1. Samuēla
26 Zīfieši+ atkal ieradās pie Saula Gibeā+ un paziņoja, ka Dāvids slēpjas Hahīlas pakalnā iepretī Ješimonai*.+ 2 Tad Sauls ar 3000 labākajiem izraēliešu karotājiem devās uz Zīfas tuksnesi meklēt Dāvidu.+ 3 Viņš ierīkoja nometni Hahīlas pakalnā, kas atrodas pie ceļa iepretī Ješimonai. Tolaik Dāvids slēpās tuksnesī, un, saņēmis ziņu, ka Sauls ir ieradies tur viņu gūstīt, 4 viņš aizsūtīja izlūkus un pārliecinājās, ka tā tiešām ir. 5 Pēc tam Dāvids aizgāja uz vietu, kur Sauls bija apmeties, un ievēroja, kur guļ Sauls un viņa karaspēka virspavēlnieks Abners,+ Nera dēls. Sauls gulēja nometnes vidū, un karaspēks bija izvietojies viņam visapkārt. 6 Dāvids jautāja hetietim+ Ahimeleham un Joāba brālim Abišajam,+ Cerūjas dēlam:+ ”Kurš nāks ar mani uz Saula nometni?” Abišajs atbildēja: ”Es iešu ar tevi!” 7 Naktī Dāvids un Abišajs ielavījās karaspēka nometnē un ieraudzīja Saulu guļam nometnes vidū. Viņa šķēps bija iedurts zemē pie galvgaļa, bet Abners un karavīri gulēja viņam visapkārt.
8 Abišajs teica Dāvidam: ”Šodien Dievs ir nodevis tavu ienaidnieku tavā varā.+ Ļauj, es ar vienu šķēpa triecienu pienaglošu viņu pie zemes! Otrreiz durt vairs nevajadzēs.” 9 Bet Dāvids viņam sacīja: ”Neaiztiec viņu! Kurš gan, pacēlis roku pret Jehovas svaidīto,+ varētu palikt bez vainas?”+ 10 Dāvids piebilda: ”Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, Jehova pats viņu sodīs,+ vai arī viņa diena pienāks+ un viņš mirs, vai varbūt viņš dosies karā un kritīs.+ 11 Lai Jehova nemūžam nepieļauj, ka es paceltu roku pret Jehovas svaidīto!+ Tāpēc paņemsim šķēpu no viņa galvgaļa un ūdens krūku un iesim.” 12 Dāvids paņēma no Saula galvgaļa šķēpu un ūdens krūku, un viņi devās projām. Neviens viņus ne redzēja,+ ne manīja, un neviens pat nepamodās. Visi bija cieši aizmiguši, jo Jehova tiem bija uzsūtījis dziļu miegu. 13 Dāvids šķērsoja ieleju un nostājās kalna galā krietnu gabalu no Saula nometnes.
14 No turienes Dāvids sauca Saula karavīriem un Abneram,+ Nera dēlam: ”Abner, vai tu man neatbildēsi?” Abners atsaucās: ”Kas tu tāds esi, ka traucē ķēniņu?” 15 Dāvids viņam teica: ”Vai tad tu neesi drosmīgs vīrs? Tev taču Izraēlā nav līdzīgu! Kāpēc tu nesargā savu kungu un ķēniņu? Kāds karavīrs bija iegājis jūsu nometnē nogalināt ķēniņu, tavu kungu!+ 16 Tu neesi izpildījis savu pienākumu. Zvēru pie Jehovas, dzīvā Dieva, jūs esat pelnījuši nāvi, jo neesat sargājuši savu kungu, Jehovas svaidīto!+ Skaties! Kur palicis ķēniņa šķēps un ūdens krūka,+ kas viņam bija galvgalī?”
17 Tad Sauls pazina Dāvida balsi un sauca: ”Vai tas esi tu, mans dēls Dāvid?”+ Dāvids atbildēja: ”Jā gan, mans kungs un ķēniņ!” 18 Viņš teica: ”Kāpēc mans kungs vajā savu kalpu?+ Ko es esmu nodarījis, ko esmu noziedzies?+ 19 Mans kungs un ķēniņ, lūdzu, uzklausi sava kalpa vārdus! Ja Jehova ir noskaņojis tevi pret mani, lai viņš pieņem manu labības upuri. Bet, ja to ir izdarījuši cilvēki,+ lai viņi ir nolādēti Jehovas priekšā, jo viņi šodien ir mani padzinuši, liegdami man palikt ar Jehovas tautu*.+ Viņi saka: ”Ej, kalpo citiem dieviem!” 20 Lai manas asinis neizlīst zemē tālumā no Jehovas! Izraēla ķēniņš ir devies meklēt vienu pašu blusu,+ viņš trenkā mani kā irbi kalnos.”
21 Sauls atbildēja: ”Es esmu grēkojis.+ Atgriezies, mans dēls Dāvid, es tev vairs nedarīšu ļaunu, jo šodien tu esi pierādījis, ka mana dzīvība tev ir dārga.+ Patiesi, es esmu rīkojies muļķīgi un pieļāvis briesmīgu kļūdu!” 22 Dāvids sacīja: ”Lūk, te ir ķēniņa šķēps! Lai kāds no taviem vīriem atnāk tam pakaļ. 23 Jehova ikvienam atlīdzinās par viņa taisnīgumu+ un uzticību, jo šodien Jehova nodeva tevi manā varā, bet es negribēju pacelt roku pret Jehovas svaidīto.+ 24 Tāpat kā man šodien bija dārga tava dzīvība, lai mana dzīvība ir dārga Jehovam, un lai viņš mani izglābj no visām nelaimēm!”+ 25 ”Esi svētīts, mans dēls Dāvid!” atbildēja Sauls. ”Nav šaubu, tu veiksi lielus darbus un gūsi panākumus!”+ Pēc tam Dāvids gāja savu ceļu, bet Sauls atgriezās mājās.+