Ījaba
9 Tad Ījabs atbildēja:
2 ”Jā, es zinu, ka tā ir.
Bet kā mirstīgais var būt taisns Dieva priekšā?+
3 Ja kāds gribētu ar viņu tiesāties,+
pat vienu reizi no tūkstoša tas nespētu atbildēt uz viņa jautājumiem.
Kurš var pretoties viņam un palikt sveikā?+
5 Viņš pārceļ kalnus, nevienam nezinot,
apgāž tos savās dusmās.
6 Viņš satricina zemi, izkustina to no vietas,
un zemes balsti ļogās.+
7 Viņš saulei aizliedz spīdēt
un aizzīmogo zvaigznes,+
8 viens pats viņš izpleš debesis+
un soļo pār jūras bangām.+
9 Viņš ir radījis Āšas, Kesīla un Kīmas zvaigznāju*+
un zvaigznājus dienvidu debesīs*,
10 viņš veic varenus darbus, kas prātam nav aptverami,+
dara brīnumus bez skaita.+
11 Viņš dodas man garām, bet es viņu neredzu,
viņš aiziet, bet es viņu nemanu.
12 Ja viņš ko atņem, kas viņam liegs?
Kas viņam prasīs: ”Ko tu dari?”+
14 Kā man viņam atbildēt,
kā atrast vārdus, ko teikt viņam pretī?
15 Pat ja man būtu taisnība, es neiedrīkstētos neko viņam bilst,+
es varētu vien žēlastību lūgt savam tiesnesim*.
16 Ja es sauktu, vai viņš man atbildētu?
Es neticu, ka viņš mani uzklausītu.
17 Viņš taču sadragā mani ar posta vētru
un bez iemesla vairo manas brūces.+
18 Viņš neļauj man atgūt elpu
un pilda mani ar rūgtumu.
19 Ja runa ir par spēku — viņš ir varenais;+
ja runa ir par taisnību — viņš saka: ”Kas mani var saukt pie atbildības?”
20 Pat ja man būtu taisnība, paša mute mani nosodītu,
pat ja es būtu bez vainas*, viņš atzītu mani par vainīgu.
21 Pat ja esmu bez vainas, es neesmu drošs, kas mani gaida;
es ienīstu savu dzīvi.
22 Nav nekādas starpības, tāpēc es saku:
”Viņš iznīcina kā nevainīgos*, tā ļaunos.”
23 Ja plūdi pēkšņi nestu nāvi,
viņš tikai zobotos par nevainīgo ciešanām.
24 Zeme ir nodota ļaundaru varā,+
viņš aizsedz acis tās tiesnešiem.
Ja ne viņš, tad kurš?
25 Manas dienas steidz ātrāk par skrējēju,+
tās aizskrien, neko labu neredzējušas,
26 aizslīd kā niedru laivas,
aizšaujas kā ērglis, kas metas uz laupījumu.
27 Ja saku: ”Aizmirsīšu savas žēlabas,
beigšu rādīt drūmu seju un būšu priecīgs,” —
28 tik un tā es baidos no savām sāpēm.+
Es zinu, ka tu mani neattaisnosi.
29 Ja jau mani vienalga atzīs par vainīgu,
kādēļ tad pūlēties velti?+
30 Ja es mazgātos sniega ūdeņos
un noberztu rokas ar sārmu,+
31 tu mani iemērktu dubļu bedrē,
pat paša drēbēm es liktos riebīgs.
32 Dievs taču nav cilvēks kā es, kuram es varētu atbildēt,
ar kuru varētu doties uz tiesu.+
33 Nav neviena šķīrēja* starp mums,
neviena, kas mūs iztiesātu.
34 Ja viņš beigtu mani sist
un vairs neliktu man piedzīvot šausmas,+
35 tad es runātu ar viņu droši,
jo runāt bailēs — tas nav manā dabā.