Pirms deviņdesmit gadiem es sāku ”pieminēt savu Radītāju”

Pastāstījis Edvins Ridžvels

KĀDU dienu visi bērni mūsu skolā negaidīti tika sapulcēti, lai atzīmētu to, ka ir beidzies Lielais karš, kuru vēlāk nosauca par Pirmo pasaules karu. Bija 1918. gada 11. novembris. Man bija tikai pieci gadi, un es īsti nesapratu, kas tiek atzīmēts. Taču, atceroties, ko vecāki man bija mācījuši, es sapratu, ka nevēlos piedalīties šajā ceremonijā. Es lūdzu Dievu, bet tad emocijas ņēma virsroku, un es sāku raudāt. Tomēr svinīgajā ceremonijā es nepiedalījos. Tā es sāku ”pieminēt savu Radītāju”. (Sal. Māc. 12:1.)

Dažus mēnešus pirms šī atgadījuma mūsu ģimene bija apmetusies uz dzīvi netālu no Skotijas pilsētas Glāzgovas. Ap to pašu laiku tēvs bija aizgājis noklausīties uz Bībeli balstītu runu ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”. Šī runa izmainīja viņa dzīvi. Mani vecāki sāka mācīties Bībeli un bieži savā starpā runāja par Dieva Valstību un svētībām, ko tā nesīs. Es esmu pateicīgs Dievam, ka vecāki manī ieaudzināja mīlestību pret viņu un paļāvību uz viņu. (Sal. Pam. 22:6.)

Sāku pilnas slodzes kalpošanu

15 gadu vecumā man bija iespēja turpināt mācības, bet es ļoti vēlējos būt par pilnas slodzes sludinātāju. Tēvs uzskatīja, ka esmu tam par jaunu, tāpēc es sāku strādāt kādā birojā. Tomēr mana vēlēšanās kalpot Jehovam pilnu slodzi bija tik dedzīga, ka es uzrakstīju vēstuli Džozefam Raterfordam, kas tolaik pārraudzīja sludināšanu visā pasaulē. Vēstulē es viņam jautāju, ko viņš domā par manu mērķi. Brālis Raterfords man atrakstīja: ”Ja tu esi pietiekami pieaudzis, lai strādātu, tu esi arī pietiekami pieaudzis, lai kalpotu Kungam. [..] Esmu pārliecināts, ka Kungs tevi svētīs, ja tu centīsies Viņam uzticīgi kalpot.” Šī vēstule, kas bija datēta ar 1928. gada 10. martu, dziļi ietekmēja mūsu ģimeni. Nepagāja ilgs laiks, kad tēvs, māte, mana vecākā māsa un es jau kalpojām pilnu slodzi.

1931. gadā kongresā, kas notika Londonā, brālis Raterfords aicināja pieteikties sludinātājus, kas vēlētos doties uz citām zemēm sludināt labo vēsti. Es pieteicos, un mani kopā ar Endrū Džeku nosūtīja uz Kauņu, kas tolaik bija Lietuvas galvaspilsēta. Man tobrīd bija 18 gadi.

Sludinu citās zemēs

Lielākā daļa Lietuvas iedzīvotāju tajā laikā bija samērā trūcīgi, un pamatā viņi bija nodarbināti lauksaimniecībā. Sludināšana laukos bija saistīta ar zināmām grūtībām. Nebija viegli atrast vietu, kur apmesties, un dažas naktsmājas mums palika spilgtā atmiņā. Piemēram, kādu nakti mūs ar Endrū pamodināja nepatīkamas sajūtas. Iedeguši petrolejas lampu, mēs ieraudzījām, ka mūsu guļvietas bija kā nosētas ar blaktīm. Mēs bijām sakosti no galvas līdz kājām. Veselu nedēļu es katru rītu devos uz tuvējo upi un stāvēju, iebridis līdz kaklam aukstajā ūdenī, lai remdētu sāpes. Neraugoties uz visu, mēs bijām apņēmušies turpināt savu kalpošanu. Drīz pēc tam mēs satikām jaunu precētu pāri, kas bija pieņēmuši Bībeles patiesību. Mūsu problēmas ar mājvietu atrisinājās, jo šī ģimene mums piedāvāja apmesties viņu mājā, kas bija maza, bet tīra un kārtīga. Kaut arī mums bija jāguļ uz grīdas, mēs jutāmies priecīgi un atviegloti.

Lietuvā liela ietekme bija katoļu un pareizticīgo garīdzniecībai, turklāt Bībeli varēja iegādāties tikai turīgi cilvēki. Mūsu galvenais mērķis bija sludināt pēc iespējas plašākā teritorijā un atstāt ieinteresētiem cilvēkiem bībelisku literatūru. Ieradušies kādā pilsētā, mēs vispirms sameklējām naktsmājas. Pēc tam mēs uzmanīgi sludinājām pilsētas apkārtnē un visbeidzot — dažas dienas pašā pilsētā. Šādi mums parasti izdevās pabeigt savu darbu, pirms vietējie mācītāji bija paspējuši mums radīt kādas nepatikšanas.

Notikumi, kas daudziem ļāva uzzināt par mūsu sludināšanu

1934. gadā Endrū tika norīkots kalpot Jehovas liecinieku birojā Kauņā, un par manu sludināšanas partneri kļuva Džons Sempijs. Mēs piedzīvojām vairākus neaizmirstamus brīžus. Kādu dienu, sludinādams nelielā pilsētiņā, es iegriezos advokāta birojā. Mans nāciens advokātu sadusmoja — viņš izņēma no atvilktnes pistoli un pavēlēja man iet prom. Es klusībā lūdzu Dievu un atcerējos Bībeles vārdus: ”Miermīlīga atbilde apklusina dusmas.” (Sal. Pam. 15:1.) Tad es teicu: ”Es pie jums ienācu kā draugs ar labu vēsti, un es jums pateicos, ka neizšāvāt.” Vīrietis noņēma pirkstu no pistoles gaiļa, un es uzmanīgi kāpos atpakaļ, līdz tiku ārā no viņa kabineta.

Kad es pēc tam satiku Džonu, viņš man pastāstīja par saviem piedzīvojumiem. Džons bija aizvests uz policijas iecirkni, jo kādai sievietei, ko viņš bija saticis, bija nozagta ievērojama naudas summa un viņš tika nepatiesi apvainots šajā zādzībā. Policijas iecirknī Džonu izģērba un pārmeklēja. Protams, nozagto naudu pie viņa neatrada. Vēlāk policija notvēra īsto zagli.

Ziņas par šiem notikumiem satrauca mazo pilsētiņu, bet no tā bija arī kāds labums — daudzi uzzināja par mūsu sludināšanu.

Riskants uzdevums

Mums bija uzticēts riskants uzdevums — nogādāt bībeliskas publikācijas kaimiņvalstī Latvijā, kur Jehovas liecinieku darbība bija aizliegta. Aptuveni reizi mēnesī mēs ar nakts vilcienu devāmies uz Latviju. Dažkārt pēc tam, kad bijām atdevuši līdzpaņemto literatūru, mēs devāmies tālāk uz Igauniju, kur paņēmām vēl citas publikācijas, kuras atpakaļceļā arī atstājām Latvijā.

Reiz kāds muitas ierēdnis bija saņēmis brīdinājumu, ka mēs vedam aizliegtu literatūru, un viņš mums lika izkāpt no vilciena un doties ar savām mantām pie viņa priekšnieka. Mēs ar Džonu lūdzām Jehovam palīdzību. Dīvainā kārtā muitas ierēdnis nepateica priekšniekam, ko mēs vedam, tikai sacīja: ”Šiem cilvēkiem ir kaut kas deklarējams.” Es ”deklarēju” literatūru, kuras raksturojumā minēju, ka tā var palīdzēt skolniekiem un studentiem saprast satraucošo pasaules notikumu nozīmi. Ierēdnis ļāva mums iet, un mēs savu kravu veiksmīgi nogādājām galā.

Politiskajai situācijai Baltijas valstīs pasliktinoties, pieauga neiecietība pret Jehovas lieciniekiem un sludināšana tika aizliegta arī Lietuvā. Endrū un Džons tika izraidīti no Lietuvas, un, tuvojoties Otrajam pasaules karam, visiem Lielbritānijas pavalstniekiem tika ieteikts atstāt valsti. Par nožēlu arī man bija jādodas prom.

Svētībām bagāta kalpošana Ziemeļīrijā

Tajā laikā mani vecāki dzīvoja Ziemeļīrijā, un es 1937. gadā apmetos pie viņiem. Kaut gan kara laika histērijas dēļ arī Ziemeļīrijā mūsu literatūra tika aizliegta, mēs nepārstājām sludināt. Pēc Otrā pasaules kara mūsu darbības ierobežojumi tika atcelti. Herolds Kings, pieredzējis pionieris, kas vēlāk kalpoja par misionāru Ķīnā, uzņēmās organizēt publiskās runas, kuras bija paredzēts teikt zem klajas debess. ”Šosestdien es teikšu pirmo runu,” viņš sacīja. Tad viņš paskatījās uz mani un piebilda: ”Nākamajā sestdienā runu teiksi tu.” Aiz pārsteiguma es paliku kā bez valodas.

Es joprojām skaidri atceros savu pirmo runu. Uz to bija atnākuši vairāk nekā simt cilvēku. Runas laikā es stāvēju uz kastes un runāju, neizmantojot nekādas skaņas pastiprināšanas ierīces. Pēc runas pie manis pienāca kāds vīrietis, kas paspieda man roku un stādījās priekšā kā Bils Smits. Viņš sacīja, ka bija ievērojis ļaužu pūli un bija pienācis paskatīties, kas te notiek. Izrādījās, ka Bils agrāk bija ticies ar manu tēvu, bet bija zaudējis kontaktu ar viņu, kad mans tēvs ar savu otro sievu bija pārcēlies uz Dublinu, kur viņi kalpoja par pionieriem. Bils pieņēma manu piedāvājumu mācīties Bībeli. Ar laiku deviņi viņa ģimenes locekļi sāka kalpot Jehovam.

Pēc kāda laika, sludinādams savrupmāju rajonā kādā Belfāstas priekšpilsētā, es satiku krievu tautības sievieti, kas agrāk bija dzīvojusi Lietuvā. Kad es viņai parādīju dažas publikācijas, viņa, norādot uz vienu no tām, teica: ”Šāda grāmata man jau ir. Man to iedeva tēvocis, kas ir profesors Kauņas universitātē.” Sieviete man atnesa grāmatu Radīšana poļu valodā. Grāmatas lappušu malas bija izraibinātas ar piezīmēm. Viņa bija ļoti pārsteigta, uzzinot, ka es biju tas, kas viņas tēvocim Kauņā bija iedevis šo grāmatu. (Sal. Māc. 11:1.)

Padzirdējis, ka es dodos uz Ziemeļīriju, Džons Sempijs man bija palūdzis apmeklēt viņa jaunāko māsu Nelliju, kas bija parādījusi interesi par Bībeles patiesību. Mēs ar manu māsu Koniju mācījām viņai Bībeli. Nellija strauji garīgi auga un kristījās. Pēc kāda laika mēs sākām draudzēties un apprecējāmies.

Mēs ar Nelliju 56 gadus kopā kalpojām Jehovam, un šo gadu laikā mēs vairāk nekā simt cilvēkiem palīdzējām iepazīt Bībeles patiesību. Mēs bijām cerējuši, ka abi kopā pārdzīvosim Armagedonu un dzīvosim Jehovas jaunajā pasaulē, bet ļaunais ienaidnieks nāve 1998. gadā man atņēma Nelliju. Tas bija smags trieciens — viens no sāpīgākajiem pārdzīvojumiem manā mūžā.

Atgriešanās Baltijas valstīs

Aptuveni gadu pēc Nellijas nāves es saņēmu brīnišķīgu piedāvājumu. Es tiku uzaicināts apmeklēt Jehovas liecinieku Igaunijas biroju Tallinā. Vēstulē, kuru es saņēmu no Igaunijas, brāļi rakstīja: ”No desmit brāļiem, kas bija nosūtīti uz Baltijas valstīm 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, tu vienīgais vēl esi dzīvs.” Tālāk vēstulē bija teikts, ka birojā tiek gatavots pārskats par mūsu organizācijas darbību Baltijas valstīs, un bija jautāts: ”Vai tu varētu atbraukt?”

Cik patīkami bija atcerēties gadījumus, ko es un citi sludinātāji bijām pieredzējuši tajos tālajos gados! Latvijā es brāļiem parādīju dzīvokli, kurā kādreiz atradās birojs, un vietu zem jumta, kur mēs slēpām literatūru, ko policistiem tā arī nekad neizdevās atrast. Lietuvā es paviesojos Šauļos, kur es biju sludinājis. Šeit kāds no vietējiem brāļiem man teica: ”Pirms daudziem gadiem mēs ar māti nopirkām šajā pilsētā māju. Kad mēs tīrījām bēniņus, es atradu grāmatas Dievišķais laikmetu plāns un Dieva kokle. Tās lasot, es sapratu, ka esmu atradis patiesību. Iespējams, tieši tu biji tas, kas pirms daudziem gadiem iedevi šīs grāmatas kādam, kas tur dzīvoja!”

Es arī pabiju kongresā, kas notika pilsētā, kur biju kalpojis par pionieri. Es atminējos kongresu, kas šeit notika pirms 65 gadiem. Toreiz uz kongresu bija ieradušies 35 cilvēki, bet tagad es ar prieku vēroju daudzos apmeklētājus, kuru skaits pārsniedza pusotru tūkstoti! Jehova tiešām ir svētījis sludināšanu šajā zemē.

Jehova nav mani atstājis

Nesen es piedzīvoju kādu patīkamu pārsteigumu, kad Bī, kāda jauka kristīgā māsa, piekrita kļūt par manu sievu. Mēs apprecējāmies 2006. gada novembrī.

Visiem jauniešiem, kas domā, kādu dzīves ceļu izvēlēties, es droši varu teikt, ka nav nekā labāka kā klausīt Dieva iedvesmotajam norādījumam: ”Piemini savu Radītāju savā jaunībā.” Es pilnībā pievienojos psalmu sacerētāja vārdiem: ”Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākošajām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.” (Ps. 71:17, 18.)

[Karte 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Mums bija uzticēts riskants uzdevums nogādāt literatūru Latvijā

IGAUNIJA

TALLINA

Rīgas jūras līcis

LATVIJA

RĪGA

LIETUVA

VIĻŅA

Kauņa

[Attēls 26. lpp.]

Es sāku kalpot par kolportieri (pionieri) Skotijā, kad man bija 15 gadu

[Attēls 26. lpp.]

Kopā ar Nelliju mūsu kāzu dienā 1942. gadā