Ķēniņa Dāvida dzīvē bija smagas situācijas, kuru dēļ viņš nespēja valdīt asaras. Viņš saskārās ar naidīgu attieksmi un pat nodevību — pret viņu vērsās daži ģimenes locekļi un draugi. (1. Sam. 19:10, 11; 2. Sam. 15:10—14, 30.) Kādā grūtā brīdī viņš rakstīja: ”Esmu paguris savās nopūtās, augu nakti asarās mirkst mana gulta, savu guļvietu es slaku asarām.” (Ps. 6:6.) Par spīti dzīves likstām Dāvids bija pārliecināts, ka Jehova viņu mīl. Viņš rakstīja: ”Jehova sadzirdēs manas raudas!” (Ps. 6:8.) Šīsdienas pantā mēs varam lasīt ļoti aizkustinošus vārdus par to, cik iejūtīgs ir Jehova. Dāvids sacīja, ka Jehova visas viņa asaras ir savācis ”savā traukā” un ”ierakstījis.. grāmatā”. Dāvids bija pilnīgi pārliecināts, ka Jehova pamana un atceras viņa ciešanas. Mīlošais debesu Tēvs ievēroja ne tikai grūtības, ko Dāvids pieredzēja, bet arī to, kādas sirdssāpes tas Dāvidam sagādāja. w24.12 22. lpp., 11., 12. rk.

Mums visiem ir jātiecas kļūt par garīgi nobriedušiem kristiešiem. Bet vai kristieši, kas ir garīgi nobrieduši, drīkst atslābt? Nē, tā nav. Lai saglabātu garīgu briedumu, ir jāpūlas. Kristieši nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā un kļūt pašpārliecināti. (1. Kor. 10:12.) Mums regulāri ir jāpārbauda, vai neesam apstājušies garīgajā izaugsmē. Arī vēstulē Kolosu kristiešiem apustulis Pāvils uzsvēra, ka ir jāpūlas saglabāt garīgu briedumu. Lai gan kolosieši bija sasnieguši briedumu, Pāvils viņiem rakstīja: ”Piesargieties, ka neviens jūs nesagūsta ar filozofiju un tukšu maldināšanu.” (Kol. 2:6—10.) Kā var lasīt Vēstulē kolosiešiem, kristietis, vārdā Epafra, kas acīmredzot ļoti labi pazina Kolosu kristiešus, bieži lūdza Jehovu, lai viņi ”saglabātu garīgu briedumu”. (Kol. 4:12.) Tātad gan Pāvils, gan Epafra apzinājās, ka bez Dieva palīdzības un bez pašu pūlēm garīgu briedumu nav iespējams saglabāt. Viņi vēlējās, lai kolosieši jebkādās grūtībās paliktu garīgi stipri. w24.04 6., 7. lpp., 16., 17. rk.

Bijība pret Jehovu ir nesaraujami saistīta ar mīlestību pret viņu. Ja mēs izjūtam bijību pret Dievu, mēs nekādā gadījumā nevēlamies viņu ar savu rīcību apbēdināt. Lai mūsu rīcība Jehovam būtu patīkama, mums precīzi jāzina, ko viņš uzskata par labu un ko — par ļaunu, un jāprot atšķirt patiesību no meliem. (Sāl. pam. 2:3—6; Ebr. 5:14.) Ja mēs sāktu baidīties no cilvēkiem, mēs varētu noticēt nepatiesībai. Par to uzskatāmi liecina kāds notikums seno izraēliešu vēsturē. 12 izraēliešu vadoņi bija aizsūtīti izlūkot zemi, ko Jehova bija apsolījis dot izraēliešiem. Desmit izlūki tik ļoti nobijās no kanaāniešiem, ka pēc atgriešanās pavēstīja tautai: ”Mēs nevaram doties cīņā pret tiem ļaudīm, jo viņi ir stiprāki par mums.” (4. Moz. 13:27—31.) Kanaānieši tik tiešām bija stiprāki par izraēliešiem, bet apgalvot, ka izraēlieši tos neuzveiks, nozīmēja neņemt vērā Jehovu. w24.07 9. lpp., 5., 6. rk.