Jēzus bija pravietojis, ka Jeruzāleme tiks nopostīta, un šī pravietojuma īstenošanās bija tuvu. Kristiešiem vajadzēja izmantot samērā mierīgo periodu, lai stiprinātu ticību. Tā viņiem palīdzētu visu izturēt. (Ebr. 10:25; 12:1, 2.) Drīz pasauli piemeklēs daudz lielāks posts nekā tas, kas skāra Jūdeju. (Mat. 24:21; Atkl. 16:14, 16.) Pievērsīsim uzmanību dažiem padomiem, ko Jehova deva ebreju kristiešiem un kas ir noderīgi arī mums. Savā vēstulē apustulis Pāvils mudināja ebreju tautības kristiešus cītīgi iedziļināties Svētajos Rakstos. (Ebr. 5:14—6:1.) Pamatojoties uz Ebreju rakstos teikto, Pāvils izskaidroja, ka kristietība ir daudz pārāka par jūdaismu. Viņš apzinājās, ka dziļas Rakstu zināšanas un laba patiesības izpratne var palīdzēt šiem kristiešiem saskatīt, kuras mācības ir aplamas. Ja viņi to saprastu, neviens viņus nevarētu pievilt. w24.09 8. lpp., 2., 3. rk.; 9. lpp., 6. rk.

Kāpēc Jēzus mācekļiem bija vajadzīgs uzmundrinājums? Lai sekotu Jēzum, daži bija atstājuši mājas, radiniekus un darbu. (Mat. 19:27.) Pret citiem, kad tie bija kļuvuši par Jēzus mācekļiem, apkārtējie izturējās kā pret izstumtajiem. (Jāņa 9:22.) Jēzus mācekļi bija gatavi nest tādus upurus, jo viņi bija pārliecināti, ka Jēzus ir apsolītais Mesija. (Mat. 16:16.) Bet līdz ar Jēzus nāvi viņu cerības sagruva un viņus pārņēma bēdas. Jēzus saprata, ka viņa mācekļi bēdājas nevis tāpēc, ka tiem būtu vāja ticība, bet tāpēc, ka tie smagi pārdzīvo viņa nāvi. Jau tajā pašā dienā, kad viņš tika piecelts no nāves, viņš sāka tos uzmundrināt. Piemēram, Jēzus parādījās Marijai Magdalēnai, kas raudāja pie viņa kapa. (Jāņa 20:11, 16.) Viņš parādījās arī diviem mācekļiem, kas bija ceļā uz Emmausu, un apustulim Pēterim. w24.10 13. lpp., 5., 6. rk.

Vecāki, māciet bērnam pamatot savu ticību Radītājam. Jūs varat kopā ar viņu pārskatīt rakstus no sērijas ”Radīšana vai evolūcija?”, kas publicēti vietnes jw.org rubrikā ”Jauniešu jautājumi”. Pavaicājiet bērnam, kuru argumentu viņš gribētu minēt, lai palīdzētu kādam saprast, ka pastāv Radītājs. Pēc tam izspēlējiet situāciju, kāda bērnam varētu rasties skolā. Atgādiniet viņam, ka, ja kāds klasesbiedrs vēlas ar viņu parunāties par šiem jautājumiem, ir labi izmantot vienkāršus argumentus. Pieņemsim, klasesbiedrs saka: ”Es ticu tikai tam, ko redzu, bet Dievu es nekad neesmu redzējis.” Kādu argumentu bērns varētu minēt? Viņš varētu teikt: ”Iedomājies, ka tu atrodies mežā, tālu prom no cilvēkiem un pēkšņi ieraugi aku. Ko tu padomātu? Pat ja tu pie akas nevienu neredzi, ir pilnīgi skaidrs, ka to kāds ir izveidojis. To pašu var teikt par zemeslodi un visu, kas uz tās, — to kāds ir radījis.” w24.12 18. lpp., 16. rk.