1. Ķēniņu

13 Jerobeāms stāvēja pie altāra,+ lai dedzinātu upurus, kad, Jehovas sūtīts, no Jūdas Bētelē ieradās kāds Dieva vīrs.+ 2 Pagriezies pret altāri, viņš pasludināja Jehovas vēsti: ”Altāri, altāri! Jehova saka tā: ”Lūk, Dāvida dzimtā piedzims dēls, vārdā Josija.+ Viņš uz tevis upurēs upurvietu priesterus, kas uz tevis dedzina upurus, un sadedzinās uz tevis cilvēku kaulus!””+ 3 Tajā dienā viņš arī pasludināja šādu zīmi: ”Lūk, zīme, kas apliecina, ka to ir teicis Jehova: altāris pāršķelsies, un pelni no tā nobirs zemē.”

4 Kad ķēniņš Jerobeāms, kas stāvēja pie altāra, izdzirdēja, ko Dieva vīrs pasludināja par altāri Bētelē, viņš izstiepa roku un izsaucās: ”Sagrābiet viņu!”+ Tai pašā brīdī roka, ko viņš pret to bija izstiepis, kļuva kā nedzīva,* un viņš to vairs nevarēja pakustināt.+ 5 Tad altāris pāršķēlās un pelni no altāra nobira zemē, piepildoties paredzējumam, ko Dieva vīrs pēc Jehovas pavēles bija pasludinājis.

6 Ķēniņš teica Dieva vīram: ”Jel lūdzies savu Dievu Jehovu un aizlūdz par mani, lai mana roka kļūtu vesela!”+ Tad Dieva vīrs lūdzās Jehovu, un ķēniņa roka atkal kļuva vesela kā agrāk. 7 Ķēniņš sacīja Dieva vīram: ”Nāc uz manu namu, iestiprinies, un es došu tev dāvanu.” 8 Bet Dieva vīrs atbildēja ķēniņam: ”Pat ja tu man dotu pusi sava nama, es neietu tev līdzi un neēstu un nedzertu šajā vietā. 9 Jo Jehova man ir pavēlējis: ”Neko neēd un nedzer un neatgriezies pa ceļu, pa kuru tu ieradies!”” 10 Un viņš aizgāja pa citu ceļu un neatgriezās pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies Bētelē.

11 Bētelē dzīvoja kāds vecs pravietis. Viņa dēli, pārnākuši mājās, izstāstīja viņam, ko Dieva vīrs tajā dienā Bētelē bija darījis un ko tas bija teicis ķēniņam. Kad viņi to bija pastāstījuši savam tēvam, 12 tas viņiem jautāja: ”Pa kuru ceļu viņš aizgāja?” Viņi parādīja tēvam, pa kuru ceļu bija aizgājis Dieva vīrs, kas bija atnācis no Jūdas. 13 ”Apseglojiet man ēzeli!” tēvs sacīja. Dēli apsegloja ēzeli, un viņš aizjāja.

14 Viņš steidzās pakaļ Dieva vīram un atrada to sēžam zem liela koka. ”Vai tu esi tas Dieva vīrs, kas ieradies no Jūdas?”+ viņš vaicāja. Tas atbildēja: ”Esmu gan.” 15 Viņš to aicināja: ”Nāc uz manu namu un ieēd kaut ko!” 16 Bet Dieva vīrs atteica: ”Es nevaru atgriezties un iet tev līdzi. Es šajā vietā neēdīšu un nedzeršu, 17 jo Jehova man ir teicis: ”Neēd tur un nedzer! Neatgriezies pa ceļu, pa kuru tu ieradies!”” 18 Tad vecais pravietis tam sacīja: ”Arī es esmu pravietis, tāpat kā tu, un eņģelis man ir darījis zināmu šādu Jehovas vēsti: ”Aicini viņu nākt atpakaļ, lai viņš tavā namā paēstu un padzertos!”” Bet viņš tam sameloja. 19 Un Dieva vīrs kopā ar viņu devās atpakaļ un ēda un dzēra viņa namā.

20 Kamēr viņi sēdēja pie galda, pravietis, kas to bija atvedis atpakaļ, saņēma Jehovas vēsti. 21 Viņš paziņoja Dieva vīram, kas bija atnācis no Jūdas: ”Jehova saka: ”Tā kā tu esi pārkāpis Jehovas rīkojumu un neesi paklausījis pavēlei, kādu tev bija devis Jehova, tavs Dievs, 22 bet esi atgriezies, lai šajā vietā ēstu un dzertu, kaut arī tev bija teikts: ”Neēd tur un nedzer!”, pēc nāves tu nenonāksi savu tēvu kapavietā.””+

23 Kad Dieva vīrs bija paēdis un padzēries, vecais pravietis apsegloja viņam* ēzeli. 24 Dieva vīrs devās prom, bet ceļā viņam uzbruka lauva un viņu nogalināja.+ Viņa līķis gulēja uz ceļa, un ēzelis stāvēja tam blakus; arī lauva stāvēja blakus līķim. 25 Ļaudis, kas gāja garām, redzēja, ka uz ceļa guļ līķis un tam blakus stāv lauva. Tie aizgāja uz pilsētu, kur dzīvoja vecais pravietis, un pastāstīja, ko redzējuši.

26 To izdzirdējis, pravietis, kas viņu bija pierunājis griezties atpakaļ, sacīja: ”Tas ir Dieva vīrs. Viņš pārkāpa Jehovas rīkojumu,+ tāpēc Jehova viņam uzsūtīja lauvu, kas viņu saplosīja un nogalināja. Tā piepildījās vārdi, ko Jehova viņam bija teicis.”+ 27 Viņš sacīja saviem dēliem: ”Apseglojiet man ēzeli!”, un viņi to izdarīja. 28 Viņš aizjāja un atrada līķi, kas gulēja uz ceļa un kam blakus stāvēja ēzelis un lauva. Lauva nebija apēdis līķi un nebija saplosījis ēzeli. 29 Pravietis pacēla mirušo Dieva vīru, uzlika to uz ēzeļa un atveda atpakaļ uz savu pilsētu, lai viņu apraudātu un apglabātu. 30 Viņš to guldīja savā kapā, un visi to apraudāja: ”Ak vai, mans brāli!” 31 To apglabājis, viņš sacīja saviem dēliem: ”Kad es nomiršu, apglabājiet mani kapā, kur apglabāts Dieva vīrs. Guldiet manus kaulus līdzās viņa kauliem.+ 32 Tas, ko Jehova viņam lika paziņot par altāri Bētelē un par visām svētnīcām Samarijas pilsētu upurvietās,+ katrā ziņā īstenosies.”+

33 Bet pat pēc šiem notikumiem Jerobeāms nenovērsās no sava ļaunā ceļa. Viņš arī turpmāk iecēla upurvietu priesterus no visas tautas.+ Katru, kas vien vēlējās, viņš cēla amatā, teikdams: ”Lai tas kļūst par upurvietu priesteri.”+ 34 Šis grēks kļuva par iemeslu Jerobeāma+ dzimtas bojāejai un iznīdēšanai no zemes virsas.+