Marka

5 Viņi nonāca jūras otrā pusē, gerasiešu zemē. 2 Tiklīdz viņš bija izkāpis no laivas, no kapiem viņam pretī iznāca cilvēks, ko bija pārņēmis nešķīsts gars. 3 Tam bija miteklis kapos, un vēl nevienam to nebija izdevies sasaistīt pat ar ķēdi. 4 Šis cilvēks bieži bija saslēgts važās un ķēdēs, bet tas bija sarāvis ķēdes un sadragājis važas, un neviens to nespēja savaldīt. 5 Augām dienām un naktīm tas gan kapos, gan kalnos kliedza un dauzīja sevi ar akmeņiem. 6 Bet, pa gabalu ieraudzījis Jēzu, tas pieskrēja, metās zemē viņa priekšā 7 un skaļā balsī kliedza: ”Ko tu no manis gribi*, Jēzu, Visaugstākā Dieva Dēls? Zvēri pie Dieva, ka nemocīsi mani!” 8 Jo viņš tam bija teicis: ”Izej no šī cilvēka, nešķīstais gars!” 9 Tad viņš tam jautāja: ”Kā tevi sauc?” Tas atbildēja: ”Mani sauc Leģions, jo mūsu ir daudz.” 10 Un tas viņu neatlaidīgi lūdza nesūtīt tos prom no tās zemes.

11 Tur pie kalna ganījās liels cūku pulks, 12 un gari lūdzās: ”Sūti mūs cūkās un ļauj tajās ieiet!” 13 Un viņš tiem atļāva. Tad nešķīstie gari iznāca un iegāja cūkās, un ganāmpulks, ap diviem tūkstošiem cūku, metās pāri kraujai jūrā, kur tās visas noslīka. 14 Gani aizbēga un pastāstīja par to pilsētā un laukos. Tad ļaudis nāca skatīties, kas bija noticis. 15 Atnākuši pie Jēzus, tie ieraudzīja dēmonu apsēsto cilvēku sēžam apģērbtu un pie pilna prāta — to pašu cilvēku, kam bija bijis leģions; un tie izbijās. 16 Tie, kas to bija redzējuši, pastāstīja, kas bija noticis ar dēmonu apsēsto cilvēku un ar cūkām. 17 Tad ļaudis sāka lūgt, lai Jēzus aizietu no tās apkārtnes.

18 Kad viņš kāpa laivā, cilvēks, kas agrāk bija dēmonu apsēsts, viņu lūdza, lai tam ļauj doties līdzi. 19 Bet viņš tam neļāva un teica: ”Ej mājās pie savējiem un pastāsti tiem par visu, ko Jehova tavā labā ir darījis, un par žēlsirdību, kādu viņš tev ir parādījis.” 20 Tas aizgāja un sāka Dekapolē stāstīt par visu, ko Jēzus tā labā bija izdarījis, un visi brīnījās.

21 Kad Jēzus laivā bija pārcēlies atpakaļ uz pretējo krastu, pie viņa sapulcējās daudz ļaužu, un viņš bija pie jūras. 22 Tur ieradās viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jairs. Ieraudzījis viņu, tas nokrita pie viņa kājām 23 un gauži lūdza: ”Mana meitiņa ir tuvu nāvei. Atnāc, lūdzu, un uzliec viņai rokas, lai viņa izveseļotos un dzīvotu!” 24 Un viņš devās tam līdzi. Viņam sekoja liels pūlis, un ļaudis spiedās viņam virsū.

25 Tur bija arī kāda sieviete, kurai jau divpadsmit gadus bija asiņošana. 26 Viņa bija daudz ko pārcietusi, ejot pie dažādiem ārstiem, un bija iztērējusi visus savus līdzekļus, taču viņai nebija kļuvis labāk — tikai sliktāk. 27 Izdzirdējusi par Jēzu, viņa pūlī pienāca viņam no aizmugures un aizskāra viņa drēbes, 28 sacīdama: ”Ja es pieskaršos kaut vai tikai viņa drēbēm, es kļūšu vesela.” 29 Tūlīt pat viņas asiņošana mitējās, un viņa sajuta, ka ir izdziedināta no mokošās slimības.

30 Savukārt Jēzus tai pašā mirklī pamanīja, ka no viņa ir izgājis spēks. Viņš pagriezās pūlī un jautāja: ”Kas ir pieskāries manām drēbēm?” 31 Mācekļi viņam teica: ”Kāpēc tu jautā, kas tev ir pieskāries? Tu taču redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū.” 32 Viņš tomēr skatījās apkārt, lai ieraudzītu, kas to bija darījis. 33 Bet sieviete, nobijusies un trīcēdama, zinādama, kas ar viņu ir noticis, nāca, nokrita zemē viņa priekšā un izstāstīja viņam visu patiesību. 34 Viņš tai teica: ”Mana meita, tava ticība tevi ir izdziedinājusi. Ej ar mieru! Esi vesela, un lai slimība tevi vairs nemoka!”

35 Kamēr viņš vēl runāja, atnāca daži cilvēki no sinagogas priekšnieka mājām un pavēstīja: ”Tava meita ir mirusi. Kāpēc vairs apgrūtināt skolotāju?” 36 Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, teica sinagogas priekšniekam: ”Nebaidies, tikai tici!” 37 Viņš neļāva nākt sev līdzi nevienam citam kā vienīgi Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.

38 Viņi ieradās sinagogas priekšnieka namā, un viņš redzēja, ka tur valda liela kņada, — cilvēki raudāja un skaļi vaimanāja. 39 Iegājis iekšā, viņš tiem teica: ”Kāpēc jūs saceļat tādu kņadu un raudat? Bērns nav miris, bet gan guļ.” 40 Tad tie sāka viņu izsmiet. Bet viņš, izsūtījis visus laukā, paņēma līdzi bērna tēvu un māti, kā arī tos, kas bija ar viņu, un iegāja pie bērna. 41 Viņš saņēma bērna roku un teica: ”Talitā kūmi!”, tulkojumā — ”Meitenīt, es tev saku: celies augšā!” 42 Un meitenīte tūliņ piecēlās un sāka staigāt; viņai bija divpadsmit gadu. To redzot, vecākus pārņēma neizsakāma sajūsma. 43 Bet viņš tiem vairākkārt piekodināja nevienam par to nestāstīt un lika dot viņai ēst.