Psalmi
104 Slavē Jehovu, mana dvēsele*!+
6 Ar dziļiem ūdeņiem tu pārklāji to kā ar tērpu,+
tie sniedzās pāri kalniem.
7 No tava uzsauciena ūdeņi bēga,+
no tava pērkona dunas tie bēga izbailēs,
8 kalniem ceļoties,+ ielejām grimstot,
tie steidzās uz vietu, ko biji tiem noteicis.
9 Tu nospraudi robežu, ko ūdeņiem nepārkāpt,+
lai tie atkal neapklāj zemi.
10 Tu sūti strautus ielejās,
starp kalniem tie urdz,
11 tie dzirda visus kustoņus,
un savvaļas ēzeļi tur remdē slāpes,
12 putni apmetas to krastos,
dzied savas dziesmas koku lapotnēs.
14 Tu izaudzē zāli lopiem
un augus cilvēku vajadzībām,+
lai zeme dotu pārtiku:
eļļu, kas sejai liek spīdēt,
un maizi, kas cilvēku stiprina.+
16 Veldzēti ir Jehovas koki,
Libāna ciedri, ko viņš ir stādījis.
19 Tu radīji mēnesi laika mērīšanai,
saule zina, kad tai rietēt.+
20 Tu liec satumst, un iestājas nakts,+
kad apkārt klaiņo visi meža zvēri,
21 jauni lauvas rēc pēc laupījuma,+
prasa barību no Dieva.+
22 Kad saule uzlec,
zvēri salien migās un guļ,
23 tad cilvēki dodas savos darbos
un nopūlas līdz vakaram.
24 Cik daudz ir tavu darbu, ak, Jehova!+
Tu visu gudri esi radījis,+
zeme ir tavu radījumu pilna.
25 Lūk, jūra — tik neaptverami plaša!
Bez skaita tur mudž dzīvas radības, mazas un lielas,+
26 kuģi tur iet, peld leviatāns*,+
ko tu esi veidojis, lai tas tur spēlējas.
27 Visi tie gaida,
ka tu īstajā laikā tos pabarosi.+
31 Jehovas gods paliks mūžam,
par saviem darbiem Jehova priecājas.+
32 Viņš palūkojas uz zemi, un tā trīc,
pieskaras kalniem, un tie kūp.+
34 Lai viņam patīk manas domas!*
Jehova būs mans prieks!
35 Grēcinieki pazudīs no zemes,
un ļaundaru vairs nebūs.+
Slavē Jehovu, mana dvēsele! Slavējiet Jah!*