnostiķis”. Hakslijs attiecināja šo vārdu uz cilvēkiem, kas ir pārliecināti, ka ”visa pirmcēlonis (Dievs) un lietu patiesā daba ir nepazīstami un neizzināmi”. Vai Radītājs tik tiešām ir ”neizzināms”, kā daudzi ir apgalvojuši?

Šādam viedoklim ir maz kopīga ar Pāvila teikto; cilvēki, kas tā domā, nav sapratuši viņa vārdu jēgu. Pāvils neteica, ka Radītāju nav iespējams iepazīt, — viņš tikai sacīja, ka Radītāju nepazina atēnieši, ar kuriem viņš runāja. Pāvila rīcībā nebija tik daudz zinātnisku faktu, kas pamato Radītāja esamību, kā mums tagad. Tomēr Pāvils nešaubījās, ka pastāv saprātīgs Projektētājs, kurš ir persona un kura īpašībām mūsu acīs vajadzētu būt ļoti pievilcīgām. Lūk, ko Pāvils teica pēc tam:

”Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu: viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu.” (Apustuļu darbi 17:23—26.) Interesanta domu gaita, vai nav tiesa?

Jā, Pāvils nevis lika saprast, ka Dievu nav iespējams iepazīt, bet gan uzsvēra, ka cilvēki, kas bija cēluši altāri Atēnās, kā arī daudzi citi Pāvila klausītāji vēl nepazina Dievu. Pēc tam Pāvils mudināja šos cilvēkus — un arī visus pārējos, kas kopš tā laika ir lasījuši viņa runu, — censties iepazīt Radītāju, jo ”viņš nav tālu nevienam no mums”. (Apustuļu darbi 17:27.) Pāvils taktiski norādīja uz faktu, ka mēs varam redzēt pasaules Radītāja pastāvēšanas pierādījumus, vērojot viņa radīto. Turklāt tā mēs varam noskaidrot arī dažas no viņa īpašībām.

Mēs esam apskatījuši vairākas pierādījumu grupas, kas liecina par Radītāja esamību. Pirmā ir saistīta ar gigantisko, saprātīgi iekārtoto Visumu, kam acīm redzami ir bijis sākums. Otrā pierādījumu grupa ietver to, kas zināms par dzīvību uz Zemes, arī dzīvo organismu šūnu apbrīnojamo konstrukciju. Un trešajā grupā ietilpst fakti par mūsu smadzenēm, ar tām saistīto sevis apzināšanos un interesi par nākotni. Bet pievērsīsim uzmanību vēl diviem piemēriem, kas parāda, kā Radītāja roku darbs mūs ietekmē ik dienas. Domājot par tālāk izklāstīto informāciju, pajautājiet sev: ko es no šiem faktiem varu uzzināt par Tā personību, kurš to visu ir iecerējis un paveicis?

Ko mēs varam mācīties no viņa roku darba

Ļoti daudz par Radītāju var uzzināt, vienkārši vērojot viņa radīto. Kādā citā reizē Pāvils minēja piemēru, kas apstiprina šo domu, sacīdams ļaužu pūlim Mazāzijas pussalā: ”[Radītājs] pagājušajos laikos visiem pagāniem ļāvis iet savus ceļus; jebšu viņš sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” (Apustuļu darbi 14:16, 17.) Pievērsiet uzmanību Pāvila domu gaitai: dodams cilvēkiem pārtiku, Radītājs ir apliecinājis, kāda ir viņa personība.

Mūsdienās ir zemes, kur cilvēkiem nav jālauza galva par to, kā iegādāties pārtiku. Turpretī citās vietās daudziem grūti jānopūlas, lai sadabūtu pārtiku pietiekamā daudzumā. Jebkurā gadījumā baudīt spēcinošu ēdienu ir iespējams tikai tāpēc, ka mūsu Radītājs ir gudrs un labestīgs.

Pārtiku gan cilvēki, gan dzīvnieki var iegūt tāpēc, ka dabā pastāv sarežģīti cikli, piemēram, ūdens riņķojums, oglekļa riņķojums, fosfora riņķojums un slāpekļa riņķojums. Ir vispārzināms, ka dzīvībai svarīgajā fotosintēzes procesā augi, izmantojot ogļskābo gāzi un ūdeni par izejmateriāliem, bet saules gaismu par enerģijas avotu, ražo ogļhidrātus. Interesanti, ka fotosintēzes procesā augi atbrīvo skābekli. Vai to varētu nosaukt par nederīgu atkritumproduktu? No mūsu viedokļa raugoties, šis fotosintēzes blakusprodukts nekādā ziņā nav nederīgs. Mums ir absolūti nepieciešams ieelpot skābekli, ko organisms vielmaiņas procesā lieto barības pārstrādāšanai. Iznākumā rodas ogļskābā gāze, ko mēs izelpojam, un augi to no jauna izmanto par izejmateriālu fotosintēzē. Par šo procesu mēs droši vien esam mācījušies skolā, taču tāpēc tas nekļūst mazāk svarīgs un brīnišķīgs. Un tas vēl ir tikai sākums.

Ļoti svarīgs elements, kas nodrošina ar enerģiju cilvēku un dzīvnieku organisma šūnas, ir fosfors. No kurienes mūsu organisms iegūst fosforu? Arī šoreiz atbilde ir: no augiem. Augi absorbē augsnē atrodamos neorganiskos fosfātus un pārvērš tos organiskos fosfātos. Uzturā mēs lietojam augus, kas satur fosforu šādā formā, un organisms izmanto šo fosforu dzīvībai svarīgos procesos. Pēc tam fosfors atgriežas augsnē organisma atkritumvielu veidā, un šīs vielas atkal var uzsūkt augi.

Mums ir nepieciešams arī slāpeklis, kas ir katras mūsu organisma olbaltumvielas un DNS molekulas sastāvā. Kā organisms iegūst šo elementu, bez kura dzīvība nebūtu iespējama? Lai gan gaisā, kas ir mums apkārt, ir apmēram 78 procenti slāpekļa, ne augi, ne dzīvnieki nespēj uzņemt to tieši. Tāpēc, pirms gaisā esošo slāpekli var patērēt augi un vēlāk izmantot cilvēki un dzīvnieki, tas jāpārvērš citās formās. Kā norisinās šī pārvēršana jeb saistīšana? Tā var notikt dažādi. Piemēram, slāpeklis var nonākt augos zibens darbības rezultātā.a Slāpekli saista arī baktērijas, kas dzīvo tauriņziežu — zirņu, sojas, lucernas — sakņu gumiņos. Šīs baktērijas pārvērš atmosfērisko slāpekli vielās, ko augi var izmantot. Kad jūs ēdat svaigus dārzeņus, jūsu organismā nonāk slāpeklis, kas tam ir vajadzīgs olbaltumvielu sintēzei. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, tauriņziežu dzimtas augi ir sastopami pat tropu mežos, tuksnešos un tundrās. Un, ja kāds apvidus ir izdedzis, tauriņzieži parasti ir pirmie augi, kas tajā atkal parādās.

Cik apbrīnojamas otrreizējās izmantošanas sistēmas! Katrā no tām tiek lietderīgi izmantoti citu ciklu pārpalikumi. Nepieciešamo enerģiju galvenokārt nodrošina Saule — tīrs, pastāvīgs un stabils avots. Kāds pretstats cilvēku mēģinājumiem pārstrādāt dabas resursus! Pat tie izstrādājumi, ko dēvē par ”videi draudzīgiem”, ne vienmēr veicina lielāku planētas tīrību, jo cilvēku radītās izejvielu pārstrādes sistēmas ir ļoti sarežģītas. Izdevumā U.S.News & World Report bija norādīts, ka jāražo tādas preces, kuru augstvērtīgās sastāvdaļas pēc pārstrādes būtu iespējams izmantot vēlreiz. Vai tas nav tieši tas, kas ir vērojams dabā pastāvošajos ciklos? Tāpēc padomāsim: ko šie cikli atklāj par Radītāja tālredzību un gudrību?

Objektīvs un taisnīgs

Lai labāk saprastu arī citas Radītāja īpašības, apskatīsim vēl vienu sistēmu — cilvēka organisma imūnsistēmu. Arī tā ir saistīta ar baktērijām.

”Kaut gan cilvēkus lielākoties interesē baktēriju kaitīgā ietekme,” rakstīts enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica, ”vairākums baktēriju ir cilvēkiem nekaitīgas, bet daudzas — pat noderīgas.” No tām ir atkarīga mūsu dzīvība. Baktērijām ir ļoti liela nozīme tikko aprakstītajā slāpekļa riņķojumā, kā arī ogļskābās gāzes un dažu ķīmisko elementu riņķojumā. Turklāt mums ir nepieciešama baktēriju klātbūtne gremošanas traktā. Cilvēka gremošanas trakta apakšējā daļā vien ir apmēram 400 sugu baktērijas, kas palīdz sintezēt K vitamīnu un izvadīt atkritumvielas. Baktērijas veic arī citus cilvēkiem noderīgus darbus, piemēram, ar to palīdzību govs organisms var pārvērst zāli pienā. Tāpat ir baktērijas, kas veicina rūgšanas procesu un ļauj pagatavot sieru, jogurtu un kefīru, skābēt gurķus un kāpostus. Bet ja nu baktērijas nonāk tādās organisma daļās, kur tām nav jābūt?

Tādā gadījumā līdz pat diviem triljoniem balto asinsķermenīšu mūsu organismā uzsāk cīņu ar potenciāli kaitīgajām baktērijām. Žurnāla Science redaktors Denjels Košlends jaunākais stāsta: ”Imūnsistēmas uzbūve tai ļauj pazīt svešķermeņus. Šai nolūkā imūnsistēma saražo aptuveni 10¹¹ [100 000 000 000] dažādu veidu imunoloģiskos receptorus, lai neatkarīgi no svešķermeņa apveida un formas atrastos kāds atbilstošs receptors, kas to pazītu un iznīcinātu.”

Viens šūnu veids, kas organismā pretojas iebrucējiem, ir makrofāgi; šis nosaukums nozīmē ’lielie ēdēji’, un tas ir ļoti piemērots, jo makrofāgi aprij asinīs konstatētās svešās daļiņas. Sagremojis, piemēram, iebrucēju vīrusu, makrofāgs to sašķeļ sīkos gabaliņos. Pēc tam makrofāgs uz savas virsmas prezentē (parāda) noteiktu vīrusa olbaltumvielu. Šis olbaltumvielas fragments ir kā signālkarodziņš imūnsistēmai — tas ir brīdinājums, ka organismā ir iekļuvuši un darbojas nepiederoši elementi. Ja cita imūnsistēmas šūna — T līdzētājšūna — pazīst vīrusa olbaltumvielu, tā apmainās ar makrofāgu ķīmiskiem signāliem. Šīs ķīmiskās vielas pašas par sevi ir neparastas olbaltumvielas, kurām ir ļoti daudzveidīgas funkcijas, un tās regulē un pastiprina imūnsistēmas reakciju uz iebrukumu. Iznākumā sākas enerģiska cīņa pret konkrētā tipa vīrusu. Tā mūsu organisms parasti tiek galā ar infekciju.

Tas, protams, vēl nav viss, bet pat šis īsais apraksts sniedz nelielu priekšstatu par to, cik sarežģīta ir cilvēka imūnsistēma. Kā mēs esam ieguvuši šo komplicēto mehānismu? Tas mums ir piešķirts bez maksas, neatkarīgi no mūsu ģimenes materiālā un sabiedriskā stāvokļa. Interesanti ir salīdzināt šo situāciju ar netaisnīgumu veselības aprūpē, kāda pieejama lielākajai daļai cilvēku. ”Pēc PVO [Pasaules veselības organizācijas] domām, arvien lielākā netaisnība vārda pilnā nozīmē ir dzīvības vai nāves jautājums, jo trūcīgie cilvēki par sociālo nevienlīdzību maksā ar savu veselību,” rakstīja PVO ģenerāldirektors Dr. Hirosi Nakadzima. Nav grūti saprast, kāpēc kāda Sanpaulu graustu iedzīvotāja žēlojās: ”Laba veselības aprūpe mums ir kā prece, kas izlikta grezna veikala skatlogā. Mēs varam to apskatīt, bet nevaram dabūt.” Miljoniem cilvēku visā pasaulē jūtas līdzīgi.

Šāda netaisnība pamudināja Albertu Šveiceru doties uz Āfriku, lai organizētu medicīniskās palīdzības sniegšanu maznodrošinātajiem, un par savu darbību viņš saņēma Nobela prēmiju. Kādas īpašības, jūsuprāt, piemīt vīriešiem un sievietēm, kas ir veikuši tamlīdzīgus labus darbus? Droši vien jūs nešaubāties, ka viņi mīl cilvēci un ir apveltīti ar taisnīguma izjūtu, jo viņi uzskata, ka medicīniskā aprūpe pienākas arī tiem cilvēkiem, kas dzīvo jaunattīstības zemēs. Bet ko lai saka par To, kas ir veidojis brīnišķīgo imūnsistēmu, kura mums ir neatkarīgi no mūsu materiālā un sabiedriskā stāvokļa? Vai tas nav vēl spilgtāks apliecinājums, ka Radītājs ir mīlošs, objektīvs un taisnīgs?

Iepazīt Radītāju

Sistēmas, ko mēs apskatījām, ir tikai daži Radītāja veiktā darba piemēri, bet jūs piekritīsiet: šie piemēri liecina par to, ka viņš ir reāla un saprātīga būtne, kuras īpašības un rīcības veids ir ļoti pievilcīgi. Varētu minēt vēl daudzus citus piemērus. Tomēr no ikdienas dzīves mēs droši vien zinām, ka ar cilvēka paveiktā darba apskatīšanu vien parasti nepietiek, lai viņu labi iepazītu. Varētu pat gadīties, ka mums rodas nepareizs priekšstats par šo cilvēku, ja nenoskaidrojam visus faktus par viņu. Un, ja par šo cilvēku ir izplatīta nepatiesa informācija vai apmelojumi, noteikti būtu prātīgi satikties ar viņu un uzklausīt viņu pašu. Sarunājoties mums būtu iespējams noskaidrot, kā viņš izturas dažādās situācijās un kādas īpašības izpaužas viņa rīcībā.

Protams, mēs nevaram runāt aci pret aci ar vareno Visuma Radītāju. Taču viņš ir atklājis ļoti daudz par sevi kā par reālu personu grāmatā, kas visā pilnībā vai vismaz daļēji ir pieejama vairāk nekā 2000 valodās, arī jūsējā. Šī grāmata ir Bībele, un tā jūs aicina iepazīt Radītāju un veidot ar viņu tuvas attiecības. ”Tuvojieties Dievam,” ir teikts Bībelē, ”tad viņš tuvosies jums.” Bībelē paskaidrots, kā cilvēks var kļūt par Dieva draugu. (Jēkaba 2:23; 4:8.) Vai jūs nevēlētos izmantot šo iespēju?

Lai tas būtu iespējams, mēs aicinām jūs pievērst uzmanību Radītāja patiesajam un aizraujošajam stāstījumam par viņa radīšanas darbiem.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 79. lpp.]

Saprātīgs secinājums

Zinātnieku starpā valda gandrīz pilnīga vienprātība, ka Visumam ir bijis sākums. Vairākums piekrīt arī tam, ka pirms šī sākuma vajadzēja pastāvēt kaut kam reālam. Ir zinātnieki, kas runā par mūžam eksistējošu enerģiju. Citi pieņem, ka sākotnēji ir pastāvējis pirmatnējais haoss. Lai kādi termini tiktu lietoti, lielākā daļa no tiem nozīmē, ka ir pastāvējis kaut kas — kaut kas bez sākuma —, kas ietiecas bezgalīgi tālu pagātnē.

Tātad jautājums būtībā reducējas uz to, vai runa ir par kaut ko mūžīgu vai par kādu, kas ir mūžīgs. Kura no šīm alternatīvām jums šķiet saprātīgāka pēc iepazīšanās ar to, ko zinātnieki ir noskaidrojuši par Visuma un dzīvības izcelsmi un raksturu?

[Papildmateriāls 80. lpp.]

”Katru dzīvībai nepieciešamo elementu — oglekli, slāpekli, sēru — baktērijas no neorganiska gāzveida savienojuma pārvērš formā, ko var izmantot augi un dzīvnieki.” (The New Encyclopædia Britannica.)

[Shēma/Attēls 78. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Kāds ir jūsu secinājums?

Visumam

↓ ↓

nav bijis ir bijis

sākuma sākums

↓ ↓

↓ ↓

cēlonis ir cēlonis ir

[Attēls 75. lpp.]

Austrumos daudzi uzskata, ka pasaule ir radusies pati no sevis

[Attēls 76. lpp.]

Pāvils uzstājās ar interesantu runu par Dievu, stāvēdams uz šī pakalna, kura fonā redzama Akropole

[Attēls 83. lpp.]

Dievs mums visiem ir piešķīris imūnsistēmu, pārāku par visu, ko var piedāvāt modernā medicīna